Malta liellopu gaļa ar dārzeņiem un kartupeļu biezeni

Šī ēdiena nosaukumam man patīk tas, ka pa priekšu ir maltā gaļa un tad tikai biezenis (es vienkārši esmu pieradusi teikt otrādi). Bet kāda gan tur starpība. Bija patiešām garšīgi. It kā nekas īpašs, bet es nebūtu iedomājusies tur pielikt tos dārzeņus. Un vēl man patīk tas, ka ir tik ātri pagatavojams. Es gan nesekoju tik ļoti strikti ne laikam, ne produktu daudzumam, jo šis ir paredzēts 4 porcijām.

Nepieciešams:IMG_6604

  • 500g nomizotu, gabaliņos sagrieztu kartupeļu
  • 2 ēd. k. sviesta
  • 2 ēd. k. piena
  • sāls un malti pipari (man bija hmeli-suneli)
  • 1 sīki sagriezts sīpols
  • 2 saspiestas ķiploku daiviņas
  • 500g maltās gaļas
  • 500 ml sagrieztu tomātu (2-3 normāli tomāti 😀 )
  • 150g saldēto dārzeņu maisījuma

Pagatavošana:

  • Kartupeļus vāra līdz tie ir ļoti mīksti, nokāš un pievieno sviestu un pienu un samīca tos biezenī.
  • Tikmēr pannā uz lēnas uguns sakarsētā eļļā sautē sīpolus un ķiplokus līdz tie mīksti. Pievieno malto gaļu, apbrūnina. Tad pievieno tomātus un karsē līdz sāk burbuļot. Uzliek vāku un karsē 5 minūtes līdz mērce sabiezē.
  • Pievieno dārzeņus un karsē vēl piecas minūtes.

Tas arī viss. Lai izdodas un labu apetīti!

Mūzika: Korpiklaani – Ukon Wacka

Akmens kļavas

Grāmata – prātamežģis. Vārda lenavistiešākajā nozīmē. Tad, kad es to iesāku, nevarēju saprast, ko es lasu un kāpēc es vispār pūlos kaut ko tādu izlasīt. Šis zināmā mērā bija izaicinājums. Ļenas Eltangas (Лена Элтанг, 1964) romāns Akmens kļavas (2008) izrādījās kaut kas fascinējoši labs, kaut kas tāds, kas nemanāmi ievelk sevī un liek salikt to puzli. Patiesība nav nemaz tik grūta, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā.

Ja man ir dažos teikumus jāizstāsta sižets, tad tā īsti tas nav izdarāms. Negribas izklāstīt, kādas ir tās puzles daļiņas, kas jāsaliek. Tomēr mazliet pacenšoties, varu teikt, ka viss risinās mazā izdomātā Velsas pilsētiņā pie jūras. Galvenā varone Aleksandra Sonlija, saukta par Sašu, raksta dienasgrāmatu. Tajā viņa atklāj visus neizteiktos vārdus, jo viņa pēc kāda atgadījuma nerunā. Bet var lasīt par viņu pašu, par notikumiem pansijā un mazliet ārpus tiem (jo Saša nav vienīgā, kas raksta dienasgrāmatu), par kādu iespējamu slepkavību, kura tomēr varbūt neeksistē, par pagātni un tagadni.

“…pietiek pastiept sašai sonlijai roku, lai sajustu viņas bezasiņu niknumu un bezmiesīgo aizvainojumu…” /87.lpp./

Autore pati kādā intervijā ir teikusi, ka šī ir klusa grāmata. Savā ziņā tā tiešām ir grāmata par klusumu, kas reizi pa reizei piemeklē mūs visus. Vai klusēšana ir tas labākais veids, kā izskaidroties ar pasauli? Kā tikt skaidrībā pašam ar sevi, savu pagātni un tagadni? Arī tikusi līdz pašām beigām, es neizpratu šo viņas neizskaidrojamo niknumu. Pareizāk būtu teikt – neizpratu iemeslu, kāpēc viņa bija tik aizvainota un nikna. Tas viss ir nonācis tik tālu, ka viņa vienkārši vairs nespēj runāt. Vārdi ir sevi izsmēluši. Un vēl tas haoss, kas mīt viņā pašā.

“Kādēļ rakstu dienasgrāmatu, nevis sarunājos balsī?
Tādēļ, ka vārdi smacē mani, nespēdami izrauties no mana ķermeņa, atbrīvoties no aizvainojumā pietūkušās smagās mēles. Nav jēgas dot brīvību vārdiem, ja pats neesi brīvs.” /224. – 225.lpp./

Ja ”parokamies” vēl mazliet dziļāk, tad šis darbs noteikti ir arī par sapratni. Par to, cik labi mēs spējam savā starpā saprasties, cik labi varam uzklausīt viens otru. Jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka jūs kaut ko stāstat, bet šķiet, ka vārdi nemaz nenonāk līdz otra ausīm, kur nu vēl līdz saprašanai? Ka šīm otram šķiet svarīgāk pašam runāt? Šajā ziņā kaut kā sajutos līdzīga Sašai. Un tāpēc arī es bieži klusēju.

Autores īpašais rokraksts šajā darbā ir tās dienasgrāmatu un vēstuļu vēstījums. Tas viss ir mazliet sarežģīts ne tikai stāstot no dažādu tēlu skatupunktiem, bet arī sajaucot laikus. Jā, reizēm vispirms ir lasāmas sekas un dažas nodaļas tālāk ir cēloņi. Tas ne reizi vien man lika izbrīnā ieplest acis un pajautāt: “Kā tad tā?”. Tāpat ir lasāmas rindkopiņas no 17. gadsimta slāvu herbārija (Zālīšu grāmata). Tas šim darbam piedod mazliet šarma un raganības (Sašu ciematā uzskatīja par raganu tieši zālīšu dēļ). Vēl var iepazīties ar ēģiptiešiem, romiešiem un grieķiem, skandināvu un ķeltu dieviem. Bet tas viss jau tikai salīdzinājumos. Patiesībā, šis ir ļoti cilvēcīgs darbs. Par to, kas notiek mūsos pašos, par vientulību un sapratni, par pagātnes un tagadni un nākotnes neesamību, jo tā vēl nav pienākusi, par mīlestību, kura var būt akla, kaislīga un arī naidpilna.

Noteikti iesaku šo lasīt kā rudens/ziemas literatūru, jo tās plūdums ir rāms. Kluss. Atkožams maz pamazītiņām un baudāms pa gabaliņiem vien.

Let us find edna’s rotten skull

Pagātne

Es šodien lasīju savas vecvecmammas rakstītās vēstules vīram. Vīram, kurš atradās izsūtījumā. Vēstulēs bija lasāms daudz kas, bet bija kaut kas vienojošs. Izmisums un cenšanās savilkt kopā galus.

Vēl es šodien uzzināju, ka mans vecvectēvs ir bijis jātnieku rotā. Daugavpilī.

Uzziņām pilna diena. Rosina pārdomāt, cik daudz es vispār zinu par savām saknēm. Vispār jautājums jau ir tikpat kā atbildams – praktiski neko.

Lasāmgabali XIII

Šoreiz par grāmatām, kuras būtu pelnījušas katra savu ierakstu. Tomēr tās ir bijušas tik dziļas (atskaitot Kinselu), ka neesmu pārliecināta, ka visas izraisītās emocijas spēšu izklāstīt. Tāpēc šoreiz šādi.

mogahaPirmā no tām ir Deboras Mogahas (Deborah Moggach, 1948) darbs Vislabākā eksotiskā viesnīca ”Kliņģerīte” (2004). Tas ir par saujiņu pensionāru, kuri piekrīt doties dzīvot uz pansionātu (kuru labskanīguma dēļ sauca par viesnīcu). Tikai šī viesnīca atrodas Indijā. Katram no viņiem ir savs iemesls, kādēļ viņi piekrīt šādai ”avantūrai”. Un tomēr es lasot manīju arī kādu lietu/sajūtu, kas ir kopīga viņiem visiem – vai nu viņi to skaļi izsaka vai nē – vientulība un nevajadzības sajūta. Visi jautā vai ir viegli būt jaunam, tomēr, manuprāt, būtu jājautā arī vai ir viegli būt vecam. Lielai daļai no viņiem ir bērni, bet tiem ir katram sava dzīve. Un ja vēl nav arī vairs otras pusītes… viņi sajūtas veci un nevienam vairs nevajadzīgi. Šo darbu noteikti caurauž zināms sentiments. Tomēr, visi šie pensijas vecuma ļaudis bija drosmīgi. Viņi piekrita dzīvot tādā kultūršoka valstī kā Indija. Un katram Indija atklājas tāda, kāda tā bija viņu prātos – vienus tā aizrāva, otri no tās baidījās (lasīt ”nepameta viesnīcas teritoriju”). Mīliet savus vecākus un vecvecākus!

Otrs darbs ir tik biezs un slāņains, ka es no tā noguru. Nams, kuraa.._1.vaks.inddTā ir Marjamas Petrosjanas (Mariam Petrosyan,  1969) Nams, kurā… (2009). Mani ļoti uzrunāja nosaukums un anotācija. Tikai vāka noformējums bijs tāds absolūti nesaprotams. Nu jau daudz kas tapis skaidrāks. Tomēr, lai izprastu visu, šis darbs noteikti prasīsies pēc kāda laika pārlasāms. Tas ir par kādu Namu un bērniem, kas tajā mīt. Apkārtējie iedzīvotāji vēlētos, lai šādas mājas te nebūtu. Ap to vijas savāda aura. Taču pašiem bērniem šis Nams ir vienīgais patvērums. Tā ir visa viņu pasaule. Varbūt grūti tam noticēt, bet šādā Namā vienā dienā var notikt daudz lielākas un svarīgākas lietas nekā Ārienē. Ja atskaita nogurumu no tās, tā ir manī atstājusi vēl kādus spēcīgus nospiedumus dvēselē, taču šobrīd man grūti tās formulēt. Nams lasītāju iesūc sevī un nelaiž vaļā. Ja gribi no tā atbrīvoties vajadzēs tik līdz beigām. Līdz izlaidumam.

manirtavstelefonsLai atslēgtos no diviem prātamežģiem, izlēmu pa starpu izlasīt kaut ko absolūti vieglu un nepiespiestu – Sofijas Kinselas (Sophie Kinsella, 1969) darbu Man ir tavs telefons (2012). Absolūti viegls, sievišķīgs romāns. Vispār jau man riebjas šāda veida romāni, tomēr Kinselai ir tas talants to visu uzrakstīt tik… nebanālā veidā, ar odziņu. Īsumā šādi – Popija pazaudē saderināšanās gredzenu. Tad viņai nozog telefonu. Vai tas ir… Tīrā laime! Atkritumos mētajas kāda cita telefons. Ar to arī piedzīvojumi var sākties, jo izrādās, ka šo telefonu tagad lietos divi cilvēki. Protams, mazliet neticama situācija, bet tas tieši man bija vajadzīgs. Kaut kas viegls. Kaut kas ko es varētu lasīt līdz pusnaktij un smaidīt par Popiju. Balsī nesmējos, bet pāris komisku situāciju gan bija. Tā vien krietni pēc pusnakts gribējās uzrakstīt īsziņu:

Izlasīju grāmatu.Atnest šodien?Mīlu. Popija xxxxxxx

Cepam!

It kā jau loģiski, bet reizēm šķiet savādi kā var cepammainīties patikšanas un nepatikšanas. Un pat nemanīt brīdi, kad tas notiek. Es runāju par receptēm un pavārgrāmatām. Agrāk tās man bija vienaldzīgas. Nu ko var ņemties ar tām receptēm? Taču tagad… Varētu taču izprovēt šo un vēl šo… O, šis arī izskatās gardi! Ja runā tieši par pavārgrāmatām, tad es to vispirms piecreiz izšķirstu un tad tikai domāju vai man tā patiešām ir vajadzīga. Vārdu sakot – cik reāla ir iespēja, ka es no šīs grāmatas izprovēšu vairāk par vienu recepti. Ieraugot plauktā Edvarda Džī pavārgrāmatu Cepam! Maize, cepumi un kūkas no visas pasaules, notika kaut kas savāds. Es tajā absolūti iemīlējos.

Lietas, kas mani apbūra: receptes no visas pasaules. Tas ir viens. Teju visas es varu uztaisīt savā virtuvē. Tas ir divi. Neskatoties uz to, ka ir receptes no visām pasaules malām, sastāvdaļas nav problēma (kādu eksotiskāku vienmēr var aizstāt ar kaut ko līdzīgu). Un tas ir trīs. Nē, ir vēl arī četri – grāmatas noformējums.

Ja drusku atkāpjamies no lietām, kas mani apbūra, tad šī nav tāda parastā pavārgrāmata, kurā tikai apkopotas receptes. Šī ir tāda dziļāka, jo autors stāsta ne tikai pagatavošanas secību, bet arī par cepšanas vēsturi kā tādu, izceļot arī katra reģiona spilgtākās lietas. Bez tā atrodama arī informācija, kā katrs konkrētais cepums/maize/kūka ir radusies vai kāda ir tā loma mūsdienās. Tātad šo var saukt arī par pavārgrāmatu-enciklopēdiju/uzziņu literatūru. Piemēram, man bija interesanti lasīt par bagelēm. Nu kāpēc ir vajadzīga maize ar caurumu vidū? Izrādās, tas tā jau iekārtojies jau no senatnes.

Somijā un dažās Alpu zemēs plāceņa vidū izveidoja caurumu, lai maizi varētu iekārt striķī un pasargāt no pelēm. Tukšie vidi, kas joprojām ir raksturīgi bagelēm, ir tieši šīs agrāko laiku praktiskās pieejas liecība. /11.lpp., ievads/

Man kā tējas mīlei bija interesanti lasīt par to, kā radusies pēcpusdienas tējas dzeršanas tradīcija. Pie reizes uzzināju, ka ar to ir saistīta arī dzeramnaudas atstāšana.

Lai dabūtu pienācīgi karstu tēju, sīkmuižnieki pasāka skubināt apkalpotājus ar nelielu piemaksu. Šim nolūkam pie katra galdiņa atradās kastīte ‘’brīvprātīgam’’ dāvinājuma, lai paātrinātu apkalpošanu. /125.lpp., Apvienotā Karaliste/

Šādi varētu turpināt vēl ilgi un dikti, bet ļaušu jums pašīem atklāt, kas vēl slēpjas grāmatas dzīlēs. Noteikti, kāds padomās, ka visu informāciju var atrast arī internetā. Protams, var, bet tas nav gluži tas pats, kā to izlasīt pavārgrāmatā, kura uzreiz piedāvā pagatavot šos tradicionālos ēdienus vairākos variantos. Un skaistā noformējumā.

Lūk, esam atkal nokļuvuši pie lietām, kas mani apbūra. Noformējums – vienkāršs un vienlaikus ļoti elegants. Man patīk, ka šī grāmata savos zeltītajos vākos slēpj tik vienkāršas lapas (papildus prieks, ka nav glancētas!). Pats galvenais – tajās ir apkopotas tradicionālākās receptes no visas pasaules: Ziemeļamerikas un Latīņamerikas, Āfrikas, Apvienotās Karalistes, Īrijas, Francijas, Vācijas, Spānijas, Vidusjūras, Skandināvijas, Krievijas, Jaunzēlandes un pat no Izraēlas u.c. vietām. Vienīgi žēl, ka no Austrumeiropas ir tikai trīs receptes, bet Baltijas valstis nav pat pieminētas.

Runājot par to, cik vispār ir reāli tās pagatavot pārliecinājos savā atvaļinājumā. Šoreiz metu līkumu eksotiskajām valstīm, bet noteikti kaut kad gribētu kaut ko izprovēt, piemēram, ebreju medus kūku vai naan maizi. Šoreiz eksperimentēju ar Eiropas receptēm un Ziemeļameriku. Kā man gāja? To var uzzināt izlasot par šokolādes skaidiņu cepumiem, sīpolu tarti un olu krēma kūku spāņu gaumē. Un cik grūti bija izvēlēties, ko tieši es gribētu pagatavot! Lielai daļai recepšu sastāvdaļas ir viegli pieejamas. Protams, ir arī pa kādai eksotiskākai sastāvdaļai, bet ja tā nav pamatlieta, tad var arī izlaist vai aizstāt ar garšai līdzīgu (es pārstāvu pārliecību, ka pie receptēm nav jāturas 100-procentīgi).

Mans kopvērtējums? Šī grāmata tiešām ir mani apbūrusi. Recepšu daudzveidība, iespēja izvēlēties grūtības pakāpes un izziņas iespējas. Fantastiski!

Olu krēma kūka spāņu gaumē

Lielo eksperimentu beigu posms jeb trešais līmenis. Jāsaka, ka šis nebija tik daudz kā grūts, cik piņķerīgs. Nākamreiz es padomāšu līdz nobriedīšu atkal ķerties klāt pie šādas kūkas gatavošanas. Maz pamazītiņām, pa līmeņiem un atelpas brīžiem, kad kaut kam jānostāvas vai jāatdziest. Un pupas vēl jāziedo.

Mīklas tartes ar olu krēma pildījumu ir pazīstamas jau kopš viduslaikiem. Sevišķi iecienītas tās ir Rietumeiropā. Ja runājam par Spāniju, tad viņi tās ir iecienījuši tieši šādā veidā – kombinācijā ar svaigām ogām, krējumu un mandelēm.

Sastāvdaļas:IMG_6544

Krēmam/pildījumam:

  • 2 olas
  • 50g cukura
  • 2 tējk. vaniļas ekstrakta vai 2 vaniļas pākstu mīkstums
  • 2 tējk. kukurūzas miltu
  • 200ml piena
  • 200ml saldā krējuma
  • šķipsniņa rīvēta muskatrieksta
  • sakapātas blanšētas mandeles un svaigas avenes rotāšanai (pēkšņi bija beigušās manas iecienītās mandeles, tāpēc ņēmu lazdu riekstus)IMG_6550

Mīklai:

  • 280g miltu + milti pārkaisīšanai
  • 2 ēd.k. cukura
  • 125g gabaliņos sagriezta sviesta+sviests ieziešanai
  • 2-3 ēd.k. ūdens
  • 1 olas dzeltenums
  • 1 ēd.k. citronu sulas

Pagatavošana:

  • Gatavo mīklu: lielā bļodā iesijā miltus, ieber cukuru, pievieno sviestu, un visu saberž smalkās drupatās. Pēc tam pakāpeniski pievieno ūdeni, olas dzeltenumu un citronu sulu un samaisa valganu mīklu. Mīklu liek uz miltiem apkaisītas virsmas un saudzīgi samīca, saveļ bumbā, ietin pārtikas plēvē un uz 30 minūtēm ieliek ledusskapī.
  • Cepeškrāsni sakarsē līdz 190 grādiem. Apaļu veidni (diametrā 23cm) ar izņemamu pamatni un viļņotām malām (kāpēc tieši tādu, nesapratu, jo man bija parastā kūkas veidne) viegli iezieš ar sviestu. Dažas minūtes pirms tālākas apstrādes mīklu izņem no ledusskapja, tad liek uz miltiem apkaisītas virsmas un izveltnē. Ieklāj veidnē un nogriež liekās malas. Uz 10 minūtēm ievieto ledusskapī.
  • Ieklāj tik lielu cepampapīru, lai nosegtu arī malas, uzber pupiņas slogam un cep krāsnī 10 minūtes. Noņem cepampapīru ar pupiņām, veidni liek atpakaļ krāsnī un cep vēl 5 minūtes. Izņem no krāsns un samazina temperatūru līdz 150grādiem.
  • Tikmēr lielā bļodā iesit olas, pievieno cukuru un vaniļas ekstraktu un samaisa. Citā bļodā kukurūzas miltus sakuļ ar nelielu daudzumu piena, lai izveidojas viendabīgas konsistences pasta. Katliņā ielej atlikušo pienu un pusi krējuma un rūpīgi iekuļ kukurūzas miltus. Maisot lēni karsē, līdz piens uzkarst, bet neuzvārās. Uzmanīgi iekuļ olu maisījumā.
  • Krēmu pilda izceptajā pamatnē un pārkaisa ar muskatriekstu. Uzmanīgi ieliek krāsnī un cep 35-40 minūtes, līdz virsiņa sabiezē. Izņem no krāsns un pilnībā atdzesē. Atlikušo krējumu saputo stingrās putās un uzziež uz pildījuma. Izrotā ar sakapātām mandelēm un svaigām avenēm.

Rezultātā tiek iegūta patiešām lieliska ņamma. It kā šķiet salda putukrējuma un ogu dēļ, bet muskatrieksts dod tādu patīkamu pikantumu. Es riekstiņus vēl mazliet apgrauzdēju un visam pievienojas vēl šī garša. Lieliska kopā ar tēju! Un – grāmata uzvarēja.

P.S. Kas tie par eksperimentiem un kas par grāmatu – to uzzināsim pavisam drīz 🙂

Mūzika: Sex Pistols – Holidays in the Sun