Stikli

Inga_GaileReizēm ir tā, ka pieņemot un izpakojot kādu grāmatu, sanāk to apjūsmot un nodomāt: ”Šis noteikti ir jāizlasa!” Tā man bija arī ar Ingas Gailes romānu Stikli (2016), kas ir iekļauta Mēs. Latvija XX gadsimts sērijā. Nav pat trīs reizes jāmin, ka es to darbu tā arī nepaņēmu lasīt. Laimīgas sagadīšanās pēc romāns manās mājās tomēr nokļuva. Mani nebija jāmudina – aizņēmos un vasaras lēnajos tempos izlasīju (citkārt man būtu pieticis ar dažām dienām). Bet tas nu tā.

Magdalēna Cīrule ir gandrīz normāla sieviete, tikai viņai piemīt maniakālā depresija. Lai viņu padarītu par veselu vai vismaz sabiedrībai pieņemamu, viņa ārstējas Strenču psihiatriskajā slimnīcā. Reiz tur ierodas Kārlis. Viņš, Vācijā beidzis mācības, ierodas ar jaunu ārstniecības teoriju un Magda ir viena no viņa pacientēm. Tā dzimst mīlestība…

Lai arī cik cēli izklausītos anotācija, par romānu man ir mazliet divējādas jūtas. No vienas puses es esmu sajūsmā par izlasīto, no otras puses – mazliet vīlusies. Jā, jā, es biju gaidījusi kaut ko M. Bērziņa Svina garšas cienīgu. Stiklos man pietrūka vēstures auras, tās īpašās nots, ko uzķēru .arī šīs pašas sērijas stāstu ietvaros. Savukārt, ja es šo romānu izņemu no XX gadsimta sērijas, tad – oho, cik trausli, skaudri, dramatiski…

Vispirms jāuzsaka autores valoda. Mani pārsteidza autores rakstības stils, jo kaut kā nebija gadījies tādu oriģinālliteratūrā lasīt. Bet tas tik lieliski atveidoja Magdas iekšējo pasauli, viņas nepārtraukto cīņu ar sevi un ārējo pasauli, viņas uztveri… Sākotnēji bija grūti ”iebraukt” sižetā, bet tas tā. Kad ir atkodēta stāstīšanas maniere, pēc rakstības veida viegli varēja saprast, kurš varonis tagad runā. Priecēja, ka tika šķetinātas ne tikai tagadnes, bet arī varoņu pagātnes gaitas. Kas man ne pārāk – bija divi tēli, kas parādījās tik epizodiski, ka lasot par tiem atkārtoti, bija jāpiedomā, kas tie tādi…

Gailei ir diezgan specifiska romāna tēma, tāpēc man būtu gribējies viņas pēcvārdu lasīt kā priekšvārdu. Tas man daudz skaidrāk būtu ļāvis saprast lasīto un to, cik tajā laikā medicīnas aprindās bija svarīga eitanāzijas tēma, sabiedrības dalīšana ”augstvērtīgajos” un ”mazvērtīgajos”, Vadoņa kults utt. Lai cik tas dīvaini nebūtu, šīs tēmas, kas pēcvārdā ir tā izceltas, pašā romānā parādījās fragmentāri. Līdz ar to arī tas aiziet romāna mīnusiņos, jo radīja arī tādu nedaudz sadrumstalota sižeta sajūtu. Lai nu kā, tematiski man šis darbs lika atcerējies Dāvja Sīmaņa filmu Pelnu sanatorija, kas bija lieliska!

Lai nebūtu tikai mīnusiņu, būs arī plusiņi 🙂 Kā jau minēju, ja es aizmirstu, kādā sērijā romāns iekļauts un to uztveru kā vienkāršu darbu, tad tas bija diezgan labs! Tajā jautās kaut kas tik… trausls, cerīgs un reizē bezcerīgs, klusēšanas radītās mokas un dzīves ciešanas. Nē, šis nav gaudu romāns no sērijas ”ko es esmu izdarījusi ar savu dzīvi”. No vienas puses tas ir tik apbrīnojami, kā viens cilvēks sevī var nest tādu dzīves smagumu un sāpes. Par otru pusi labāk nerunāsim.

 Visiem romāna varoņiem bija savi klupšanas akmeņi un mazie skeletiņi skapī. Un tam visam pa vidu tik dažādā mīlestība. Mīlestība kā neiroze, mīlestība sāp ļoti. Magda, Magda, Magda… kas gan ar tevi bija noticis? Mazliet skumji paliek brīdī, kad saprotu, ka man neuzzināt, kā viņai tālāk gājis. Un Kārlis… patiesībā viņš bija tāds cūka! Bezatbildīgs. Vai tapēc risinājums jāmeklē vīna glāzē?! Tas ir tik dīvainii, ka reizēm cilvēki izdara tik savādas izvēles. Vai vēlāk izvēle par sevi neatgādina?

Tas dzīves skaudrums griež kā ar stiklu. Stikls kā metafora visam – kā caurspīdīga siena atdalot vienam no otra, kā dvēseles atspoguļotājs, lauskas kā sāpes. Ja es šo visu būtu raksījusi uzreiz, būtu krietni vieglāk. Tagad visas lasīšanas laikā savāktās sajūtas ir nosēdušās un paslēpušās. Katrā ziņā romāns bija mazliet par īsu, lai visu atšķetinātu līdz galam. Jo arī beigas ir kā ar lausku nogrieztas. Bet varbūt tas ir labi.

Kur pazuda jūra?

Taras ProchaskoKurmīši ir atgriezušies! Cerams, ka atgriezīsies arī vasara. Vai jūra var pazust tāpat kā vasara? Tarass Prohasko (Taras Prokhasko, 1968) savā Kur pazuda jūra? (2014) meklē atbildi uz šo jautājumu. Un atbilžu meklēšana ir tik pat mīlīgi pasniegta kā pirmajā darbā Kas taisa sniegu?.

Kad lielajai kurmīšu ģimenei beidzas rozīnes, dzimst ideja – jādodas uz vietu, kurā aug vīnogas. Līdz ar vasaras iestāšanos kurmīši sapako savas ceļasomas un dodas lielajā ceļojumā. Atskaitot Rāpsi un Mursīti. Viņi kopā ar zaķeni Martiņu paliek mājās un piedzīvojumi var sākties.

Jau pirmajā darbā man iepatikās vēl kāds IMG_8643Skābaržu meža iemītnieks – kafejnīcas ”Zem ozola” īpašnieks Ezis ar zilo mici. Lielākā daļa stāsta darbības notika tieši tur un vēl kādā vietā, kuru negribas atklāt, citādi jau nebūs interesanti. Vārdu sakot, pie Eža notika liela rosība.

Jā, šī ir tipiska bērnu grāmata. Jā, es zinu, ka sen esmu šo vecumu pāraugusi. Un vispār, manam iekšējam bērnam ļoti patīk šī kurmīšu sērija un tas cer uz vēl kādiem turpinājumiem! Kad nu tas ir noskaidrots, varam turpināt. Šī daļa man šķita tāda ”aktīvāka” par pirmo. Šajā bija arī lielāka rosība un stāsts izkāpa no pierastās vides un iekāpa detektīvā. Par šo sadaļu gan iesmaidīju, jo man uzreiz bija skaidrs, kurš ir vainīgais. Vēl šī daļa rāda, ka arī meža iemītniekiem ir savi mākslinieki un favorīti.

IMG_8644Tieši tāpat kā iepriekšējā sērijas grāmatā, arī šajā atbilde uz vissvarīgāko jautājumu tika meklēta stāsta beigās. Tik tiešām, kur pazuda jūra? Kamēr lasīju visas peripetijas, tikmēr pašai ārkārtīgi sagribējās uz jūru. Vispār biju plānojusi šo tur lasīt, bet kaut kā nekādīgi nesanāk uz turieni aizdoties… Nekas! Es pārbaudīšu, vai jūra ir savā vietā!

Rozes vārds

Documents1Šis raksts sāksies ar atzīšanos – liels bija mans pārsteigums ieraudzīt pārizdotu un arīdzan labotu Umberto Eko (Umberto Eco, 1932 – 2016) romānu Rozes vārds. Es biju gaidījusi vienu citu darbu. Bet nu labi. Lai gan es jau biju šo darbu lasījusi (un tas kļuva par manu nr.1. romānu no viņa tulkotās literārās bagāžas), es nevarēju nelasīt šo. Vajadzēja atmiņā atsvaidzināt šo stāstu 🙂

Adss no Melkas ir cienījams 80-gadīgs mūks, kurš savos noviču gados ir piedzīvojis ko briesmīgu. Sava mūža nogalē viņš izlēmis, ka ar šo pieredzi ir jādalās. Kā hronists viņš izstāsta visu, kas reiz ir noticis benediktiešu klosterī. Tā vietā, lai sagatavotu klosteri svarīgai ticībnieku sanāksmei, viņš ar savu skolotāju Viljamu tiek ierauts baisā noziegumu sērijā. Kāds neviena nemanīts nogalina mūkus….

Abatijas ir svētas vietas, taču ap klostera svētumu reizēm aužas briesmīgas kaislības. /441.lpp./

Sākšu jau laikam ar primārām lietām – atšķirību meklēšanu, jo ar to sākas arī pārizdotais variants. Kā jau Eko ievadā raksta, lielākā daļa nepamanīs labojumus un tā arī ir. Vienīgās atškirības, ko es spēju bez iedziļināšanās atrast bija vāka dizainā un iekšējā noformējumā. Vecajā versijā nodaļu pirmais burts ir izzīmēts kā viduslaiku pergamentos, jaunajā nav nekā; biju pārsteigta, ka vecais variants ir biezāks, bet tur jau biezas lapas. Ātri caurskrienot tekstam, pamanīju tikai divas atšķirības: agrā stunda – matutīna, komplēta – kompletorijs. Tas arī viss. Eko saka, ka pašā tekstā ir tikai sīki saikļu labojumi un latīniskie citāti biežāk iztulkoti. Vizuāli labāk patīk vecais, bet jaunajam smukāks vāks 🙂

Bet ne jau tas ir būtiski. Svarīgs ir pats stāsts. Tātad viduslaiki, 1327.gads. Ticību sadursmes, ķeceru vairošanās kā sēnes pēc lietus, imperators pret pāvestu utt. Bez tā visa vēl parādās zinātne (Rodžers Bēkons) un pirmās universitātes. Kā gan lai zinātne stājas pretī ticībai, ja ticība to visu pasludina par māņiem un ķecerību? Un tad vēl tam visam pa virsu inkvizīcijas…. Tāds varentraks gadsimts bijis. Gluži kā citos viņa romānos, arī šajā viņš ir pastrādājis ļoti cītīgi – visa tā informācijas gūzma par dažādām viduslaikos aktuālām tēmām, kas veļas pretī teju no katras nodaļas, nav nemaz tā uzreiz sagremojama. Kad es pirmo reizi šo darbu lasīju (nu.. kādi 8 gadi varētu būt pagājuši), kaut kā to biju palaidusi garām. Mani tas noziegums vairāk interesēja. Tagad lasot fascinējos no jauna, par visu, arī par inkvizīcijas norisi!

Grāmatai ir labi, ja tā tiek lasīta. Grāmata veido zīmes, kas runā par citām zīmēm, kuras savukārt runā par lietām. Bez lasošas acs grāmatas zīmes nerada jēdzienus, tātad grāmata paliek mēma. Varbūt šī bibliotēka radās, lai sargātu te sakopotās grāmatas, taču tagad tā ir pārvērtusies par grāmatu kapu. /415.lpp./

Ja jau pieminēju noziegumu, tad jāturpina. Mīklainā nāvē bojā iet Adelmo. Tieši uz to laiku, kad tur ierodas Viljams ar Adsu. Pēc tam mirst vēl viens, un vēl viens, un vēl… Domāju, ka tie, kuri pieraduši lasīt klasiska izpratnes detektīvus, šo varētu nesaprast. Lai atrisinātu šo mīklu, abi liek lietā savu prātu un zināšanas, kas iegūtas lasot darbus. Vārdu sakot, notiek prātuļošana, kas tiek likta kopā ar filozofijas loģiku un siloģismiem. Manuprāt, visspilgtāk tas parādījās bibliotēkas labirinta atklāšanā. No ārpuses. Diezgan episka epizode. Un kā abatija var uzņemt dažādos viesus, ja tur notiek tādi šausmu darbi?

Lasot šo labojumu, tas bija kā lasīt zināmu, bet aizmirstu darbu, tādēļ sanāk, ka es to sev atklāju vēlreiz, no jauna. It kā zini ap ko lieta grozās, bet nespēj atcerēties atrisinājumu. Jā, turpinu teikt, ka šis romāns ir jāizlasa katram! Tik burvīgs tas ir 🙂

Mūzika: Iron Maiden – Sing Of The Cross

Caharijs Kacs

FKU_Bunker-3FotoFranzKpper550Kad ”drīzumā” sadaļā ieraudzīju šo grāmatu, jau zināju, ka man to gribēsies lasīt. Patika vāks un Silvijas Brices vārds arī ir tā vērts. Tā kā es bērnībā neaizrāvos ar jūras piedzīvojumu/ceļošanu saistītu grāmatu lasīšanu, tad tagad laikam neapzināti cenšos to kaut kā kompensēt. Ātrumā varu iedomāties tikai kaut kad bērnībā lasītu (vai tikai šķirstītu?) lielu un krāšņu Sinbada grāmatu un nesenākā pagātnē lasītu Iepriekšējās dienas sala. Domāju tas ir iemesls, kāpēc Burkharda Špinnena (Burkhard Spinnen, 1956) Caharihs Kacs (2014) ar savu anotāciju un romāna darbības vietu raisīja manu interesi. Protams, arī tulkotājas Silvijas Brices darbs un ieteikums daudz ko dod 🙂

Caharijs Kacs ir gados jauns puisis, kurš negrib pārņemt tēva lauksaimniecības biznesu. Pēc vienošanās ar tēvu viņš kļūst par žurnālistu un Kacs dara visu, lai sevi attaisnotu. Tā tas laiks iet un viņš atrodas atpūtā Kubā, līdz saņem no drauga telegrammu, kurā ir dzīvības briesmas nesošs teksts un brīdinājums pagaidām dzimtenē neatgriezties. Viņš izvēlas bēgt, tikai jautājums ir – no kā viņš bēg? Ir 1914.gads.

Es zināju, ka šajā darbā vilšanās nebūs, tas šķita burvīgs. Ar ļoti mierīgu noskaņu, bez spraigiem momentiem. Domājams, ka tieši tāpēc to iesaka Brice – tajā rāmumā dažbrīd bija tik daudz spriedzes! Ļoti patika arī veids, kādā stāsts tiek stāstīts – kā atmiņu pieraksts vadoties pēc piezīmju blociņa, līdz ar to stāstījums šķiet reāls, jo ik pa laikam varēja lasīt frāzes ”šo nerakstiet”, ”šis noteikti ir pierakstāms” utt. 🙂 Lasot vispār bija daudz paralēlo jautājumu. Piemēram, kas ir noticis ar Zaku Kacu 1945.gadā, kad viņš diktē savas atmiņas? Kāpēc viņš tās neraksta pats? Vēl svarīgāks jautājums – par ko īsti ir šis romāns: par viņu pašu, laiku, līdzcilvēku dzīvesstāstiem, kurus viņš pierakstījis sava ”ceļojuma” laikā? Un no kā viņš patiesībā ir bēdzis? Un vēl tās neskaidrās beigas…

Kacs par sevi atstāj dīvainu iespaidu. Viņš ir gandrīz kā smilga, kura ļaujas vēja pūtieniem. Locījies līdzi vējiem un īpaši nepretojies savam dzīves ceļam, viņam patrapās sprungulis (telegramma) un zūd viss tas, kas viņam ir ļāvis dzīvot līdzšinējo dzīvi. Varbūt gluži pamats zem kājām viņam nezuda, bet izsists no līdzsvara viņš noteikti bija. Lipinot kopā viņa personību, es domāju par to, vai tie stāsti, kurus viņš dzirdēja un vēlāk pierakstīja uz pasažiera kuģa ”Prezidents”, viņam ko līdzēja. Šo svešo līdzbraucēju stāstu bija tik daudz. Gana raibi un interesanti, lai raisītu interesei par šo cilvēku dzīvēm romāna biezumā. Bet tās bija tikai pāris lapas ar katru no tiem. Man patika kā autors bija parādījis atmosfēras maiņu brīdī, kad bija sācies karš un pasažieru kuģis pārtapa par bēgļu kuģi un tad par palīgkreiseri. Līdzbraucēju stāstiem pievienojās bailes par tagadni. Vai Kacam arī? Man kaut kā tā nešķita.

Nekad nebiju domājusi par to, kā karš ir izpaudies jūrā. Protams, vēstures lekcijās ir lasīts par flotēm un jūras kaujām, bet kaut kā neesmu iedomājusies par pasažieru kuģiem. Iedomājies, tu ceļo un pēkšņi uzzini, ka uz sauszemes ir sācies karš. Tevi tas it kā neskar, bet tai pat laikā skar vairāk nekā tos, kuri ir iesaistījušies aktīvajā darbībā. Šādos apstākļos mainās jūras likumi, jābūt nepārtraukti informētam par notiekošo, lai neiekuģotu ienaidnieka ūdeņos utt. Šajā ziņā Kacs mani pārsteidza. Man jau šķita, ka esmu viņu pietiekoši iepazinusi, lai apjaustu, ka viņš noteikti nevēlas iesaistīties karā. Un tad nāk tas, ko viņš izdara. Pat divreiz. Likās, ka viņš pats par to ir pārsteigts. Vai šajā savā rīcībā viņš meklēja izeju no sava stāvokļa? Bet varbūt tā bija neapzināta atbilde uz jautājumiem, kurus viņš centās atbildēt jau mēnešiem ilgi, kamēr atradās uz kuģa klāja.

Lai kā tur arī būtu ar to viņa personību, romāns ļauj palūkoties uz 1PK sākšanos mazliet citādāk. Lai arī tas šajā gadījumā ir tikai fons. Lasiet pie jūras!

Lasāmgabali XXIV

No gara laika darbā ne tikai ķirzakas mirst, bet arī es. Divas plānas grāmatiņas, kuras prasītu varbūt vienu dienu, palasīju tajos vairāku dienu starplaikos, kamēr nevienam nekas nebija vajadzīgs (lasiet – visi baudīja labo laiku).

4de7549e8090ee47af5fe1a20442fe59Pirmā, ko lasīju, bija Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский, 1821 – 1881) Baltās naktis (1848). Man šķiet, ka neko no viņa daiļrades nav sanācis lasīt, tāpēc arī devu tam priekšroku. Emm… Izlasīju tikai tāpēc, ka bija tik plāna. Citādi diez vai būtu centusies. Kas mani kaitināja? Tā šausmīgā gaušanās un… pat nezinu. Uzupurēšanās? Jā, tas arī varētu būt. Ņemot vērā 19.gadsimtu, tas varētu būt normāli, bet man tas tā nešķita. Tātad – stāsts ir par kādu vientuļu sapņotāju, kurš nejauši iepazīstas ar meiteni Nastjeņku. Otrajā naktī viņi uztic viens otram savu dzīvesstāstu. Lūk, šeit man arī apnika tā gaušanās. Droši vien lasīju nepareizā laikā vai kaut kā tā, jo ir sajūta, ka citkārt man būtu paticis. Visu pārējo laiku Nastjeņka gaidīja savu izredzēto, kamēr sapņotājs viņā iemīlējās… Tas viss prasīja tikai 4 naktis, jo nākamajā rītā sapņotājs aptvēra savu stāvokli. It kā iznākumu ļaunā neņēma, bet varēja just, ka viņam sāp. Biju cietsirdīga, man bija vienalga.

9789984879543Otro lasīju ziņkārības pēc, jo man gribējās zināt, kāpēc visi raujas lasīt Marka Tvena (īstajā vārdā Samuel Langhorne Clemens, 1835 – 1910) Ādama un Ievas dienasgrāmata. Interesanti, ka vispirms tapa Ādama dienasgrāmata (1893), bet pēc 12 gadiem Ievas (1905). Ar Tvena daiļradi man arī ir diezgan bēdīgi, jo ātrumā kā lasītu varu nosaukt tikai Princi un ubaga zēnu… Un tas man nepatika. Savukārt šis… jau kaut kas interesants. Kā jau pēc nosaukuma var spriest, stāsts ir par pirmo sievieti un vīrieti. Latviskajā versijā stāsts ir sadalīts divās daļās – Ādama un Ievas, tāpēc ir interesanti lasīt kā vienu un to pašu notikumu vai lietu katrs redz. Ieva bija tik sarežģīta 🙂 Ādams parādīts diezgan neiejūtīgs, skarbs un absolūti neinteresēts par pasauli ap sevi. Savukārt, Ieva ir kustības iemiesojums – viņa nepārtraukti atrodas nemierā un alkst visu noskaidrot. Vienīgais, kas šeit bija skumji – Tvens neraksta, ko pēc Kaina un Ābela piedzimšanas saka Ieva. Un vispār par grēkā krišanu tur tik tā garāmejot. Kas tad vēl? Ārkārtīgi patika Ādama uzraksts uz Ievas kapa (citēju no galvas):

Kur bija viņa, tur bija Paradīze.

Piezīmes IV

Mazie piezīmju stāstiņi… Daudz jau nav iekrājies, jo esmu palikusi slinka. Čau, vasara!

____________

– Jums dušas grāmata meitenēm būtu?
– ?
– Nu, tur būs dažādi uzdevumi…
Wreck This Journal?

Par nosaukumu patvaļīgu mainīšanu varētu veselu grāmatu sarakstīt. Piemēram:
– Man vajadzētu Svina ķermeni.
– ? Svina garša varbūt?

Paldies kolēģei par padalīšanos 🙂

___________

Pie manis pienāk puišu bariņš. Viens tā viltīgi smaida:
– Kur jums stāvētu spēlītes? Tādas intīmākas un perversākas?

___________

Man nepatīk algas un avansa dienas, jo visi nāk maksāt ar tām nolāpītajām banknotēm, uz kurām uzspiests cipars 50. Ja nāk vairāki pēc kārtas… Tad var gadīties šādi.
Vīrietim jāmaksā 13 eiro ar centiem. Viņš dod 50.
– Mazāka nebūtu?
– Nē, nav.
– Varbūt ar karti? (tiešām nebija, ko izdot)
Īgni palūrējis saka: ”Nē, nav.”
Izdodu divus 10, 5 divniekus un 6 vieniniekus un tad tos centus.
– Normālāka nauda nav?
– Nav.

____________

Šo pēdējo ieraksta daļu varētu pat nodēvēt par ”kapitālisms vs. padomju gadi”. Tik ”interesants” dialogs ar pensionāru sen nebija bijis 😀
– Kur jums būtu relaksējošie diski?
– Mums nav vairs tādu.
– Kā? Man piezvanīja no laukiem un speciāli pasūtīja. Nu… tas kā padomju laikos… Deficīts! Biju uz Revolūcijas ielas grāmatnīcu, bet tur arī nebija.
– Revolūcijas iela? Tas jau padomju nosaukums.
– Matīsa. Man viņa 50 gadus bija Revolūcijas iela!
Kādu brīdi lieku mierā, tad viņš mani atkal pasauc, bet tā sarunas daļa nav tik interesanta. Beigas ir labākas, pie kases pirms promiešanas purpina:
– Tiešām kā padomju laikos. Domāju, ka kapitālismā būs labāk, bet ņihuja!

____________

Tas arī viss, draugi!

Mūzika: Auļi & Rodenpoys – Pieguļā