Kino. 100 būtiskas idejas

Pirms kāda laika JR apgāds izdeva burvīgu grāmatu par modi – Mode. 100 būtiskas idejas. Tas darbs apgāza teju vai visus manus uzskatus par modi, jo bija parādīta vairāk sociālā, ekonomiskā un politiskā griezumā. Šādā pašā stilā ir iznākusi vēl viena burvīga grāmata – Deivida Pārkinsona Kino. 100 būtiskas idejas. Šis darbs neapgāž galvā esošos stereotipus, bet gan ļauj iedziļināties kino uzņemšanas aizkulisēs un lietās, kuras šķiet tik pašsaprotamas (piemēram, kino pasaulē aina ar pakaļdzīšanos ir klišeja, bet joprojām ļoti iedarbīga).

Šis darbs piedāvā izsekot kino attīstībai no pašiem pirmsākumiem līdz pat mūsdienām (no maģiskajām laternām līdz digitālajam video un datorgrafikai). Kino ir attīstījies tikai pateicoties tehnoloģiju attīstībai un režisoru/operatoru vēlmei skatītājiem sniegt izsmalcinātākas, dziļākas un psiholoģiskākas ainas. Tādējādi ir attīstījušies tuvplāni, tālummaiņas, dažādi kameras efekti, brauciena plāni, redzespunkta filmējumi un daudz kas cits. Bet neba jau kino ir attīstījies pats par sevi. Ar laiku radās arī sapņu pilis, zvaigžņu sistēma, kinomagnāti, kinofanu žurnāli un citas lietas. Šis darbs ievieš arī skaidrību dažos man dzirdētos, bet neizprotamos terminos, piemēram, sīkvels, prīkvels, flešbeks…

Montāža… ir “kino nervs” /Sergejs Eizenšteins, 84.lpp./

Ja salīdzina ar citām mākslām, kino ir salīdzinoši jauns mākslas veids, tomēr mani pārsteidza, ka tas ir radies jau 19.gs.60-tajos gados, kā vienkārša attēlu projecēšana. Interesanti, ka neskatoties uz šiem apmēram 120 gadiem, visām kustīgo attēlu formām ir viens, kopīgs idejiskais pamats. Paši, paši kino pirmsākumi ir miglā tīti – nav zināms, kurš pirmais iedomājās par kustīgiem attēliem, tomēr jau pašā sākumā kino ļaudis saprata, ka tas tiks izmantots maksātspejīgo klientu izklaidēšanas un izglītošanas nolūkos. Lai kā arī būtu ar pirmsākumiem, par kino dzimšanas brīdi uzskata 1895.gada 28.decembri, kad Luijs un Ogists Limjēri Parīzes Grand Cafe sarīkoja desmit filmu maksas seansu.

Man šķiet, ka šis ir viens no labākajiem veidiem, kā izstāstīt īsumā kino vēsturi (autors to ir nosaucis par alternatīvo kino vēstures apskatu) – katru jaunumu fiksēt kā ideju. Tās visas ir kodolīgas, izzinošas un papildinātas ar spilgtākajiem ”kinokadriem”. Ja lasot pirmās idejas, daži termini nav saprotami, tad turpinot lasot, pienāk laiks arī šiem terminiem un viss top skaidrs. Lai ideju pēc iespējas spilgtāk izceltu, ir minēti arī spēcīgākie režisori un filmas, kuros tas parādās (piefiksēju, ka bieži tiek pieminēta Citizen Kane (1941), būs beidzot jāsaņemas un jānoskatās).

Ir bijušas daudzas lietas/idejas, kuras parādījās jau 19.gadsimtā, tad aizmirstas, lai atdzimtu 20.gadsimta sākumā. Mazliet vairāk kā gadsimta laikā kino ir progresējis no pavisam vienkāršas attēlu attēlošanas līdz augsti attīstītām tehnoloģijām un specefektiem. Par specefektiem kritiķu viedokļi gan dalās – vieni slavē, kamēr otri pauž nožēlu, ka tie izvirzīti priekšplānā, otrajā vietā atstājot sižetu un personāžus. Un tas vēl nav viss. Kino noteikti turpina attīstīties. Brīdī, kad autors rakstīja šo grāmatu, kino augstākais punkts bija 3D formāts, taču tagad pamazām sāk ieviesties interaktīvais kino. Ņemot vērā faktu, ka tehnoloģijas attīstās nepārtraukti – kas mūs sagaida nākotnē? Kā izskatās nākotnes kino? Katrā ziņā – prieks, ka nav izpildījies pareģojums, ka kino ir tikai īslaicīga sabiedrības aizraušanās.

Šī noteikti ir eleganta grāmata – gan savā noformējumā, gan arī saturiski. Tā ir arī plašai mērķauditorijai – rūdītiem kinokritiķiem, akadēmiskajām aprindām vai vienkārši kino mīļiem. Es noteikti pie šīs grāmatas gan izklaidējos, gan uzzināju ļoti daudz ko jaunu un noteikti iesaku izlasīt visiem, kuriem kino nav vienaldzīgs.

P.S. Ja šajā sērijā iznāks vēl kāda grāmata, es noteikti gribēšu ar to iepazīties, jo šīs sērijas darbi ļauj uz ierastām lietām paskatīties citādāk – izzinošāk, interesantāk un ”svaigi”.