Klusuma laiks

Hmm… Ziniet, ir ļoti grūti sākt. martinsantosNav nekādu īpašu iemeslu, kāpēc izvēlējos lasīt šo darbu, tāpat neko neizsaka arī spāņa Luisa Martina Santosa (Luis Martín-Santos Ribera, 1924 – 1964) vārds un līdz ar to arī viņa debijas darbs Klusuma laiks (1962). Bet vienu gan es zinu – šis bija grūts romāns. Šķiet, ka tik grūti man vēl nebija lasījies. Kādā brīdī pat sajutos ”iesprūdusi”, jo šķita, ka lasu jau mūžību, bet uz priekšu netieku. Noliku maliņā uz nedēļu un… atlikušo pieveicu trīs dienās.

Pedro ir gados salīdzinoši jauns zinātnieks, kurš cenšas glābt valsti no atpalicības, veicot ļoti nozīmīgu pētījumu. Pētījumā nepieciešamas īpašas peles. Tās visas laboratorijā nomirst, taču Pedro palīgs zina, kur tās atrodamas. Tā viņi dodas uz čavolām (būdas pilsētas graustu rajonā) un lejupslīde var sākties…

Santoss bija psihiatrs. Varbūt tieši tāpēc viņam ir izdevies radīt tik ļoti daudzslāņainu romānu kā šis. Uzreiz saku, ka es visam nespēju izlauzties cauri. Sajutu tikai virspusi, Pedro dzīves cīņu. Santoss romānā rāda pagrimušo Madrides sabiedrību, kurā sāk slīkt arī pats Pedro. Šeit arī parādās it kā divi Pedro. Viens ir dons Pedro, zinātnieks, kurš pēta laboratorijas peles un vēža izcelsmi, bet otrs ir vienkārši Pedro – uz leju ejošs cilvēks, kurš iekuļas pamatīgās nepatikšanās. Viena cilvēka divas patības.

Neviens cilvēks nevar sevi izprast, pamatojoties esamībā, no kuras pats ir veidots. 67.lpp

Darbs pirmo reizi ir publicēts 1962.gadā, bet tad tika pamatīgi cenzēts, jo Santoss nav kautrējies parādīt pilnā krāšņumā Madrides prieka mājas un pilnībā atklājis domas par sabiedrības zemāko slāni, par čavolās dzīvojošajiem. Un arī vienu otru domu, kas varēja nepatikt Franko režīmam. Pilns, necenzēts variants iznāca tikai 1980./1981.gadā.

Šī darba tulkotājs Edvīns Raups ir teicis, ka šo darbu var saukt par intelektuālu baroku. Tas viss sarežģīto teikumu un uzbūves dēļ. Teikumi tiešām ir sarežgīti. Viens teikums reizēm aizstiepjas vienas lapaspuses garumā. Izsekot līdzi domai nav īpaši viegli. Tajā teikumā varēja slēpties piecas domas un visas atšķirīgas… Tekstuālas mežģīnes. Autors savā darbā ir izmantojis iekšējos monologus (visspilgtākais ir brīdis ar Pedro cietumā), brīvās apziņas plūsmu (Madrides ieskicēšana?) un citus man nesaprotamus paņēmienus. Un beidzot arī es sapratu, kas tad ”uzspridzināja” to spāņu literatūru – šīs eksperimentālās rakstniecības metodes. Līdz pilnīgai saprašanai man gan vēl krietni jāaug…

Veicot tādu kā kopsavilkumu, jāsaka, ka šis romāns man ir atstājis tādu divējādu pēcgaršu. No vienas puses sarežģītā romāna uzbūve un izteiksmes veids man ilgi neļāva saprast kāds ir sižets un vispār kas ir kas, bet no otras puses šāds stils ļāva labāk iepazīt Pedro, Madrides zemo slāni un situāciju vispār. Kāpēc es pēkšņi varēju darbu izlasīt tik ātri? Varbūt tāpēc, ka beidzot kaut kas notika. Kaut kas spraigāks, interesi uzkurinošāks. Jā, arī rāmums var būt spraigs, bet šeit rāmums bija nogurdinošs. Vai tas ir tas klusuma laiks?

One comment on “Klusuma laiks

  1. Atbalsojums: Grāmatsvētku diskusijas 2016 | thestoryofelza

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s