Es biju tikai sekretāre

9789934072888_100Grāmatu vākiem ir zināma loma tajā vai es to gribēšu lasīt vai ne (tam ir jāspēj uzrunāt). Un ļoti reti gadās, ka tas mani kaut kādā mērā satricina. Tajā fotogrāfijā ir kaut kas magnetizējošs. Un nosaukumā vārds ”tikai” man neliekas kā ”tikai”. Tas izklausās kā attaisnošanās, kā nevēlēšanās atzīt savas kļūdas. Es runāju par Brunhildes Pomselas (Brunhilde Pomsel, 1911 – 2017) Es biju tikai sekretāre (2017). Vai 106 gadus vecā Pomsela mums gribēja pavēstīt ko svarīgu?

Brunhilde Pomsela bija sekretāre Reiha propagandas ministram Jozefam Gebelsam. Grāmatā viņa stāsta savas atmiņas par to, kā ir līdz tam nonākusi, kā vispār varas virsotnēs nonāca nacionālsociālisti un kā tas ietekmēja viņu.

Brunhildes Pomselas stāsts dod mums iespēju ieraudzīt, ko nozīmē ignorēt diktatūras rašanos un vēlāk tajā (iz)dzīvot – gan fiziski, gan garīgi. Tomēr šis stāsts arī skaidri parāda, ko nozīmē noskatīties uz mūsdienu populistu centieniem graut Rietumu parauga demokrātiju. /148.lpp./

Šodien ir viegli kritizēt cilvēkus un apgalvot, ka tādas lietas nemanīt ir neiespējami. Mēs aizmirstam, ka mums ir priekšrocība – mēs zinām vēsturi un kā tas viss beidzās. Varbūt tiešām tolaik daudz kas tika noklusēts, piemēram, ebrejiem jādodas uz citu vietu, lai atbrīvotu vietu Sudetas vāciešiem vai ka koncentrācijas nometne ir tikai pāraudzināšanas iestāde. Es neticu, ka Pomsela bija tik dumja kā nemitīgi uzsver un ka neko nezināja. Viņa atsakās uzņemties daļu vainas. Un tas ir veids, kā viņa to dara. Ir sajūta, ka viņa nav kaut ko izstāstījusi līdz galam, jo, piemēram, īsi pirms nāves viņa atklāja, ka ap 1936.gadu bija gaidībās un bērna tēvs Gotfrīds Kirhbahs bija ebrejs, kurš emigrēja uz Amsterdamu. Kādu laiku viņa brauca pie viņa, līdz viņš teica, ka jāpārtrauc bīstamības dēļ.

Es tiešām nespēju saprast, kā ir iespējams strādāt radio un vēlāk ministrijā un nesaprast, kas notiek. Viņa saka, ka Hitleram nākot pie varam, visam bija “uzlikts vāks” un neviens tiešām neko nezināja. Varbūt, bet es neticu, ka viņa nezināja vairāk par vidusmēra cilvēku. Viņa taču bija sekretāre otrajam cilvēkam valstī! Bet kā pati norāda, esot bijusi dumja un no apziņas izstūmusi nelāgās priekšnojautas. Tātad, nevis nezināja, bet negribēja zināt. Un tas jau ir šaušalīgi, jo kā pati izsakās: “Protams, bija īpaši rajoni, pilni posta un nabadzības, un kaut ko tādu jau arī negribējās redzēt, kaut ko tādu neredzēja, turp gluži vienkārši neskatījās.” /36.lpp./

Un negribējās arī neko daudz zināt, negribējās lieki uzkraut sev vēl smagāku nastu. Pietika jau ar to, ka ikvienam pašam bija jācīnās ar daudzām grūtībām,.. /70.lpp./

Pomsela ir bijusi jauna, vieglprātīga un pārāk egoistiska. Viņa domāja tikai par savu darbu, kā būt priekšzīmīgai darbiniecei un atrasties ”mazliet” elitē viņai patika. Tomēr savādi, ka viņa ne reizi patiesi neaizdomājās par patiesībā notiekošajām lietām. Izdevības bija. Piemēram, tai reizē, kad redzēja Gebelsu uzstājamies Sporta pilī ar runu, kurā parādīja savu īsto seju. Vai kad referents viņai rokās iespieda slepenus failus ar piebildi neskatīties iekšā. Nekādi nespēju aptvert Pomselas aklo uzticēšanos vadībai un pakalpošanu. Manuprāt, tā nebija uzticības parādīšana, tā bija līdzdalība.

Es paliku vienatnē ar mapi un neieskatījos tajā. Un vēl nodomāju: ak Dievs, kā gribētos ieskatīties. Bet es to nedarīšu, viņš paļaujas uz to, ka es to nedarīšu, [..]. Es sev šķitu ļoti cildena. /94.lpp./

Ir vietas, kurās Pomsela savā stāstījumā nonāk pretrunās, piemēram, par ebrejiem. Viņa apgalvoja, ka neko nemanīja un ja kaut ko zināja, nedomāja, ka tas ir kaut kas šausmīgs. Neaptverami, ka viņa ne reizi neiedomājās, kas noticis ar viņas bijušo priekšnieku Dr. Goldbergu, viņas kolēģiem Radiofonā vai viņas draudzeni Evu Lēventāli. Vispār ir grūti iedomāties, kā tādi ļaudis kā Pomsela ir dzīvojuši pēc kara. Vai naktīs nav bijis grūti gulēt? Sirdsapziņa, vainas sajūta? Kāpēc Pomsela pēkšņi 103 gadu vecumā sāka runāt?

Iespējams, arī manī ir mazliet Pomselas. Es par politiku neinteresējos, tomēr, ja kāds no draugu loka grib parunāt par aktualitātēm, es ļauju. Es ļauju un cenšos izprast politikas džungļus. Interesanti, ja Pomsela būtu interesējusies par politiku, vai viņa būtu rīkojusies citādāk? Lai tiktu darbā Propagandas ministrijā, viņa bez vilcināšanās iestājās partijā. Pat nepainteresējusies, ko tā partija vispār dara. Tas ir tāpat kā daudzi neinteresējas par vēlēšanām un partiju programmām. Pirms ejiet, painteresējaties, kam atdodat balsi! Un noteikti, ejiet!

Norij kapsulu un prom ir. Pārējiem ir jāatbild par visu. /118.lpp./

Grāmata ir iedalīta divās daļās. Vispirms Pomselas stāsts un tad politologa Tores D. Hansena analīze. Tās mūsdienu paralēles, kuras viņš velk saistībā ar 1933.gadu ir biedējošas! Par breksitu, Trampu, Poliju…

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

Te bija Brita Marija

64851782016.gada decembrī esmu rakstījusi, ka gaidu darbu par Britu Mariju un te nu tas ir! Frēdriks Bakmans (Fredrik Backman, 1981) ar savu darbu Te bija Brita Marija (2014) mani dikti iepriecināja 🙂 Šis nudien ir autors, kuru var ņemt lasīt neuztraucoties par iegrābšanos.

Brita Marija ir īpatnēja sieviete. Viņai nepadodas komunikācija ar cilvēkiem, taču viņai perfekti padodas tīrīt. Viņa nekad nav strādājusi, taču ir nolēmusi sākt. Viņa attopas gandrīz izmirušā ciematiņā, kurā teju visi spēlē fulbolu un Brita Marija šo spēli necieš ne acu galā. Diez kā neizklausās pēc iedvesmojošas jaunas dzīves sākuma…

Ja ir lasīts Omce sūta sveicienus un atvainojas, tad ar Britu Mariju īpaši nav jāiepazīstina. Ja nav, tad nav vērts uztraukties, jo šie darbi nav saistīti. Lielākie fakti, kas jāzina par Britas Marijas pagātni, ieskicējas arī šajā darbā. Piemēram, pēc 40 gadu laulības dzīves izrādās, ka vīrs viņu krāpis. Britai Marijai, kura ir lieliski jutusies rutīnā, tas nāk kā liels trieciens. Viņa pieņem radikālu lēmumu: meklēt darbu, ar uzstājību to atrod un attopas Borgā. Borga ir tik tukšs ciemats, ka gribot negribot Brita Marija ir spiesta atrast patieso sevi.

Šķiet, ka man tik ļoti patīk Bakmans, jo viņš lieliski prot parādīt savus tēlus no dažādām pusēm. Tas ir iemesls, kāpēc visi viņa darbi ir it kā viegli, bet tai pat laikā cilvēcīgi – sarakstīti vieglā valodā, bet tēmas ir pasmagas, bet cilvēcīgi saprotamas. Pēc pirmā acu uzmetiena varētu padomāt, ka Brita Marija (un viņa jāsauc tikai šādi, jo par Britu viņu  drīkst saukt tikai māsa) ir piekasīga ”penča”. Iepazīstot viņu aizvien vairāk un vairāk, saproti, kāpēc viņa vienmēr un visur sāk kaut ko tīrīt (stresa mazināšana), kāpēc viņa apmierinās ar klusā mājas gariņa lomu un kāpēc viņai bail nomirt vienai. Un vēl viņai piemīt viena sasodīti laba īpašība – viņa ir cilvēks bez aizspriedumiem. Tas ir jāmāk.

Vai cilvēks pensijas gados var mainīties, pieņemt radikālas pārmaiņas un vispār sākt jaunu dzīvi? Sīkumos varbūt, bet lielos vilcienos noteikti ne. Vai tas izdosies Britai Marijai? To es neatklāšu. Taču viņa noteikti liek padomāt. Piemēram, izvairīšanās no konfliktiem (savu domu izteikšana) – labi vai slikti? Sēdēt savā vietā un vienkārši eksistēt – pieņemami vai nē? Uzmācīga stūrgalvība, kas robežojas ar uzbāšanos – jā vai nē? Protams, viss atkarīgs no situācijas, taču no Britas Marijas varētu arī kaut ko iemācīties, piemēram, kā atvilknē turami galda piederumi.

Mini aveņu kūciņas

Tā kā man joprojām nav cepeškrāsns, es turpinu eksperimentēties ar siera kūkām. Oriģināli šīm bija jābūt siera kūciņām ar ķiršiem, bet man saldētavā bija avenes. Tā nu uz Lieldienām tapa debešķīgas 15 mini aveņu kūciņas!

Nepieciešams:

  • Pamatam:img-20180331-wa0008-e1523477044866
    šokolādes cepumi (sasmalcināti)
    30 g sviests (izkausēts)
  • Vidusdaļai:
    puspaciņa želatīna
    200g svaigais siers
    100g pūdercukurs
    100ml saldais krējums
    nedaudz sarīvēta citrona miziņu
    1 olas baltums
  • Virskārtai:
    250g aveņu
    4 ēd.k. pūdercukurs
    1 ēd.k kartupeļu cietes

Pagatavošana:

  • Vispirms pamatne – kā jau var saprast, tā ir parastā cepumu pamatne. Samaisa kopā un tad liek formiņās masu blīvi piespiežot (man bija keksiņu panna, kurā salikti papīriņi). Kad darbiņš padarīts, pannu liek ledusskapī un ķeras pie viduskārtas.
  • Sagatavo želatīnu. Kamēr tas briest, bļodā sajauc sieru, pūdercukuru, krējumu un miziņas. Visu samaisa. Pievieno izšķīdinātu želatīnu. Stingrās putās sakuļ olas baltumu un kārtīgi iecilā siera masā. Kad masa gatava, to liek uz cepumu pamatiņiem kā otro kārtu un ļauj kādu stundu ”pasēdēt” ledusskapī.
  • Virskārta ir pavisam vienkārša – katliņā ielej ~100ml ūdens un pūdercukuru. Kad ūdens uzvārījies un cukurs izkusis, pievieno iepriekš sagatavoto cieti (ciete + 2 ēd.k. ūdens). Šķidrums nedaudz sabiezē, mirkli pavāra  un tad katliņu ņem nost no uguns. Pievieno avenes. Domāju, ka var likt klāt arī uzreiz, kad vāra, bet tad nebūs nevienas veselas ogas. Rezultātā sanāk ļoti maigs ”ķīselis”. Liek kā pēdējo kārtu.
  • Kūciņām jāpastāv vismaz 12 stundas, lai garšas savelkas kopā.

Lai garšo!

Sentimentāls ceļojums

9789984236681_30Man patīk laiku pa laikam palasīt memuārus, kas ir cieši saistīti ar vēsturiskiem notikumiem. Izlasot Viktora Šklovska (Виктор Борисович Шкловский,  1893 – 1984) Sentimentāls ceļojums (1922) anotāciju un apskatot vāku, man radās asociācijas ar līdzīga satura darbiem (Ilgais gājiens, Cilvēku, zvēru un dievu zemē). Protams, izlasot darbu mazliet aplauzos, jo esmu diezgan kļūdījusies – Šklovskis ir piedalījies Krievijas revolūcijā, kamēr manas asociatīvās personības ir bēgušas no tām vai kaut kādā cietušas.

Šklovskis savus memuārus ir rakstījis divos piegājienos un cik noprotu, sākotnēji tās ir izdotas atsevišķi. Šajā grāmatā ir apkopotas abas daļas, kur pirmajā ir stāstīts par revolūcijas veidošanos, notikumiem un fronti, savukārt otrā stāsta par juku laikiem pēc tās (pilsoņu karš).

Pagaidu valdības demokrātisma maksimālisms atbrīvoja armiju no vajadzības kaut ko darīt piespiedu kārtā. /83.lpp./

Priekšvārdā minēts, ka darbu “var lasīt kā piedzīvojumu romānu” /10.lpp./ Tas ir veids, kādā es centos lasīt šos memuārus. 20.gadsimta sākuma Krievijā ir bijušas tādas jukas, ka es nespēju izsekot visam līdzi – tik ātri viss mainījās. Šklovskis to visu atstāsta tik sīki, bet man, diemžēl, neko neizsaka ne pieminētās personības, nedz darbības vietas, nedz rotu, pulku un divīziju numuri. Bet ar to, cik straujā tempā tiek minētas personības un armijas daļas, saprotu dezorganizēto situāciju revolūciju notikumos. Tomēr tas nemaina faktu, ka man prasījās pēc kaut kādām kartēm vai kāda papildus uzziņu materiāla, lai es saprastu, kurā nostūrī Šklovskis darbojies.

Autors armijā ir iestājies brīvprātīgi un viņa pārziņā bija bruņmašīnu divīzijas un apmācības. Brīvajā laikā viņš bija literatūras teorētiķis, kritiķis un rakstnieks. Dažbrīd, kad viņš nerunāja par revolūciju vai kurdu politiskajām un militārajiem lietām, viņa rakstnieka talants parādījās gana spilgti, lai man būtu aizraujoši lasīt par sadzīvi, literāro dzīvi Krievijā vai vienkārši dažādus pastāstiņus, ko pats piedzīvojis vai dzirdējis no līdzbiedriem.

“..nupat uzraksīto es uzskatu par kaut ko svarīgu: es to uzrakstīju, atceroties līķus, ko esmu redzējis” /84.lpp./

Revolūcija notiek ne tikai Krievijā, bet visos austrumos. viktor-shklovsky-portraitArī tur valda haoss. Tās mazināšanai un armijas daļu stabilizēšanai, Šklovskis tiek sūtīts uz Kurdistānu, Galīciju.. Autors ļoti spilgti parāda kurdu nežēlību (piemēram, virsniekam nogriezta galva, ar kuru bērni spēlējas trīs nedēļas), tāpat autors iepazīstina ar Persiju – tai laikā nekas no iedomātā neatbilst realitātei. Persija ir vienmuļa, smilšaina un haosa pilna. Šāham vara skata pēc un sadarbība ar krieviem politisku iemeslu dēļ. Bez tā visa spilgti parādīts arī bada laiks Krievijā. Ne tikai tas, ka kara dēļ nav ko ēst, bet arī nežēlīgais aukstums, kas togad iegadījies. Ja kādam “mājās” bija ap 10 grādiem, tad jau varēja iet sildīties…

Kopumā memuāri šķiet sarakstīti neaizmirstot detaļas, jo aprakstītas drīz vien pēc to notikšanas, taču šis vairāk būs atbilstošs īsteniem entuziastiem. Pirmā daļa priekš manis bija par… negribas lietot vārdu ”sarežģīti”, taču pārāk detalizēti. Ja nebūtu daudzo zemsvītras piezīmju, es daudz ko nebūtu sapratusi, jo esmu paspējusi aizmirst šī perioda personības un politiskos spēkus.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nekur nebija gaismas. Stundām sēdējām tumsā. Dzīvot nevarējām. Bijām jau samierinājušies mirt. Bet nepaguvām. Tuvojās pavasaris. /262.lpp./