Lasāmgabali XVI

Pienācis laiks kārtējam īsajam ieskatam. Šoreiz par trim grāmatām, kuras ir atšķirīgas ne tikai vizuāli, bet arī saturiski. Sākotnēji biju domājusi raksīt par katru atsevišķi, tomēr nolēmu visu salikt vienā rakstā. Un tātad:

verkumateMan šķita nepiedodami neizlasīt debijas darbu, ja ir lasīti citi. Pie tam šis solīja humoru un tekstu par mūsu vēsturi ļoti konspektīvā veidā. Visu dabūju pārpārēm. Manuprāt, Jāņa Valka pirmais romāns Verķumāte (2012) nudien vairs nav nekur dabūjams, tāpēc mans prieks ir dubultprieks 🙂 Šo pilnīgi noteikti var saukt par necerētu ieguvumu. Šķiet, ka no visiem Ķīpsalas Grāmatu svētkiem šie man vislabāk ir gājuši pie sirds, jo tiešām bija kā svētkos – daudz necerētu ieguvumu par labām cenām (mans maks gan nepriecājās, bet tas ir jau cits stāsts).

Reiz sensenos laikos dzima Verķumāte. Samācījusies visādas zintis, samācījās arī mūžības dziru/pīpi. Viņas sētā nāca visi kam nebija slinkums. Ne jau ļaudis nāca, bet parapasauliķi. Vieni tāpat padzīvot, otri – lai ārstētos no dažādām kaitēm. Stāsts, kurš iesākas 10.gs. I pusē un noslēdzas ar 21.gs. un cauri tiem – Verķiene un parapasauliķi. Kas tad īsti bija/ir Verķumāte? Valks saka, ka katram mums tā ir cita, bet tai pat laikā viena. Man šķiet, ka šādā formā Verķumāte ir tas kodols, kas savelk kopā visu mūsu vēsturi lielās kopsakarībās, ka tā ir mūsu latviskuma un seno zinību sargātāja.

Helovīns un Valentīns gribēja apmesties Verķu sētā uz dzīvi, bet nekas no tā viņiem nesanāca. Lai arī šie spraunie vīra gabali rādījās jautrāki par mūsu pašu Miķeli un Mārtiņu, tomēr Verķiene, gauži vieda būdama, uz ārējo spožumu neuzķērās un nevēlējās piesārņot latviskās tradīcijas ar dīvainiem jaunievedumiem. /149.lpp./

Lai arī cik nopietni šis viss izklausās, Valks patiesībā visu izstāsta ar krietnu devu ironijas un humora. Iesmaidīju ne vienā vietā vien. Domāju, ka ne visiem šis darbs ies pie sirds, jo ne visi sapratīs savdabīgo humoru un ironiju, kaut var par tiem pašiem ticības jautājumiem. Kas man personīgi patika – ieguldītais informācijas daudzums. Dažbrīd šķita, ka autoram noteikti ir bijusi vajadzīga visa pēcpusdiena, lai uzrakstītu rindkopu. Izskatās, ka nav aizmirsis nevienu no lielajiem vēstures notikumiem (un, nē – vēstures studijām darbs nederēs) un apkopojis teju vai visu par mums pašiem. Ja nav nekas pret humoru ironiskā mērcē – iesaku!

smillaCitādāka ir manis otrā lasītā grāmata. Biju dzirdējusi, ka esot ļoti laba un lasīšanas vērta. Dāņu autors Pēters Hēgs (Peter Høeg, 1957) un viņa romāns Smillas jaunkundzes sniega izjūta (1992) izrādījās neparasts detektīvs. Es gan neesmu pārliecināta vai man patika beigu daļa un braukšanas iemesls uz Grenlandi, tomēr nevaru noliegt, ka Hēgs ir radījis visai interesantu darbu.

No jumta nokrīt mazs puika. Policija uzskata, ka tas ir negadījums. Smillas jaunkundze, puisīša kaimiņiene, tā nedomā, jo viņam ir bijis ļoti bail no augstuma. Pie tam, Smilla sniegā redz pēdas un tas vēl vairāk viņu pārliecina, ka tas nav negadījums.

Tu esi labā feja pērtiķu krātiņā. Bet tu esi arī ellīgi auksta, cilvēk, tevī ir kaut kas no sirēnas. /341.lpp./

Man šo darbu gribas dalīt divās daļās – tajā, kurā Smilla saņem visu savu drosmi un lien tur, kur nevajag un tajā, kurā tiek stāstīts par sniega izjūtu. Ļoti ilgi ir sajūta, ka lietā, ko skata Smilla, nav absolūti nekādas saistības ar puiku, Jesaju. Šķiet, ka tieši tādēļ sākumā darbs lasās lēni. Nav kopsakarību. Pēc tam jau tā uzrodas un teksts ir mani uzsūcis sevī. Un viņas īpašā sniega izjūta. Viņa ir glacioloģe, ledus pētniece. Patiesībā man ir grūti raksīt, jo īsti nesaprotu savas attiecības ar šo darbu. Man patika, bija interesanti lasīt, bet… kaut kur izzudis klikšķis, kas liek domāt arī pēc izlasīšanas. Tas ir savādi, jo tādu īstu beigu darbam nemaz nav. Tur būtu jāaizdomājas. Bet nekā. Varbūt, ka es Hēgu varu lasīt, bet tas nav īsti mans autors. Vēl jāpadomā.

300x0_kristofers_un_enu_ordenis_2_700Nevarēju noturēties neizlasījusi to, ko visi jau nosaukuši par latviešu HP. Patiesībā sāku lasīt garlaicības mākta, bet ja jau esmu iesākusi, jāpabeidz vien ir. Arno Jundzes darbs Kristofers un Ēnu ordenis (2015) bija… kā lai pasaka… lasāms darbs, bet neteikšu, ka mani tas pārliecināja. Kaut kas visā tajā sižetā man šķita neīsts. Ļoti iespējams, nē, tā noteikti ir – es neesmu īstā mērķauditorija, jo darbs ir domāts pusaudžiem. Tātad, ir skolas puika Kristofers, kuram viena diena maina visu dzīvi. Ēnu ordenis viņu ir izvēlējušies par mācekli. Ordenis nodarbojas ar ceļošanu laikā un telpā caur dažādu civilizāciju atstātiem portāliem, lai atklātu senus un baisus noslēpumus (šajā par kristāla galvaskausiem). Tik tālu viss ir kārtībā. Man ne pārāk patika veids, kādā tika visas neparastās lietas aprakstītas. Ļoti iespējams, ka es gaidīju kaut ko HP cienīgu (ja jau reiz salīdzina), bet šeit jau nav burvju. Labi, man nav vairs ko teikt par šo darbu. Šķiet, ka varētu būt arī turpinājumi, bet diez vai tajos ieskatīšos. Pat ne garlaicības mākta.

5 comments on “Lasāmgabali XVI

  1. Smilla ir neparasts detektīvs, tāds filozofisks, ja vispār tā var teikt par detektīvu. Man vienīgā problēma bija ar to daļu uz kuģa, kad viss sāka apnikt un vienkārši gribējās beigas.

    • Man atkal tā kuģa daļa likās laba, jo beidzot kaut kas sāka patiešām virzīties uz priekšu, bet tā ledus daļa gan nogurdināja. Un vispār visas tās teorijas… brr. Tagad vismaz zināšu par ko ļaudis jūsmo.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s