Es karā aiziedams

jansonsKaut kā esmu nonākusi pie secinājuma, ka grāmatu tēmas ir tik daudz un dažādas, bet man ir ļoti maz sanācis lasīt par Pirmo pasaules karu. Vienmēr tikai Otrais. Varētu pat teikt, ka tā man tāda kā šī brīža aktualitāte. Tā ar omes palīdzību pie lasītajām piepulcinu vēl vienu darbu – Alberta Jansona (1915 – 1989) darbu Es karā aiziedams (1970).

Latvietis tomēr ir dabas bērns, un tas ir mūsu stiprums. /7.lpp./

Par autoru ir apskaužami maz informācijas, bet cik izlobīju, tad bijis aktīvs vīrs. Vairākkārt apcietināts par nelegālu komjaunatnes organizāciju, dienējis krievu armijā, strādājis laikrakstā Cīņa, kā arī Radioraidījumu un televīzijas komitejā utt. Vienvārdu sakot, Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks. Šī informācija priekš manis nav diez ko svarīga, bet attiecībā uz darbu sāku izprast to dažu varoņu sociālistisko nostāju.

Tātad, lielos vilcienos darbs ir par 1PK Latvijā laikā no 1916. – 1917.gadam. Vācieši ienākuši Latvijā, cīņas par Kurzemi, Ķekava, Nāves sala, Ziemassvētku kaujas un Tīreļa purvs, kaujas Juglā… Strēlnieku pulku veidošana, apmācības un viss pārējais. Un tam visam pa vidu sociālisms, aģitēšana pret kapitālistiem, propagandas augstākais vilnis un cara ”gāšana”.

Ķeksīti oriģinālliteratūras lauciņā varu ielikt 😀 Secināju, ka nelasīt latviešu darbus ir slikti, bet negribas lasīt to sūri grūto gaušanos par aizgājušiem laikiem. Vienmēr var taču atrast kādu interesantu tēmu. Jansons šo darbu ir sarakstītis ieintriģējoši, taču darba otrā puse man daudz mazāk gāja pie sirds – pārāk daudz tās aģitācijas un propagandas parādījās. Interesanti, ka tā īsti nav centrālo tēlu. Centrā it kā ir Artūrs Sprūde – jauns puisis, kurš ir bēgļu gaitās (es tā vismaz sapratu), jo Kurzemē ienācis vācietis. Viņš saprot, ka nekādu sēdēšanu rokas klēpī salicis netaisīs un stājas strēlnieku vidū. Un tad Jansons par Artūru aizmirst pat veselām nodaļām. Varētu pat teikt, ka pirmajā darba pusē centrā ir strēlnieku vienību formēšana un iepriekš minētās lielās kaujas, bet otrajā – sociālisms.

Un ja tā padomā – cik tas viss tomēr ir nežēlīgi! Pulcēties, liet asinis pār dzimteni un nekādas žēlastības. Dažas no apraksītajām kara situācijām darbā man šķita tik absurdas, ka sirds apskrējās. Piemēram, nošaut savējos tikai tāpēc, ka atsakās izpildīt pavēli (bet strēlnieki taču redz, ka ”pasākums” bezjēdzīgs). Dažas ainas autors ir uzbūris tik ticamas, ka es spēju arī iztēloties. Vilis, viens no strēlniekiem, Tīreļa purvā tika smagi ievainots un tad tās visas viņa vīzijas… Domāju, ka šajā un tamlīdzīgajās vietās autors sevi ir labi parādījis.

Man līdz šim tā nav bijis, bet lasot darba pirmo pusi, galvā dzirdēju skanam Skyforger albumu Latviešu strēlnieki. Tas viss ir tik precīzi! Jā, pirmā puse mani patiešām aizrāva. Kaut kā nebija nācies iedziļināties šajos vēstures nogriežņos, bet interese ir! Otrā puse man lika mazliet padomāt par strēlniekiem un to saistību ar sociālismu. Tiešām tā bija? Būs jāpārbauda. Kaut kā neliekas ticama tā komitejas dibināšana un noteikumi, ka zaldāts kļūst noteicējs pār virsniekiem un pulkvežiem. Strādnieku revolūcija, tas jā, bet, ka strēlnieki darītos tā kā aprakstījis Jansons… Man vajag labu literatūru par šo tēmu.

Ja pievēršamies valodai… Nu, kā jau tais laikos. Uz beigām mani sāka kaitināt tā sociālistiskā runāšana. Valoda tajos brīzos šķita smaga un lasījās ne pārāk raiti. Lai nu kā, gaušanās nebija un pat atlasīju dažas labas atziņas.

Varbūt ir zināms vēl kāds labs darbs par šo tēmu? Nudien, tas man tagad topā.

Darba tituldziesma: Sia Radikal – Karavīri bēdājās
Darba pavadošais albums: Skyforger – Latviešu strēlnieki

Us and Them

Mana dienas mūzika. Pink Floyd – Us and Them. Apgulties un iegrimt magnetificējošajos skaņu viļņos. Apturēt laiku un nedomāt neko. Ielaist tukšumu un piepildīties no jauna.

Lasāmgabali XV

Divi laikaposmi, divi dažādi darbi. Izlasīti jau pirms kāda laiciņa, tomēr tikai tagad esmu saņēmusies bilst kādu vārdu. Tātad, īsumā šādi:

Ceļš. Atmiņas. Iespēja labot kļūdas. Trīs galvenās lietas, līdz kam noved300x0_cover Harolda Fraja došanās līdz pastkastītei un tomēr vēl tālāk un tā pāri visai Anglijai. Reičela Džoisa (Rachel Joyce) piedāvā patiešām brīnišķīgu darbu – Harolda Fraja neticamais svētceļojums (2012) un pašu, pašu galveno ir paslēpusi līdz pašām beigām. Tas šīm darbam piedod vērtību un pārdomas par dzīvi. Cik dažādi tā var iegrozīties. Tātad, stāsts ir par kādu pensionējušos vīrieti vārdā Harolds Frajs. Kādu dienu viņš saņem vēstuli no savas bijušās kolēģes, kurā paziņots, ka viņa drīz mirs. Viņš uzraksta atbildi un dodas iemest vēstuli pastkastītē. Un tad dodas uz nākamo, jo pirmajā nav iemetis. Taču pie nākamās viņš saprot, ka viņam ir jādodas pie kolēģes ar kājām. Kamēr viņš ies, tikmēr viņa dzīvos. Man ļoti patika Harolda atziņa, ka visu mūžu braucot ar mašīnu, viņš ir palaidis garām tik daudz. Ejot ar kājām, var redzēt plašāk un vairāk iepazīt pasauli. Gribot negribot pār tevi sāk gāzties atmiņu lavīnas un dzīves analīzes. Bet šis nav viena cilvēka stāsts. Šī ir divu cilvēku dzīve. Arī viņa sieva Morīna nododas pārdomām par vīru. Nav viegli sēdēt mājās un gaidīt. Viss stāsts kopā ir tā saaudies, ka brīžiem attopies skatāmies vienā punktā. Jā, šis ir mazliet skumīgs stāsts, bet viss jau turpinās.

Harolds bija atskārtis, ka ceļš, ko viņš iet, lai izpirktu pieļautās kļūdas, reizē ir arī ceļojums, kas māca akceptēt citu cilvēku savdabību. /80.lpp./

Jāpiebilst, ka šīs ir autores debijas darbs. 2013.gadā ir tapis otrs romāns Perfect, tāpēc ceru, ka šis arī reiz tiks tulkots.

file40517065_22ad10c3Tā nu sanācis, ka no Bulgakova  (Михаил А. Булгаков, 1891 – 1940) neko nebiju lasījusi. Kamēr briestu viņa meistardarbam, tikmēr nolēmu iepazīties ar kādu citu viņa labi atzītu romānu – Teātra romāns (1938). Romāns ir uzrakstīts ļoti reālistiski, labi pārzinot teātra vidi. Un nav brīnums. Šis izrādās ir autobiogrāfisks darbs par posmu, kad Bulgakovs bija depresijā un zvanīja PSRS vadībai, lai piešķir viņam darbu kaut vai teātrī (šai laikā viņam bija aizliegts publicēties un no repertuāriem bija izņemtas visas viņa lugas – tas draudēja ar nabadzību un ielu) un tā viņš sāka strādāt Maskavas Dailes teātrī. Runājot par pašu darbu, tad tas vēsta par Sergeju Leontjeviču Maksudovu un viņa centieniem kļūt par rakstnieku. Viņa romāns tiek atzīts par briesmīgu (cenzūra nemūžam neko tādu nelaidīs cauri). Aiz bēdām Maksudovs sāk redzēt ainiņas no lapu dzīlēm un tā top luga. Tāda luga, kuru grib uzvest teātrī un tomēr uzvešanas darbi tiek nepārtraukti vilcināti. Man šķiet, ka šis ir patiešām labs romāns un tai pašā laikā  laba laika liecība par teātru dzīvi. Un par to, ka lugu autoriem nebija absolūti nekādas teikšanas un tiesību. Kā teātru direktori teica, tā bija jābūt. Nezinu, vai tā ir tāda raksturīga iezīme vai kārtējā sagadīšanās, bet arī šis darbs (vēl tā bija ar Gogoļa Mirušajām dvēselēm) man atstāj tādu nepabeigtības sajūtu. Uzveda, neuzveda? Patiesībā šeit varētu rakt un rakt tai dziļumā, bet tas nav šīs sadaļas mērķis. Katrā ziņā prieks, ka lasīju, izlasīju un gribu vēl!

Simukas Sniegbaltītes triloģija

Gada pirmā triloģija izlasīta. Maza atelpa no Bulgakova iegūta. Tomēr nav tā, ka varu tūlīt atkal ķerties pie pusē pamestās grāmatas. Triloģijas beigas nelaiž mani vaļā. Nē, nē, nebija spožas kā tādas, bet tā noskaņa… Varbūt to piedeva austiņās skanošā mūzika vai arī brauciens autobusā. Nu, kaut kas man lika atlikušo ceļa gabalu iegrimt vieglās pārdomās. Es nekādā gadījumā nepiekrītu, ka Salla Simuka (Salla Simukka, 1981) un viņas Sniegbaltītes triloģija ir salīdzināma ar Lārsonu un Nesbē. Bet ja to latiņu nolaiž  zemāk, uz jauniešu līmeni, bija ok.

wallpapersTātad, triloģija un tās secība: Sārta kā asinis (2013), Balta kā sniegs (2013) un Melna kā ogle (2014). Tās darbības centrā ir Lumiki Andersone (Lumikki no somu valodas nozīmē Sniegbaltīte) un viņai ir talants iekulties nepatikšanās. Ja nebūtu tās vienas līnijas, es nepateiktu, ka tā ir triloģija. Katra vēsta par citiem notikumiem. Pirmajā daļā Lumiki iekuļas narkodīleru afērā, otrajā nokļūst sektas nagos Prāgā, bet trešajā viņu terorizē kāds vājprātīgs pielūdzējs. Trilleris jauniešiem.

Ja jāparokas mazliet dziļāk, tad esmu mazliet vīlusies. Es zinu, ka šis viss ir domāts jauniešiem, bet man patiešām šim darbam pietrūka dziļuma. Autore ir labi pratusi radīt sajūtu, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks, tomēr notikumu ir atstāstījusi diezgan virspusēji. Tas pats ar katras daļas beigām – izlasot katru daļu, atskārtu, ka autore man ir atņēmusi atrisinājumu. Ir ”bamm” un nākamā rindkopa jau vēsta par laiku pēc divām nedēļām un notikušajām pārmaiņām. Nu nevar vienā rindkopā pateikt, kā viss atrisinājās. Nevar! Ja darbs būtu dziļāks, tas būtu arī biezāks. Ja ir laiks, triloģiju var izlasīt dienas laikā.

Runājot par valodu, tad jāsaka, ka tā ir… ne gluži bagāta, bet ar īpašu izteiksmi. Lasot tekstā šo un tamlīdzīgos teikumus kā: ”Reiz dzīvoja meitene, kura iemācījās baidīties” ir ļoti iedarbīgi. Tie ir kā tādi mazi pavedieni vai norādījumi uz pagātni vai nākotni. Tas manī radīja to pasaku sajūtu, tikai pasaka bija modernizēta. It īpaši šī sajūta bija trešajā daļā. Varbūt Sniegbaltītei tiešām varēja riebties princis un labāk patikt viņas tumšais ēnu mežs. Tomēr man nepatika, ka autore tik ļoti bieži atgādina, kas notika iepriekš. Tāda… lapu tērēšana.

Lai nu kā, nav jau nemaz tik slikti. Domāju, ka priekš jauniešiem šis ir labs trilleris (labāk lai lasa šo nevis slavina 50 shades vai… es nezinu (šis gan ir ļoti subjektīvi)). Man šis bija labs laika kavēklis, atslēgšanās mirklis. Noteikti nevaru teikt, ka šis darbs manā prātā uzkavēsies ilgi, tomēr ir prieks, ka esmu lasījusi.

Dodiet man vēl kaut ko no Skandināvijas!

Lumiki mūzika: Florence+the Machine – Only If For a Night

Spāņu?

Vīrietis ilgi lasa manu vārdu, sāku justies jau neērti, kad viņš beidzot krievu mēlē pajautā:
– (Skaļi, ar uzsvaru uz pirmo zilbi izlasa manu vārdu)?
– Jā, pareizi.
– Vai tas ir spāņu vārds?
– Nedomāju gan…

Tāds izpratni neguvis arī aizgāja un viela pārdomām man. Diez ir?

Mūzika: The Ramones – We Are Happy Family

Iepriekšējās dienas sala

Umberto-Eco-007Šī kļūst par ļoti labu tradīciju – gada nogalē izdot pa kādam lieliskā Umberto Eko darbam. Šoreiz decembra nogalē JR apgāds mūs iepriecināja ar autora karjeras trešo darbu – Iepriekšējās dienas sala. Ko lai saka – kā jau katrs Eko darbs, arī šis atšķiras no citiem manis lasītajiem. Tas arī ir iemesls, kāpēc vienmēr ir interesanti lasīt viņa daiļradi – nav zināms, ko šoreiz autors saviem lasītajiem būs sarūpējis.

Šajā stāstā Eko ir sarūpējis stāstu, kurš liek uzdot jautājumu – kas šo stāstu stāsta? Eko pats vai neindificēta persona es, kurš ir atradis Roberto pierakstus? Tātad šis ir stāsts par manis jau pieminēto Roberto, kurš cieš kuģa katastrofā un peldēdams jūrā uz durvīm, atduras pret kādu citu pamestu kuģi- Dafne. Lai arī Roberto nav nekāds lielais kuģotājs, viņš saprot, ka Dafne ir pamesta pārāk lielā kārtībā. Juzdamies kā iebrucējs, viņš atceras savus jaunības gadus, Kasāles aplenkumu, Parīzes gadus… Starp šiem atmiņas uzlaiksnījumiem Roberto cenšas notvert Iebrucēju – izrādās, ka viņš uz kuģa tomēr nav gluži viens, bet šis kāds ļoti prasmīgi slēpjas…

Romāna darbība notiek 17.gadsimtā. Šis ir notikumiem bagāts gadsimts un to var jaust arī pēc šī darba. Eko visu ir savijis meistarīgā stāstā, kur tas izpaužas caur sarunām un/vai prātojumiem un spilgtākās lietas, kuras man iezīmējās: kartogrāfija un garuma grādu problēma (ziņas par šo jautājumu bija tik vērtīgas, ka ar tām varēja iegūt vietu galmā), reliģija pret jauno pasaules uzskatu (atziņa, ka Zeme iespējams neatrodas pasaules centrā, bet riņķo ap Sauli satricināja visus, it īpaši reliģijas pārstāvjus), mēris un bads (tā laika izplatītākās parādības un dažas māņticības saistībā ar mēri), zinātnes lielais solis uz priekšu (cik tā veiksmīga vai pareiza ir cits jautājums) u.c. lietas. To visu pavadīja viegla, tikko jaušama pārmaiņu elpa. Eko ir noķēris tieši to brīdi, kad viss vēl ir stabils, bet kuru katru brīdi tā vairs nebūs. Stabilitātē radušās plaisas, pa kurām cenšas ietikt pārmaiņas. Faktu ziņā it kā nekas jauns, pluss mīnuss viss ir zināms, tomēr tas viss ir pasniegts tik… es nezinu. Nekad nebiju iedomājusies par tiem disputiem, kas tajā laikā varēja norisināties. Patiešām! Visu vakaru strīdēties par vienu jautājumu un vienalga nenonākt pie slēdziena.

Kā jau pierasts, Eko raksta ļoti savdabīgi, bet piesaistoši. Katrā ziņā es vienmēr apbrīnoju to informācijas kvantumu, kuru viņš izpēta un kuru viņš apkopo viena romāna ietvaros. Un ne tikai informācija ir bagātīga, bet arī valoda – valoda kā tāda un valoda kā valodu daudzveidība (itāļu, franču, spāņu, latīņu…). Viss. Tālāk rakstīt man ir grūti.

Kaut kā tā Eko sajūsma nepadodas rakstīšanai. Lai nu kā, šis ir patiešām baudāms darbs. Ja kāds nevar izšķirties lasīt šo iepriekšējā darba iespaidā (Ķēņiniene), tad viss kārtībā – šis ir daudz citādāks, saistošāks (vismaz man). Jau paša romāna darbības vieta un laiks ir ļoti uzrunājošs, kā arī intriga – kā var beigties stāsts, ja Roberto atrodas uz Dafnes klāja, redz pavisam netālo salu, bet uz tās netiek, jo neprot peldēt? Nē, laivu arī nav!

Patīkamu lasīšanu 🙂

Šokolādes uzpūtenis

Kamēr lielākajā daļā blogu top dažādi ieraksti par topiem un atskatu uz aizauļojušo zirgu, tikmēr es piedāvāšu gardu saldēdienu. Šī recepte ir atrodama starp Steidzīgajiem lapaspusēm. Man bija plāns to pagatavot, kad es tikai vēl ieprovēju šo grāmatu, tomēr iznāca citādāk. Labāk vēlu nekā nekad 😀 Priekš manis varbūt šis bija mazliet par šokolādīgu, bet tas nemaina faktu, ka bija ņammīgs. Un ļoti ātri un superviegli pagatavojams (pirmoreiz lasot pašu recepti tā nešķiet).

Sastāvdaļas:

  • 250g rupji sakapātas rūgtās šokolādesIMG_6703 (man bija tikai 200g,t.i., divas parastās tāfelītes)
  • 180ml saldā krējuma (domāju, ka nav ko to šļuku atstāt, izlēju visus 200ml)
  • 1 ēd.k. smalkā cukura (cukurs parastais)
  • 2 ēd.k. kafijas liķiera (neliku)
  • 1 ola, dzeltenums atdalīts no baltuma
  • 90g rupji sakapātu šokolādē glazētu zemesriekstu (nevarēju atrast, tāpēc ņēmu lazdu riekstus šokolādē)

Pagatavošana:

  • Šokolādi un saldo krējumu liek karstā ūdens peldē un uz lēnas uguns izkausē.
  • Tikmēr nelielā bļodā strauji saputo olas dzeltenumu krēmīgu. To iekuļ (ar karoti) šokolādes mērcē. Sakarsē līdz 80grādiem. Noliek malā.
  • Saputo olas baltumu līdz stingrām putam, pakāpeniski pievienojot cukuru. Putas iecilā šokolādes maisījumā.
  • Iegūto uzpūteni pilda četrā veidnītēs (125ml) un liek saldētavā uz 20minūtēm.
  • Pasniedzot pārkaisa ar glazetajiem riekstiem.

Bon appetit!