Sokolovs

Acīmredzot, ļaudīm Sokolovs jau tā ir iesēdies prātos, ka šis jau grāmatas par vēsturi sācis rakstīt.

– Sokolova Ledlauzi var dabūt?
– Var, bet tas ir Suvorovs.

30.marts

Neskatoties uz to, ka laiks aiz loga rādās pavisam bēdīgs, šodiena ir bijusi laba. Darbā sapulce-gandrīz komēdija un vēlāk kāds man nepazīstams vīrietis veikalā izsaka komplimentu par manu izskatu. Jau gandrīz biju pieradusi, ka labi vārdi tiek veltīti tikai manai satetovētajai rokai (es vienalga parasti samulstu), bet man pašai… njā. Glaimi, glaimi.

Šobrīd es pārlasu Joņeva Jelgava ’94. Ir tik pat labs, kā lasot pirmo reizi. Šis darbs tik ļoti piestāv lietum 🙂 Pilnai dienai vēl tikai pietrūkst laba filma un kāda saturīga saruna. 🙂

Mūzika: Scorpions – Rock You Like A Hurricane

Veiksmīgu darba nedēļu!

By elzastory Posted in nieki

Braiens

Melnbaltais Braiena koncerts. Ja sākotnēji biju nobažījusies par stāvvietas ņemšanu (neesmu jau pārākā fane, vienkārši patīk), tad pēc tam šīs bažas izkūpēja mūzikas skaņās. Bija tik labi! Un tik skaisti parādīts, ka šis ir 30 gadu jubilejas koncerts albumam Reckless – iesākās melnbalti, lai kaut kur pusē pārietu uz krāsām. Elektrizēta! Un, jā – Braiena akustiskā daļa bija tik burvīga. Mani tā fascinē tumsa, kurā mirdz simtiem gaismiņu… Un viņam ir brīnišķīga humora izjūta. 🙂

Svina garša

berzinsEs tik tiešām laboju savu situāciju ar latviešu darbu lasīšanu. Iemesls, kāpēc es pagājušo nakti lasīju teju līdz rītam bija Māra Bērziņa darbs Svina garša (2015). Šis ir pirmais darbs no vēsturisko romānu sērijas Mēs. Latvija XX gadsimts, kuru es esmu lasījusi (pavisam šajā sērijā ir ieplānoti 13 romāni). Esmu ietrāpījusi perfekti. Ļoti, ļoti labs un emocionāls romāns. Tas noteikti mudina izlasīt arī pārējos iznākušos romānus – Osvalda Zebra Gaiļa kalnu ēnā un Paula Bankovska 18 (un vajadzētu ieskatīties arī stāstu krājumā, kurš vispār aizsāka šo sēriju).

Matīss Birkens ir parasts puisis no Torņkalna, kurš ne ar ko īpašu neizceļas. Viņš mīl grāmatas, savu māldera darbu un mīlētu arī meitenes, ja vien kāds fizisks, bet ķirurģiski labojams defekts netraucētu un viņš noteikti vēlas izbaudīt jaunību. Tomēr ir 1939.gads, Otrā pasaules kara priekšvakars. Un tas nesola neko labu.

Ja kādam liekas, ka šis ir kārtējais romāns par 2PK, tad viņš smagi maldās. Nav dēla, kas aiziet karā un nav mātes, kas par to raud. Ir pavisam parasts puisis Matīss un par sadzīvi tajā laikā. Gribas pat teikt paldies autoram par ieguldīto darbu, jo tik niansēti vēl nebija gadījies lasīt. Un ne tikai par sadzīvi. Romāns parāda jau labi zināmo patiesību – tas, kurš pielāgojas, tam lielākas izredzes izdzīvot. Un arī to, ka režīms ir spējīgs mainīt cilvēku līdz pašai saknei (piemēram, Matīsa pirmo mīlestību).

Bērziņš lasītājus ar savu romānu iepazīstina šķietami vieglā atmosfērā, kurā ļaudis spriež par Vācijas un Krievijas iebrukumu Polijā un kas tad nu tagad notiks. Un jau starp šīm rindām vējo kara elpa un tās nestās šausmas. Tās ir ļoti attālas un nenoteiktas. Tam visam pa vidu pienāk brīdis, kad Matīss saņemas operācijai, kas pazīstama ar nosaukumu ”apgraizīšana”. Jūs varat iedomāties, ko tas nozīmē kara laikā? Es sākumā neiedomājos un Matīss arīdzan nē. Tomēr stāstam ritot tālāk, apjausma nāk. Negribas izpaust visu pārējo un to, ko īsti nozīmē romāna nosaukums. Sākumā svins tiek pieminēts garāmejot un it kā nejauši un tomēr tas ieņem zināmu lomu šajā romānā. Jāsaka, ka man patika Matīss. Sākotnēji vieglprātīgais puika, kurš domāja tikai par to, kā izbaudīt dzīvi, kļūst pavisam pieaudzis. Pieaugt palīdz arī viņa draugs Rūdis, pavisam apsviedīgs puika. Šie ir tādi varoņi, kuriem gribas just līdzi un tas arī tiek darīts.

Šis noteikti ir no tiem romāniem, kurš liek domāt. Un tamdēļ jau arī šī sērija vispār tika izveidota – lai mēs apzinātos savu vēsturi un mācītos no tās. Nezinot pagātni, nav iespējams novērst pagātnes kļūdas. Vispār, kādēļ kādam ir nepieciešams karš? Kam no tā ir labums? Brīdī, kad tas beidzas, nav nekā. Ir tikai salauzti sapņi un gruvešu kaudzes. Nemaz nerunāsim par līķu kalniem un visapkārt esošo tukšumu.

Jāuzteic autora valoda. Tā ir ļoti saistoša un viegli lasāma. Arī pielāgota tā laika runas manierei. Tas arī ir tas, kas šo romānu padara tik pilnasinīgu. Savukārt, romāna skeletu apauž mazie periodikas fragmenti katras nodaļas sākumā. Tas zināmā mērā kalpo arī par rādītāju, ļaujot saprast aptuvenos nodaļas saturu. Jā, šis romāns ar savām emocionālajām beigām vēl ilgi rosīsies pa manu prātu un liks aizdomaties par dažādām vērtībām, cilvēka dabu un varas nepiepildāmām iegribām.

Šodien ir 25. marts. 1949.gadā šajā datumā no Baltijas valstīm tika deportēti vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Genocīds. Kāpēc?!

Lasāmgabali XVI

Pienācis laiks kārtējam īsajam ieskatam. Šoreiz par trim grāmatām, kuras ir atšķirīgas ne tikai vizuāli, bet arī saturiski. Sākotnēji biju domājusi raksīt par katru atsevišķi, tomēr nolēmu visu salikt vienā rakstā. Un tātad:

verkumateMan šķita nepiedodami neizlasīt debijas darbu, ja ir lasīti citi. Pie tam šis solīja humoru un tekstu par mūsu vēsturi ļoti konspektīvā veidā. Visu dabūju pārpārēm. Manuprāt, Jāņa Valka pirmais romāns Verķumāte (2012) nudien vairs nav nekur dabūjams, tāpēc mans prieks ir dubultprieks 🙂 Šo pilnīgi noteikti var saukt par necerētu ieguvumu. Šķiet, ka no visiem Ķīpsalas Grāmatu svētkiem šie man vislabāk ir gājuši pie sirds, jo tiešām bija kā svētkos – daudz necerētu ieguvumu par labām cenām (mans maks gan nepriecājās, bet tas ir jau cits stāsts).

Reiz sensenos laikos dzima Verķumāte. Samācījusies visādas zintis, samācījās arī mūžības dziru/pīpi. Viņas sētā nāca visi kam nebija slinkums. Ne jau ļaudis nāca, bet parapasauliķi. Vieni tāpat padzīvot, otri – lai ārstētos no dažādām kaitēm. Stāsts, kurš iesākas 10.gs. I pusē un noslēdzas ar 21.gs. un cauri tiem – Verķiene un parapasauliķi. Kas tad īsti bija/ir Verķumāte? Valks saka, ka katram mums tā ir cita, bet tai pat laikā viena. Man šķiet, ka šādā formā Verķumāte ir tas kodols, kas savelk kopā visu mūsu vēsturi lielās kopsakarībās, ka tā ir mūsu latviskuma un seno zinību sargātāja.

Helovīns un Valentīns gribēja apmesties Verķu sētā uz dzīvi, bet nekas no tā viņiem nesanāca. Lai arī šie spraunie vīra gabali rādījās jautrāki par mūsu pašu Miķeli un Mārtiņu, tomēr Verķiene, gauži vieda būdama, uz ārējo spožumu neuzķērās un nevēlējās piesārņot latviskās tradīcijas ar dīvainiem jaunievedumiem. /149.lpp./

Lai arī cik nopietni šis viss izklausās, Valks patiesībā visu izstāsta ar krietnu devu ironijas un humora. Iesmaidīju ne vienā vietā vien. Domāju, ka ne visiem šis darbs ies pie sirds, jo ne visi sapratīs savdabīgo humoru un ironiju, kaut var par tiem pašiem ticības jautājumiem. Kas man personīgi patika – ieguldītais informācijas daudzums. Dažbrīd šķita, ka autoram noteikti ir bijusi vajadzīga visa pēcpusdiena, lai uzrakstītu rindkopu. Izskatās, ka nav aizmirsis nevienu no lielajiem vēstures notikumiem (un, nē – vēstures studijām darbs nederēs) un apkopojis teju vai visu par mums pašiem. Ja nav nekas pret humoru ironiskā mērcē – iesaku!

smillaCitādāka ir manis otrā lasītā grāmata. Biju dzirdējusi, ka esot ļoti laba un lasīšanas vērta. Dāņu autors Pēters Hēgs (Peter Høeg, 1957) un viņa romāns Smillas jaunkundzes sniega izjūta (1992) izrādījās neparasts detektīvs. Es gan neesmu pārliecināta vai man patika beigu daļa un braukšanas iemesls uz Grenlandi, tomēr nevaru noliegt, ka Hēgs ir radījis visai interesantu darbu.

No jumta nokrīt mazs puika. Policija uzskata, ka tas ir negadījums. Smillas jaunkundze, puisīša kaimiņiene, tā nedomā, jo viņam ir bijis ļoti bail no augstuma. Pie tam, Smilla sniegā redz pēdas un tas vēl vairāk viņu pārliecina, ka tas nav negadījums.

Tu esi labā feja pērtiķu krātiņā. Bet tu esi arī ellīgi auksta, cilvēk, tevī ir kaut kas no sirēnas. /341.lpp./

Man šo darbu gribas dalīt divās daļās – tajā, kurā Smilla saņem visu savu drosmi un lien tur, kur nevajag un tajā, kurā tiek stāstīts par sniega izjūtu. Ļoti ilgi ir sajūta, ka lietā, ko skata Smilla, nav absolūti nekādas saistības ar puiku, Jesaju. Šķiet, ka tieši tādēļ sākumā darbs lasās lēni. Nav kopsakarību. Pēc tam jau tā uzrodas un teksts ir mani uzsūcis sevī. Un viņas īpašā sniega izjūta. Viņa ir glacioloģe, ledus pētniece. Patiesībā man ir grūti raksīt, jo īsti nesaprotu savas attiecības ar šo darbu. Man patika, bija interesanti lasīt, bet… kaut kur izzudis klikšķis, kas liek domāt arī pēc izlasīšanas. Tas ir savādi, jo tādu īstu beigu darbam nemaz nav. Tur būtu jāaizdomājas. Bet nekā. Varbūt, ka es Hēgu varu lasīt, bet tas nav īsti mans autors. Vēl jāpadomā.

300x0_kristofers_un_enu_ordenis_2_700Nevarēju noturēties neizlasījusi to, ko visi jau nosaukuši par latviešu HP. Patiesībā sāku lasīt garlaicības mākta, bet ja jau esmu iesākusi, jāpabeidz vien ir. Arno Jundzes darbs Kristofers un Ēnu ordenis (2015) bija… kā lai pasaka… lasāms darbs, bet neteikšu, ka mani tas pārliecināja. Kaut kas visā tajā sižetā man šķita neīsts. Ļoti iespējams, nē, tā noteikti ir – es neesmu īstā mērķauditorija, jo darbs ir domāts pusaudžiem. Tātad, ir skolas puika Kristofers, kuram viena diena maina visu dzīvi. Ēnu ordenis viņu ir izvēlējušies par mācekli. Ordenis nodarbojas ar ceļošanu laikā un telpā caur dažādu civilizāciju atstātiem portāliem, lai atklātu senus un baisus noslēpumus (šajā par kristāla galvaskausiem). Tik tālu viss ir kārtībā. Man ne pārāk patika veids, kādā tika visas neparastās lietas aprakstītas. Ļoti iespējams, ka es gaidīju kaut ko HP cienīgu (ja jau reiz salīdzina), bet šeit jau nav burvju. Labi, man nav vairs ko teikt par šo darbu. Šķiet, ka varētu būt arī turpinājumi, bet diez vai tajos ieskatīšos. Pat ne garlaicības mākta.

Grāmatplaukta smagumi

No vienas akcijas līdz otrai parasti paiet krietns laiciņš. Savukārt no pēdējās – rokrakstu – akcijas ir pagājušas labi ja divas nedēļas. Tempi! Tātad, kā noprotu, akciju ir aizsākusi Līga, bet caur dažādu cilvēku blogiem, arī man tika nodots stafetes kociņš. Paldies, Anete! 🙂 Noteikumi ir pavisam vienkārši – parādi savu grāmatplauktu un nedaudz pastāsti par tur redzamo.

Laikam jāsāk ar to, ka man tāda īsta grāmatplaukta nemaz nav. Mājās man ir iedalīts viens sekcijas plaukts, bet tas ir tā pārstūķēts, ka sirds žņaudzas (it īpaši tagad, kad esmu pieradusi darbā pie skaisti sakārtotām grāmatām). Un jā, mammas plauktos man arī nav vietas; viņai pašai tur maz rūmes :D. Un tā kā tur vairs nav vietas, grāmatas uz mājām vairs nevedu. Lieku tās kaudzītē Rīgas skapī. Bet nu ķeramies klāt pie vizuālā.

IMG_9876Mani brīnišķīgie, pārstūķētie plaukti. Grāmatas ir saliktas divās rindās, katrā plauktā. Kā jau var redzēt man patīk Dikenss. Vēl var redzēt gandrīz visas trollīša Mumina grāmatas (tikai viena trūkst – Burvju cepure). Dažādas ķengurgrāmatas un vēl daži aizmirsti labumi. Lielākoties saliktas guļus, jo šādi var salikt vairāk grāmatu. Tas ir absolūti nepārskatāmi, bet šoreiz mērķēju uz vietas maksimālu izmantošanu. Mēģināju tās salikt kaut kādā sistēmā, tomēr sapratu, ka pie šādas rūmes un saspiestības tas ir absolūti lieki. Samierinājos ar viena autora darbu salikšanu vienā kaudzītē.

blogsJa mazliet parevidējam augšējo plauktu un noņemam priekšā esošās kaudzes, tad var manīt, ka stūrī paslēpušās HP grāmatas (iegādātas bērnības vārdā), Rudaka Rokupācija, Eko un Rušdi kaudze (kur varētu būt aizķēries Rušdi Klauns Šlimars? Vienīgais, kā man nav) un kaudze ar neklasificējamām grāmatām. Ja tā paskatās, tad izskatās, ka man ir pārsvarā tikai jaunas grāmatas. Tā varētu arī būt, jo grāmatas patiešām lielākoties dažādu akciju laikā pērku, bet ”padomju grāmatas” iegūtas maiņās. Man ir mērķis nekļūt par grāmatu vācēju pašu grāmatu dēļ, tādēļ grāmatas, kuras man nešķiet glabāšanas vērtas, es dodu tālāk. Ļoti iespējams šī iemesla dēļ, mans plaukts citu priekšā nobāl (pat manas mammas plauktu priekšā!). Vēl jau paliek apakšējais plaukts, bet… tur arī stūķis 😀

IMG_9879Šīm dažām nabadzītēm nekādi nebija iespējams izrūmēt vietu plauktā, tāpēc tās šobrīd draudzējas ar DVD. Šis arī bija tas punkts, kad es sapratu, ka mājās manām grāmatām vairs nav vietas.

IMG_9885Mans pašķidrais vēstures plaukts datorgaldā, kurā ir dažas fakultātes laika grāmatas, dažas iemainītas. Mans mazais sapnītis ir reiz, kad man būs īsts grāmatu plaukts, vienu sadaļu atvēlēt tikai šīm, citu – mūzikai veltītajām grāmatām utt.

IMG_6808Un, nu pie pēdejā plaukta. Šīs ir grāmatas, kuras man ir sākušas krāties Rīgas dzīvoklī. Kā jau iepriekš minēju – ceru reiz visas kādreiz apvienot vienuviet, lai beidzot varu ieraudzīt, cik tad man tās bagātības un kas man vispār ir! Priekšplānā daži neizlasīti Geo numuri, kuriem pēc izlasīšanas lemts braukt uz mājām un iegulties kastē pie pārējiem eksemplāriem.

Savu pieticīgo plauktu esmu parādījusi. Laiks nodot stafetes kociņu tālāk 🙂 Gribu redzēt Evijas, Daiņa un Ievas plauktus 🙂 Un vispār – es priecāšos par katru grāmatu plauktu, kurā varēšu paviesoties 🙂

Kurši

kursiJa tev ir pusstunda laika un nudien nav ko darīt… noskaties! Esmu mazā sajūsmā. Kurši ir filma par senajiem kuršiem – par viņu dzīvesveidu, iekarojumiem un tradīcijām. Es esmu lepna, ka mums ir tādas saknes. Tiesa, mazliet skumīgi paliek brīdī, kad apzinos, ka zudušās drosmes dēļ mēs varam palikt bez nekā… Labi, ne par to. Filma ir diezgan kvalitatīva, tikai priekš manis krietni par īsu. Man patika, ka nebija vienkārši sauss izklāsts, bet liecības+kaligrāfiskie teksti+iebrukumu un kauju rekonstrukcijas. Filmu var noskatīties šeit.

P.S. Par grāmatām – mums ir Pura tetraloģija, Lejiņa triloģija, bet vai mums ir arī kāds pamatīgs darbs par kuršu vikingiem (kaut kāda maza, plāna grāmatiņa man ir, bet tāds nopietns darbs)?

By elzastory Posted in LV TV

Vai dzīvniekiem jātīra zobi?

Viens riņķis ap galdu, otrs, trešais un wiesner_teambeidzot esmu izlēmusi, ka tomēr gribu ieskatīties šajā grāmatā. Nosaukums ir pārāk ieinteresējošs (atbildi uz šo jautājumu, būs jāizlasa pašiem). 🙂

Hennings Vīsners (Henning Wiesner, 1944) ir zoodārza direktors un kā šķiet no šī darba, arī humorpilns cilvēks. Interesanta ir šī darba tapšanas vēsture. Viņš neizdomāja rakstīt grāmatu. Viss sākās ar zvanu. Vallija Millere (Valli Müller, 1969) ir Bavārijas radio redaktore un neatkarīga radiožurnāliste. Pēc šī zvana radās radio raidījums Visādi kustoņi, kas gada garumā izskanēja Bayern 3. Raidījums guva milzu atsaucību, tāpēc tapa arī šī grāmata Vai dzīvniekiem ir jātīra zobi? (2005). Savukārt Ginteram Matejam (Günter Mattei, 1947) šis raidījums deva tādu iedvesmu, ka visus dzirdētos stāstiņus viņš uzzīmēja, jo pēc izglītības ir grafiķis un ilustrators.

Kādēļ lapsenei vajag tik tievu vidukli – tas ir cits jautājums. Lielāka ķermeņa virsma ir priekšrocība, ja lidojot sanāk sakarst. Tādā gadījumā viduklis lapseni dzesē. Tas nozīmē, ka sievietēm lapsenes viduklis nav  vajadzīgs, jo viņas jau tāpat nemitīgi jūtas nosalušas, turklāt apkārt nelidinās. /24.lpp/

Šis darbs ir tik caurstrāvots ar asprātībām, ka lasot nevarēju nesmaidīt. Uzskatu to par lielu plusu, jo pierasts, ka grāmatas par dzīvniekiem ir ellīgi nopietnas, ka tās var lasīt tikai tad, ja esi tik kaismīgs dzīvnieku mīļotājs un gribi zināt visu līdz pēdējam sīkumam. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka jautājumi ir nenopietni un līdz ar to arī atbildes būs tādas. Bet tā nav! Zem visiem jautājumiem slēpjas tik liels āķis, ja tā varētu izteikties. Piemēram, vai vistas smejas?, vai govs grib zvanu ap kaklu?, vai jenotam vajag veļas dēli? vai vācu aitu suns saprot angliski? utt. Atbildes ir izsmeļošas – tās ne tikai sniedz atbildi uz konkrēto jautājumu, bet arī papildināti ar komentāriem par citiem zvēriem/kukaiņiem, kuriem ir līdzīgi.

Lai negadītos nosēsties uz apkures elementiem, tas (ods) papildus fiksē CO2 daudzumu gaisā, ko izelpo zīdītājdzīvnieki vai cilvēki, turklāt saož sviestskābi ķermeņa sviedros – mums diezgan labi pazīstamu no tuvinieku piesvīdušajām zeķēm. /62. lpp./

Dažas atbildes mani pārsteidza. Tagad ātri pārskatot saturu, pārsteigta biju par ežiem, aitām un takšiem. Labi, paķersim klāt vēl arī ziloni. Kas tad mani tur pārsteidza? Neatceros, ka es kādreiz būtu domājusi par to, cik adatu ir ežiem. Kāds ir pamanījies saskaitīt un to ir aptuveni 6 līdz 7 tūkstoši! Un ežiem adatas ir tas pats, kas mums mati – tās var izkrist, šķelties, pinkoties un starp tām var dzīvot ādas parazīti. Tas gan norāda uz to, ka ezis ir slims. Jūs zinājāt, ka balta aita ir cilvēku izgudrojums? Dabiski pasaulē būtu jābūt tikai melnām aitām. Un pašām aitām ir vienalga, kādas krāsas māsa blakus ganās. Savukārt runājot par takšiem, tad loģiski, ka taksis ir cilvēku ”radīts” suns. Daba pati nekad šādu suni nebūtu radījusi. Vispār, lasot atbildi uz šo jautājumu (Vai taksis ir tīši pazemināts?”), man palika bēdīgi. Visas tās dzīvnieku krustošanas izrādās ir tīrā spīdzināšana. Lūk, kur noved kāre pēc eksotikas un sensācijām. Prom ar skumīgumu! Izrādās, lielais zilonis ir tāda maiga dvēsele. Un ļoti ļaunatminīgs dzīvnieks. Nedariet pāri ziloņiem, bet samīļojiet tos! Viņi jūs par to atcerēsies arī pēc 30 gadiem. 🙂

Ziloņu dzinējs pedantiski ievēro tarifā noteikto četrdesmit vai piecdesmit stundu darba nedēļu, jo ziloņu streiku indieši nevar atļauties. Un kurš gan gribētu nostāties pret ziloņiem kā streiklauzi? /30. lpp./

Tā kopumā visu izvērtējot, jāsaka, ka šo grāmatu var lasīt visi, tomēr īstā mērķauditorija vairāk būtu bērni/pusaudži. Vēl gribētos ieteikt nelasīt grāmatu ātri, no vāka līdz vākam. Labāk lēnām, pa dažiem jautājumiem dienā. Nu, man personīgi tā liekas, lai tās asprātības nešķiet par daudz. Un nobeigumā vēl viens citāts uz jautājumu: ”Kā dresēt dinozauru?” (nespēju neielikt 😀 )

Dinozauri atlikuši vien Holivudā, un ar to mums jāsamierinās. Un tikai Stīvens Spīlbergs spēj tos dresēt. Tāpēc jau viņš ir bagāts vīrs. /104.lpp./

Rokraksts

Atkal jauna akcija. Par to kas un kā, var izlasīt citu blogeru ievados, tad nu es tikai atrādu savu rokrakstu. Varu piebilst tikai to, ka agrāk, kad bija ļoti daudz jāraksta, man tas bija skaistāks. Tagad roka ir mazliet ”palaidusies” un burti vairs netiek skaisti izrakstīti. Vispār interesanti, ka šī akcija sakrīt ar laiku, kad parādās tik daudz skaistu grāmatu par kaligrāfiju.

IMG_9872Šis ir fragments no grāmatas, kuru šobrīd lasu. Viens vārds ir pārveidots, jo ļoti negribējās svītrot vai visu pārrakstīt. Labais rokraksts.

IMG_9873Un šis ir sliktais, ikdienas rokraksts. Brīžiem pati nevaru salasīt 😀

Paldies par kociņa nodošanu, bet kam nodošu es? Annfelise, lūdzu uzraksti kaut ko gan latviešu, gan krievu valodā 🙂

Leģendārie albumi

classic albumsKas gan būtu dzīve bez mūzikas? Kaut kas neiedomājams. Pat šobrīd iedvesmai skan W.A.S.P. Man patīk ik pa laikam kaut ko palasīt vai paskatīties saistībā ar mūziku. Šobrīd esmu ”iesēdusies” uz LTV7 piektdienu vakaros 21:15 raidīto raidījumu Classic albums.

Ir ieplānots, ka būs 13 sērijas, no kurām vairāk kā puse jau būs izskanējusi (raidījumu sāka rādīt 9.janvārī). Ir bijis par The Doors un viņu albumu The Doors (1967), Queens ar viņu A Night at the Opera (1975), Pink Floyd un viņu fantastiskais albums The Dark Side of the Moon (1973), Elvis Presley ar tāda paša nosaukuma albumu (1956), Metallica ar The Black Album (1991) un vēl daži mākslinieki. Ceru, ka būs arī tāda kā otrā sezona, jo sēriju ir daudz (pilnu sarakstu skatīties šeit).

Tātad, par ko īsti ir šis raidījums? Tas ir dokomentāls raidījums par popa, roka un metāla albumiem, kuri grupu ir padarījuši par pasaulē zināmiem māksliniekiem vai tie ir mainījuši mūzikas industriju (kā, piemēram, Preslija un Nirvanas albumi) un palikuši mūzikas vēsturē. Raidījumu veido Isis Productions un izplata Eagle Rock Entertainment. Tas ir pārraidīts dažādos kanālos, piemēram, BBC, VH1 un VH1 Classic. Paša raidījuma struktūra ir pavisam vienkārša – grupas dalībnieki, menedžeris, studijas darbinieki un citi ar albuma ierakstīšanu saistīti cilvēki dalās ar savām atmiņām par konkrētā albuma ierakstīšanas gaitu, iedvesmām, tehnoloģijas iespējām… Ir interesanti uzzināt, piemēram, ka Peter Gabriel ir bijis ieslēgts šķūnī, jo pārāk lēni rakstīja dziesmu tekstus, bet viņš dusmās ir izlauzis durvis… Vārdu sakot, tiek piedāvāts padziļināts ieskats pasaulslavenu mūziķu darbu tapšanas vēsturē.

Šis ir patiešām fantastisks projekts. Pirmais, stundu garais raidījums tika pārraidīts 1989. gadā, kur galvenie varoņi bija Dire Straits ar Brothers in Arms, bet pagaidām pēdējā sērija ir uzņemta 2012.gadā (visam šim garajam projektam pa vidu ir bijušas visādas likstas un nebūšanas, bet prieks, ka kaut kas tomēr vēl tiek darīts). Man šis raidījums patīk ar to, ka tiek izanalizēta katra dziesma, katra oriģinālā skaņa ar paraugdemonstrējumiem un retiem videomateriāliem. Protams, ne visas grupas mani interesē, bet vienalga noskatos (laikam neredzēju tikai par Lū Rīdu).

Ja ir interese, droši vien šis ir sameklējams youtube dzīlēs un pēdējais raidījums ir skatāms iekš ltv mājaslapas (šopiektdien (6.marts) par Bobu Mārleju).