Mēness teātris

Būšu pavisam atklāta – Mēness teātris (2015) bija mana riska grāmata. Pirmkārt – es nelasu zinātnisko fantastiku. Kaut kā nelasās un viss. Otrkārt – šī bija mana pirmā Ievas Melgalves (1981) grāmata, līdz ar to es nezināju, kāds ir viņas rakstības stils, valoda utt. Bet šeit nospēlēja ”jāsāk vairāk lasīt latviešu autori”. Darbā mazliet pašķirstīju, palasīju un domāju, ka varētu būt. Vīlusies neesmu un pat tīri labi patika. 🙂

Visa radītā pasaule ir teātris. Liels, liels teātris, kurā darbojas aktieri, scenāristi un mīmi – nepārtraukti tiek uzvesti seriāli, kurus aiz lieliem, tumšiem stikliem skatās skatītāji. Teātra darboņi zina savu vietu, zina savas lomas un cenšas pārāk neizlekt no pūļa. Pārāk liela izcelšanās var slikti beigties. Šajā pasaulē cilvēka ”sociālais” stāvoklis var mainīties vienas ainas laikā. Bet ja kāds mīms sāk domāt cilvēcīgi? Un, ja arī aktieri sāk uzdot jautājumus par Teātri? Kas tad notiek? Un kas galu galā ir skatītāji?

“Un es negribu spēlēt,” viņa teica. “Es gribu vienkārši būt kopā ar tevi. Nevis tēlot.” /19.lpp./

Šī bija citādāka zinātniskā fantastika nekā tās, kurās bija gadījies iemest aci. Šī izrādījās patīkama un pat baudāma. Kādā brīdī pat piefiksēju sev stadiju ”vēl vienu nodaļu un tad gan iešu gulēt”. Interese nudien bija, jo sižets nepārtraukti lika uzdot jautājumu par to, kas tad notiks tālāk? Šeit visa dzīve ir teātris. Vai arī otrādi – teātris ir dzīve. Brīdī, kad aktieri nav uz skatuves, viņi ir nekas. Viņiem nav pat vārda. Viņu īstā (tiešām?) dzīve norit tikai uz skatuvēm. Jau pašā sākumā es sev uzdevu jautājumu – kāpēc tā? un kā viņi līdz tādai pasaules uzbūvei nonāca? Ir taču skaidrs, ka kaut kad kaut kas ir noticis.

Kā ir iespējams pretoties kaut kam tādam, kas ir visa tava dzīve? /175.lpp./

Pateicoties tam, ka šis nebija ļoti zinātnisks darbs, tas lasījās viegli, bet bija arī diezgan jāseko līdzi lasītajam. Mainījās ne tikai aktieru vārdi un seriāli, bet arī viņu domas. Tās ir tās, kas atklāj šīs uzbūvētās pasaules darbības principu, sistēmu un, protams, tās trūkumus. Man ļoti patika darba beigas, jo tās ļauj man domāt par viņu nākotni. Negribas daudz runāt par beigām, lai kādam nesabojātu lasīšanas prieku. Bet jā, par beigās notiekošo varētu fantazēt un kas zina – varbūt arī uzraksīt turpinājumu 🙂

Ko aktieris nezināja: ka tāds bija arī teātris. Tas šķita dzīvs un elpojošs, šķita, ka sistēma, kurā viņi pārvietojas kā spēles figūriņas, ir ar kādu mērķi un jēgu. Bet tā nebija. /226.lpp./

Vispār, cenšoties iedomāties mūsu pasauli tādu, kādu to ir uzbūvējusi Melgalve… Es tādā negribētu dzīvot. Tā ir tik ļoti ierobežojoša, pārāk kontrolēta un atkarīga no scenāristu labvēlības. Aktieris kā šaha figūriņa. Pasaule – šaha laukums. Viens nepareizs gājiens un kādai figūrai spēle beigusies. Es nezinu vai darbs atbilst visiem zinātniskās fantastikas likumiem, vai tas turas pie visām normām un man tas ir vienalga. Es kā ne šāda žanra lasītāja darbu izbaudīju un man vairāk nekas nav vajadzīgs! 🙂