Trešdienu klubs

300x0_tresdienu_klubs_mazvaksJau labu laiciņu nebiju lasījusi neko vēsturisku, tāpēc ķeros klāt pasen iegādātam Šella Vesto (Kjell Westö, 1961) darbam Trešdienu klubs (2013). No anotācijas biju iedomājusies šo darbu esam krietni vēsturiskāku, bet šoreiz tas kalpo par fonu.

1938.gads, Helsinki. Gaisā jaušams karš, Hitlers elpo Eiropu. Tur, ziemeļos, par to runā arī Trešdienu klubs. Kas tas ir? Tie ir jurista Klāsa Tūnes seni draugi, kuri savā starpā ir nodibinājuši klubu. Laiki šaubīgi un arī kluba pamati sāk ļodzīties…

Nemācēšu pateikt kas, bet kaut kas mani ārkārīgi uzrunāja anotācijas daļā. Dabūju grāmatu savos nagos, ķēros klāt un… sabremzējos. Šells Vesto raksta lēni, bet pamatīgi. Man bija diezgan grūti ielasīties, neko nesapratu un jau gandrīz nodomāju: “Kāpēc es gribēju pirkt?” Labi, ka nepaspēju atlikt malā vēlākam laikam, jo stāstā ienāca Vīka kundze, aizvien vairāk ielasījos un tad man patiešām sāka patikt lasāmais.

Manis pieminētais klubs ir draugu sanākšana reizi mēnesī, visa kā apspriešana un kā Tūne pats atzīmē, oficiāla piedzeršanās 😀 Visā Eiropā ir pamatīga politiskā spriedze un tā, diemžēl, ietekmē arī draugu savstarpējās attiecības. Man bija mazliet skumji lasīt, kā draugi sanaidojas politisko uzskatu atsķirību dēļ. Nu nevar konservatīvais runāt ar sociālismu/nacismu atbalstošu vai kādu citu politisko spēku pārstāvi. Caur šīm sanākšanām autors atklāj katra personāža patieso ”es” un dažiem tas bija krasi citādāks nekā sākotnēji iepazīts. Stāsta gaitā arī pats Tūne atklājas aizvien vairāk un vairāk. Viņš atgādināja čaulā ierāvušos būtni, kura gribētu pabāzt galvu ārpasaulē, bet nedaudz baidās. Prieks, ka romāna beigās Tūne tiek galā ar sevi. Galvenais, kas šajā darbā notur spriedzi, intrigu un visu pārējo, ir Vīka kundze. Viņai ir kāds pamatīgs noslēpums, kurš līdz galam tiek atklāts tikai beigās un, kā man sākumā šķita, personības dalīšanās.

Pieņemot, ka autors ir balstījies uz valsts vēsturi, mentalitāti utt, mani pārsteidza, ka Somijā ir bijusi diezgan krasa šķiru nošķiršana (pēc pilsoņu kara). Lasot starp rindām Tūnes un Vīka kundzes sarunas, rodas sajūta, ka arī Somijā grūti vedas pagātnes pieņemšana (piesliešanās sarkanajiem, baltajiem, krieviem, vāciešiem piespiedu apstākļu dēļ). Vai arī man tikai tā šķiet. Vēl lasīju un domāju, cik ļoti mēs varam censties turpināt dzīvot vai vismaz atgriezties normālās sliedēs, bet atliek tik kaut kam pavīdēt no pagātnes un mēs atkal varam krist. Tas Vīka kundzes gadījumā. Tūnes gadījumā… šķiršanās nekad nav viegla. Kā jau minēju, autora valoda nav smaga, bet tajā ir nedaudz grūti ielasīties. Kopumā romānam piemīt nedaudz sērīgs vieglums, par spīti tam, ka gaisā virmo kara gaidas.

Vai man patika? Jā 🙂

Advertisements

Lasāmgabali XXXIV

Iekrājusies kaudzīte izlasītu grāmatu. Pāris rindkopās par dažām no tām 🙂

300x0_aiz_slegtam_durvim_mazvaksBija laiks, kad ļoti, ļoti gadīju iznākam B. A. Parisas darbu Aiz slēgtām durvīm. Kaut kā tikai pēc tam piefiksēju mazo zīmīti ”Zvaigznes trilleris” un man vairs negribējās lasīt. Bet tā nu sanāca, ka nesen šī grāmata pati nonāca manās rokās un nodomāju, ka jāizlasa gan! Laulāts pāris, perfekti paši un perfekts viss ap viņiem. Es pat teiktu, pārāk perfekti. Tā šķiet arī vienai no perfektā pāra draugiem, bet viņa ar savām aizdomām neko nevar izdarīt… Lasīšanas gaitā īsti nespēju saprast vai es Greisai jūtu līdzi, vai man ir vienalga un vairāk žēl Millijas. No vienas puses – Greisa pati ir bijusi dumja, jo kura gan saka ”jā” pēc trīs mēnešu pazīšanās? No otras puses – Džeks taču ir tik simpātisks un viņš vienkārši ir labs ķēriens! Šis nebija tāds trilleris, kādu es automātiski iedomājos (šaušalīgs, asiņains utt.), šis vairāk bija psiholoģisks trilleris ar vieglu valodu, bez pārspīlējumiem. Kopumā man darbs patika, bet īpaši gribas uzteikt vāku – tik simpātisks un brīnišķīgs vāks sen nebija gadījies! Ļoti patīk 🙂

20170803100809159955267Par Kai Āreleidas darbu Pilsētu dedzināšana biju dzirdējusi un atsauksmes lielākoties arī bija labas. Pirms lasīšanas biju domājusi darbā tikai ieskatīties, bet beigās attapos “normāli” ielasījusies. Mani paķēra darbības vieta un laiks – Tartu 20.gs.50.-60.gadi. Par pašu pilsētvidi tais laikos neko daudz gan neuzzināju, taču uzzināju Tīnas bērnību. Sarežģīta! Vecāki, kuri vairs negrib būt kopā un kā Tīna “mētājas” starp abiem, gandrīz bezdraugu bērnība, līdz uzrodas Vova. Pieaugusi Tīna domā, ka dzīvos labāk par saviem vecākiem un kļūdas  nepieļaus. Ja viss būtu tik vienkārši… Katram ir pūķis, ar kuru jācīnās.

 

07892418-f400-45a4-ac50-fed426d4626ePagājušajā gadā es iepazinu savdabīgo Maksansu Fermīnu. Kad manās rokās nonāca viņa darbs Bitenieks, nekavējos un grābu ciet. Nenožēloju. Mēs katrs gribam atrast savu dzīves zeltu. Arī Oreljāns to grib. Ir 19.gadsimts un savu zeltu viņš saredz bitēs. Vai Āfrikā? Cik spēcīgam ir jābūt sapnim, lai atteiktos no tradicionālajiem lavandu laukiem un pazīstamai dzīvei? It kā jau pats stāsts par sevi ideju līmenī nešķiet nekas jauns un oriģināls, bet veids kādā Fermīns to izstāsta, ir tik sasodīti valdzinošs! Viņš zina, kas darāms ar valodu, kāds varens instruments tas ir. Un beigās Oreljāns atrod savu zeltu – spēcīgs sapnis, liktenīgas kļūmes un nepadošanās.

file9690928_Bariko4_LLai nonāktu pie Fermīna, man bija jāiepazīst Alesandro Bariko. Šoreiz no viņa daiļrades lasīju Bez asinīm. Lai arī priekšvārdā minēts, ka spāņu vārdiem nav jāvedina uz norises vietu un laiku, man pirmās asociācijas bija ar Meksiku, mafiju un izrēķināšanos. Tiešām Bariko? Jā! Lai arī šis darbs man nešķita tik labs kā citi lasītie, tomēr kaut kāds šarms bija arī šajā darbā. Pats darbs sadalīts divās daļās. Pirmā man patika labāk, lai gan otrajā izskaidrots kas un kāpēc. No sērijas “varētu likt nost, bet gribas zināt, kas notiek tālāk”. Parasti Bariko mani apbur ar savu valodas spēli, taču šajā darbā viņš nespēlējas ar valodu, bet atmosfēru. Patiesībā, darbā nekas daudz nenotiek (atskaitot pāris slepkavības), taču noteicošā ir atmosfēra.  Tā ir viegli saspringta, tad pamazām savu tvēriens atlaiž. Ne jau tā, ka interese zūd, nē. Katrā ziņā, kad biju izlasījusi šo, sapratu cik ļoti man gribas iegūt viņa Okeāns jūra.

Kinga Tas: otrā daļa

300x0_tas_stivens_kings_2.gram_mazvaksMan ārprātīgi patīk, ja turpinājumi nav ilgi jāgaida – gan tāpēc, ka nepaspēju aizmirst par ko bijis stāsts un kādā vietā tas ir apstājies, gan tāpēc, ka interese nav aizlaidusies lapās. Tā es priecājos par Stīvena Kinga Tas 2.grāmatas iznākšanu un ka manām bailēm nebija ilgi jāgaida.

Stāsts ir gandrīz par to pašu, par ko pirmajā grāmatā – ir pagājuši 27 gadi, viņi visi ir atgriezušies Derijā un cenšas atcerēties, kā iepriekš tika pieveikts Tas. Kāpēc tas atkal ir jādara? Jo iepriekš darbiņš netika īsti padarīts līdz galam. Derija turpina!

Ja iepriekšējā grāmata vairāk vai mazāk mijās ar paralēlām darbībām starp pagātni un tagadni, tad šī vairāk pievēršas tagadnes ainām, 1985.gadam un pagātnes ainas uzplaukst tikai tad, ja kādam no stāsta varoņiem kaut kas ir atausis atmiņā. Jāsaka, ka visšaušalīgākās ainas man likās pašā darba sākumā. Pusaudži un viņu nežēlība. Visas tās piekaušanas, akmeņu kaujas un plaukšķeņu mešanas… Ok, tālāk jau sižetā viss tiek izskaidrots un daudz kas tiešām top skaidrs, bet man tas viss tiešām likās nežēlīgi. Gan šī dēļ, gan atsevišķu notikumu dēļ, manuprāt, šis ir asiņainākais Kinga darbs, ko esmu lasījusi. Un kur paliek šausmas? Šausmas un bailes ir mazliet noplacinājušās, tās ieslīd vairāk tādā kā mistiskā plāksnē par cīņu citos apziņas laukos.

Mūs visus kopš agras bērnības māca, ka briesmonis, notvēris tevi dziļi mežā, tevi apēd. Varbūt neko ļaunāku mēs nespējam iedomāties. Taču briesmoņi jau dzīvo tieši no ticības, vai ne? Un kurš vēl ir spējīgāks uz absolūtu ticības izpausmi, ja ne bērns? /239.lpp./

It kā nekāds jaunums, bet ir fakti, kuri sevi pierāda atkal un atkal un atkal. Pie tā īpaši piestrādā Kings caur saviem darbiem sludinot… hmm, “īpatnību” mūsos – bailes ir mūsos un tās izskatās pēc tā, no kā visvairāk baidāmies. Nebiju iedomājusies, bet bērnu bailes esot vienkāršākas nekā pieaugušo – tās nav tik komplicētas un ir tiešākas. Tas ir tas iemesls, kāpēc Penīvaizs ir iecienījis bērnus. Taču kāda ir viņa attieksme pret septiņiem gandrīz  bezbailīgajiem bērniem? Kāpēc viņš viņus sauc atpakaļ un kāpēc pamazām tiek atdotas viņu atmiņas?

Izlasot pirmo daļu man bija trīs jautājumi, uz kuriem esIMAG0076 gribēju saņemt atbildes šajā grāmatā. Gribēju saprast baiļu faktoru un tagad varu precizēt sevi – nevis, ja nebaidās, neredz To, bet, ja nebaidās, Tam sāp. Vai jūs kaut kādās nepiemērotās situācijās ir pārņēmuši histēriski smiekli? Tik ārprātīgi, ka acis asaro un vēders sāk sāpēt? Mani ir. Sazin kāpēc pēc tam šķiet, ka paliek vieglāk.

Tu smejies, jo biedējošais un nezināmais arīdzan ir smieklīgs, Tu smejies, kā mazs bērns dažkārt smejas un raud vienlaikus, kad tuvojas lēkājošs cirka klauns, lai gan zina, ka tam jābūt smieklīgam… taču tas ir arī nezināms, pilns nezināmā mūžīgā spēka. /426.lpp./

Un kas tad galu galā bija Tas un Bruņurupucis? Man ir neskaidra atbilde arī uz šiem jautājumiem. Kad es lasīju pirmo grāmatu, es ļoti gaidīju episko cīņu un Tā patieso veidolu. Reāli to visu lasot, mani pārņēma… es pat nezinu. Ne gluži vilšanās, bet kaut kas uz to pusi. Kings man nedeva tādas beigas, uz kādām mans prāts gatavojās. Tās ir kingiski mītiskas, kuru laikā nepārtraukti centos iztēloties, kā tas izskatīsies ekranizēts. Tā es lasot sev radīju traucēkli. Tas gan nenozīmē, ka man nepatika. Nav jau nekur teikts, ka viss tiešām ir beidzies…

Lai nu kā, par klauniem es labu laiku neko negribēšu dzirdēt.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kinopiezīmes #1

Vilkatis Toms (1983)
Režisors: Ēriks Lācis

147960-vilkatis-toms-0-230-0-345-cropPirmo reizi par Jāņa Mauliņa darbu Pēdas es uzzināju vienā no vislabākajiem afterpārtijiem Zvaigznes pagrabiņā – Grauba to pieminēja un es to prātā piefiksēju. Vēlāk meklējot kas un kā, uzgāju, ka šis darbs ir ekranizēts. Kamēr medīju lasāmo darbu, noskatījos filmu.
Skatījos un domāju – interesanti, ka Rīgas Kinostudija ir uzņēmusies filmēt tik grūtas lietas: latviešu māņticība 17.gs., īsti vilki, dziļa ziema… Izrādās, ka šo varētu saukt pat par leģendas iedzīvināšanu, jo Mauliņš ideju romānam radis no savas vecmāmiņas stāstiem (dzimusi 1851.gadā), kura izstāstījusi leģendu par zemnieku Tomu, kurš slēpies mežā, izlicies par vilkati un tā biedējis kungus.
Skumji, ka manis atrastajā lapā filmai bija tik graujoši slikta kvalitāte un latviešu filma bija jāskatās krievu valodā. Tas sagandēja kopējo noskaņu, bet šausmu elementus vienalga varēja just. Neskatoties uz to visu, kopumā man stāsts patika. Nebija tradicionālo gaudu par sliktajām saimnieks-kalps attiecībām, grūto likteni un bla bla bla, bet skaista (lai arī piespiedu kārtā) cīņa pret kungiem, izmantojot viltu. G. Cilinskis šai filmā ir tik lielisks, ka es sākumā viņu pat vispār neatpazinu un krietns laiks pagāja arī Mades lomas tēlotajas atpazīšanā (O. Dreģe).
Šī nav vienīgā filma, kurā var redzēt varas sadalījumu, bet šajā tas ir spilgi – dzimtbūšana un paverdzinātais zemnieks, varas sajūta un vācu baroni un muižnieki. Šādās attiecībās vienmēr notiek sadursmes un parasti ar vārdiem, spaidu darbiem vai no zemnieku puses, ar durkļiem. Šis ir oriģināls piegājiens, jo Toms ar līdzbiedriem stājas pretī ar viltu un, galu galā, liek arī baroniem noticēt, ka Vidzemē mīt vilkači. Interesanti, ka filmai bija sadomāti divi fināli. Es nezinu, kā būtu bijis labāk, bet šim variantam ir ļoti reālistisks piesitiens.