1913: gads pirms kara

9789934200427Parasti es atrodu lasāmās grāmatas, bet reizēm ir otrādi – grāmatas atrod mani. Kad pagājušajā gadā izdeva Floriana Iljesa (1971) pētniecisko darbu 1913: gads pirms kara (2012), tas mani fascinēja. Cenas dēļ gan atturējos no iegādāšanās un prieks, ka intuīcija nepievīla – Ķīpsalā bija tā iespēja iegādāties par puscenu. Es gan vēl pāris sekundes domāju, vai ieguldīties konkrētajā apgādā, bet lai nu tiek 😀 Grāmata ir tā vērta!

Vai jūs kādreiz esiet domājuši par dzīvi, kas notikusi pirms lieliem vēsturiskiem notikumiem, piemēram, kara? 20.gadsimts ir bijis nežēlīgs, trauksmains un arī notikumiem bagāts kultūras un sadzīves jomā. Iljesa pētījums ir tik faktiem bagāts, ka visu uzreiz nenākas viegli aptvert, bet tiekot līdz beigām man izkristalizējās dažas lietas, kas ir ilgušas/veidojušās visu apskatāmo gadu.

Man šķiet diezgan zīmīgi, ka Iljess sāk šo darbu ar tolaiku cilvēku reakciju, ka ir pienācis gads “1913”. 13 nav labs skaitlis, no tā baidās, to numerācijā ignorē. Daudziem šķiet, ka šis būs nelaimīgs gads. It kā nepietiktu ar gada skaitli, cipars vēl reizi mēnesī jāpārdzīvo. Izlasot darbu, man radās sajūta, ka gads ir bijis dīvains, pilns ar radošiem meklējumiem un vienlaicīgi ar “mīņāšanos” uz vietas. Tas ir gads, kurā sastopam Hitleru, Staļinu, ratos guļošu Evu Braunu. Priekšplānā Austroungārijas erchercogs Francs Ferdinands, kurš nezina, ka salīdzinoši drīz mirs. Tikmēr Normens Endžels ir ļoti pārliecināts, ka kara vairs nekad nebūs – globalizācija nepieļaus karu, visas valstis saimnieciski ir pārāk cieši saistītas, lai kas tāds notiktu. Arī starptautiskās komunikāciju saites ir pārāk ciešas un tāpēc karš ir bezjēdzīgs. Intelektuāļi tiek nomierināti, bet kāpēc līdztekus šādiem izteikumiem reihstāgs miera uzturēšanai palielina bruņotos spēkus? Ne tikai palielina, bet arī izsludina meklēšanā jauniešus, kuri izvairās no kara dienesta, tai skaitā, arī Hitleru, kurš bēguļo.

Pirms gada ir nogrimis “Titāniks” un Osvalds Špenglers raksta savu monumentālo darbu “Eiropas noriets” pirmo daļu – “Titāniks” kā salīdzinājums kultūras iznīcībai. Viņš raksta: ”Katrai kultūrai ir jaunas izpausmes iespējas, kas parādās, nobriest, novīst un vairs neatgriežas” /25.lpp./ Varbūt tāpēc daudziem māksliniekiem parādās “izdegšanas sindroms” – viņi cenšas radīt savu šedevru, pārpūlas un iedzīvojas neirastēnijā un atkarībā no morfija, piemēram, Francs Kafka, Georgs Trākls u.c.. Alma Mālere vispār ir pārbijusies un tāpēc savam mīļotajam Oskaram Kokoškam liek gleznot šedevru, citādi nevarēs kļūt par viņa sievu. Saspīlētās Freida un Junga attiecības, tēva slepkavības teorija un tās apgāšana. Tomasa Manna centieni sākt darbu pie ”Burvju kalna”, Kafkas neiespringšana uz rakstīšanu un Virdžīnijas Vulfas trakumi – viņa ”nespēj just”.

Gada otrā pusē notiek jauni mākslas virzienu meklējumi – Ernsts Ludvigs Kihners sācis gleznot Potsdamas ainas, Pikaso kubisms tiek noniecināts, daudzi meklē tīru formu. To grib iemiesot ne tikai mākslā, bet arī arhitektūrā: “Mākslas darbs vēlas izraut cilvēkus no viņu ērtībām. Nama uzdevums ir kalpot ērtībām. Mākslas darbs ir revolucionārs, nams – konservatīvs.” /238.lpp./ Jā, Ādolfs Loss nav moderns arhitekts, viņš uz citu fona izceļas, bet viņa namus visvairāk novērtē. Galu galā – vai ir iespējams noteikt precīzu brīdi, kad sākās modernisms? Tas sākās ar Marsela Dišāna ready-made vai ar Kazimira Maļeviča “Melno kvadrātu”?

Ļoti patika, ka darbs iedalīts mēnešos florianun katru mēnesi rotā kāds mākslas darbs vai fotogrāfija. Ievietotās atsauces un plašā bibliogrāfija – tātad gluži no gaisa šie fakti netika rauti. Šķiet, ka autors pamanījies izlasīt kaudzi dienasgrāmatu, jo lasāmi daudzi fakti no mākslinieku personīgās dzīves un viņu domas, kas grāmatās neparādās un tas šim darbam piešķir īstu dzirksti. Principā šis sanāk kā dokumentāls darbs par kultūrvēstures un mākslas attīstību vienā gadā vieglā un saistošā valodā, kurā izskan arī pieņēmumi par notikušo, ne tikai pārliecība, ka tā noteikti ir bijis.

Lai arī man šis darbs ļoti patika, man tomēr kaut kā pietrūkst darba beigās. Man pēdējā rindkopā prasījās, lai būtu akcentēts, ka viss tiešām virzās uz karu.  Lai arī darbs vedina uz to, ka gaisā vējo kara draudi, tie ir tikai jaušami, man gribējās to akcentu. Vēl 9 mēneši un viss – uzspīdējusī Koko Šanele, atvērtais modes veikals Prada, tikko sākušais modernisms un daudzas radošās izpausmes tiks apstādinātas, tās nīkuļos un varbūt uzplauks pēc kara. Tas būtu bijis kā lielisks secinājums. Lai nu kā – ar šo darbu nudien ir vērts iepazīties!

Ne gluži par šo darbu (tikai uz to balstoties), bet par šo gadu ļoti skaisti izteicies Bankovskis – šeit.

Advertisements

One comment on “1913: gads pirms kara

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s