Tas ir Monē, van Gogs un Rembrants: dižie gleznotāji

Māksla ar mani runā, bet glezniecība nē. Tā es biju domājusi līdz šim. Laikam jau ir tā, kā saka – viss atkarīgs no tā, kā neinteresantais tiek pasniegts. Sāras Papvērtas Tas ir Monē (2015), Džordža Rodema Tas ir van Gogs (2015) un Džorellas Endrūsas Tas ir Rembrants (2016) darbos viss tiek pasniegts saistoši, vizuāli un diezgan kičīgi. No šīs sērijas iepriekš esmu lasījusi arī par Dalī (lasāms šeit.)

Ilgi šie trīs vīri manī lūkojās, līdz es viņus pamanīju. Viņi gribēja, lai es tos iepazīstu. Kad visus trīs darbus biju izlasījusi, secināju, ka neko īpašu iepriekš no viņu biografijām neesmu zinājusi. Atmiņā bija tikai dažas patiešām spilgtas gleznas un tas arī viss.

9789984235233_9Vispirms es steidzos iepazīties ar Oskaru Klodu Monē (1840 – 1926). Lai arī no gada uz gadu skatos uz kalendāriem ar viņa gleznu reprodukcijām, nevienu tā arī neesmu iegādājusies. Bet kas gan ir kalendārs salīdzinājumā ar grāmatu! Par Monē biju informēta jau krietni iepriekš, jo biju skatījusies filmu The Impressionists (2006). Tolaik sapratu, ka šis virziens ir man krietni vien tuvāks nekā citi. Vēlreiz to man apliecināja Papvērtas darbs.

Lai arī Monē ceļš uz slavu bija grūts, viņš nepadevās. Droši vien tāpat kā citās jomās, arī mākslas pasaulē nav viegli izlauzt savu ceļu, ja tevi (pareizāk būtu teikt – visus impresionisma celmlaužus) apspiež un noraida kaut kādi valdošie ideāli un noteikumi. Daudziem tā laika kritiķiem un sabiedrībai jaunais gleznošanas virziens šķita nepieņemams. Nu, kā var gleznot ar tādiem triepieniem un krāsas kārtām?! Prieks par brīdi, kad impresionisti apvienojās un sarīkoja paši savu izstādi. Vēl lielāks prieks, kad Monē nonāca pie domas par personālizstādi, jo citādi šaubos, ka viņš būtu nonācis tur, kur nonāca.

Apsēsts. Viņš bija pilnībā apsēsts ar glezniecību. It īpaši ar dabas ainavām. Ir vairākas ainavas, kuras mani uzrunā un gribētos kādreiz redzēt ‘’dzīvajā’’, piemēram, tās, kas izstādītas Parīzes Tilerijas dārza Oranžērijā. Viņa dabas ainavām piemīt kaut kas vārdos neizsakāms. Tās ir tik dzīvīgas, ka klātienē noteikti rastos sajūta, ka ūdensrozes un siena gubas ir sasmaržojamas, dzirdama koku šalkoņa vai jūtams dabas rastais miers pievakarē.

Daru visu iespējamo, lai parādītu, ko esmu pieredzējis dabas priekšā… un visbiežāk cenšos parādīt savas izjūtas. Strādājot es pilnīgi aizmirstu par elementārākajiem glezniecības likumiem, pat ja tādi pastāv. /78.lpp./

Tūlīt pēc tam es iepazinos ar Vinsentu van Gogu (1853 – 1890). 9789984235035Zināju tikai par viņa ausi un gleznām Saulespuķes un Zvaigžņotā nakts. Nekas dižs, vai ne? Hmm… kā gleznotājs viņš mani nesaista. Kaut kā viņa darbos nespēju ieraudzīt to saikni/knifu, kas man liktu vērties un vērties gleznojumā. Bet, ja runājam par viņu kā cilvēku, tad man viņa bija žēl.

Traģisma elpa ap viņu dvesa jau bērnībā. Domāju, ka tieši tāpēc viņš bija tik kluss, noslēgts un agri vai vēlu sabojāja attiecības ar tuviniekiem un draugiem. Ja runājam par tuviniekiem, tad man apbrīnas vērta šķiet viņa sarakste ar brāli Teo. Tas taču ir tik skaisti, ka vēstulē var izstāstīt visu, ko jūt un redz un to visu arī vizualizēt mazās skicītēs.

Lai arī viņam neizdevās teoloģiskais ceļš, viņš centās savu redzējumu parādīt gleznās – paša dzīve nebija nekāda spožā, bet viņš juta līdzi nelaimīgajiem, slimajiem un cilvēkiem, kuri smagi strādāja, lai nopelnītu pāris grašus. Un tā viņš iepazinās ar postimpresionismu. Bet kā jau minēju, viņa gleznas lielākoties mani nesaista.

Man labāk patīk zīmēt cilvēku acis, nevis katedrāles, jo acīs ir kas tāds, kā nav svētnīcās… cilvēka dvēsele. /26.lpp./

Skumji, ka viņa dzīve bija tik neizdevusies. Iespējams, ja viņa mīlestība vairākkārt nebūtu noraidīta un sabiedrība uz viņu neskatītos kā uz trako, tā būtu labāka. Jā, iespējams, tā joprojām būtu vientuļa, bet tai nebūtu nelaimīguma auras. Kad lasīju par to, kā tapa viņa Kraukļi virs kviešu lauka, zināju, ka turpmākais nebūs labi. Un nebija arī. Skumji, ka viņš nepiedzīvoja savu atzīšanu, jo kas zina, kāds būtu bijis viņa turpmākais liktenis…

9789984235592Rembrantu van Reinu (1606 – 1669) es pietaupīju vakaram. Ar vecmeistariem jau nevar šā tā. Lasot par Rembrantu, prātā atausa viens no studiju laika semināriem, kuros bija jāanalizē jauno laiku gleznas un jāmeklē apslēptie simbolismi. Tā kā viņam bija saikne ar Karavadžo, kuru es biju izvēlējusies seminārā, tad sagribējās, lai arī par viņu taptu šāda grāmata 🙂

Atgriezīsimies pie Rembranta. Viņa gleznas man kaut kā bija paslīdējušas garām nepiefiksētas. Tām ir bībeliskie sižeti, bet ļoti daudzās ir sazīmējams viņš pats un viņa sieva Saskija. Viņam ārkārtīgi patikuši portreti un it īpaši pašportreti. Kā gan vēl ir iespējams iepazīt cilvēka mīmiku? Ja runājam par to, tad ārkārtīgi patīk viņa piecus centimetrus mazais Pašportrets ar plati ieplestām acīm. Tāds mazs laukums, bet tāda meistarība!

Negribas runāt par viņa dzīvi, lai gan šķiet, ka viņš ir bijis viens no retajiem turīgajiem māksliniekiem, kurš daudz ko ir varējis atļauties. Šāds dzīvesveids viņu pieradināja dzīvot pāri līdzekļiem un vēlāk nonākt pamatīgās finansiālās grūtībās līdzi paraujot arī dēla un mazmeitas finanses…

Jāatzīst, ka īsti neizprotu kā tika darinātas gravīras, bet tās man patīk labāk nekā Rembranta gleznas. Kaut kā liekas, ka tās ir grūtāk veidojamas un līdz ar to ir jāieliek lielāka meistarība. Labi, Dīreru viņam nepārspēt ( 😀 ) , bet Omvala ir nudien skaista gravīra, tāpat kā Jana Siksa portrets. Šīs gravīras šķiet tik tīras, bez liekām detaļām. Prieks skatīties!

***

Nobeigumā varu teikt tikai šo – šai sērijai būs turpināties, jo tā ir tādiem cilvēkiem kā es. Ir atrasts patiešām interesants veids kā cilvēkus, kuri ar glezniecību ir vairāk nekā uz Jūs, iepazīstināt ar mākslas pasauli un tās dižgariem. Man patīk ne tikai veids, kādā ir izklāstīta viņu biogrāfijas, bet arī daudzās tekstu ilustrācijas, gleznas un to skaidrojumi. Lasiet un baudiet – ir tā vērts!

Ceļojums līdz nakts galam

Louis-Ferdinand-Celine-007Grāmata, kurai man vajadzēja laiku, lai pieķertos. Un diezgan krietnu laiku, lai arī uzrakstītu atsauksmi. Mani ļoti uzrunāja grāmatas noformējums. Par spīti tam, ka darbam nav īsti anotācijas, noriskēju. Tā teikt, kas gan tik šausmīgs tur varētu būt? Selīns (īstajā vārdā Louis-Ferdinand Auguste Destouches, 1894 – 1961) savā romānu debijā Ceļojums līdz nakts galam (1932) mums rāda, kādi mēs izskatāmies un esam no malas. Ne pārāk glīti!

Galvenais varonis Ferdināns Bardamī ir gados jauns vīrietis, kurš spontānu impulsu vadīts brīvprātīgi iestājas kara dienestā. Viss pārējais romāns ir daļēji autobiogrāfisks izklāsts – Pirmais pasaules karš, ievainojumi, sanatorija, Āfrika, dzīves meklējumi, ārsta diploms… Vietumis grūti lasāms, bet garlaicīgi nav!

Autors ar Bardamī personību iepazīstina jau ar pirmajām lapām un viņš neko neslēpj. Viņš nav glīts cilvēks, t.i., iekšēji glīts. Viņam ir ļoti nihilistisks skatījums uz dzīvi, mizantrops un ja ar to nepietiek, tad vēl arī liels ciniķis. Tādas frāzes kā ”jābaidās ir tikai un vienīgi no cilvēkiem, vienmēr. /16.lpp./” vai ”uzticies tikai cilvēkiem, un tu būsi sevi jau pa daļai nobendējis. /171.lpp./” tikai pierāda, cik nežēlīgs un savtīgs var būt cilvēks. Vai taisni otrādi – savas bailes no cilvēkiem Bardamī neslēpj. Jā, šis nav piemīlīgs romāns. Caur Bardamī var ieraudzīt, cik mākslīgi mēs spējam būt. Viss, kas mums ir šķitis tik skaists un nevainojams, var izrādīties tikai fasāde.

Tikai nesabīstieties! Šis nav tik depresīvs darbs, kā varbūt izklausās. Caur cūcību, rupjībām un vulgāro, ir pavisam mazs un gaišs cerību stars, niecīga skaistuma atblāzma. Brīžiem radās iespaids, ka pēc lielajiem klejojumiem pa pasauli, Bardamī labprāt izrautos arī no Parīzes nabadzīgajām ielām un sāktu dzīvot kā pienākas. Bet tas nevar notikt! Ne tikai tāpēc, ka viņam ir tāds neciešams un egoistisks raksturs, bet arī tāpēc, ka viņš pats sev to neļautu. Vienmēr, kad viņam klājās jau tā tīri labi, viņš pamanījās kaut ko sačakarēt.

Jāpasteidzas pierīties sapņu, lai spētu tikt cauri dzīvei, kas gaida ārpusē, kad būsi izgājis no kino, lai vēl dažas dienas spētu nolauzt šai nežēlīgajā cilvēku un lietu pasaulē. Starp sapņiem mēs allaž izvēlamies tos, kas vislabāk silda dvēseli. /194.lpp./

Lasot šāda veida romānus, vienmēr esmu domājusi par autoriem – kā top šāda veida grāmatas? Kā viņi nonāk līdz tādai tematikai un kā viņi var tik ārkārtīgi precīzi izteikties? Piemēram, šeit priekšplānā nav stingri izteikta sižeta. Vairāk gan lietas, cilvēki un to neglītie paradumi un īpašības. Un ļoti spilgta valoda (patiešām nebrīnos, ka iznākšanas gadā romāns šokēja sabiedrību, arī tagad tas to spēj). Šis man nebija pilnībā izprotams romāns, jo lai ko tādu izprastu, ir jābūt ārkārtīgi erudītam. Romāns ir tik ļoti daudzslāņains un tik daudzām nozīmēm, ka pašiem frančiem šis romāns sagādā galvassāpes. Tāpat es aizdomājos par darba nosaukumu. Manuprāt, tā ir sava veida metafora. Vismaz tāds iespaids man radās lasot vienu nakts aprakstu, kurā notika maldīšanās līdz rīta gaismai. Precīzi to vietu neatceros, bet piefiksēju, ka tai vietā radās sajūta, ka tā ir arī tāda kā maldīšanās pa dzīvi līdz tās beigām. Visi romānā pieminētie personāži kaut ko meklēja un gaidīja. Arī Bardamī.

Ir tāds brīdis, kad esi pilnīgi viens, nonācis visu notikumu galā. Tas ir pasaules gals. Pašas bēdas, proti, jūsējās, vairs nesaka ne vārda, un tad vajag no tām atiet, nonākt cilvēkos, vienalga, lai vai kādos. Tādos brīžos tu vairs neesi izvēlīgs, jo pat raudāšana prasa atgriezties pie pirmsākumiem, ir atkal jāatgriežas cilvēkos. /313.lpp./

Nobeigumā varu tikai teikt – prieks, ka D. Dimiņš uzņēmās tulkot, ko tik ļoti sarežģītu kā Selīns. Romāns pa spalvai neglauda, bet ir jālasa arī šādi darbi. Tas liek atskatīties uz mums pašiem. Lasiet!

Stouners

John-Williams3_b_web____Kaut kad ap Ziemassvētkiem vai pēc tiem es no MsMarii saņēmu virtuālu dāvanu – Džona Viljamsa (John Williams, (1922 – 1994)) romānu Stouners (1965). Protams, ķēros pie darba anotācijas lasīšanas un tā likās ļoti laba. Tiešām! Tajā momentā grāmata nebija tulkota un nebija arī angļu valodā grāmatnīcu plauktos. Biju jau paspējusi samierināties ar domu, ka dāvana paliks līdz galam neiepazīta. Tad nāca Zvaigzne ABC tulkojums. Nu gluži kā debesu dāvana un paldies par to! 🙂

Viljamss Stouners ir fermeru dēls. Neko citu – tikai zemniecību – viņš nepazīst. Līdz brīdim, kad viņam ir jāsāk studēt universitātē, jo tā vēlas apgabala lauksaimniecības aģents. Notiek kaut kas neparedzēts – neviens nebija iedomājies, ka Villijam iepatiksies mācīties. Un ne jau lauksaimniecību, bet literatūru. Viņa īstais dzīves aicinājums bija pasniegt angļu literatūru un tai viņš palika uzticīgs cauri laikiem.

Karš ne tikai nogalina pāris tūkstošus vai pāris simtus tūkstošu jaunu vīriešu. Tautā tas nogalina kaut ko tādu, ko vairs nekad nav iespējams atgūt. /37.lpp./

Ne vienmēr darbi ir rakstīti laikiem, kad tie top. Reizēm tie uz skatuves parādās dažas desmitgades vēlāk. Tad tie iegūst īsto vērtību un saņem pienācīgo uzmanības daudzumu. Tieši šādi ir ar Stouneru. Darbs ir sarakstīts 1965.gadā, bet tikai tagad tas ir tā pa īstam ieraudzīts un jau ieskaitīts klasikas annālēs. Iespējams šis romāns ir arī kā aicinājums izbaudīt dzīvi un censties iepazīt visu, kas ir mums apkārt un mūsos pašos.

Grāmata par visu un tajā pašā laikā par neko. Grāmata, kurā laiks ir netverams – gadi iet, bet tās plūdums paliek nemainīgi rāms. Ļoti iespējams, ka kāds šo darbu sauks par garlaicīgu, jo tajā taču nekas tāds nenotiek. Kādi maldi! Tajā notiek visa dzīve! Dzīve, kādu nodzīvo vairums cilvēku – ar slēptu prieku, iekāri, laimību un savrupību. Varētu arī teikt, ka šis ir romāns par darbu, kas Stouneram ir visa dzīve, jo bez tās viņam nekas cits neeksistē. Stouners ir cilvēks no pelēkās masa, viņā nekas nav īpaši izceļams un tomēr… Ja prot ielūkoties viņa dvēselē, tajā var atrast tik daudz ko.

Mīlestību pret literatūru, pret valodu, pret prāta un sirds mistēriju, kas izpaudās mazajās, dīvainajās un negaidītajās burtu un vārdu kombinācijās, vismelnākajā un saltākajā drukā – šo mīlestību, ko viņš bija slēpis, it kā tā būtu nelikumīga un bīstama, viņš tagad sāka izrādīt klaji, vispirms vilcinādamies, pēc tam drosmīgi un visbeidzot lepni. /105.lpp./

Jāatzīst, ka es ne vienmēr izpratu Stounera izvēles un spēcīgo pieķeršanos universitātei. Bija vieta, kurā man gribējās sist (patiešām sist) viņu, lai taču atjēdzas! Biju dusmīga, ka viņš palaida garām savu iespēju dzīvot patiešām pilnasinīgi, ne tikai nodoties darbam. Viņa dzīvē bija tik daudz nepiepildītu lietu. Ne velti viņš sev beigās jautāja: ”Ko tad tu gaidīji?” Bet nedomāju, ka atkārtotas dzīves iespējamībā viņš būtu, ko mainījis. Tagad tik jāizdomā atbilde uz jautājumu: ”Viņš savu dzīvi ir nodzīvojis veltīgi, jo daudzās lietās neguva pilnasinību un līdz ar to dzīves beigās kļuva par sava veida vientuli vai arī viņš ir dzīvojis labi, jo tik daudz sevis ieguldīja darbā universitātes un studentu labā?”

..cilvēks, ko tu mīli sākumā, nav tas pats cilvēks, ko mīli beigās, [..] mīlestība ir nevis mērķis, bet gan process, kurā viens cilvēks mēģina iepazīt otru. /179.lpp./

Romāna gausuma starmešos ir izmesti tik daudzi smagi dzīves jautājumi. Šis noteikti ir darbs, kuru būtu vērts laiku pa laikam pārlasīt. Tajā rodamas… ne gluži atklāsmes, bet pēc izlasīšanas ir lietas, kuras parādās skaidrākas. Vismaz tā šķiet.

Miniatūriste

BN-HG415_myweek_12S_20150305115243Iemesli, kāpēc vienai vai otrai grāmatai tiek dota iespēja tapt izlasītai, ir dažādi. Vienām pietiek ar nosaukumu, citām ar autora tautību, citām ar vēl ko citu. Džesijas Bērtones (Jessie Burton, 1982) debijas romānu Miniatūriste (2014) es iekāroju skaistā vāka, laikmeta, darbības vietas un anotācijas dēļ. Šobrīd autore strādā pie sava otrā romāna par Spānijas pilsoņu karu un notikumiem Londonā pēc 30 gadiem. Nepārsteigs, bet izklausās interesanti 🙂

Ir 1686.gads. Astoņpadsmit gadus jaunā Nella Ortmana, nu jau Branta, no Asendelftas ierodas Amsterdamā. Durvis atver vīra māsa Marina un kalpone Kornēlija. Tā nu sagadījies, ka jaunais vīrs vēl nav atgriezies no sava tirdzniecības ceļojuma. Sagaidīšana ir vēsa, pat nedaudz rupja. Kā atlīdzību par notikušo, vīrs sievai kā kāzu dāvanu uzdāvina leļļu māju, kas ir kopija lielajai mājai. Lai to varētu iekārtot, Smita sarakstā tiek atrasts miniatūrists…

Laikam jau sākušu ar to, ka šis nebija tāds romāns, kādu es to biju iedomājusies, bet ne tāpēc tas būtu sliktāks. Nē, es vienkārši nebiju gaidījusi tik daudz dialogu, mans, vēl lasīt nesākušai, viedoklis par miniatūristi bija citādāks un… vēl tā neaprakstāmā sajūta, kad paņem rokās grāmatu un esi pārliecināts par tā saturu un izklāsta veidu. Un neviens no priekšstatiem neapstiprinās. Tā vietā es tiku iemesta spokainajā Brantu mājā, ģimenes noslēpumos un pukstošajā Amsterdamā. Tas, ko es lasīju, man patika. Tajā jautās kaut kas tāds… sākotnēji noslēpumaini mistērisks, tad mani pārņēma neticība dažādo notikumu dēļ, bet beigās pāri palika tikai skumjas. Un tikai tad es sapratu, ka romāns ir drāma ar pavisam nelielu cerības staru.

Jau tajā brīdī, kad es biju izlasījusi rindas par to, ka Johanesa, jaunā vīra, nav mājās, manī brieda aizdomas un neliels nemiers par Nellas nākotni. Tiesa, es nevienā mirklī neiedomājos tādu notikuma pagriezienu. Mani tas nešokēja, bet 17.gadsimtā tā vienkārši bija elles zemes virsū. Jāatzīst, ka mani priecēja Nellas izaugsme. Viņa ieradās kā naiva un nekā nesaprotoša, ar cerībām un sapņiem par laimīgo laulības dzīvi. Tā bija tikai ilūzija. Ar katru jaunatklāto noslēpumu šķita, ka Nellas personība tikai aug un ļoti priecēja viņas uzņēmība uz darba beigām. Protams, bija lietas, kuras viņa nevarēja izdarīt, jo bija tikai sieviete, bet tomēr! Arī pārējie mājas iedzīvotāji atklājās aizvien vairāk un kopīgi palīdzēja caur Nellas redzējumu atmudžināt noslēpumu kamolu, kas visus smacēja.

17.gs. Amsterdama ir īpatnēja. Tā ir pilsēta, kura tikko atklājusi labklājības nestos augļus – mājas top greznākas, vīri bagātāki, bet pilsēta krāšņāka. Tas gan nekādi neiet kopā ar tā laika ticības fanātismu. Bībele un mācītājs Pelikorns sludina, ka alkatība ir slikta, mantrausība arīdzan, miesaskāre ir nosodāma… Visai parasta pentere, ko sludināt no kanceles. Patiesībā… patiesībā tie ir tikai vārdi, jo ļaudis grēko slepus, aiz slēgtām durvīm (jā, mācītājs arī!). Tā tak Dieva zaimošana! Tā notiek arī Brantu mājās. Šajā mājā vispār notiek daudz neizprotamu lietu. Un tam visam pa vidu ir Nella un viņas miniatūriste.

Pēc vēsturiskiem notikumiem, ļaudis šai laikā ir uz Apgaismības sliekšņa, tomēr prāta tumsonību tik ātri nav iespējams izkaust. Varbūt tieši tāpēc romāns iegūst drāmas elementus. Ak, cik ļoti, ļoti man bija žēl visu to tēlu Brantu mājās! Viņiem katram bija savs lielais tumšais noslēpums! Un jaunā, naivā Nella tam visam pa vidu. Prieks, ka viņa bija diezgan apķērīga meiča un diezgan raiti apguva Amsterdamas knifus. Tomēr ne saistībā ar miniatūristi. Viņas sūtītās paciņas Nellas mājai bija… neizdibināmas. Kā viņa to visu varēja zināt? Nu kā? Tā īsti atbilde netika atrasta (t.i., es neatradu). Bet fakts, ka viņa bija kaut kādā veidā ietekmējusi lielās mājas notikumus, ir skaidrs.CekA7KEW8AAmvAc.jpg large

Leļļu mājas nav autores izgudrojums un tā, kas pieder Nellai ir pat reāla māja. Ja neticat, būs jābrauc uz Rijksmuseum Amsterdamā un pašiem jāaplūko. Bet tas nenozīmē, kas šis ir kaut kāds biogrāfisks gabals. Nē, vienkārši māja kā iedvesma 🙂 Jāsaka, ka autore ir uzbūrusi diezgan ticamu stāstu ar 17.gs. domāšanu, ļaužu tumsonību un noslēgtību. Varbūt tāpēc man patika lasīt šo darbu esot pie ūdens. Vienai un bez kņadas.