Zilie jūras vērši

Izskatās, ka šī kļūst par jauku tradīciju. Jau kādu laiciņu grāmatnīcās ir pieejams otrais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums Zilie jūras vērši. Kā izskanēja vakar grāmatas atklāšanas pasākumā, tad šī ideja ir smelta no padomju laikiem, kad bija diezgan populāri izdod stāstu krājumus. Arī šodienā šī ideja strādā – izsludināts konkurss, darbi plūst kā no pārpilnības raga un ar žūrijas palīdzību top grāmata. Pirmo stāstu krājumu Purpura karaļa galmā es neesmu lasījusi, bet kas zina, varbūt kādreiz. 🙂

Tātad, šajā krājumā ir ievietoti 18 autoru 20 stāsti (vienam autoram ir veseli trīs!). Stāsti ir tik dažādi un ne visi man gājuši pie sirds (bet tas jau tikai normāli, viss nevar patikt). Vispār man šie stāsti dalās trīs ”kategorijās” – ieinteresēja un patika, neitrāli un nav īsti ko pielikt klāt un tādi, kas neieinteresēja un izlasīju pa diagonāli.

Jāsāk laikam ar pirmo stāstu, kurš devis nosaukumu arī stāstu krājumam – Džeinas Tamuļevičas Zilie jūras vērši tapuši pateicoties kādam neparasti spilgtam sapnim. Arī pats stāsts ir par sapņu/atpūtas simulācijām un laiku, kad visu kontrolē tehnoloģijas. Šis stāsts man patiešām šķita skaists. It kā no vienas puses nevarētu teikt, ka šis bija kaut kas nelasīts, tomēr neviens vēl nebija radījis mītiskos zilos vēršus.

Turpinām rindas kārtībā. Annai Kalnai ir veseli trīs stāsti. Vislabāk pie sirds gāja SIA Harons. Vienkārši… tā ideja par šādu uzņēmumu šķita kaut kas vēl nebijis. Un jā, centos iedomāties kā būtu, ja būtu 😀 Par pārējiem stāstiem neesmu īsti pārliecināta. Domracis it kā jā, it kā nē… vēl jāpadomā. Savukārt ar Lilijas Berzinskas darbu Filemons aizrāvos pilnībā. Pati nekad neesmu interesējusies ne par Jungu, ne Freidu, tomēr, ja viņu idejas parādās kādos darbos vai stāstos (kā šeit Jungs), tad tas aizrauj. Jūs ticat iepriekšējām dzīvēm? Jūs ticat iespējai, ka ir iespējams skatīt iepriekšējo dzīvju ainas?

No gandrīz visiem stāstiem varētu radīt kaut mazu grāmatiņu, taču Jāņa Valka EMP manī radīja dabisku sajūtu, ka šis ir ievads kādam krietni lielākam darbam. Apokalipses tēma man nav populāra, tomēr šis aizrāva (droši vien atkal nostrādāja foršais rakstības stils). Sākot jau no paša sākuma, kad ēterā būtu varējis skanēt da jebkas, tikai ne Billie Jean un beidzot ar braucamā atrašanu. Un šeit tad arī ir tā sajūta par turpinājumu. Vai taps?

Arņa Buka stāsts Ērms Nīmuss un Kalna valdnieces kaķi bija… jā. Šis stāsts manī radīja tādu mazliet Mīnotaura efektu, tikai šis bija labs un ļoti paklausīgs māmiņai savai. Nīmuss man šķita diezgan draudzīgs, lai gan vairums no viņa baidījās. Beigas? Mazliet skumjas. No atlikušajiem stāstiem mani vēl aizrāva Gunta Eņģeļa d3. Šis būtu fantastikas stāsts, kuram ir visai lielas izredzes tālākā nākotnē kļūt par realitāti. Patiešām – drukāšana un rakstīšana ir divas dažādas lietas un pirmā, manuprāt, sāk ņemt pārsvaru pār otro. Kā tas saistīts ar stāstu? Tas būs jāuzzin pašiem.

Vēl bija daži stāsti, kuri ļoti iespējams būtu patikuši, ja es tos būtu līdz galam sapratusi. Tiem prasījās mazliet izvērstāka stāsta līnija vai vismaz garāks lasāmais teksts. Viens no šādiem bija Ievas Melgalves Jēzus ķirzaka. Man patika ķirzaka, sazin kāpēc asociējās ar H. S. Tompsonu un viņa aprakstītajām halucinācijām, bet visu pārējo diemžēl neuztvēru. Ļoti līdzīgi man bija ar Daces Znotiņas Deja ar citādo – viss kārtībā, stāstu sapratu, man patika ideja un viss pārējais un tomēr – kas īsti bija tā burvīgā meitene? 🙂

Par pārējiem man tā īsti nav ko teikt. Būtu gribējies izlasīt arī kādu šausmu stāstu, jo konkursā varēja iesūtīt arī šāda žanra darbus, taču kopumā par šo darbu varu izteikties diezgan labi. Krājums ir visnotaļ baudāms un ceru nākotnē ieraudzīt arī turpinājumus vai kāda stāsta izvērsto galarezultātu.