Dokumentiņus, lūdzu.

Tai pārdevējai paveicās. Ak, kā viņai paveicās!

Pienāk ilgi gaidītā draudzenes sālsmaize. Sagadījās, ka piedāvāto dzērienu vidū nebija alus. Tā nu kopā ar draudzenes vīru gājām uz vietējo veikaliņu tam pakaļ. Izvēlamies, iestājamies rindā, viss jauki. Pienāk mana kārta. Klusums. Pārdevēja uz mani skatās, bet neko nedara.
Skatos pretī un jautāju: “Kas?”
– Dokumentiņus, – šī nočukst.
Saku, ka nav. Nosaucu vecumu un saku, ka sen nenēsāju.
– Uz pierītes nav rakstīts. Cepure galvā.
Nu, bļin, man vairs nebija, ko teikt. Draudzenes vīrs saka, ka viņš nopirkšot, bet arī viņam pajautā papīrus. Labi. Sašutusi, bet ok, krāmēju nopirkto somā.

Vakars ir jautrs, spēlējam spēli, rit karstas diskusijas par daudz ko un kaut kādā pauzē ar vienu no draugiem pētam, kas tad šo alu (Brālis) ražo. Un – opā – vienai pudelei ir beidzies termiņš. Kāds šodien datums? Nu jau 7.12., bet uz pudeles bija rakstīts, ka derīgs līdz 28.11.

Pārdevējai paveicās, ka vakars beidzās pēc veikala slēgšanas, citādi es būtu gājusi ar to pusdzerto pudeli, nolikusi to uz letes un teikusi: “Jā, uz manas pierītes nav rakstīts vecums, bet uz pudeles derīguma termiņš gan.” Un, ka viņai ir paveicies, ka man nebija paņemts čeks.

Parāva uz kašķi. Dokumentu prasīšana ir normāla, bet nevajag jau mani šitā apvainot! Intonācija nudien bija riebīga.

Nu, kāpēc viņai paveicās?

Mūzika: Korpiklaani – Beer, Beer