Pirms ļoti ilga laika (varbūt tomēr ne tik sen?), es izlasīju Stīvena Kinga romānu Mirdzums (atsauksme šeit). Autors pēcvārdā atzīstas, ka ir bieži domājis, kas gan ir noticis ar Denu un ko viņš kā pieaudzis vīrietis dara. Saņēmis nelielu pamudinājumu no apkārtējiem, Kings ķeras pie rakstīšanas – tā pēc vairākām desmitgadēm ir tapis turpinājums Doktors Miegs (2013). Šis laikam ir tas brīdis, kad noteikti var teikt, ka literārais varonis ir dzīvojis pats savu dzīvi un licis savam radītājam arī pārējiem ziņķārīgajiem pavēstīt par viņa gaitām.
Pieaugušā Dena Toransa dzīve ir… maigi sakot, nožēlojama. Lai apslāpētu savu mirdzumu, viņš ir kļuvis par alkoholiķi un Amerikas klaidoni. Nevienā vietā viņš neuzturas ilgi, jo visi darbi tiek zaudēti nodzeršanās dēļ. Ik pa laikam viņu domās apciemo maza meitenīte, bet tas parasti ir uz pāris sekundēm un tā vairāku gadu garumā. Savāds brīdis, bet tam netiek pievērsta pārāk liela uzmanība. Līdz uz viņa tāfeles sāk parādīties ziņojumi. No Ābras. Un kādu dienu Ābrai vajadzīga viņa palīdzība. Denam ir laiks kļūt par skolotāju.
Jāsaka, ka sākotnēji mazliet traucēja tas, ka stāstam ir trīs līnijas. Viena bija Dena paša, viena – Ābras, bet trešā – Īstenā Mezgla (par to, kas tie tādi, būs jānoskaidro pašiem). Prieks, ka Kings savā manierē šīs līnijas ātri vien sakrustoja un romāns ieguva spriedzi un notikumu raitāku attīstību. Vienu brīdi gan mazliet sabremzējos pie Īstenā Mezgla, bet pārvarēju to un viss turpinājās.
Ābrai un Denam ir kopējs iedomu draugs Tonijs. Viņš ir tas, kurš abus saved kopā. Ābras neticami spēcīgais mirdzums liek Denam atcerēties sevi bērnībā un līdz ar to arī savus iekšējos dēmonus. Brīžiem pat šķita, ka Ābra neapzināti ir padarījusi Dena mirdzumu spēcīgāku, kvēlāku, jo tas pieaugot mazinās. Protams, par to, cik tas ticami uzrakstīts vēl varētu pastrīdēties, bet lasot Kingu es nekašķējos. Es vienkārši baudu viņa tekstu.
Jāatzīst, ka arī cīņa ar Īsteno Mezglu mani īsti nepārliecināja. Ja jau viņi ir tik briesmīgi un vareni, viss atrisinājās pārāk vienkārši. Var jau būt, ka labajiem vienkārši ļoti veicās, bet atminoties, kā bija Mirdzumā – pietrūka mazliet neveiksmes un kādas mazas nāvītes un šausmas.
Kad es sāku lasīt Doktoru Miegu, es domāju, ka turpināšu uzzināt daudz jauna par Denu (tas tā notiek) un viņa spokiem no viesnīcas Overlook (tas tā nenotiek). Tas pirmās nodaļas dēļ. Dāma no 217. isabas ir atgriezusies vēl šermuļaināka, vēl viens vīrietis-spoks turpina pastrādāt šausmu darbus… Bet nē. Šī daļa ir par Ābru. Dens ir bez maz vai tikai fonā. Tā kā – nav obligāti jābūt lasījušam pirmo daļu. Svarīgākie notikumi tiek atgādināti un izstāstīti vēlreiz arī šajās lapās. Kas un kāpēc ir Doktors Miegs? Būs jālasa pašiem 🙂 Protams, nav jau smuki salīdzināt divas daļas, starp kurām ir tik liels laika posms, tomēr jāsaka, ka pirmā man patika labāk un ka tā manu uzmanību noturēja krietni vien spēcīgāk.
P.S. Pirmajai daļai ir veselas divas filmu versijas (es jūsmoju par to, kura Nikolsons :D) un kaut kā gribas, lai arī šī daļa tiktu ekranizēta. Tikai tā zolīdi – kā 80/90-tajos, bez tā uzpūstā holivudisma!
thestoryofelza 