Piezīmes III

Sen nav bijušas dialogu piezīmes. Nu jau atkal ir mazliet iekrājies. Reizēm tie ļaudis ir tik pļāpīgi un bieži vien šādas tādas frāzes izskan pat nefiksējot, kas tiek runāts 🙂

_____________

Taisnā ceļā pie manis pienāk vīrietis un jautā (saruna notiek novembra sākuma daļā):
– Jums Ziemassvētku dziesmu nošu grāmatas būtu?
– Nē, vēl nav.
– Kā tā?
– Nezinu. Varbūt tāpēc, ka valsts svētki vēl nav pagājuši?

Šis ir tas, kas mani patiešām kaitina un šogad it īpaši – mārketings ap Ziemassvētkiem sākas nedaudz pirms valsts svētkiem. Vai tiešām nevar nedēļu pagaidīt? Nu, ja – valsts svētki nav tik ienesīgi…

_________________

Pie manis pienāk jauns puisis un saka:
– Jums gan daudz tetovējumu.
Es tikai novelku nenozīmīgu ”aha” un turpinu darāmo.
Viņš: Man ir pūce. Jums arī. Ko tas simbolizē?
Es: Katram jau ko citu. Uz tradicionālo skaidrojumu neskatos.
Viņš: Es kaut kur lasīju, bet vairs neatceros.
Es: Teorētiski tas ir gudrības simbols. Un gan jau vēl kaut kas.
Šajā brīdī viņš izdvesa nenosakāmu pūtienu, bet izklausījās, ka skaidrojums īsti nav paticis. Nenoturējos un ar smaidu pajautāju:
– Kas? Īsti neatbilst? 😀

_______________

Kaut kur sev aiz muguras dzirdu no mazas meitenes mutes jautājumu, kas adresēts mammai:
– Šitas jau nopirkts?
– Nē, mēs iesim un zagsim!
Bērnam droši vien sejā iegūla pamatīgs pārsteigums un šoks, jo izskanēja diezgan skaļš un gari stiepts:
– Nēēēē!

______________

– Čeku nē. Tad ir vieglāka dzīve, kad nav jākrāj. 🙂

______________

Vīrietis pērk Roka failus un jautā vai mums gadījumā nav arī par Pink Floyd. Atbildu, ka jau labu laiku nav.
– Kāpēc jums nav?
– Nezinu, nav un viss.
– Un kurš zinās?
– To, kāpēc nav?
– Nu, ja!

Bez komentāriem.

______________

Sarunas ar pensionāriem ir īpašas. Gandrīz vienmēr 😀 Pienāk pie manis viens tāds un saka, ka viņam vajadzētu kodoliņu šīm pildspalvām. Prasu, kādu gribēs – oriģinālu vai aizvietotāju? Izskatījās, ka esmu viņu samulsinājusi, tāpēc teicos atnest visādas. Man viņam ilgi un dikti nācās skaidrot atšķirības, bet visas sarunas kodols izrādījās viņam piederošā Parker pildspalva.
– Kā pie manis tāda nonākusi?

😀

______________

Noteikti ir bijis vēl kas, tik visu jau nevar atcerēties 😉

Mūzika: Beck – Winter Lady

Dziesma asinsstraumē

Man ļoti patīk Valterā un Rapā notiekošās grāmatu akcijas, jo tad vienmēr par lētām naudām var nopirkt kaut ko no Vēja suņa klasikas utt. Pēdējā reizē starp visu citu es iegādājos arī Džefa Nūna (Jeff Noon, 1957) Dziesma asinsstraumē (2000), jo ļoti uzrunāja anotācija – par rokmūziku, atkarībām un cilvēku visa epicentrā. Stāsts bija mazliet par ko citu, bet… visu cieņu autoram. Gribu vēl!

Anotācija šoreiz būs citāts no darba:

Turpmākais stāsts būs par to, kā es riskēju basa ceļojumā / un tad nonāku pie tā beigām / pēdējās nots beigām, un ko es tur lejā, dvēseles rievās, atrodu / un kā tas nākas, ka mūzika vienmēr ir soli aiz tās mīlestības, ar kuru to spēlē / un kaut kā basam nepavisam nav četras stīgas /17.lpp./

Tieši šādā stilā ir sarakstīta visa grāmata. Tieši šis eksperimentālais veids ir tas, kas ļauj sajust stāsta sakni. Es līdz ar Eljotu, basistu, izjutu visas tās stīgu vibrācijas. Es devos viņam līdzi viņa basa ceļojumā. Beigās tas nebija tikai ceļojums mūzikas pasaulē. Tas bija arī ceļojums sevī, savā pagātnē. Patiesības un sevis meklēšana. Un kas tur īsti ir ar to panku mīlestību un pēdējo nakti?

Kamēr es lasīju šo darbu, es nepārtraukti domāju par to, kā autors ir spējis tā rakstīt. Kā viņš ir spējis tik detalizēti, dziļi un izjusti rakstīt par mūziku, tās vibrācijām un skaņas lidojumu. Par mīlestību, kura ir tik trausla, par patiesības meklēšanu, kura slēpjas pāris mūzikas ierakstos. Un atkal jau esam nonākuši pie mūzikas. Viss šis darbs ir kā viens liels riņķa dancis ap mūziku un tās izraisītajām sekām. Ieskatam varu citēt šo:

jēziņ, mani pilnīgi pārņem smagais metāls / un es saku, ka man ir īsta mīlas dēka ar šo mirkli, ar pieslēgšanos /31.lpp./

Šis ir brīdis, kad Eljots pieslēdz savu basa ģitāru pie pastiprinātāja. Tālāk ir par pirkstiem, kuri jūt stīgas un kāda ķīmija notiek tajā brīdī. Un šāda ķīmija ir aprakstīta arī brīžos, kad grupa salietojās narkotikas. Visas viņu vīzijas un halucinācijas… Tās bija tik pulsējošas un dzīvas, gandrīz kā pagātnes noskaidrošana. Nekas nestāv uz vietas un tas tika salīdzināts ar vinila plates rievām – kā atskaņotāja adata lēkā pa plati utt.

Bet šis nav tikai stāsts par basa ceļojumu vai par Mančesteras pagrīdes mūziku. Šis ir arī stāsts par Eljotu, izbijušu rokmūziķi un atkarīgo. Iesaistoties jaunā grupā, ir mēginājums radīt jaunu sākumu. Bet kā to var darīt, ja nav noslēgti visi rēķini ar pagātni? Ja nav sasaistes pašam ar sevi un nav zināma viņa vieta pasaulē? Vienlaicīgi šis varētu būt arī stāsts par 2nieku, grupas bundzinieku. Arī viņam ir ļoti līdzīgas ”problēmas”.

es sēžu sadauzītā mašīnā, sadauzītā pasaulē, klausoties ne no šīs planētas nākušā mūzikā, un šņukstu / pareizāk sakot, no manis līst asaras / uzplūst lielas sāpes, dziļi slēptas emocijas, kas beidzot atbrīvotas /228.lpp./

Šis darbs ir tik muzikāls, ka tam par godu kopā ar jaunās mūzikas kritiķi un autoru Deividu Tūpu, ir tapis CD Needle in the Groove: if music were a drug, where would it take you. Neesmu vēl visu to noklausījusies, bet šis gabals ir tieši tikpat eksperimentāls skaņās kā pats darbs. Tas ir viens liels skaņu jūklis un tajā neapmaldīties var tikai, ja ”atguļos un ļauju mūzikai skanēt” /124.lpp./ Jāatzīst, ka bez šī eksperimentālā CD gribētu dzirdēt šo kā dziesmu, jo ļoti uzrunāja vārdi:

biju pārāk jauns lai zinātu
kā iemīlēties mīlestībā
bet tevis dēļ sirds lūztin lūza
un visas vientuļās asaras
tiek izlietas slepus vien
kad tevis dēļ sirds lūzin lūst /270.lpp./

Saistībā ar šo darbu, šie vārdi liekas tik ļoti smeldzīgi, pilni moku un vientulības, jo kā Eljots saka: ”ja es būšu vientuļš, es būšu vientuļš pats savā veidā”/213.lpp./

Ak, viss šis stāsts bija kā viena liela mūzikas pulsācija – vietumis tas bija klusināts, tik tikko dzirdams un jūtams, bet vietumis stāsts eksplodēja kā skaņu vilnis dziesmas kulminācijā. Patika, patika, patika!

Mūzika: Jeff Noon&David Toop – Vibegeist

Pilotnumurs

Umberto Eko jaunākais darbs Pilotnumurs (2015) jau sen kā izlasīts un pārdomāts. Tik kaut kā nerakstījās. Bet viens ir skaidrs – Eko nebeidz pārsteigt. Šoreiz viņam tas ir izdevies nevis ar sižetu, bet ar darba apjomu (tik plāns!) 😀 Uzreiz teikšu, ka šis darbs man nelikās ļoti labs. Bet tā kā Eko ir mans, man bija jāizlasa.

Darbs ir par viltus avīzi Rītdiena: vakardiena, kurai paredzēti 12 pilotnumuri un pēc tās ir jātop atmaskojošai grāmatai. Tā teikt – mūžīgais sākums/nulltais numurs. Tiek cilāti dažādi temati un skaidrota avīzes koncepcija. Kā gandrīz paralēlu līniju var uzskatīt jautājumu par Musolīni bēgšanas mēģinājumu un nāvi.

Jāatzīst, ka es lasīšanas gaitā palaidu garām/aizmirsu iemeslu, kāpēc šāda avīze tika dibināta. Arī avīzes koncepcija man šķita savāda – tai bija jābūt par notikumiem, kuriem vēl tikai būt un jāpiedāvā savas notikumu attīstības versijas. Kāpēc? Lai vienmēr būtu priekšā citiem! Lielākā daļa no cilātajiem tematiem man šķita absurdi 😀 Patiesībā caur šo darbu Eko labi parādījis, kā darbojas avīzes un kā top visi tie mediju raksti. Raksta papildināšanai droši var izmantot mazliet fantāzijas… Tāpat caur Simei, avīzes redaktoru, tiek attēlots avīzes vidējais lasītājs. Nekas glaimojošs! Tas tiek turēts par muļķi, kurš bez maz vai audzis mucā un barojams ar karoti. Bet ja tā padomā – tā arī ir. Ja mediji ļoti cītīgi atkārto vienu un to pašu informāciju, vairums to pieņem kā vienīgo patiesību nemaz necenšoties paši kaut ko izfīčot.

Un mēs no tukša gaisa būsim uztaisījuši ziņu. Turklāt neko nemelojot. /104.lpp./

Līnija, kas man šķita interesantāka, bija par Musolīni. Man nav nekādu priekšzināšanu par šo tēmu, tāpēc lasot pieņēmu stāstījumu par viņa bēgšanu, notveršanu, nāvi un to, kas notika pēc tam. Ko lai saka. Ja labi grib, vienmēr nesaistītus faktus var salikt ķēdītē un sazvērestības teorija gatava! Tiesa, šajā darbā kādam nācās padzīvot pagrīdē, bet kādam tik ļoti nepaveicās. Lai arī tā bija tikai teorija, lasot bija jādomā par to, cik brīvi varam valstī izteikties. Nav jau tā, ka varam runāt par da jebkādu tēmu vienalga kur. Kādam tas var nepatikt. Vārda brīvība?

Visa pasaule ir pilnīgs murgs, mīļumiņ. /170.lpp./

Visu šo stāstu kā kodolu kopā satur Kolonna (tas, kurš to stāsta) un Maija (redakcijā sastapta jaunā žurnāliste). Centos atcerēties, vai esmu vēl kādā Eko darbā manījusi romantisko līniju un nespēju atcerēties. Pieņemu, ka tādas nav bijis. Bet šajā ir. Tā ir tik patīkami neuzbāzīga, īsti Eko stilā. Viņš ir kopā salipinājis divus gudrus cilvēkus ar savām dīvainībām, kas tad arī šeit izpaužas.

Ja jārunā par visu darbu kopumā, tad šis ir no tiem darbiem, kurā sižets stāv uz vietas un tomēr darbība notiek. Tiesa, šoreiz tas mani mazliet garlaikoja… Neesmu šeit pieminējusi vēl daudzas lietas, bet visu jau nevar. Kā jau minēju, manuprāt, šis nav labākais Eko darbs.  Tomēr šo varētu lasīt visi topošie žurnālisti – vai nu kā izklaidi vai pa nopietnam 🙂

Lasāmgabali XXII

Šajos lasāmgabalos par divām grāmatām, kuras izlasīju decembrī, bet tā arī neatradās laiks par tam ko bilst. Iespējams, ka tikai sakritība, bet abas kaut kādā ziņā ir sava veida klasika.

Pirmā ir R. L. Stīvensona šausmu stāsts Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts. Vienīgais ar ko man šis autors saistās, ir viņa darbs Bagātību sala, kuru neesmu lasījusi. Bet šo – Džekilu – dēvē par trešo stūrakmeni 19.gs. šausmu literatūrā. Divus esmu lasījusi (Šellijas Frankenšteins un Stoketa Drakula), tad kādēļ neizlasīt arī šo? Stāsts ir par doktoru un neizskaidrojami dīvaino un visnotaļ nepatīkamo misteru Haidu. Londonā notiek neizskaidrojami notikumi un tie visi tiek saistīti ar Haidu, bet pierādīt nav iespējams… Valoda kā jau tā laika darbos – stāstoša, bez īpašām detaļām. Man bija interesanti lasīt, bet šausmas neuzdzina. Nav pirmā reize, kad lasu 19.gs. darbu, bet mani turpina pārsteigt ļaužu rīcības, runas manieres un neuzticēšanās pat pašiem tuvākajiem. Darbam ir nedaudz gotiska un tumša noskaņa. Uz darba beigām man radās zināmas aizdomas par atrisinājumu, kuras arī apstiprinājās, bet grūti iedomāties, ko par to domāja tā laika lasītāji. Ja jau autors kļuva slavens tieši ar šo darbu, tad jādomā, ka tas tika vērtēts kā ļoti labs.

Kopš pagājušajā… nē, tomēr aizpagājušajā gadā noskatījos seriālu New Doctor’s Notebook ar Danielu Redklifu galvenajā lomā (ja pareizi atceros, divas sezonas ar 4 epizodēm katrā), es ar šo stāstu sasirgu. Man par visām varēm vajadzēja dabūt izlasīt Mihaila Bulgakova darbu Jaunā ārsta piezīmes. Es to izdarīju. Tagad cenšos nomedīt (nesekmīgi!) biļeti uz šo izrādi. Bet ne par to. Stāsta centrā ir jauns ārsts, kurš tikko ir ieguvis savu diplomu. Viņa pirmā darbavieta izrādās mazā ciemā absolūtā nekurienē un viņam jāstrādā izcilā nelaiķa Leopolda Leopoldoviča vietā. Man ir tikai viens jautājums – kā viņš ieguva savu diplomu? 😀 Darbs lasās ļoti raiti un vietām izraisa smaidu par viņa darbībām un taisnošanos. Krīzes situācijās viņš gudrības smeļ no grāmatām, bet attieksme pret situācijām – klusa, iekšēja panika. Tāpat diezgan labi rādīta parasto ļaužu (zemnieku?) tumsonība. Jā, man ļoti patika šis darbs. Kaut kā… laikam valodas dēļ. Un šis noteikti bija arī tas gadījums, kad lasot prātā redzēju seriāla ainas un tas netraucēja.

Pasaku stāstnieks

Vai atsauksmi drīkst sākt saistībā ar vāka noformējumu? Citādāk nemaz nezinu, kā lai sāku. Tātad – vāks. Mani tas ļoti piesaistīja. Tāds mazliet noslēpumains, patīkamās krāsās un tās mega tuvplānīgās magones, kas pa gabalu izskatās pēc asins traipiem. Šāds burvīgs vāks ir Antonijas Mihaēlisas (Antonia Michaelis) darbam Pasaku stāstnieks (2011). Jau atkal – jauniešiem paredzēts darbs, bet ne pēc manām domām. Notikumi tajā ir pārāk… skarbi un skumji, ja tā var teikt.

Šeit mēs redzam Ābelu – pusaugu puisi, kurš nav pārāk iecienīts vienaudžu vidū, bet no viņa labprāt pērk paniekošanās lietiņas. Tad ir Miha – viņa mazā māsiņa, kura domā, ka mamma drīz atgriezīsies. Un tad ir Anna – meitene no ļoti labas un diezgan turīgas ģimenes. Reiz viņa noklausās, kā Ābels Mihai stāsta pasaku. Tā viņu saintriģē. Ābels izrādās labs stāstnieks. Kā gan divi tik ļoti dažādi pusaudži var satikties un pat iemīlēties? Mīlestība gan izrādījās bīstama.

Kāds bija iededzis gaismu starp teikumiem. /32.lpp./

Šis ir savdabīgs darbs. Dažās līnijās tas ir tipisks jauniešu romāns, bet citās līnijās – mazliet kāpa ārpus noteiktajiem rāmjiem. Darbs liek domāt lasītajam līdzi, jo brīžiem tas līdzinās vieglam trillerim. Kurš ir slepkava? Kāpēc Ābela stāstītā pasaka brīžiem tik ļoti sakrīt ar realitāti? Un kāpēc viņš ko tādu vispār stāsta savai sešgadīgajai māsiņai? Jautājumu daudz, bet uz visiem atbildes agrāk vai vēlāk ir rodamas. Jāpiebilst, ka šis ir autores populārākais darbs un tas 2012.gadā tika arī nominēts balvai.

Teju neiespējama mīlestība, uzticības radīšanas trauslums, cerība uz labām beigām, trauksmes sajūta. Vietumis man šķita, ka šis ir nevis darbs par Annu un Ābelu, bet tikai par Ābelu. Par viņa vientuļo kauju pret pasauli, pret cilvēkiem, kuri iejaucas viņa vidē. Tas taču ir tik grūti – cīnīties kā tādam Holdenam un nevienu nelaist sev klāt. No vienas puses es viņu sapratu, bet no otras puses nē. Jāsaka godīgi – es tā arī nesapratu, kāpēc viņš bija tik kategoriski pret palīdzību. Ok, tā viena bērnības aina bija drausmīga, bet ne jau visi tādi ir! Un tā beigās Ābelam bija tikai vārdi. Bet ar vārdiem pret pasauli cīnīties nav iespējams…

Kad abitūrija būs garām, es rakstīšu, – čukstēja Ābels. – Par visu. Ne tikai pasaku Mihai. Par skaistumu un bezcerību. Par šo aukstumu naktīs. Vārdus var atrast visam. /237.lpp./

Un kas tad tur īsti ir ar to pasaku, ko Ābels stāsta? Tā trauslā robeža starp iztēli un realitāti… Es tai pasakai arī pavilkos līdzi. Arī man ļoti gribējās sēdēt pie tās kakao krūzes un klausīties pasaku par mazo karalieni un viņas ceļojumu pa jūru. Brīžiem pasaka stāstīja pagātnes notikumus, brīžiem tā uzdeva jautājumus, kad īstenība bija miglā tīta, bet brīžiem… brīžiem tā bija pilna ar sajūtām, pilna ar vārdiem un teikumiem, kas liek domāt. Tās saturs bija meklējams ne tikai tiešajā runā, bet arī starp rindām. Tieši tāpat kā Annas un Ābela savstarpējā saskarsme. Te viss bija labi, te viss apgriezās kājām gaisā. Pati galvenā bija uzticēšanās. Un kā jau minēju – tā bija tik trausla.

Vispār, šo stāstu pa lielam stāsta Anna. Man būtu gribējies, lai Ābels aktīvāk iesaistās stāstā. Ļoti gribējās ieskatīties Ābela prātā un sajust viņa sajūtas. Šim darbam piemīt kāds retums – to pavada konkrētas lietas, piemēram, kakao, silta sega un Koena dziesmas. Brīžiem no darba dvesa aukstums. Radās pat sajūta, ka varoņiem nemitīgi salst, ka ziema nekad nebeigsies, ka viss ir bezcerīgs…

Vairāki kilometri balta, ledaina nekā, kilometri, kuros neviens nevarēja nākt palīgā. Kilometriem garš kaps. /262.lpp./

Skaists darbs ziemas vakariem – skarbs, auksts, bet ar trauslu cerību un skaistiem vārdiem/teikumiem. Ne viss ir tā, kā izskatās.

Mūzika: Leonard Cohen – Ain’t No Cure For Love

Septiņas minūtes pēc pusnakts

Grāmata, kuru novērtēju jau izpakojot no papīra. Piesaistīja svars (salīdzinoši plāna, bet smaga!) un tās tumšais un šķietami drūmais saturs. Protams, ka sakārojās izlasīt. Sākot nopietnāk šķirstīt, sapratu, ka tā ir bērnu grāmata un noliku nost. Blogeru eglītē Dainis tik labi un pārliecinoši par to stāstīja, ka beigās nolēmu tomēr lasīt. Paldies par iedvesmošanu 🙂 Paldies Šivonai Daudai par ideju un Patrikam Nesam (Patrick Ness,  1971) par izpildījumu. Šim stāstam – Septiņas minūtes pēc pusnakts (2011) – bija jāierauga dienasgaisma.

Konors O’Mailijs ir labs zēns. Tāds kārtīgs un ļoti apzinīgs. Viņš tāds ir savas mammas dēļ, kura ir ļoti slima. Bet ir kas tāds, ko viņš nevienam nestāsta un baidās to atzīt pat pats sev. Viņš baidās iemigt, jo tad vienmēr ciemos atnāk murgs. Tas murgs, kurā ir briesmonis kraujā. Katru nakti. Bet tad uzrodas vēl viens briesmonis, kurš grib stāstīt stāstus. Kā tas viss ir saistāms?

Kamēr es lasīju šo ne gluži bērniem paredzēto grāmatu (lai arī tā ir darba mērķauditorija), es domāju par īveskoka briesmoni. Ko viņš gribēja? Kāda bija viņu trīs stāstu morāle? Un kāds galu galā viņš īsti bija – īsts vai tomēr iedomāts? Viens ir skaidrs – viņa uzdevums bija likt Konoram ieskatīties sevī un izstāstīt savu stāstu. Patiesību. Reizēm tas ir grūtāk nekā varētu iedomāties. Tiešām, ne vienmēr ir viegli atzīt sev pašam patiesību. Pat ja ir zināms, ka pēc tam būs vieglāk, jo būs nokritis slogs.

Dažkārt cilvēkiem visvairāk gribas melot pašiem sev. /72.lpp./

Par tiem stāstiem… Vienmēr esmu domājusi, ka stāstiem piemīt kaut kas… īpašs, gandrīz maģisks to īsuma un kodolīguma dēļ. Tajos pa lielam ietērpts tik daudz visa kā! Un tajos stāstos, ko stāstīja īveskoka briesmonis parādās stāstu daudzpusība. Noklausoties stāstu, mēs pieņemam vienu, savu patiesību par to, taču briesmonis parādīja šo stāstu no citas puses. Un abiem ir taisnība. Stāsti ne vienmēr ir tādi, kādi tie izklausās. Vai tiešām ļaunais vienmēr ir ļauns, bet labais – labs? Vai nevar gadīties, ka viss sagriežas kājām gaisā un patiesībā neviens nav vainīgs?

Stāsti ir mežonīgākais, kas pastāv šajā pasaulē, – briesmonis noducināja. – Stāsti tevi vajā, tie kož un medī. /45.lpp./

Lai arī Konoram ir ļoti slima mamma (vēzis), viņš turpina spītīgi doties uz skolu. Viņš cenšas izturēties kā parasti, bet viņš nevar nepamanīt apkārtējo liekulīgo līdzjūtību. Protams, ne no saviem vienaudžiem. Tie ir nežēlīgi, viņš tiek apsmiets un publiski pazemots. Vai arī pret viņu izturas kā pret tukšu vietu. Man tas šķita briesmīgi.

Jā, šis ir stāsts par ciešanām, ļoti trauslu cerību, nevēlēšanos redzēt patiesību, liekulīgu līdzjūtību, ticību un vēl par daudz, daudz ko citu. Negribas to visu šeit uzskaitīt. Tas nemaz nav vajadzīgs. Vienīgais, ko patiešām vēl gribu pieminēt, ir tumšās un fantastiskās ilustrācijas. Tās ļoti labi papildina šo stāstu. Vispār, bez tām šim stāstam nebūtu īstās vērtības. Varu pat apgalvot, ka visas ilustrācijas ir šī darba pievienotā vērtība.

P.S. 2016.gada oktobrī būtu jāiznāk šī stāsta ekranizējumam. Ļoti ceru, ka stāsts netiks sačakarēts.

Kas taisa sniegu?

Beidzot ir pienākusi īsta ziema. Beidzot ir ne tikai kailsals, bet arī sniegs. Kas taisa sniegu? (2013) Uz šo jautājumu palīdz atbildēt ukraiņu autors Tarass Prohasko ar sievu Marjanu (Taras Prokhasko, 1968). Vispār viņam ir arī kāds maģiskā reālisma darbs, kuru esmu ieinteresēta iepazīt, jo salīdzināts ar Markesu – The UnSimple (НепрОсті, 2011).

Šī grāmata ir domāta bērniem, bet man vienalga. Šī ir tāda mīlīga par lielu kurmīšu ģimeni, kuriem vārdu dod atkarībā no viņu pirmās raksturīgākās īpašības, kuriem nekad nav garlaicīgi un kuri savā starpā ir neticami draudzīgi. Centrā ir Rāpsītis, jo kā zīdainis izrāpoja no alas, kamēr visi domāja, ka viņš ir pazudis, savukārt viņa dvīņumāsa ieguva Mursītes vārdu, jo viņa apmierināta murrāja mur-mur-mur.

Lasīju šo plāno grāmatiņu un mazliet smaidīju. Kaut kādā ziņā šis man atgadināja kādas citas man bērnībā ļoti mīļas grāmatas – Mirdzas Kļavas Raibā vasara un Baltā ziema. Tajās bija tikai vectēvs Kurmis, kurš nemazgāja traukus un tie viņam krājās grēdās, bet šeit ir vesela kurmīšu ģimene un māmiņa ar visu tiek galā un vēl atrod laiku spēlēt kontrabasu 🙂 Protams, gribējās izvērstākus darbības aprakstus.

Jāsaka, ka man ne pārāk patika, ka kurmīšiem bija gandrīz vai cilvēku ēdienkarte (ar visiem pūdētajiem sieriem) vai ka vāveru māsām ļoti patika mode… Ok, šeit varētu būt tas, ka esmu izaugusi un kritiskāk domāju, bet… nu jā. Bez kurmīšiem man ļoti patika arī ezis ar savu zilo mici – pasaules apceļotājs. Viņam piederošā kafejnīca ”Zem ozola” izklausījās tik omulīga… Savukārt, ja runājam par ilustrācijām, tad sākotnēji tās nešķiet īpašas, taču kopā ar tekstu tām ir zināms šarms. Ja ātri skatās, mierīgi var iedomāties, ka skatās multeni 🙂

Tā kā ģimene ir liela, arī jautājumi par pasauli ir daudz, bet pats galvenais ir jautājums par sniegu. Kas to taisa? Šis jautājums Rāpsītim uzpeld jau rudenī un viņš ļoti nepacietīgi gaida ziemu. Viņš grib iepazīties ar sniegu. Un kad tas beidzot atnāca… tad lielā jautrība gāja vaļā. Lasīju un pašai tik ļoti sagribējās izbaudīt ziemu. Sagribējās kalnu, sagribējās ragavas, pikas un vienkāršu sniegā būšanu.

Gribētos vēl ko teikt, bet tā īsti nav ko. Grāmatiņa izlasījās ļoti ātri, bet tas nemazina tās burvību. Baudiet ziemu!

Grāmatstatistika

Gada pirmais raksts 🙂 Un kāpēc lai tas nebūtu grāmatu kopsavilkums? Parasti es ar to blogā nenodarbojos, bet mans grāmatu gads īsumā ir izskatījies šādi:

Manas šī gada labākās, spēcīgākās, atmiņā paliekošās un visādi citādi sirdi priecējošās grāmatas izlasīšanas secībā. Trīs no šīm lika vairāk vai mazāk palikt mazliet slapjām acīm…

1. K. Sabaļauskaite. Silva Rerum, III
2. M. Bērziņš. Svina garša
3. J. Joņevs. Jelgava 94′ (nespēju atturēties no pārlasīšanas)
4. F. Bakmans. Vīrs, vārdā Ūve
5. V. Rūmnieks, A. Migla. Kuršu vikingi
6. TR Notārs. Belašs jeb vilcienā lasāma grāmata
7. M. Gīlihs. Apskāviens
8. I. Ziedonis. Epifānijas
9. Š. Streida. Mežone
10. Dž. D. Selindžers. Uz kraujas rudzu laukā
11. S. Paruļskis. Trīs sekundes debesu
12. F. Beigbeders. Ūna un Selindžers
13. M. Bulgakovs. Jaunā ārsta piezīmes

Gada atklājums (autors) – Beigbeders, Selindžers, Bakmans, Bērziņš. Tagad no šiem autoriem drošu roku ņemšu arī citus darbus.

Gada neuzrunājošākās/lasīt var – A. Jundze. Kristofers un Ēnu ordenis, S. Klārks. Ellīgais ”parīzietis”, G. Zevina. Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi.

Labi, ka blogā cītīgāk pierakstu izlasītas grāmatas nekā savā kladē, citādi divas būtu no saraksta izmukušas 😀 Par visām atsauksmes nav. Par divām būs kaut kad drīzumā lasāmgabalos un tad ir iesāktas divas triloģijas. Vienai jāsagaida trešā daļa, jo raksts būs par visām trim kopā, bet otrai – jāpievar savs slinkums, jo esmu izlasījusi tikai vienu un otru pametusi pusē. Dīvaini, ņemot vērā, ka tik ilgi medīju… Bet – 2015.gadā izlasītas 58 grāmatas un vairākas iesāktas. Ņemot vērā to, ka vasarā biju kārtīgi palaidusies, skaitlis ir tīri pieklājīgs 🙂 Salīdzinājumam: 2014 – 51 grāmatas, 2013. – 62 grāmatas.

Skaistu jums jauno grāmatu gadu!