Starp Mežaparku un Murjāņiem

9789934073762_31Kā autors man Valdis Rūmnieks (1951) nav svešs. Esmu lasījusi pāris viņa grāmatu (sarakstītas kopā ar Andreju Miglu) un man tās ir diezgan labi patikušas. Šo viņa autobiogrāfisko, atmiņu pilno Starp Mežaparku un Murjāņiem (2018) man gribējās izlasīt tieši balstoties uz viņa vēsturiskajiem romāniem, kā arī pieteikuma dēļ – grāmatā varēšot sastapt daudz citu latviešu literātu.

Man bija gribējies būt klāt grāmatas atklāšanā, bet šogad biju sadomājusi uz Ķīpsalu doties piektdienā, tāpēc uz šo pasākumu nekādi nesanāca. Par šo es, iespējams, nejūtos dikti bēdīga, jo nejauši atradu pasākuma video iekš youtube. Bija prieks vērot, kā autors savā cienījamajā vecumā bija tik humorpilns, jo esot teicis šādus vārdus: “Kamēr nav iemeties kaļķītis, tikmēr jāraksta atmiņas.”

Jau ar pirmajām lapām autors lasītāju vedina pa savām bērnības takām un pie atklāsmes: “Šī būs citādāka autobiogrāfija”. Un tā arī ir. Jau ātri vien rodas sajūta, ka autors par sevi pateiks šo un to, bet par saviem līdzcilvēkiem un dzīves ceļā sastaptajiem – daudz un dikti. Un tā man patīk labāk. Ne jau tāpēc, ka neintersētu paša Rūmnieka dzīves ceļš, bet tāpēc, ka ar savu esību caur citiem viņš atklāj 50.-70.to gadu kultūras attīstību, latvietības pastāvēšanu padomju cenzūras žņaugos, daudzu literātu un radošo personību niķus un stiķus. Par pašu Rūmnieku šais gados man palika tāds maza palaidņa iespaids – delverīgs, zinātkārs, perfekcionists (piemēram, kārtojot Raiņa 19.sējumu). Visur būt klāt, visu izzināt (izjaukt pulksteņus un citus mehānismus) un visu izmēģināt. Visa Rūmnieka dzīve grozījās starp Murjāņiem un Mežaparku. Tik liela vietas mīlestība man nav pazīstama. Es, protams, mīlu savu dzimto pilsētu, bet šis ir citādak.

Par spīti tam, ka es, diemžēl, nezinu visas pieminētās personības, man nebija garlaicīgi lasīt. Viens ir skaidrs – dzīvojot literātu ģimenē (tēvs rakstnieks, mamma tulkotāja) un uzturoties starp literātiem, nekas cits kā rakstnieks un literatūrzinātnieks viņš nevarēja būt. Viņa pasaka par gludekli, kas ir tapusi uz Continental rakstāmmašīnas bija skaists un smieklīgs vingrinājums rakstniecībā 😀 Kaimiņos blakus viņam dzīvojis Jānis Sudrabkalns. Tik daudz kuriozu un arī bēdīgu atmiņu par viņu. Man gribētos, lai autors par viņu uzraksta romānu – padomju gados dzīvot ar sievieti, bet neprecēt viņu, visus izstrādātos jokus, viņa lielā slava, bet bēdīgs psihiskais stāvoklis. Tāpat autors daudz runā par Čaku – par dzīvi, par darbiem, par personību. Tiek pieminētas arī citas personības, bet šīs divas man izcēlās jo īpaši.

Bija liels mans pārsteigums uzzināt, ka šī nav viena grāmata. Tas ir skaisti – dzīve tik raiba, pilna jocīgiem atgadījumiem un jokiem, ka ar vienu grāmatu nepietiek. Šobrīd top otrā daļa ar nosaukumu No Raiņa līdz Čakam, (no 80tajiem līdz Čaka simtgadei 2001. gadā) un trešā daļa Amatos un brīvībā (no 2001. gada beigām līdz šodienai).

Gaidu!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

 

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s