Bendes meita

Izlasot anotāciju noteikti zināju, ka oliverOlivera Peča (Oliver Pötzsch) darbu Bendes meita (2008) gribēšu izlasīt. Bet tad Zvaigznes ziņnesī izlasīju, ka tas ir pirmais darbs par Jākobu Kuislu un es mazliet aprimu. Atkal tie turpinājumi! Tomēr saprotot, ka šis ir kas līdzīgs Nesbē vai Adleram-Olsenam, saņēmos un ķēros klāt. Detektīvs iesākās, samežģījās un atrisinājās. Gaidu arī pārējās daļas: The Dark Monk (2009), The Beggar King (2010) un The Poisoned Pilgrim (2012).

Jākobs Kuisls ir Šongavas bende. Mazajā Bavārijas pilsētiņā visi no viņa vienmēr novēršas, ja jāiet garām. Tomēr ļaudis zina, ka pie viņa nepieciešamības gadījumā var slepus vērsties pēc dažādām zālītēm. Marta Štehline ir vecmāte, kura ir apsūdzēta burvestībās par maza zēna nogalināšanu. Jākobs netic, ka viņa varētu būt vainīga. Tomēr ir dažas lietas, kas viņas vainu varētu apstiprināt. Tas arī ir galvenais jautajums – Marta ir vai nav ragana?

Lasītājs jau ar pirmo teikumu tiek ierauts soda izpildes vietā. Un tas ir tiešām oriģināli. Tāpat vēl nebijis man šķiet bende. Līdz šim nebiju saskārusies ar bendi kā tēlu – ne grāmatās, ne filmās/seriālos (tur parasti bende ir persona, kura vienkārši kādam nocērt galvu, tēls bez personības). Arī bende-dziednieks ir neparasts un negaidīts atklājums. Viņa medicīnas zināšanas bieži vien bija daudz labākas nekā vietējam ārstam vai bārddzinim.

Ja jau par interesantumiem, tad Kuisli ir reāli eksistējusi dzimta. Arī pats autors ir saistīts ar šādu dzimtu. Secinājums: šo tiešām var uzskatīt par detektīvu vēsturiska fona mērcē. Iedzīvotāju nemiers, kas ar katru lapaspusi šķiet kļūstam aizvien lielāks, sižetu nepārvērš par viesuli. Tam pat varētu piedēvēt rāmu plūdumu. Šo šķitamību piedod pats bende. Viņš ik pa laiciņam lēni pārdomājot jaunu notikumu pavērsienu, piepildīja savu pīpi, atlaidās zālītē vai apsēdās savā kabūzītī. Jāatšķetina bija ne tikai Martas lieta, bet vēl daža laba, kuru šeit nepieminēšu.

16., 17. un pat 18.gs. raganu prāvas bija izplatīta parādība, veids kā cīnīties ar neizskaidrojamo. Arī pats autors šajā darbā parāda, ka raganu ”pārbaužu” metodes bieži bija apšaubāmas (protams, no mūsdienu skatupunkta). Piemēram, ja dzimumzīmē iedur adatu un netek asinis – sieviete tiek atzīta par raganu. Bende zināja, kā ir jādur, lai tecētu un lai netecētu. Tā teikt, pēc vajadzības. Tāpat ar sasiešanu un iemešanu ūdenī: ja uzpeld – ragana un dedzināma uz sārta, ja neuzpeld – tāpat nomirst no elpas trūkuma.

Nemaz nevaru aprakstīt to spraigo rāmumu, kas virmo stāsta lapaspusēs. Zinu tikai to, ka tiku ierauta notikumu virpulī man pašai to nemaz nemanot. Detektīvi noteikti nav mana lasāmā joma (pārlasījusies pusaudzes gados?), tomēr šad un tad man patīk palasīt šāda veida grāmatas. Viens ir skaidrs – ar Jākobu Kuislu es vēl gribēšu satikties.

Sajūta XXI

Man ir mazliet bail.
Iespējams, varētu arī kādu asaru nobirdināt.
Vēl iespējams, ka tieši tā izpaužas pārmaiņas un neziņa.

Tas ir Dalī

Ekscentriskais mākslinieks Salvadors Dalī dali4(1904 – 1989) visvairāk ir pazīstams ar savām ūsām. Man viņš asociējas arī ar kādu gleznu, kuru bērnībā vienmēr pētīju uzgaidāmajā telpā, kamēr gaidīju savu kārtu pie ārsta. Vispār mākslu es baudu tikai kā izstāžu apmeklētājs, jo man nav pārāk dziļas izpratnes (intereses) par to – tikai patīk vai nepatīk. Un tomēr. Kaut kas visā tajā ”padarīšanā” mani saista. Es nespēju izanalizēt gleznu, bet tā var uzrunāt manu būtību. Ketrina Ingrema kopā ar mākslinieku Endrū Reju piedāvā netipisku biogrāfiju Tas ir Dalī. Šis darbs vienlaicīgi stāsta gan par Dalī, gan arī pēta viņa sirreālās gleznas, kas atklāj mākslinieka apslēpto būtību. Viņam sirreālisms bija dzīvesveids. Viņš varēja būt provocējošs, nomācošs, pasakains un bezkaunīgs.

Daudzi Dalī dēvēja par mazo karali un ekscentriķi. Šīs īpašības tika parādītas jau bērnībā, jo viņš bija no tiem bērniem, kuri dabū visu, ko sirds kāro. Un kāpēc pateicībā par to astoņu gadu vecumā prieka pēc nepieslapināt gultu? Vēlme būt uzmanības centrā saglabājās līdz mūža galam. Biogrāfi pat raksta, ka mākslinieks ap sevi pulcēja galmu, kurā pats bija karalis. Karloss Losano:

Viņš bija ģēnijs, taču ģēniji nevar nepārtraukti būt ģeniāli, viņiem vajadzīgs galms, kas rada krāsainu fonu viņu spožumam. /64.lpp./

Interesanti, kas slēpās aiz šīs uzkrītošās izturēšanās? Galu galā, kas viņu pamudināja uzvesties tik sirreāli un izaicinoši?

Šī tiešām ir netipiska biogrāfija, jo nav tik daudz par viņu pašu, cik par viņu sirreālismā. Henrijs Millers reiz pat esot teicis:

Ja kādam pajautāsiet, kas ir sirreālisms, jums atbildēs, ka tas ir Salvadors Dalī. /54.lpp./

Kas tad pēc definīcijas vispār ir sirreālisms? Tas ir mākslas virziens, kas aptver literatūru, glezniecību, kino u.c. jomas. Mākslinieki it kā rāda pārreālo, gara pasauli, kas pastāv līdzās realitātei. Sirreālisms patiešām bija Dalī mūža aizraušanās. Sākotnēji tas izpaudās gleznās, vēlāk arī fotogrāfijās un kino (piemēram, populārajā lentē Andalūzijas suns). Slavas gados viņš pievērsās arī mākslas priekšmetiem (Omāra telefons) un juvelierizstrādājumiem. Tas pēdējais man sagādāja pārsteigumu. Komercializētā piespraude ar rubīna lūpām un pērļu zobiem ir viņa ideja. Vai zināji, ka čupa-čupa logo arī ir viņa veikums? Bet atgriezīsimies pie sirreālisma. Mākslinieks bija viegi ietekmējams. Te viņš aizraujas ar Freida zemapziņas sapņu pasauli, te ar atomu teoriju vai garīgumu. Tas viss atspoguļojas viņa darbos. Manās acīs vairumam Dalī darbu piemīt biedējošs neglītums. Viņa darbi man šķita… haotiski un bez jēgas. Tomēr lasot darbu skaidrojumus un kontekstus, izrādās, ka tur ir daudz apslēptas jēgas un ka katra detaļa par kaut ko informē. Brīžiem pat šķita, ka viņš apzināti centās radīt pēc iespējas šokējošāku gala rezultātu. Jo tas sagādā slavu. Tas ir tieši tas, pēc kā tik ļoti alka Dalī. Slava.

Man kā lielai lasītājai darbs izlasījās ļoti ātri. Neskatoties uz to, tā ir tik informatīvi bagāta un daudzās sirreālās idejas man vēl jāapdomā un dziļākai izpratnei jāpalasa vēl kāda literatūra par šo tēmu.

Noteikti iesaku mākslas un Dalī daiļrades cienītājiem!

Manas 10 grāmatas

WONKJMMywK-1366x768Esmu tā ierakusies darbos, ka pat nemanīju šīs akcijas sākumu. Paldies Norellei par stafetes kociņa nodošanu 🙂 Sākumā domāju šo laist garām, bet tad atcerējos, ka somu akcijā arī nepiedalījos… tāpēc šajā nepiedalīties nedrīkst.

Man būs dažas atšķirības, ja salīdzina ar citu blogeru rakstīto – man nebūs tops, man būs vienkārši 10 grāmatas, kuras vairāk vai mazāk mani iespaidojušas/aizrāvušas (man nav spēka sevī daudz urķēties). Man arī nemaz nav tādas grāmatas, pēc kuras izlasīšanas es būtu krasi kaut ko savā dzīvē vai domās mainījusi. Tā mani vēl gaida (vai otrādi?). Nu ko, sāksim:

L. F. Baums. Brīnumainais burvis no Oza zemes

Mazā Dorotija, kura nokļūst Ozas zemē un viņas piedzīvojumi tajā. Mana bērnība. Atceros, ka bērnībā pēc grāmatas izlasīšanas ejot pa ietvi, reizumis iedomāju to par dzelteno bruģēto taku, no kuras nedrīkst nokāpt, citādi var iekulties nepatikšanās. Maza bērna fantāzijas. Arī tagad mana iztēle strādā lieliski.

T. Jānsone. Trollītis Mumins – visas sērijas grāmatiņas

Mīlīgais Mumins, Mumina māmiņa un tētis. Un, protams, pārējie tēli – Snorke, Snifs… Mumingrāmatas varbūt nav ietekmējušas mani pašu, bet tā vairāk ir tāda kā sentimentāla atmiņa. Lai gan… varētu būt, ka es neesmu līdz galam apzinājusi šo ietekmi, jo pirms kāda laika iegādājos pati savus grāmatu eksemplārus, kurus drīzumā pārlasīšu. Šis ir no tiem, kurus var lasīt vienalga kādā vecumā un nezūd nekāda burvība.

Dž. K. Roulinga. Harija Potera sāga

Tas būtu bijis īsts grēks, ja es nebūtu pieminējusi šo. Neatminos, kuru darbu es vēl tik ļoti bērnībā gaidīju. Tik ļoti, ka pat bibliotēkā rindā vienmēr pierakstījos. Kad beidzot dabūšu sev trūkstošo piekto daļu, arī šo pārlasīšu. No šodienas skatu punkta, es nemaz tik 100% vairs negalvoju, ka visas daļas ir domātas mazu bērnu acīm. Tāpat kā es pieaugu lasot Harija, Rona un Hermiones gaitas, arī grāmatā darbojošā trijotne pieauga. Katra daļa kļūst aizvien nopietnāka un pinķerīgāka (pēdējo daļu es izlasīju bakalaura pirmajā kursā!). Man šķiet, ka šī bija mana pirmā ar maģiju saistītā grāmata. Es joprojām periodiski ar aizrautību lasu grāmatas par maģiju.

E. Rauds. Naksitrallīši – abas grāmatas

Vēl viens bērnības stāsts. Tad man ļoti patika visādi zvēru un tamlīdzīgo stāstiņi un reiz rokoties pa grāmatu plauktu uzgāju šo. Es gan neatceros, ka es būtu tajā ķēpājusies, bet tādas  nu tās liecības pēc grāmatas apskatīšanas ir palikušas. Patiešām neatminos, kas mani tajā laikā aizrāva – kolorītie tēli vai paši notikumi, bet ar šodienas prātu visu apdomājot… Esmu dabas mīle. Un Ķērpjbārdis, Uzrocis un Puszābaks lielākoties nakšņoja brīvā dabā un rūpējās par dabas sakārtošanu. Varbūt neapzināti esmu šo to no viņu domām aizņēmusies.

V. Linna. Nezināmais kareivis

Stāsts par somiem un viņu Turpinājuma karu ar krieviem. Šis bija tas darbs, kurā es uzzināju, ka somu valodā ir dialekti (līdzīgi kā mums), ko viņi domāja par krieviem, par kara taktikām… (autors pats visu ir pieredzējis). Pēc izlasīšanas es vēl nedēļām staigāju apkārt ar darba radīto pēcgaršu. Īsti neatminos, bet man šķiet, ka tieši šī darba ietekmē es vienā no bakalaura semināriem izvēlējos visus rakstu darbus veltīt Somijai 2PK, Mannerheimam un nocietinājuma līnijām. Un Somija joprojām ir mana sapņu zeme.

K. Sabaļauskaite. Silva Rerum I, II

Romāns ir par kādu Lietuvas dzimtu mazliet senākā pagātnē (es gadsimtu tiešām vairs neatminos). Tas ir tik smalki izpētīts darbs, ka to var uztver gan kā dzimtas vēsturi, gan kā pašas Lietuvas vēsturi. Pēc šī darba izlasīšanas secināju, ka ir vairāk jāpainteresējas par Baltijas vēsturi, jo tā ir tikpat kā mūsējā!

H. Hoseini. Tūkstoš sauļu mirdzums

Ļoti spēcīgs un ne gluži nepatīkamu, bet uz to pusi, emociju mutulis. Liela nesaprašana, kā dzīvojot uz vienas planētas var būt tik atšķirīgas dzīves, uzskati un pieņemtās normas. Mans ieguvums – novērtē visu, kas tev ir un secini, ka tik ļauni nav.

S. Kings. Zaļā jūdze

Man jaunības/studentes gados ļoti patika filma Zaļā jūdze. Un tad es atklāju, ka man mājās ir arī šī grāmata. Un pilnībā iemīlējos Kingā. Tikai pēc izlasīšanas es sapratu, ka tie prastie krimiķi un trilleri man nav vajadzīgi. Man gribas, lai tur būtu Kinga mistika un psiholoģiskais moments.

R. Šepetis. Starp pelēkiem toņiem

Skarbs darbs par cilvēkiem, kuri tiek nosūtīti uz koncentrācijas nometni. Cīņa par kailo dvēseli absolūtā nekurienes vidū. Šis darbs vēsta par mūsu kaimiņzemes Lietuvas smago 1941.gadu. Pēc darba izlasīšanas man bija tāda pēcapcere… Tāda smaga sajūta sirds rajonā. Tai pašā laikā es tik augsti vērtēju mieru. Es ļoti, ļoti ceru, ka miers saglabāsies un viss ar laiku norims.

L. Purs. Tērvetes pilskalna tetraloģija

Nesen kā rakstīju atsauksmi par šo. Esmu patiešām sajūsmā. Nav tā, ka es tagad metos lasīt par Livonijas laikiem visu, ko vien varu atrast, bet esmu ieinteresēta. Fakts paliek fakts – no tiem laikiem līdz pat šodienai nekas varas aparātos nav mainījies. Joprojām darbojas princips: kur nauda, tur alkatīgie. Varbūt personīgā līmenī mani šis darbs neaizskāra, bet tomēr es to atminēšos vēl ilgi.

Kurš vēl vēlas ar šo padalīties?

Ziemeļblāzma

Kamēr es vēl apdomāju šobrīd tik populāro grāmatu top10, tikmēr gribu pastāstīt par Ziemeļblāzmas pili. Došanos uz šo vietu es biju ieplānojusi jau kādu laiciņu atpakaļ, bet tikai tagad izdevās to īstenot. Skaisti, bet ne tik īsti kā biju iedomājusi.

Parks tika radīts 1903.gada 30.martā. Tā mecenāts bija Augusts Dombrovskis, kurš Bezalkohola biedrībai Ziemeļblāzma dāvina gruntsgabalu un apņemas gādāt par tā apstrādāšanu un labiekārtošanu. Kultūras pils pirmā ēka ir celta līdz ar parka izveidi, bet pāris gadus vēlāk nodedzināta. Pils parkā redzama restaurēta rotonda un sēnīte, dārza grota un tējas namiņš ar tornīti (es patiešām spēju iedomāties, kā tur dāmas garās, skaistās kleitās dzer tēju un sarunājas par šo un to). Ir arī jaunveidotas lietas un nozīmīgākā no tām – 35m augstais skatu tornis, no kura paveras burvīgs skats (un par kuru ir jāmaksā).

Pils vienmēr nav bijusi tik stalta un majestātiska. Vēl 2011.gadā tā bija nolaista un pamesta novārtā. Priecē, ka vietām atjaunoti padomju laika sienu krāsojumi, bet citviet – vēsturiskais krāsojums (pirms PSRS).

IMG_6255Šis manuprāt ir galvenais skats, kas paveras no torņa. Franču stila parks un atjaunotā kultūras pils.

IMG_6259Koku un krūmu pudurī ieslēpies tējas namiņš. 🙂

IMG_6268Lielais skatu tornis, kuram manās acīs bija kāda dīvainība – tajā nav kāpņu (tikai lifts)!

Šī noteikti ir vieta, kurā doties pastaigāties un izbaudīt saules starus un tuvos mežus. Šī noteikti ir vieta, kurai piestāv vieglums un garie svārki/kleita. Bet tas viss attiecas tikai uz parku. Pils apskate ir bez maksas un šķiet tieši tādēļ visas lielās un skaistās zāles ir slēgtas. Es gribēju redzēt vēsturisko zvaigzni vitrāžā. Jā, pats parks man patika daudz, daudz labāk par pili. Bet tas, kā parasti, ļoti subjektīvi.

Info: riga2014, liveriga

Vienkoču parks

Gan šo, gan iepriekšējo izbraukumu es saucu par Vidzemes iekarošanu. Protams, labā nozīmē. Mana tuvākā apkaime pa lielam ir jau apskatīta, tāpēc jādodas tālākās ārēs. Es negribu runāt par tradicionālām vietām, bet vienu īpašu, kuru dzirdēju pirmo reizi. Domāju, ka daudzi nemaz nezina par šādas fantastiskas vietas eksistenci – Vienkoču parks. Parka lielais pluss – strādā katru dienu no 10 – 18, bet ziemas periodā līdz tumsai un ieejas maksa ir maza.

Parks atrodas GNP, Līgatnes novadā pie IMG_6110Līgatnes upes. Parka teritorija ir liela, bet visa apstaigājama un izbaudāma pateicoties parka saimniekam kokgriezējam Rihardam Vidzickim. Kā rakstīts mājas lapā, tad parka pamatkoncepcija ir balstīta uz koka amatniecības un vienkoču izstrādājumu popularizēšanu. Šī parka izveides pamats balstās uz iespējami maksimālu dabas materiālu pielietošanu. Varbūt kādam tas izklausās pēc kārtējā ekofanātisma, taču es domāju, ka šis ir brīnišķīgs veids kā parādīt, cik apbrīnojama ir mūsu daba un tas, ko tā spēj mums sniegt.

Parkā ir vairākas zonas, kas nemanāmi pāriet viena otrā. Un kas ir pats labākais – tās tiešām nekonkurē savā starpā, bet papildina vienu otru. Tas ļauj izbaudīt gan neskarto dabu, gan klasisko, moderno dārzu, gan arī dažādās takas, kuras papildinātas ar koka skulptūrām – dzīvniekiem, pasaku un teiku tēliem, kā arī pēc vēsturiskiem avotiem veidoti objekti (es joprojām cenšos saprast, kas tas par ķēniņu tur bija ieslēpies?). Piemēram, ir apskatāms moku placis, kas izveidots 2005.gadā kā simbolu soda ekspedīcijai, kas sekoja pēc 1905.g. nemieriem. Tur ir redzami gan seno moku rīku prototipi, gan autoru radošā ideja (bet pie šī plača atjaunošanas gan būtu jāpiestrādā). Pie moku plača sākas dzīvnieku taka.

IMG_6159Mani nevis pārsteidza, bet priecēja, ka dzīvnieki bija tik reālistiski. Un tas, ka reizēm putni bija jāmeklē augstāk par savu degunu.

IMG_6115IMG_6137

Kalnu ieleja. Šie ēku maketi gar upītes krastiem (kura nebija gluži sausa, bet ne arī gluži plūstoša) ļauj iedomājies kalnu ieleju, kā arī iespēju redzēt, kā izskatījās ēkas, kuras šodien vai nu nepastāv vai arī ir ļoti slikti saglabājušās. Tā kā šie bija mani pirmie ēku maketi, tad man ļoti, ļoti patika 🙂 Un vēl tas, ka tās tik dabīgu tur iederējās. Mājiņas veidotas no īpaša koka, lai izturētu mūsu trakos laika apstākļus.

IMG_6167

Īpatnu sajūtu radīja Vienkoču svētvieta. Varbūt ne gluži pats stabs, bet apziņa, ka tas ir saglabājies no neolīta laikiem (nu, es vismaz ceru, ka tas bija īsts). Tā kā šis kokā grieztais tēls ir ar sakrālu raksturu, tad tā priekšā pulcējās dzimtas locekļi, lai godinātu savus senčus un piekoptu kultu. Viņi arī ticēja, ka piešķirot senču gara atveidojumu materiālā, tas aizsargās dzimtas locekļus pret ļaunajiem gariem, veicinās medības un zveju utt..

IMG_6173
Fenomenāla ir smilšu maisu māja. Ideja par tās izveidi radās 2008.gadā. Tās pamatā tiešām ir smilšu/zemes maisi. Bildē ir redzama tāda kā priekšistaba, kas veidota no malkas, māliem un stikla pudelēm. Ja interesē mazliet sīkāks apraksts, tad var izlasīt šeit un šeit.

Jauku atpūtu!

P.S. Oktobra pirmajā sestdienā parks piedzīvo īpašu nakti, kad viss tiek apgaismots ar svecītēm un lāpām. Sajūtās varētu būt īpaši un acīm skaisti!

Tīrs

Žans Batists. Vārds, kurš lika man uzreiz saprast, andrew-miller1ka šo grāmatu vēlēšos izlasīt. Viņš gan neizrādījās tas arhitekts, kuru es biju iedomājusi, taču tas nekas. Endrū Millers (Andrew Miller, 1961) savā pēdējā darbā Tīrs (2011) ir atklājis pirmsrevolūcijas Parīzi visā tās krāšņumā un neglītumā.

Gados jauns, ambiciozs inženieris Žans Batists Barats iegūst jaunu, bet inženierim ne pārāk piestāvošu darbu – pārvietot Svēto Nevainīgo kapsētu, lai pilsēta iegūtu jaunu laukumu. Tam visam klāt nāk arī baznīcas iznīcināšana. Žana dzīvē šis nav no vieglākajiem gadiem, taču pilns ar izaicinājumiem (galu galā, jāiznīcina kapsēta, kura tur atradusies gadsimtiem ilgi!), draugu un ienaidnieku iegūšanu un, protams, mīlestību (tā bija tik… liega, neuzbāzīga un gandrīz nemanāma).

Laikam jau runāšu par centrālo tēmu – kapsēta. Šo uzdevumu Žans saņem no ministra, jo ir paredzēts kapsētas vietā izveidot pilsētas laukumu, tādējādi uzlabojot gan pilsētas gaisu (kapsētas smaka ir ieēdusies visur, pat garšās), gan arī pilsētnieku labsajūtu. Tomēr, kāda var būt pilsētnieku reakcija uzzinot par šo pasākumu? To iedzīvotāju reakcija, kuri dzīvo blakus Svēto Nevainīgo kapsētai? Romānā pavisam viegli un neuzbāzīgi tiek stāstīts par pārmaiņām. Pārmaiņām, kuras nav redzamas, bet jaušamas gaisā – gan brīdī, kad skroderis Žanu ietērpj nākotnes svārkā (pistāciju zaļā krāsā un netipiskā griezumā), gan naktī, kad Žans skatās uz neticami apgaismoto Versaļas pili (zināms taču, ka tai laikā apgaismes sistēmas vēl nebija). Galu galā ar jauno, ieplāno pilsētas laukumu apdveš pārmaiņu vējš.

Zinot, ka šis ir vēsturisks romāns (autors pats gan uzsvēra, ka vēsturiskie fakti savijušies ar izdomu), uzreiz sāku domāt par Parīzes kapsētām. Un par to slavenāko – katakombām zem pilsētas ielām. Lai gan tās mani vilina, tomēr es par to neko nezinu. Izlasot Millera romānu un paskatoties papildus informāciju, esmu guvusi zināmu ieskatu, kā tās ir veidojušās. Lai gan katakombas ir veidojušās jau romiešu laikos, tomēr savu pašreizējo veidolu tās ieguva 1785.gadā, kad pilsētas centrālā kapsēta bija pārpildīta un līdz ar to līķus sanitāros nolūkos vienkārši veda uz pazemi, turklāt to darīja līdz pat 1814. gadam. Tas ir tieši tas, kas jāpaveic jaunajam inženierim. Tas ir tieši tas, ko Millers tik detalizēti apraksta, visas ainas uzburot tik vizuālas. Gan pašu procesu, gan iekļaujot darbā jau pirmsrevolūcijas laikā tapušos uzrakstus, kas veltīti despotiskajiem karaļiem un valsts pārvaldniekiem.

Runājot par lietām, kuras es pamanīju uzreiz, tad tās ir divas – rāmā valoda un sajūta, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks. Teikumiem ir interesanta uzbūve, kas rosina domāt par izlasīto un nemitīgi sekot līdzi izlasītajam. Šo darbu noteikti nevar lasīt pusnomodā, jo tā ir viegli palaist garām svarīgas nianses. Uzburt prātā tā laika Parīzi, palīdz ne tikai izlasītais, bet arī vāka noformējums (diezgan neitrāls attēls un krāsas, bet tāds, kurš liek izpētīt katru redzamo detaļu) un Tomasa Folka izvēlētās senās gravīras katras daļas sākumā. Katrā gadījumā, šis ir smalki detalizēts romāns ar burvīgu valodu. Man patiešām nav nemaz tik viegli kaut ko uzrakstīt.

Ja vilina Parīze, neparastais uzdevums un vieglais rāmums, zem kura slēpjas tik daudz visa kā, tad noteikti iesaku izlasīt šo darbu!

Purs un viņa pilskalns

Noskaidrojot, kuru darbu tad galu Laimonis-Purs-Strazdiņšgalā Martinsons ekranizēs (sākotnēji domāju, ka tas būs A. Grīna Nameja gredzens) un veicot zināmus priekšdarbus (lasīt – samedīju trūkstošās daļas, jo mājās bija tikai pirmā un ceturtā), beidzot ķēros klāt.

Sensenā pagātnē Laimonis Purs (1922) sarakstīja vienu brīnišķu tetraloģiju par Tērvetes pilskalnu. Vispazīstamākā ir pirmā daļa – Degošais pilskalns (1962), bet vēl ir sekojošās: Krusts virs pilskalna (1979), Tālajos pilskalnos (1981) un Sūrābele pilskalnā (1986). Padomju gados šis romāns iznāca Stāsti par vēsturi sērijā. Šis darbs ir arī pārizdots, bet cik esmu manījusi grāmatnīcās, nopērkamas ir tikai pirmās divas daļas.

Stāsts ir tik liels, ka pat nezinu, kā lai īsumā ieskicēju sižetu. Būtībā visas daļas stāsta par zemgaļu un krustnešu attiecībām, par zemgaļu lielo cīņu pret svešajiem ienācējiem. Tomēr katrā daļā stāsts ieskicē vienu noteiktu posmu – pirmajā daļā centrā ir zemgaļi un viņu ikdiena, paražas un tikumi, kuros iejaucas krusta nesēji, otrajā – priekšplānā izvirzās ordenis, bīskaps Rīgā un soģi Zemgalē, kuriem nav nemaz tik viegli turēties pret zemgaļiem, trešajā – tāltāli sirojumi, lai apkarotu krustnešu ‘’saknes’’ un tie vairs neienāktu senlatviešu un lietuviešu dzīvēs, bet ceturtā – zemgaļu cenšanās atgūt savu tēvu zemes. Un tam visam pa vidu, Purs ļoti lieliski atainojis gan varoņu raksturus, gan ticības un cīņasspara divējādās puses.

Laikam sākšu ar tām lielajām lietām, kas vijas viscaur visām daļām. Pirmais, ko pamanīju – zemgaļu ticība sentēvu paražām, kas tikai daļēji ir labi. Labi ir tas, ka viņi tik ļoti sargā savu identitāti un nemaina paražas, kuras ir sakņojušās jau gadsimtiem ilgi, taču no otras puses – laiki mainās un tiem jāmainās līdzi. Domāju, ka tas ir tas, kas apgrūtināja zemgaļu dzīves saistībā ar krusta nesējiem. Purs ļoti spilgti parāda arī viņu elkdievību, upurēšanu kara veiksmei utt. Es, tieši tāpat kā zemgaļi, nespēju saprast, kāpēc kaut kādiem ienācējiem no malas būtu jāienāk un jāsāk uzspiest sava ticība un griba. Kāpēc man svešiem ļaudīm būtu jādod desmitā tiesa un jāļaujas pazemošanai? Piekrītu Gunvalža teiktajam par šo visu:

Visā dzīvā radībiņā mīt skaidrums. Bet ko šie dievložņas grib mums iemācīt? Vispirms viltniecību! Tad aklu padevību! Ērmošanos! Kas tas par dievu, kam jānodarbojas ar draudēšanu un blēdībām? /Sūrābele pilskalnā, 99.lpp./

Ja jau esam iesākuši ar dievložņām, tad jāturpina. Pirmā daļa pavisam viegli ieskicē nesaskaņas pašu krustnešu vidū, tomēr daudz, daudz pamanāmākās tās ir turpmākajās daļās. Tajās tas izpaužas daudz skaidrāk, jo visus grēkus atlaiž bīskaps ar grēku atlaidēm. Tāpat daudz vairāk atklājas ordeņa brāļu un bīskapijas varaskāre un alkatība.

[..] aiz kvēlās viendieva mīlestības un šķīstības sludināšanas slēpta visparastākā negausība un uzkundzēšanās kāre, ne sludinātā paradīze ir mērķis, bet gan baznīcas naudas lādes piepildīšana. /Tālajos pilskalnos, 245.lpp./

Šis darbs mani aizrāva. Patiešām! Domājot kāpēc tā, grūti saprast. Iespējams, tāpēc, ka pati nāku no Zemgales. Iespējams, tāpēc, ka Tērvete man ir tuva un mīļa. Varbūt tāpēc, ka Purs savu stāstu ir izstāstījis saistošā veidā, izmantojot senvārdus, ļaujot uzburt senatnes ainas un varonīgos zemgaļus. Tikai tagad es patiešām izprotu Pētera (Skyforger) teiktos vārdus Tērvetes folka koncertā: ‘’Zemgaļi nebija nekādi sūdabrāļi!’’.

P.S. Runājot par M. Martinsona filmu, tad viss izklausās par ļoti, ļoti vilinoši! Presei ir jau stāstīts, ka filma būs maksimāli pietuvināta 13.gs. realitātei un lai tas notiku, ir pieaicināti vēsturnieki (atkal mans pasniedzējs Levāns!). Filmēšana būs plaša, jo virsaitis un vēlākais Zemgales karalis Namejs saistīja tautas vienotībā tepat, Zemgalē, kā arī Žemaitijā. Iesaistīta būs arī Vācija. Šķiet, ka vienošanās ar Tērvetes pašvaldību ir panākta, jo apmēram gadu vai vairāk kalnā slejas koka pils (tā ir tik burvīga un ar tādu auru!), kurā arī notiks filmēšana. Gaidu 2015.gadu!