Piparkūku brīnumzeme

Jāsaka godīgi, kā ir – tiklīdz es mima sinclairieraudzīju šo grāmatu, sapratu, ka man tā ir vajadzīga. Tās vāks ir tik garšīgi noformēts! Piparkūkas! Par ko es runāju? Protams, ka par Mimas Sinklēras (Mima Sinclair) gardo grāmatu Piparkūku brīnumzeme (2015).

.., šo kārumu burvība un vērtība ir tas, ka pašu cepti. /7.lpp./

Šo var saukt par projekta grāmatu – tajā absolūti viss ir par piparkūkām. Piparkūka var būt ne tikai klasiskā piparkūka, bet arī cepumi, kūkas un pat dzēriens (sīrups). Nemaz jau nerunāsim par piparkūku mājiņām un pat veselām ielām un pilsētiņu! Vienīgais, kas būs nepieciešams – pacietība pavadīt nedaudz laika virtuvē un vēlme radīt.

Šeit var atrast daudz padomu. Iespējams, es atradu iemeslu, kāpēc man bieži cepumi sanāk cietāki, nekā tiem būtu jābūt, kāpēc ir jāatdzesē mīkla (process, kuram neredzēju jēgu)… Vispār kā un ko darīt, lai viss pēc iespējas labāk sanāktu. Jā, padomu sadaļa ir īsa, bet informatīvi bagāta un ļoti noderīga. Šie nav padomi padomu pēc. Man patīk, ka autore tādus ir sniegusi arī pie katras receptes tādā pavisam neuzbāzīgā un informējošā tonī. Šī noteikti ir pirmā pavārgrāmata (ja to īsti tā var saukt), kurā ir atrodams pielikums. Un pielikumā ir visādi šabloni – mājiņām, eglēm un pat putnu būrītim.

Runājot par pašām receptēm, tad grāmata ir iedalīta 4 daļās – cepumi, piparkūku mājiņas, rotājumi un kūkas. Īsti nezinu kāpēc, bet manis izprovētās mīkstās piparkūkas un piparkūku sīrups ir sadaļā Kūkas… Bet lai nu kā, ir pilnīgi skaidrs, ka nākotnē izmēģināšu arī ābolu un piparkūku drumstalkūku, piparkūku keksiņus ar glazūru, pildītos cepumus un vēl un vēl. Viss izklausās un izskatās tik garšīgs, ka būtu grēks to visu neizmēģināt. Man patīk vienkāršība un šajās receptēs tā ir papilnam. Neviena nav sarežģīta, neviena neliek stundām ilgi rosīties pa virtuvi un visām nav pārāk dārgas izmaksas, jo lielākoties vismaz puse sastāvdaļu vienmēr ir atrodamas virtuves skapītī.

piparkuukasUn tagad parunāsim par mājiņām. Mani vienmēr ir apbūruši tie skatlogi, kuros uz svētkiem ir redzama piparkūku mājiņas/pilsētiņa. Tā vienlaicīgi ir gan garšīga, gan skaista skatīšanās. Trīs gadus pēc kārtas mums ar mammu bija neizskaidrojama iedvesma un arī mēs taisījām mājiņu gada zvēram, kurš tur dzīvos. Tas nekas, ka pirmajā gadā es nesapratu mammas domu un zaķis bija tikpat liels, cik mājiņa… Bet toties pūķim bija nevis mājiņa, bet pils un mūsu čūskas dzīvoja celmā ”meža” vidū. Toreiz tā bija ar iedvesmu sākta lieta, bet beigta ar ”kā man šis viss jau ir apnicis!”. Tagad skatoties bildes tās ir jaukas atmiņas, bet toreiz… Šo visu atminējos, šķirstot to sadaļu par mājiņām. Tās tur izskatās profesionālas. Ja es nobriedīšu vēl kādu reizi šādam varoņdarbam, tad noteikti izmantošu jau manis pieminētos grāmatas šablonus. Un noteikti noderēs arī glazūras gatavošanas lapas, jo atceros, ka pirmos gadus mums ar glazūru gāja diezgan čābiski…

It kā jau netiek atklāta nekāda Amerika, tomēr viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Šī grāmatiņa sniedz ierosmes dāvanām un svētku noformējumam. Man ir bijušas idejas, ka eglītē jākarina piparkūkas, bet ka tās varētu savirknēt kā virteni, gan nebija ienācis prātā. Jūs zinājāt, ka iespaidīgāka eglīte sanāk nevis izspiežot ierasto formiņu, bet liekot ”tornītī” aizvien mazākas zvaigznes? Tāpat jauka šķiet doma, ka var dāvināt “sauso maisījumu” – apsveiktajam būs tikai jāpievieno ūdens, olas un mīkla gardumiem gatava.

Šis nav mazsvarīgi – jau pieminētais noformējums. Tā nu sanācis, ka mūsdienās pavārgrāmatās lielu lomu spēlē fotogrāfijas. Tās šeit ir lieliskas. Priecē, ka ir iemūžināts ne tikai galarezultāts, bet ķertas arī detaļas no radīšanas procesa. Tās spēj rosināt uz darbošanos arī savā virtuvē. Bonuss no manis – nav glancētas lapas! Šai grāmatai noteikti ir jābūt tavā plauktā! Negribi sev, uzdāvini draugam. 😉

P.S. Būtu jauki dabūt arī viņas Mug Cakes 🙂

Mīkstās piparkūkas Lebkuchen

Lebkuchen ir vācu piparkūkas. Tāds kā sinonīms Ziemassvētku cepumiem. Piebildē ir teikts – ja šie cepumi tiek uzglabāti ilgāku laiku, to aromāts un garša kļūst spēcīgāka. Būsim reāli – šādas lietas pazūd ātri! Gatavošana ir ekstra viegla un ātra, tik tā ķēpa ar to glazūru un šokolādi 😀 Arī šoreiz es minētās garšvielas aizstāju ar piparkūku garšvielu maisījumu. Paši cepumi – dievīgi!

Nepieciešams:IMG_0763

Mīklai:

  • 160g medus
  • 110g sviesta
  • 50g maltu mandeļu
  • 250g kviešu miltu
  • 1/2 tējk. cepamā pulvera
  • 3/4 tējk. dzeramās sodas
  • 1 ēd.k. malta ingvera
  • 2 tējk. malta kanēļa
  • 1/2 tējk. maltu krustnagliņuIMG_0760
  • 2 tējk. kakao
  • 1/4 tējk. sāls

Rotāšanai:

  • 150g pūdercukura
  • 1 olas baltums
  • 2-3 ēd.k. auksta ūdens
  • 100g kausētas rūgtās šokolādes

Pagatavošana:

  • Katliņā uz lēnas uguns izkausē sviestu un medu. Atdzesē. Bļodā ieber mandeles un pārējās sastāvdaļas, samaisa mīklu, pievienojot sviesta-medus masu.
  • Mīklu sadala uz pusēm – no vienas daļas izspiež 2 cm biezas sirsniņas (man ir briedīši), no otras daļas izveido nelielas bumbiņas un pieplacina 2 cm biezas. Cep 160 grādos apmēram 8-10minūtes, līdz zeltainumam. Atdzesē uz plāts.
  • Tikmēr pūdercukuru, olas baltumu un ūdeni samaisa glazūrā. Ar otiņu pārziež cepumus un pēc 15minūtēm pārziež otrreiz. Noliek malā, lai sacietē. Pusi cepumu iemērc kausētajā šokolādē, lai pārklātu apakšu un maliņas. Pārējo cepumu virsiņas zigzagā apslaka ar atlikušo šokolādi.

Protams, no mīklas nav obligāti jātaisa sirsniņas un bumbiņas un obligāta nav arī šokolāde (glazūru gan vajag). Bet pie pirmās reizes jau gribas pēc iespējas tuvāk realitātei. Un šo svētdien pirmā advente.

Mūzika: Nat ‘King’ Cole – Unforgettable

Piparkūku sīrups

Ak, piparkūkas, piparkūkas! Iepriekš zināju par Kanādas piparkūkām, kuras ir vairāk kā kūkveidīgi cepumi, tāpēc mani izbrīnīja, ka var būt arī sīrups ar piparkūku garšu. Mana piebilde: es minētās garšvielas aizvietoju ar gatavu piparkūku garšvielu maisījumu. Recepte no manas jaunās testējamās grāmatas Piparkūku brīnumzeme. Dzēriens: karstā šokolāde ar tumšās šokolādes skaidiņām un pikanto sīrupu.

Nepieciešams:IMG_0749

  • 300g cukura
  • 1 ēd.k. malta ingvera
  • 2 tējk. malta kanēļa
  • 1 tējk. malta muskatrieksta
  • 1/4 tējk. maltu krustnagliņu
  • 1/4 tējk. sāls
  • 1/2 tējk. vaniļas ekstrakta

Pagatavošana:

  • Katlā ielej 500ml ūdens un pievieno cukuru, garšvielas un sāli. Uzvāra, bet jāskatās, lai neskrien pāri (uzvedas tieši tāpat kā piens!)
  • Kad uzvārījies, nogriež mazāku uguni un karsē 15-20min (man šķita, ka nekas nebiezē un piemetu vēl 5min). Šķidrumam būtu jāatgādina kļavu sīrups. Kad pagājis laiks, noslēdz uguni un pievieno vaniļas ekstraktu. Atdzesētu lej burkā un vāks virsū.

Sīrupu var uzglabāt mēnesi un ja sacukurojies, tad burku ieliek uz brīdi karstā ūdenī. Pats sīrups pa vienai ēdamkarotei ir liekams pie kafijas, latte, karstās šokolādes, pankūkām, biezputrai un Mima saka, ka pat pie kokteiļiem!

Mūzika: Simon&Garfunkel – The Sound of Silence

Diena, kurā bija tik daudz!…

Reizēm gadās dienas, kurās cilvēki imagesuzdod visādus interesanti dīvainus jautājumus vai kurās gadās vienkārši interesantas sarunas. Šie fragmenti gandrīz nemaz nav saistīti ar grāmatām, bet vienalga interesanti. Un varbūt mazliet dīvaini. Ne vienmēr ir vajadzīgs pilnmēness. Bez šeit piefiksētajiem, ir bijušas vēl dažādas sarunas, bet ne jau visu vajag un var pierakstīt.

_______________

Kolēģe pauzē bija ēdusi mandarīnus. Viss vēl smaržo pēc tiem. Saruna ar inkasentu:
Viņš: Jau sākās mandarīnu laiks?
Es: Jā, un pirmās piparkūkas arī jau ēstas.
Viņš: Ja? Tās arī jau iet vaļā?
Es: Nu ja, vēl tikai piparmētru tējas pietrūkst.
Viņš tādā lēnā balsī novelk: Un karstvīna…
Es: Vēl par ātru karstvīnam (domādama, ka tas jau vairāk decembrim).
Viņš: Nu, jā. Jāpagaida darbadienas beigas!
Es: 🙂

_______________

Es, protams, neko negribu teikt, bet kāpēc daudziem ir tik grūti saprast, ka ”blakus” nozīmē blakus nevis piecus veikalus uz priekšu/atpakaļ un ka ”aiz staba” nozīmē aiz vienīgā esošā staba nevis aiz viņas/viņa muguras esošā stenda!

Viņa: Kas tie par lukturīšiem, ko reklamē Tiimari?
Mazliet neizpratnes pilnā balsī atbildu, ka veikals Tiimari nepastāv jau apmēram gadu. Viņa man pretī blisina acis, kuras paspējušas kļūt kā pogas.
Viņa: Bet, kur tad var dabūt?
Es: Nezinu. Varbūt blakusveikalā? (jo tas ir Tiimari vietā un tirgo apmēram to pašu)
Viņa: Kur ir tas veikals?
Es ievelku elpu: Iziesiet un uzreiz pa kreisi.
Viņa: Aha. Un jums nav tie lukturīši?
Es grozot galvu: Nav nekādu lukturīšu.

________________

Un tad vēl viens dīvainums:

Viņa: Kur jums ir tādas parastas un foršas pildspalvas?
Es: Šeit. Ko jūs domājat ar “parastas un foršas”?
Viņa: Kuras ir vienreizējās. (Kāda ģeniāla atbilde…)
Es: Visas ir tādas. Bet jūs jau varat ņemt jebkuru un tai mainīt kodoliņu, ja tas ir dabūjams.
Kamēr es saku pēdējo frāzi, viņa turpina rakāties pa plauktu un sejā var redzēt, ka neviena nav gana laba priekš viņas. Tik klusām murmina: ”Vajag tādu ar maināmu kodoliņu…” Un turpina tā, it kā es neko nebūtu teikusi. Labi, ka beigās kaut ko arī izvēlējās. Un rezerves kodoliņus arī pie reizes paņēma. Galvenais – lai labi rakstās! 🙂

_______________

Pie manis vēršas vīrietis ar konkrētas, ne pārāk populāras grāmatas lūgumu. Sekundi padomāju un tad dodos pie plaukta un iedodu to viņam.
Viņš: Jums droši vien galvā ir visas grāmatas…
Es tikai pasmaidu un nevainīgi paraustu plecus. Tik bieži dzirdēts teikums! 😀

________________

Ejam kopā ar kolēģi ārā no Rimi un sāk pīkstēt vārti. Viņa man prasa:
– Kas tev tur pīkst?
– Grāmata.
Kamēr es somā kārtoju pēdējās lietas, pie mums pienāk apsargs.
Kolēģe: Mēs jūs gaidījām!
Viņš: Cik patīkami! Kas jums tur pīkst?
Es dodu viņam savu grāmatu un viņš pavicina to caur vārtiem (tie, protams, atkal pīkst) sakot:
– Kāda šausmīgi bieza grāmata!
– Tā arī saturiski ir šausmīga.
– Kas tad to ir sarakstījis? (viņš bija jau paguvis man to atdot)
Ieslēdzas profesionālais kretīnisms un saku, ka tas ir Kings, šī ir otrā daļa un ka vispār noteikti ir jāsāk ar pirmo. Viņš tikai smaida un māj ar galvu. Īsti vairs neatminos, bet, iespējams, no viņa sekoja vēl kādas replikas. Tad viņš saka:
– Labi, meitenes, jauku dienu!
– Jums arī jauku dienu!

Mūzika: The Ramones – Do You Wanna Dance?

Lietuviskā otrdiena

Pirms nepilna mēneša es biju Lietuvā. Tur es vēlreiz šajā gadā atradu rudeni. Tur es atradu zināmu mierinājumu visā. Un man ir iepaticies rakstīt gari. Tāda kā sava veida meditācija. Šis gan būs tāds saīsinātais variants no oriģināla, bet tas jau nav svarīgākais. Drīz patiešām iestāsies ziema, bet es vēl gribu padalīties savā rudenī 🙂

________________

Reizēm ir tik labi, ka tiec izvilkts no mājas redzēt mazliet plašāku pasauli. Man tika piedāvāti Šauļi. Ja jau braucam, jāpaķer taču vēl kaut kas. Un tā tapa ātrā ideja – Žagare=>Jonišķi=>Krustu kalns=>Šauļi, kuriem absolūti neplānoti pievienojās Saules kaujas vieta. Ko visās tais vietās skatīt? Man palūdza apskatīt netā objektus. To arī ātri pirms miega izdarīju – izčekoju lielākās apskatāmās vietas un izveidoju minisarakstu, bet zināju, ka to visu tāpat neredzēsim. Man ne pārāk patīk klīst pēc grafika. Protams, bija vietas, kuras gribējās redzēt par visiem 100%, tad tās arī pacentāmies atrast. Bet tā – mierīgas pastaigas pa pilsētām. Pēc tam sēžot mašīnā un izskrienot cauri sarakstam, secinājām, ka esam praktiski visu arī redzējuši, jo pilsētas ir diezgan kompaktas.

Rīts sākās agri. Būtu es zinājusi, ka tomēr gluži 8 neizbrauksim, būtu pagulējusi vēl. Izbraucām kaut kādos pus9 vai 9 un jau drīz vien bijām pirmajā pieturas punktā – Žagarē. Zināju, ka Žagarē gribēšu skatīties Podu māju. Tas bija vienīgais, ko es tur vispār zināju. Kas gan vēl īpašs var būt tik mazā miestā? Tāds aplauziens!

IMG_7820

Braucot izskanēja frāze „žīdu pilsēta”. Sākotnēji es to nesapratu, jo es nezinu pilsētas vēsturi. Bet, kad piestājām pie bijušā pilskalna (bijis? būs kaut kad vēlāk jānoskaidro), kuros nu bija ebreju kapi, izpratu to. Un šie jau nebija vienīgie. Piefiksēju ivritā rakstītās plāksnes un neparasto zaļumu, ko deva sūnas. Tās tur bija tik zaļas un mīkstas, ka pārvietojoties es tajās iegrimu visā kerzu zoļu biezumā. Pa tik mīkstu paklāju vēl nebija gadījies soļot. Vēl bija savādi iet pāri tam klajumam, jo apziņā maisījās doma, ka tagad eju pāri līķiem. Burtiski. Bet es jau nezinu, cik seni ir šie kapi. Tiem bija jābūt ļoti seniem. Varbūt zem manis vairs nebija neviena līķa, bet tikai tas, kas paliek pāri no satrūdēšanas. Satrūdējuši zārki un tārpi. Sūnās grima ne tikai manas kerzas, bet zeme bija apēdusi arī daļu kapu plākšņu. Daži rēgojās ārā no zemes kā tāda pagātnes liecība, kā atgādinājums par laikiem, kuri pagājuši un aiz sevis atstājuši sērīgu piemiņu.

Lietuva1Izstaigājuši, devāmies uz centru. Tālumā ieraudzījām baznīciņu un tika izteikta vēlme aizdoties līdz tai. Ok, pastaiga. Kur ir Podu māja? Cerējām to atrast tajā virzienā. Pagājuši garām baznīcai, manam parku. Lielu un tik rudenīgi viesmīlīgu. Izrādījās, ka tur godina karā kritušos… Atpakaļceļā kādai omītei pajautājām, kur tieši ir Podu māja. Neskatoties uz lietoto valodu jūkli, stāstījums bija perfekts. Atradām ļoti viegli. Tas ir tik savādi. Lielākā daļa mājas tik tiešām ir noklāta ar podiem un pannām. Kā izskatījās, jau no diezgan seniem laikiem. Māja izskatījās pamesta un pussabrukusi. Pie mājas bija arī vārti. Vējš tos bija atpūtis pusvirus vaļā. Manī cīnījās vēlme ieiet, bet saprāta balss teica, ka labāk nevajag. Un ja nu tur ir suns? Tas tomēr ir privātīpašums. Tā arī nesadūšojos pat iemest aci pa atvērto vārtu spraugu. Uzņēmusi dažus kadrus, soļojām uz mašīnu.

Jau bijām gandrīz pametuši pilsētu, kad tika spēji mests pa IMG_7871bremzēm. Zubovs! Tai brīdī nekādi nespēju atminēties, kur esmu par viņu dzirdējusi, bet zināju, ka viņš ir bijis diezgan ietekmīgs grāfs un politikas vīrs. Bija taču jāpalūkojas, kā viņš dzīvojis… Dziļa ieelpa. Tik liels un plašs parks. Tik liela un no ārpuses grezna māja. Precīzāk, gan laikam būtu teikt mājas. Grūti saprast, kura ir bijusi viņējā, jo abas lielās ēkas bija greznas. Izteicām minējumus, ka tā gaiši rozā ir viņa, bet tā ķieģeļu ir bijusi kustoņiem un varbūt arī kalpiem. Katrā ziņā zirgu kopējam bija bijusi pašam sava mājiņa. Angļu kotedžu stilā. Piemīlīga. Šī vieta mani mazliet pārsteidza. Īsti nezinu ar ko. Varbūt tāpēc, ka biju domājusi, ka tajā Žagarē jau nekā nav. Bet redz’ kā! Ir! Neticami, bet fakts – sabijām tur divas stundas.

Beidzot braucām uz Jonišķiem. Piestājām pie kaut kāda tirdzniecības centra un skatam uzreiz pavērās Sv. Marijas Magdalēnas debesbraukšanas baznīca. Patiesībā, tā no ārpuses bija tik krāšņa, ka gribas to saukt par katedrāli. Skumji, ka bija ciet, jo tur noteikti iekšā ir skaisti. Vēl savādi likās, ka to tik ļoti ir apsēduši baloži. Katru reizi, kad es tai patiešām pietuvojos, lai iemūžinātu kādu detaļu, vispirms pavēros gaisā un raidīju domas, lai tagad neviens balodis neizdomā laist pļekas lejā…

Mums pat nevajadzēja norādes – paši atradām sinagogu kompleksu. Ilgi domāju, kur esmu vēl redzējusi šādu principu – viena ziemas, bet otra vasaras ēka. Skatot vecas bildes, sanāk ka esmu bijusi šeit vienā no seminārizbraukumiem, bet es neatceros, ka būtu bijusi Jonišķos. Ēkām ir kopijas? 😀 Radās sajūta, ka Jonišķos viss ir ciet, arī sinagogas. Žēl. Tā tomēr ir cita pasaule un citas tradīcijas. Pēc paviesošanās tūrisma info centrā (magnēti, kartes utt.), gājām uz parku. Ārprāts, cik daudz koka skulptūru tur bija! Kā ķerti! Man drīz iestajās ”atkal?cik var?” fāze. Ok, dažas bija tiešām interesantas. Kā tā zivs ar vaļā muti. Tās turpinājumā (mēle?) ir sols un es varēju tai sēdēt pretī ar cīņas spara pilnu sejas izteiksmi.

IMG_7907Vispār tas arī ir viss, ko var skatīt šajā pilsētā. Pilsēta nav maza, bet nav arī pārāk liela. Mani pārsteidza tas, ka šādā, vidēja izmēra pilsētā ir tik maz ļaužu. Nebija jau gluži tā, ka braucām agri no rīta vai kaut kādā citā nepiemērotā laikā. Bija darba diena, apmēram pusdienlaiks. Vairāk bija mašīnas un kā izskatījās, vairums no tām bija tikai caurbraucot.

Laižam uz Krustu kalnu? Pa ceļam IMG_7918redzam brūno zīmi. Saules kaujas vieta. Vēl divi kilometri. Jau otro reizi šajā dienā tiek strauji bremzēts un griežam atpakaļ. Ja tik tālu braukts, nedrīkst taču neiegriezties! Centos ātrumā savākt visas savas zināšanas par šo vēsturisko kauju, bet īpaši labi man neveicās. Esmu tik ļoti attālinājusies no vēstures. Pati vieta nav iekārtota līdz galam. Var redzēt, ka ir domāts par tās labiekārtošanu, bet grūti bija saprast vai šie darbi turpināsies vai tie ir atstāti pusratā. Par pašu kauju tiek lietuviešu un angļu valodā izstāstīts uz lielas, masīvas koka plāksnes, kura ir iestiprināta starp diviem stumbriem resnās ķēdēs. Nevarēja saprast, kā īsti rodas vēja skaņas – caur koka dēļiem vai ķēžu posmiem, bet… Tādas vēja skaņas dzirdēju pirmo reizi. Un jo ilgāk stāvēju un klausījos, jo baigāk palika. Šķita, ka tās nāk no pagātnes un ka tie, iespējams, ir kritušo vaidi. Tik baigi tas izklausījās… Apstaigājuši šo vietu, nolēmām, ka laiks doties tālāk.

LietuvaBeidzot uz Krustu kalnu. Šai vietā jau bija būts 2011.gadā fakultātes seminārizbraukumā. Sajūtas, protams, vairs nebija tādas kā iepriekš. Jau zināju, kas ir gaidāms. Viens gan mani pamatīgi pārsteidza. Pa šiem četriem gadiem bija saradušies tik daudz jaunu krustu! Tik daudz! Es pat nofotogrāfēju vienu krustu, kuru biju fotogrāfējusi iepriekš. Salīdzināšanai. Tas izskatījās tik ļoti apaudzis ar jaunajiem, svaiga koka krustiem. Šie jaunie manī iedvesa tādu nelielu neticību. Cik daudzi šeit nolika krustiņu patiešām aizlūdzot? Cik daudzi no visiem ielika tajā koka gabalā visas savas ciešanas, cerības un lūgumu? Un cik daudzi to nolika tāpat vien, jo to varēja iegādāties netālu esošajā suvenīru stendā? Būtu vismaz cenu noņēmuši… Pēc nedaudz skumīgas apļa izmešanas, devāmies uz mašīnu, uz galamērķi – Šauļiem.

Par sākotnējo pastaigas virzienu izvēlējāmies ceļu, pa kuru IMG_7954atbraucām. Mums ļoti vajadzēja karti. Pilsēta tik tiešām ir liela. Tātad mums vajadzēja kārtējo info centru. Drīz vien nonācām vietā, kurā tam bija jābūt. Izrādījās, ka tur tā nemaz nav. Iekšā viss tā smaržoja pēc šokolādes! Nu ja, attapāmies ‘’Rūta’’ šokolādes veikaliņā un turpat blakus ir arī fabrika un šokolādes muzejs. Ja vēl kādreiz gadīsies staigāt pa Šauļiem, tad zinu, ka gribēšu apmeklēt šo muzeju (un vēl arī Divriteņu muzeju, Fotogrāfiju muzeju, Radio un televīzijas muzeju un gan jau vēl kādu ceļvedī palaistu garām). Bet ne par to. Devāmies ārā un soļojām uz kājāmgājēju bulvāri, kas tās atklāšanas brīdī bija plašākā visā Padomju Savienībā. Pašā bulvārī bija daudz dažādu skulptūru un viena no tām bija liela, liela kurpe. Mazliet vēl skats pa labi un mana acs uzdūrās zaļam i burtiņam. Hei, info centrs! Savācām karti un soļojām tālāk pa bulvāri. Nonācām līdz norādēm, kuras solīja labajā pusē esošu Zubovu muižu un lielu parku. Atkal? Ok, ejam vien. Šobrīd muižā iekārtota Šauļu Universitātes Mākslas fakultāte. Bet tāda nolaista… Tas gan man lika atcerēties manas mīļās fakultātes telpas virs IMG_7958Saktas… Apmetuši loku ap parku, izlēmam soļot pretējā virzienā. Otrā bulvāra galā nekā īpaša nebija, bet šis bija brīdis, kad varējām izmantot karti, jo no tās sapratām, ka esam ļoti tuvu Šauļu simbolam – ‘’Strēlniekam’’ Saules pulksteņa laukumā, kuru bieži dēvē arī par Saules puisīti. Nekā īpaša jau tur nav, bet simbols paliek simbols 🙂 Tālumā redzējām Sv. Pāvila un Pētera katedrāli. Tā iekšpusē ir ļoti pieticīga un nekādu interesi neizraisīja. Vienīgi prieks, ka uzņēmu ļoti līdzīgu kadru, kādu manīju uz magnēta, tādējādi ietaupot 4 €.

Kad atgriezāmies pie mašīnas, izlēmām, ka jāieiet turpat esošajā veikalā Cube, lai aizvestu ko gardu uz mājām. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka man nav ko pirkt Lietuvā, ja esmu tik tuvu LV robežai. Visas preces pazīstamas 😀 Paķēru Vilkumerges ķiršu alu un man vajadzēja pie kases 30 sekundes, lai saprastu, ka man lietuviski palūgts parādīt dokumentus. Ar prieku parādīju. Pēc tam viņa man kaut ko lietuviski smaidīdama teica, bet es taču nesaprotu! Smaidīju un māju tik ar galvu 😀 Un tad jau arī bijām gatavi mājupceļam. Jāsaka, ka neko no tā nemanīju, jo iegrimu grāmatā. Ainava aiz loga nebija necik aizraujoša un sarunāties arī negribējās.

________________

Lai arī šķiet, ka todien nekas nenotika, tomēr tā bija tik jauka. Paldies par uzaicinājumu!

Viktorijas laika šausmu stāsti

30.oktobrī man neplānoti sanāca viesoties Zvaigznes rīkotajā Spoku naktī. Būt grāmatnīcā naktī bija jautri – lukturīša gaismā pētīt suņu grāmatu un izteikt dažādus komentārus par tiem, izlasīt īpašo lapaspusi no īpašās grāmatas, likt kopā atmiņas par lasīto un to radīto sajūtu… un vispār apmainīties ar viedokļiem par dažādām tēmām. Bet ne gluži par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka tā bija šausmu un spoku nakts. Nesanāca gan būt uz šausmu stāsta priekšlasījumu, jo pirms šī bija jābūt vienā citā pasākumā, bet tas kompensējās ar uz atvadām dāvāto Zvaigznes grāmatu. Un jautājumu: “Šausmas vai spokus?”, izvēlējos šausmas. Tā es radīju savas šausmas lasot Maika Stoka (Mike Stocks) pārstāstītos Viktorijas laika šausmu stāstus (2002).

27392864Šajā plānajā grāmatiņā ir apkopoti seši šausmu stāstiņi, kuri ir radīti karalienes Viktorijas valdīšanas laikā. Jau tad cilvēki tiecās pēc šausminošiem stāstiem, jo tas bija veids, kā samierināties ar smago realitāti (bads, nabadzība, slimības utt.). Ne visiem stāstiem šodien ir skaidri zināmi to radītāji, taču tas varbūt nav tik būtiski. Galvenais, ka stāstos bija pārdabiski motīvi – tieši tas, kas bija vajadzīgs tā laika lasītājiem. Lielākoties stāsti ir asiņaini, taču dažviet tie spēlē arī uz psiholoģiskās nots.

Sākot lasīt šo krājumu, ir svarīgi atcerēties, ka stāsti radīti 19.gs., kad bija pilnīgi savādāka domāšana un nebija iespēju noskatīties kādu šausmu filmu, jo kino vēl nebija radies. Līdz ar to stāsti no mūsdienu skatupunkta nav pārāk šausminoši, taču mazu spriedzīti tie spēj turēt (tiesa, ne visi stāsti). Šķiet, ka no visa krājuma man vislabāk patika pēc britu rakstnieka Semjuela Sevidža motīviem radītais stāsts Kaķis – tā sākumdaļa man mazliet asociējās ar Kinga Zvēru kapiņiem. Stāstam ir spriedzi turoša nots un urķīga vēlme noskaidrot, kas tieši ar kaķi nav kārtībā. Jāatzīst, ka par stāsta atrisinājumu es biju mazliet pārsteigta, jo to nebiju savā prātā izdomājusi. Vēl pieminēšanas vērts, manuprāt, ir pēc V. Č. Morova motīviem radītais stāsts Neparastā atriebība, jo šajā stāstā pa lielam ir psiholoģiska spriedze, kura vienalga beidzas ar asiņainu ainu. Arī pārējie stāsti nav slikti, tomēr man tie neizrasīja nekādas īpašās sajūtas. Domāju, ka izlasīšu arī šīs pašas sērijas spoku stāstus.

Pozitīvi ir tas, ka krājuma beigās ir atrodams minisaraksts ar vēl citu autoru šausmu stāstiem, ja nu gadījumā ar šiem ir par īsu un kārojas vēl baidīties. 🙂

Uz kraujas rudzu laukā

Biju pārliecināta, ka esmu lasījusi Dž. Selindžera (Jerome David Salinger, 1919 – 2010) darbu Uz kraujas rudzu laukā (1951). Tik nekādi nevarēju atminēties par ko tur būtu bijis. Tā nu nolēmu paņemt un “pārlasīt”. Izrādījās, ka tomēr lasījusi nebiju. Tad izvirzīju sev jaunu uzdevumu – noskaidrot, kāpēc šis darbs Amerikā ir bijis aizliegts…

Visu stāstu stāsta Holdens, 16 gadus jauns puisis, kurš tikko izmests no kārtējās skolas. Viņš pamet kopmītnes, jo biedri nav izturami, bet bez tiem ir skumji… Tās ir trīs dienas, kuras viņam ir jāpavada kaut kur, jo ātrāk mājās rādīties nedrīkst. Tā teikt, lai vecāki iztrakojas un tad nomierinās, kamēr viņa paša vēl nav klāt. Un tā visa darba garumā var lasīt par šīm trīs dienām. Mierīgi, nesteidzīgi un pats galvenais – nav garlaicīgi!

Autors ”paņem” jau ar pirmajiem teikumiem. Tajā brīdī gandrīz vai vienalga kāds būs sižets, jo pirmais atslēgas vārds ir – valoda. Darbam tā ir ļoti brīva. Ja kādam nav ko darīt, viņš varētu saskaitīt, cik reizes ir pieminēts vārds sasodīts. Un tie citi vārdi (stulbs, nolāpīts, pie velna utt.). Jāsaka, ka šie ir tie vārdi, kas romānam piešķir… pat nezinu, kā labāk pateikt. Dzirksti? Noskaņu? Jā, valoda ir interesanti raupja un patīkama. Jāsaka, ka tas ir izteiksmes veids, kas labi raksturo pašu Holdenu un viņa uzskatus.

Otrais atslēgas vārds varētu būt – Holdens Kotfīlds. Tādus kā viņš, var sastapt visos laikos un vietās. Tas, ko par viņu domās lasītājs, ir atkarīgs no pašu uzskatiem. Viņu var dēvēt par idiotu, kurš pats nezina, ko grib no dzīves un viņu par dēvēt arī par puisi ar milzīgu jaunības maksimālismu, kad domas un uzskati ir ļoti sakāpināti. Ceru, ka autors nākotnē (nu, pēc tām trīs dienām un tālāk) Holdenam nebija novēlējis noiet pa burbuli. Pārāk liels brīvdomātājs priekš tiem laikiem. Šķiet, ka Holdens iepriekš ir bijis citādāks. Līdz brīdim, kad notika negadījums ar brāli Alliju. Rodas iespaids, ka caur Holdenu autors pauž savus uzskatus un viedokli par pastāvošo iekārtu. Holdenam ir vēlme dzīvot brīvi no visa. Būt pasaulē, bet neatkarīgam – tas nav viegli tagad un noteikti nebija viegli tad. Iespējams, autors stāsta pats par sevi.

Vispār, Holdens ir ļoti pretrunīga personība. Viņš pats mācīties negrib, jo neredz tam jēgu. Savu māsu viņš spiež to darīt. Viņš nespēj iedzīvoties un pielāgoties pasaulei un dzīvei, tomēr nepieļauj domu, ka viņa māsa varētu iet viņa pēdās. Viņš sapņo par laimīgo dzīvošanu nekurienē, neapzinoties, ka tās ir ilūzijas un ka arī meža vidū ir jāpielāgojas dzīvei. Bet pēc dabas viņš ir lāga zēns. Ar labsirdīgu sirdi un dāsnu roku un tomēr dvēselē gļēvs un bailīgs. Bet tas nekavē viņu sākt vicināt dūres, kad jāaizstāv meitenes gods…

Meklēju arī atbildi uz jautājumu, kuru uzdevu pašā sākumā. Mana versija, bija – valodas un dažu pausto uzskatu dēļ. Kā atradu neta dzīlēs, tas dažos ASV štatos ir aizliegts un izņemts no skolu bibliotēkām, jo darbā esot ”vērtību apgānīšana, šausminošas seksa ainas, apmelojumi attiecībā uz minoritātēm, Dievu un sievietēm”. Pēc citu vecāku domām, tas esot „neķītrs un vērsts pret „baltajiem”” (citāts no delfi.lv).

Kad biju izlasījusi šo darbu, es nezināju, ko domāt. Varbūt pareizāk būtu teikt – es nesapratu, ko domāt. Skaidrs bija tikai tas, ka ir jārok dziļāk. Jāatkož frāzes un jāskatās starp rindām. Būs jāiegādājas savs eksemplārs, lai varu pasvītrot frāzes, teikumus un rindkopas. Tur slēpsies atslēga. Tur slēpsies pats Selindžers.

Prieks, ka beidzot esmu izlasījusi 🙂

P.S. Kaut kur lasīju par it kā cita autora turpinājumu. Šim darbam nav vajadzīgs turpinājums! Tas ir tik pašpietiekams, kā reti kurš darbs.

Lasāmgabali XXI

Trīs grāmatas, par kurām ir grūti izteikties. Ne jau tāpēc, ka sižetiski grūtas vai kaut kā tamlīdzīgi, bet… īsti nav ko teikt nepatikas dēļ vai tā ir bijusi tik lieliska, ka trūkst vārdu. Bet jāpiemin ir! Šoreiz tik tā ļoti īsi.

300x0_elligaisparizietis_978-9934-0-4936-1Pagājušajā gadā lasīju Stīvena Klārka debijas darbu Ellīgs gads Parīzē. Dabiski, ka ieraugot turpinājumu Ellīgais “parīzieties”, rodas vēlme lasīt arī to. Iepriekšējais man taču kā izklaide tīri labi patika. Skumji, bet fakts – autors ir izmantojis to pašu formulu, līdz ar to viņš ir atražojis pats sevi… Iemesls, kāpēc man vēl gribējās lasīt šo darbu, bija iespēja skatīt ar Pola Vesta, gadu Francijā nodzīvojuša brita, acīm pašus angļus. Gaidīju tādu pašu ironiju kā par frančiem, taču sagaidīju ļoti maz. Un tas pats bija tikai pašās beigās… Romāns ir diezgan virspusējs, jo lasot šo, man ne reizi prātā neatausa iepriekšējā darbā satiktie romāna varoņi (kā pa miglu atcerējos tikai tad, kad pašķirstīju grāmatu). Vēl jāsaka, ka man ļoti apnika Pols. Jā, teikšu, ka šis nav tik veiksmīgs darbs kā iepriekšējais. Būtu labi, ja nākamajā darbā būtu mazliet citādāka, svaigāka pieeja. Vai lasīšu? Nopietni par to būs jāpadomā!

300x0_mezone_978-9934-0-4347-5Vēl es gribu pieminēt Šerilas Streidas darbu Mežone. Mans ceļš līdz šai grāmatai bija garš. Ik pa brīdim to pašķirstīju, bet nevarēju saprast, kā ir labāk – skatīties filmu vai lasīt grāmatu. Atvaļinājuma laikā es to izlasīju vienā pūtienā. Grāmata pie manis bija atnākusi īstajā laikā un tagad es to gribu savam plauktam. Jutos tik saliedēta ar Šerilu. Tā šķiet tik vērtīga, lai gan tajā nav nekādu atziņu vai kas tamlīdzīgs. Tas, kā viņa stāsta par savu ceļu, par grūtībām un smagajiem 4 dzīves gadiem, mani pamatīgi uzrunāja. Ja godīgi, es neatceros, kad pēdējo reizi tas tā ir bijis. Vārdu sakot, es esmu sajūsmā un nespēju adekvāti izteikties. Zinu tikai to, ka kaut kad saņemšos un noskatīšos arī filmu, jo iespaidus man vairs nekas nespēs sabojāt.

Nav iespējams uzzināt, kāpēc viss notiek tā un ne citādi. Kas pie kā noved. Kas ko iznīcina. Kas liek kādam dzīvot vai mirt, vai izvēlēties citu ceļu. /371.lpp./

cff2cffbf01792e1861ca2c2b611811cUn kā pēdējo šai ierakstā minēšu Gabrielas Zevinas darbu Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi. Nu, pēc visām labajām atsauksmēm, ko esmu lasījusi, bail izteikties. Ilgi domājusi vai lasīt, nolēmu tai dot iespēju. Galu galā, tur bija rakstīts, ka rakstīta Gērnsijas un Harolda Fraja stilā. Nevaru teikt, ka esmu ārprātā vīlusies, bet nevaru arī teikt, ka tā mani uzrunāja. Izlasīju. Nu, forši. Kaut kā nepavilkos. Bet tā, visādi citādi grāmatai ir interesants noformējums – gan abu vāku, gan saturiski (katra nodaļa ir balstīta uz kādu darbu). Pluss – atradu dažus labus citātus 🙂

Cilvēks nav vientuļa sala. Vai vismaz cilvēkam ir izvēle nebūt vientuļai salai. /231.lpp./

Tarte ar trīs šokolādēm

Kamēr steidzu pabeigt iesāktās grāmatas un apkopot domas par izlasīto, pastāsīšu par vēl vienu tarti, kuru cepu atvaļinājumā. Šo es izvēlējos, jo tā ir ekstra viegla. Jāizcep tikai pamats. Pēc garšas tā dažbrīd atgādināja vieglu siera kūku, dažbrīd – kopā sajauktas šokolādes. Un salda, salda… Šo noteikti var pasniegt īpašās dienās kūkas vietā 🙂

Nepieciešams:IMG_7974

  • 375 g smilšu mīklas (var gatavots pats, var pirkt veikalā; man bija pašas gatavota)
  • 150 g melnās (70%) šokolādes
  • 150 g piena šokolādes
  • 60 g baltās šokolādes, sagriezta maziņos kubiņos
  • 250 g saldā krējuma
  • 150 g krēmsiera (recepte prasa Creme Bonjour, bet šķiet, ka man bija Rasa bezpiedevu)
  • vaniļas ekstrakts

Pagatavošana:

  • Tartes formā (vai pannā ar noņemamām malām) ieklāj izrullēto mīklu. Tālāk seko tas, ko es nedarīju, jo man žēl pupiņu: tad ieklāj cepamo papīru un pa virsu uzber pupiņas. Liek cepties 200 grādos 10 minūtes. Tad izņem pupiņas, noņem papīru un cep vēl 5 minūtes. Es vienkārši pamatni sadurstīju ar dakšiņu.
  • Kamēr pamatne dziest, var gatavot pildījumu. Katliņā sakarsē saldo krējumu (līdz pirmajam burbulim). Kamēr karsējas saldais krējums, bļodā mazos gabaliņos salauž piena un melno šokolādi. Tad šokolādei uzlej karstu saldo krējumu un ļauj pastāvēt ~1 minūti. Samaisa līdz viendabīgai, spīdīgai masai.
  • Tajā pašā katliņā liek krēmsieru un vaniļu. No siltuma, kas ir katliņā, krēmsiers atlaižas un kļūs mīksts, krēmīgs (es uz minūti ieliku siltajā cepeškrāsnī, jo katliņš bija paspējis atdzist). Tam pakāpeniski pievieno šokolādes maisījumu un samaisa ar putojamo slotiņu, līdz ir viendabīga masa.
  • Uz pamatnes izkārto balto šokolādi un lej pāri krēmsiera un šokolādes masu. Liek ledusskapī, lai sastingst vismaz 12 h.

Mūzika: Linga – Šeit

Dzērums

Kāds sadzēries vīrs jautā, ko viņš lētu varētu palasīt. Beigās pats atzīstas, ka var lasīt tikai Morelu. Nekas cits viņam nelasoties. Pārsteidzoši – viņš vispār kaut ko lasa (lasīs?)!

Neskati vīru no izdzerto alus pudeļu daudzuma!

Mūzika: Kauns un Negods – Pankiem alu!