Lasītājs vilcienā 6.27

300x0_lasitajs_vilcienaPar šo grāmatu es uzzināju pavisam nejauši. Izlasīju tik skaistu ierakstu, ka sapratu – man vienkārši šis darbs ir jāizlasa. Žans Pols Didjēlorāns (Jean-Paul Didierlaurent, 1962) ar savu Lasītājs vilcienā 6.27 (2014) solīja kaut ko skaistu un to es zināmā mērā arī saņēmu.

Belnēns Vemols ir gados jauns vīrietis, kurš cieš sava vārda dēļ. Tā dēļ viņš ir iemācījies būt kluss, neredzams un nedzirdams. Viņš katru rītu, ar vienu un to pašu vilcienu 6.27 dodas uz darbu. Darbu, kuru ienīst, bet tas ļauj būt neredzamam un nedzirdamam. Viņam ir šādi tādi lasīšanas paradumi un kāds izlasītais fragments viņā kaut ko izmaina.

Šis ir tāds darbs, kuru nevar lasīt, kur pagadās. Grāmatas formāts to ļautu (maza, plāna, viegli ielikt somā), taču saturs… Tā kā man bija pagarš ceļš priekšā, nolēmu autobusā palasīt. Ātri vien tam atmetu ar roku, jo traucēja iekšā/ārā kāpjošie cilvēki, sauktās pieturas utt. Reti ir tādas grāmatas, kuras man liek iekārtoties zem segas, ar tējas krūzi blakus. Bet beidzot es biju gatava ienirt stāstā.

Pirms es biju ķērusies pie šīs grāmatas lasīšanas, es biju to iedomājusies mazliet citādāku. Vairāk kā cilvēks-grāmata-grāmatniecība. Tas viss tur bija, tikai citādākā izpildījumā. Nav nekāds noslēpums, ka Vemols strādā papīra un atkritumu pārstrādes rūpnīcā. Vemols darba dēļ pat meloja savai mātei, bet es nekādi nespēju saprast, kapēc viņš nemainīja darbu. Nav jau vienīgais darbs, kurā vari būt nemanāms. Lasot, kā viņš cenšas savu darbu darīt automātiski, man palika skumji. Ne par viņu, bet par faktu, ka grāmatas tiek iznīcinātas. Tas man uzreiz lika domāt par mūsu grāmatnīcām, lielām tirāžām, neizpārdoto un tālāko grāmatu likteni.

Ir forši, ka pastāv autori, kuri prot savu sakāmo izteikt koncentrēti. Iespējams, ka šo stāstu varēja izvērst plašāku, bet vai tas ir vajadzīgs? Varonis, kurš strādā savu nīstamo darbu un pa lielam tikai eksistē, otrs varonis, kurš arī pa lielam tikai eksistē, bet cenšas tajā atrast plusus. Vemols dzīvo apbrīnojami rutinētu dzīvi – jo mazāk tajā kaut kas mainās, jo labāk, savukārt Žilī neapzināti sapņo par pārmaiņām.  Vai šādā veidā ir iespējams nonākt līdz mīlestībai? Dzīve un mīlestība kā ceļojums? Tas, protams, kā metafora.

Tikpat forši kā kodolīgums šajā grāmatā ir intonācija. Ļoti sīki un smalki apraksti par lietām ap Vemolu, taču tie skan… ikdienišķi. Savā ziņā Vemols ir vērīgāks par mums, jo savā nemanāmībā viņš zinu skaitu visam, kas gadās viņa ceļā – stabiem, līnijām utt. Viņš ir pamanījis lietas un cilvēkus, kurus mēs savā steidzīgumā nepamanām, bet, ja pamanām – nepievēršam uzmanību. Un tas viss ir tas, ko es domāju ar ikdienišķību. Valoda ļauj šo darbu ļoti ātri izlasīt, bet es vilku mazliet garumā, jo negribējās, lai darbs tik ātri beidzas. Un darbam nemaz arī nav konkrētu, tiešu beigu un uz tādas nots tam visam arī jāpaliek 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kinopiezīmes #2

Pie bagātās kundzes (1969)
Režisors: Leonīds Leimanis

1367686813_u-bogatoy-gospozhi.2Jā, es nebiju redzējusi arī šo filmu… Man patika, bet nav tā īsti ko piebilst. Lasot savā kino grāmatā par šīs filmas tapšanu, man paliek iespaids, ka režisors ir bijis sarežģīta rakstura cilvēks. Viņam tika piedāvāti daudzi filmu scenāriji un idejas, bet visas izbrāķējis. Tā nu kā īsto sajutis šo. Andrejs Upīts un viņa daudzās noveles (Pie bagātās kundzes, Numurs kaklā, Ziedi smiltīs un Frīdis). Tā kā es nezinu nevienu no šiem, es nezināju arī filmas sižetu.
Man ļoti patīk filmas darbības laiks – 20.gs. 30-tie gadi, Rīga, vēlēšanu tuvums, lielais bezdarbs un parastais strādnieks tam visam pa vidu. Nemācēšu izskaidrot kāpēc, bet skatījos un domāju, cik netipiska latviešu filma. Vai nu tas bija atmosfēras dēļ vai kā cita dēļ. Varbūt netipisks man likās Līgas Liepiņas kā Emmas Kārkls atveidojums – tikko iznākusi no cietuma, brīva, bezrūpīga, bet tai pat laikā ilgojas pēc stabilas dzīves. Un Kalnkājas kundzi (Zigrīda Stungure) es jau sen būtu pasūtījusi. Šito kaprīzuma kalngalu!!!