Lasāmgabali XXIII

bf8d8728-1cbe-431a-9f3e-52c1adc77547Laikā, kad es studēju un vēl mazliet pirms tam, man bija izveidots lasāmo darbu saraksts. Biju pietiekoši naiva, lai ticētu, ka to visu kādreiz arī izlasīšu, jo sarakstu papildināju diezgan cītīgi. Viena no šīm grāmatām bija Annas Frankas dienasgrāmata. Laiks gāja, no saraksta tika izlasīta vien retā un ar laiku es par to vispār aizmirsu. Pagājušajā mēnesī kaut kādā veidā sarunas laikā tika iepīts Annas Frankas vārds. Uz manu: ”Gribētos izlasīt”, saņēmu: ”Man ir”. Tā nu sajūsmināta saņēmu šo darbu un ņēmos lasīt.

1942.gada jūnijā ebreju meitenei Annai Frankai paliek 13 gadu. Savā dzimšanas dienā viņa saņem dienasgrāmatu. Sākumā viņa nezina, ko un kā tajā īsti rakstīt un kam to adresēt. No sākuma ierakstiem top skaidrs, ka viņa ir diezgan dzīvespriecīga, ļoti aktīva un bezgalpļāpīga meitene, kura noteikti būtu gatava baudīt dzīvi, ja ne tas karš… Tai pašā 1942.g., pēc trim nedēļām no dienasgrāmatas saņemšanas dienas viņa ar savu ģimeni un vēl divām, ir spiesta noiet pagrīdē – slēptuvē tiek pavadīti divi gadi un viss tajā pieredzētais ir lasāms dienasgrāmatā.

Par to, kas īsti ir bijusi Anna Franka un diskusijas par dienasgrāmatas autentiskumu var palasīt i-netā, negribas lieki atkārtoties. Katrā ziņā – es dienasgrāmatai ticu un domāju, ka šī nav vienīgā šāda veida liecība par pagrīdes dzīvi. Lai arī es to lasīju diezgan lēni un ar īslaicīgām pauzēm, man tā ļoti, ļoti patika. Ņemot vērā Annas mazos gadus, viņai bija neparasts domu dziļums. Viņa bija arī ļoti uzcītīga, apzinīga un ļoti dzīvotgriboša, lai reiz varētu sarakstīt darbu ”Paslēptuve”, kas būtu balstīts uz viņas pašas dienasgrāmatu. Šo domu viņa diemžēl nerealizēja.

Runā, ka šī dienasgrāmata esot pašas Annas vairākkārt labota (līdzīgi kā to esot darījusi Virdžīnija Vulfa), iepinot arī tekstus par politisko situāciju karā un Nīderlandi. Par to mazliet žēl, jo būtu gribējies lasīt pirmavotu, kurā, iespējams, vēl vairāk varētu sajust Annu un viņas kvēlās ilgas pēc brīvības, skaļas smiešanās un dzīves alkām. Lai arī pāris vietās viņa ir minējusi, ka labāk viņi visi būtu miruši nekā šādi paslēptuvē ciestu, var manīt, ka patiesībā viņa tā nedomā. Dzīvot šaurībā, ar daudziem noteikumiem, lai viņi netiktu atklāti un spēt sadzīvot ar pārējiem nav viegli, tomēr viņa cer un tic, ka reiz viss beigsies un viņa kļūs par rakstnieci…

Bet kā jau teicu – man tiešām ļoti patika un prieks, ka darbu aizdevi lasīšanā :* 🙂

***

Atvaļinājuma laikā, kas man bija pirms mēneša,  nesanāca 15781594._UY389_SS389_dikti daudz lasīt, bet G.G.Markesa stāstu un īsromānu krājumu Nestundā, gan pacentos izlasīt. Nu, gandrīz visu, jo arī šo es lasīju ar palieliem pārtraukumiem pa vidam pamanoties lasīt ko pavisam citu. Viņa 100 vientulības gadu bija kaut kas brīnumjauks, tapēc gribējās zināt, kā viņš raksta stāstus. Visi mani neaizrāva, bet lielākā daļa patikās gan.

Neatceros, kad vēl es būtu tik juceklīgā kārtībā lasījusi stāstus kā šo krājumu. Vispirms es steidzu izlasīt Pulkvedim neviens neraksta, jo to es biju gribējusi jau sen. Tad es lasīju kaut ko no beigām, tad no vidus utt. Kā pēdējos es atstāju īsromānus (vai garstāstus? kur ir atšķirība?) Kritušās lapas un Nestundā. Jā, labākais bija pataupīts beigām, bet tad es to vēl nezināju 🙂

Pulkvedis bija nedaudz skumjšs stāsts, bet tam cauri vijās neliela cerību aura un milzu pacietība un gribasspēks. 15 gadus gaidīt sev pienākošos veterāna pensiju un ticēt, ka reiz tā tiešām pienāks, dzīvot drausmīga nabadzībā un uzturēt cīņas gaili tikai tāpēc, ka tā ir vienīgā piemiņa no dēla. Jā, vēl ticība, ka gailis cīņās uzvarēs un nabadzībai vairs mājās nebūs vietas. Es biju pārsteigta, ka šis stāsts ir tik īss, jo kaut kā biju iedomājusies to krietni garāku.

No stāstiem vēl patika Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā, Visskaistākais slīkonis pasaulē, Spoku kuģa pēdējais brauciens un vēl daži. Tajos visos parādās Markesam raksturīgais maģiskais reālisms un kaut kur jau sastapti tēli. Daži stāsti likās nedaudz dīvaini, bet tajos jautās kaut kas fascinējoši skaists, kaut kas, kas liek lasīt un jūsmot par Markesa valodu un lasāmo. Kad es biju izlasījusi jau pieminētos kā pēdējos atstātos īsromānus, secināju, ka ir iespējams izveidot vienu lielu stāstu ar sīkākiem atzariem. Viss ir jāsāk būvēt no Vientulības gadiem. Tam visās pusēs var ”piekabināt” šī krājuma stāstus, jo neredzīgā vecmāmmiņa un meita, kura darina mākslīgās rozes ir sastopama arī Nestundā, liela daļa stāstu (ja ne visi) norisinās Markesa Makondo utt.

Pat nezinu, ko lai vēl tādu piebilstu, jo Markess kā jau Markess – brīnišķīgs!

2 comments on “Lasāmgabali XXIII

  1. Atbalsojums: Grāmatstatistika II | thestoryofelza

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s