Gaidot Bodžanglu

9789984236742_11Olivjē Burdo (Olivier Bourdeaut, 1980) sarakstītais Gaidot Bodžanglu (2016) ir… kaut kas. Ārkārtīgi skaists un krāšņs vāks un, protams, ka man gribējās zināt, ko tie sevī slēpj. Anotācijā mani kaut kas uzrunāja, par spīti tam, ka es nezinu nedz 60to gadu leģendāro Ninas Simones dziesmu Mr. Bojangles (ar to iepazīstos šobrīd), nedz arī Semjuela Beketa absurda lugu Gaidot Godo.

Žoržs un viņa sapņu sieviete, kuras vārds mainās teju vai ik dienas, ieskatījās viens otrā jau no pirmā neprātīgā teikuma. Viņi savu dzīvi vada priekā, dejojot un baudot. Protams, dejots tiek pie dažādām dziesmām, bet jo īpaši pie Mr. Bojangles. Šādu dzīvi bauda arī viņu bērns – viņa pasaules redzējums ir tik ļoti atšķirīgs, ka mācības notiek mājās. Cik ilgi ir iespējams tā dzīvot?

Mīlestība no pirmās tikšanās – tāds retums. Un ne jau parasta mīlestība, bet neprātīgi kaislīga. Tik kaislīgi saskanīga, ka tajā tikai diet un diet. Viņi tās dēļ ir gatavi uz visādām neprātībām. Tā viņi pavada dzīvi – neprātīgi mīlot un svinot dzīvi dienu no dienas. Bez atelpas. Jau ar pirmajiem teikumiem mani nepameta sajūta, ka viss nav tik vienkārši, ka sekos kaut kas traki skumjš. Tā arī bija. Žēl, ka dzīve nav svētki un tajā ienāk sarežģījumi. Autoram tiešām ir izdevies skaisti parādīt to balansu starp komēdiju un traģēdiju, dzīves skaistumu un tās norietu. Var jau teikt, ka tiekam aprobežoti, liek dzīvot pareizi un ka tā tam nebūtu jābūt. Ka var dzīvot kā Žoržs un viņa sieva, bet cik ilgi? Viņu gadījumā bija tikai neprāts un mīlestība un tas ir mazliet egoistiski.

Šo stāstu stāsta bērns – viņa balss ir naiva un tas šo stāstu vērš skumju. Viss notiekošais un tā sekas – bērns nesaprot, kas ir vispārpieņemti, bet kas iet pāri robežām un vairs neskaitās normāli. Mani kaut kādā ziņā šokēja tēva reakcija uz visu. Mātes trakums bija attaisnojams (ja izlasa romānu, tad to var saprast), bet tēvs? Kāpēc viņš neko nedarīja, lai vismaz bērns spētu adaptēties starp saviem vienaudžiem? Es uzskatu, ka viņam kaut kādā ziņā tika darīts pāri, lai arī vecāki viņu neprātīgi mīlēja. Pavisam mazliet, bet tekstu kursīvā stāsta tēvs. Tas ir nedaudz cits skatupunkts un tajā lasāma vienīgi mīlestība. Šķiet, ka dažbrīd pavīd veselais saprāts, bet dažas rindas vēlāk saproti, ka tā bijusi mirāža.

134 lapaspuses. Tik pilnas dzīves, prieka un mīlestības. Tik pilnas traģēdijas un skumju.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s