Vilka stunda

Tā notiek diezgan reti – kā ieraudzīju plauktā, tā man vajadzēja un gribējās izlasīt. Ļoti, ļoti patīk vāks un nosaukums. Interesi izraisīja arī darbības norises vieta – Viļņa. Tā ir vieta, kurā man šovasar gribētos atgriezties. Lai arī lasīšanu aizkavēja citas grāmatas un notikumi, nevaru noliegt, ka Andrjus Tapina (Andrius Balys Tapinas, 1977) stīmpanka romāns Vilka stunda (2013), mani vienā momentā aizrāva uz solīto citādo Viļņu. Un vēl – viņam 2015.g. ir tapis vēl viens stīmpanka romāns – to es arī labprāt gribētu dabūt savās ķepiņās 😀 Tās vāks ir varen iespaidīgs!

Ir 1905.gads. Viļņas padomnieki gatavojas Galotņu tikšanās pasākumam (manā galvā šis teikums atsakās padoties pareizai latv.val. gramatikai) un paralēli tam tiek apspriestas dažādas sakārtojamas lietas, saistībā ar pašu pilsētu. Paralēli – pilsētas legāts Antans Sudrabs izmeklē mīklainu slepkavību Holeras kapos, kurai drīzumā vien piepulcējas vēl viena nāve. Vēl viens paralēlais sižets – jaunkundze vārdā Mila bēguļo no atdzīvinātājiem, jo viņa pieprot ko tādu, ko  neviens cits neprot.

Uzreiz jāsaka, ka romānam ir lieliska, viegli lasāma valoda, bet tas neatvieglo sākuma situāciju – ir grūti saprast notiekošo, jo katra nodaļa iesākas ar ko citu. Tik daudz paralēlo sižetu un varoņu! Bet tas ir tikai īslaicīgs šķērslis. Daudzie sižeti un tā pavedieni skaisti savijas un ar laiku izveido ļoti saturīgu un notikumiem bagātu stāstu par daudzveidīgo Viļņu. Nē, tomēr jāpiemin vēlreiz – patiešām patika veids, kādā viss tiek savīts. Mazs piemērs: laukuma malā zils putniņš knābāja graudus, bet tad sadomāja uzlaisties uz Rātes trešā stāva logu. Pa to ielūkojies, tas redzēja apspriežamies padomniekus (tiek iepīts fragments kas un ko). Brītiņu pasēdējis, tas laidās atpakaļ uz veco vietu. Tajā brīdī pār Rātslaukumu soļoja legāts (un atkal kur un kāpēc). Man tas tiešām šķita ļoti skaisti 🙂

Tā kā šis ir stīmpanka romāns, tas ir diezgan tehnisks – ir daudz dažādu izgudrotu ierīču, kurus darbina tvaiks vai prometils. Priecēja, ka autors bija pacenties to visu apskaidrot, līdz ar to izpalika ”pieņemsimkasapratu” momentu. Sākotnēji man šķita, ka tieši šī iemesla dēļ romāns nebūs īsti priekš manis, tomēr tā nebija. Tehniskās lietas mani neatbaidīja, drīzāk gluži otrādi – pievilka un lika iztēloties, kā tas varētu būt. Katrā ziņā, ja kādreiz šis darbs tiks ekranizēts, tad veiksmes gadījumā tam ir jābūt izcilam. Tāds materiāls!

Varētu šķist, ka šis ir tāds tīrs fantāzijas romāns, tomēr tā tas nav. No visiem manis lasītajiem šis ir citādāks fantāzijas romāns ne tikai žanra dēļ (pirmo reizi saskaros ar to!), bet arī nedaudz iepītās vēsturiskās auras dēļ – autors ir iepinis piektā gada revolucionāro auru un mistisku, viegli kriminālu noskaņu, neaizmirstot par dažādām varoņu peripetijām, kuras varētu atrast arī gluži parastā romānā. Baumas, tenkas un intrigas šeit iet uz urā!. Paturpinot par žanru – tā, kā stīmpanku lasu pirmo reizi, neņemos spriest, vai tas atbilst visiem žanra kritērijiem, bet mani tas nemaz neinteresē. Man darbs bija lasāms un pat ļoti.

Beigas, beigas… skaistas, loģiskas, bet nenoteiktas. Ceru, ka nekādi turpinājumi nesekos, jo nevajag! Man šķita, ka notikumi ir atrisinājušies un nekas nav palicis karājoties gaisā. Ok, dažas lietas, bet tām šajā gadījumā piestāv nepabeigtība. Tas ļauj man pašai izdomāt turpinājumu. Šādu beigu dēļ prātā aust I. Melgalves pēdējais darbs Mēness teātris, kurā lasītajam arī ir ļauts pašam iztēloties, kas notiek pēc tam.

Vēl tikai jāpiebilst, ka romānam ir izveidota arī mājaslapa http://www.vilkovalanda.lt, kuras vienīgais mīnuss ir nemaināmā valoda, līdz ar to saturs manām acīm ir slēpts. Ak, gandrīz aizmirsu! Patika, ka vieglākai orientēšanai ir uzzīmēta karte, kas atrodama iekš grāmatu vākiem un visu darbojošos personu vārdu uzskaitījums un amats. Tāpat ir jaunradīto vārdu skaidrojums un pāris brīnišķīgu ilustrāciju 🙂

Izlasīt ir tā vērts!

Raganis: Pēdējā vēlēšanās

Andžeja Sapkovska (Andrzej Sapkowski, 1948) raganis nevienam nav svešs. Atskaitot mani. Kad es biju izlasījusi ļoti sajūsminātu Annas atsauksmi par visu sāgu kopumā, sapratu, ka ir pēdejais laiks ar ragani iepazīties arī man. Tā es ķēros klāt Sapkovska darbam Pēdējā vēlēšanās (1993). Ziniet – vīlusies neesmu!

Raganis Geralts no Rīvijas ir īpašs. Viņš ir viens no spēcīgākajiem savā amatā visā plašajā apkaimē. Lai arī lielākoties ļaudis ir pateicīgi par atsvabināšanu no nešķīsteņiem, lielākoties viņi arī negrib maksāt. Jāpiebilst, ka ne vienmēr nākas nogalināt. Reizēm pietiek ar burvestības laušanu, piemēram, kā gadījumā ar strigu…

..ragaņa amats patiesi ir cienījams. Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. /189.lpp./

Šis darbs sastāv no 7 stāstiem. Iesākas ar manis jau pieminēto cīņu ar strigu, pēc kuras viņš gūst pamatīgus ievainojumus. Tie tiek ārstēti templī. Pārējie stāsti ir par citiem viņa varoņdarbiem. Šis darbs manī ir radījis diezgan daudz jautājumu. Zinot, ka ir vēl viens šāds pats stāstu krājums (Sword of the Destiny) un vēl 6 vienoti darbi par Geraltu, tad ceru ar laiku tur gūt atbildes.

Lai arī šis darbs tikai ieskicē pasauli, kādā dzīvo Geralts, tas mani paņēma savā varā. Nezinu, ko es biju gaidījusi sākot lasīt, tomēr apburta tiku un diezgan raiti izlasīju. Lasīšana notika ne tikai uz palodzes vai dīvanā, bet arī pieturā gaidot autobusu un reizumis arī ejot pa ielu (bija svarīgi tikt vismaz līdz rindkopas galam!). Ok, sākt lasīt bija pagrūti, reizumis pārlasīju rinkopas, bet kad es patiešām pieslēdzos… pasaule bija vaļā!

Nevaru teikt, ka fantāzijas pasaule man ir sveša, tomēr nevaru arī teikt, ka esmu ļoti zinoša. Līdz ar to sanāca, ka līdz šim nebiju saskārusies ar ”teoriju”, ka cilvēkus par briesmoņiem varēja pārvērst ar lāsta palīdzību (gan zinot, gan nezinot pašam vaininiekam) un ka raganis ir teju vienīgais, kurš var atburt. Un šeit es nedomāju par pasakām, bet par nopietniem fantāzijas darbiem. Vispār, Sapkovska pasaulē var sastapt visu iespējamo un neiespējamo, priecēja dažas sazīmētās un patīkami pārveidotās pasakas. Tāpat uzrunāja valoda un dažu nešķīsteņu izruna, piemēram, kikimora u.c. Jāuzteic arī dzīvīgais fragmentu stāstījums, kas virknējās kā pērles krellēs – dažbrīd šķita, ka manā galva ir ierīkots projektors un viss lasītais pārtop kino. Tieši tik precīzi un spilgti viss sarakstīts.

Runājot par pašu Geraltu… iekārojams vīrietis! 😀 Viņa amats ir diezgan nepateicīgs, tomēr kādam tas ir jādara. Mazliet skumji palika brīdī, kad saproti, ka vairums ļaužu viņa amatu jauc ar slepkavošanu un viņam nemitīgi ar šo stereotipu ir jācīnās. Skumji bija arī tas, ka viņā lielākoties tika saskatīts tikai amata pildītājs. Lai arī viņš ir mazliet citādāks nekā cilvēks parastais, arī viņā mājo vēlmes un vajadzības. Savas sāpes un prieki. Ļoti uzrunāja ceturtā stāsta sākums, kurā Geralts risina sarunu ar Jolu par sevi sakot, ka viņam šī saruna ir ārkārtīgi nepieciešama. Tajā viņš man šķita tik kails un neaizsargāts un vienlaicīgi par sevi atklāja tik daudz. Tas visā darbā ir tikai tāds mazs uzplaiksnījums. Man būtu gribējies piedzīvot vēl tādus. Katrā ziņā šis darbs mani noteikti ir ieintriģējis un radījis vēlmi sekot viņa turpmākajām gaitām.

Lai kā tur ar visu būtu, esmu iemesta Sapkovska pasaulē un negribu no tās atvadīties, kamēr man nebūs visas atbildes uz jautājumiem. Piemēram, par Cintru, Jeniferu, cilpu virs Geralta, vīziju darba beigās utt. utt. Dodiet man turpinājumus! 🙂

Mortekajs

Kaut kad, pagājušā gada vidū Dienas grāmata izdeva Kirila Bonfiljoli (Kyril Bonfiglioli, 1928 – 1985) darbu Mortekajs. Gaidāmās filmas ietekmē sakārojās arī izlasīt. Protams, uzzinot, ka tā ir triloģija, es nebiju diezko priecīga, bet gods izdevējiem – raiti ir izdotas arī pārējās. Secīgi visas daļas – Mortekajs: netēmē uz mani (1973), Mortekajs: galanti ar revolveri (1979) un Mortekajs: dažs skelets dažā skapī (1976).

Visu trīs darbu apvienotā, īsā anotācija: pirmajā mēs uzzinām, ka Čārlijs Mortekajs ir senu gleznu uzpircējs un eksperts. Tas, cik viņš ir godīgs, ir cits jautājums. Šis ir tāds diezgan trillerīgs gabals, jo netrūkst ne šaudīšanās, ne līķu. Otrajā mēs uzzinām, ka Mortekajam ir jāprecas ar jaunu un diezgan karstasinīgu dāmu vārdā Johanna. Arī aiz šī visa slēpjas afēra. Savukārt, trešajā Mortekajs un vēl divi vīrieši cenšas notvert sātanisku izvarotāju un pamanās iekulties diezgan nopietnās nepatikšanās.

Kad tikko iznāca pirmā daļa, diezgan ilgi domāju vai to lasīt vai labāk noskatīties filmu. Beigās sanāca gan grāmata, gan filma. Jāsaka gan, ka filma mani mazliet ietekmēja, jo lasot es kā Mortekaju spēju redzēt tikai Depu un kā Džoku – Bettany. Šis ir vienkārši lielisks tandēms! Tā kā šis tiek skandēts visur, es varu tikai pievienoties – tandēms ārkārtīgi līdzinās P. G. Vudhauza Vūsteram un Džīvsam. Viņu abu asprātības un humors ļoti bieži man lika pasmaidīt 🙂

Darbam ir tāda īpatnēja valoda. Atminos, ka sākums man lasījās diezgan grūti, bet tad kaut kā aizgāja – i ironija, i sarkasms, i viss pārējais. Tas arī mazliet sabremzēja lasīšanu, jo bija grūti uztvert sižetu. Bet kā jau minēju – viss aizgāja un pārējās daļas vienkārši ar baudu izlasīju. Vienvārdsakot, šis ir tāds ļoti ekscentrisks un asprātīgs kriminālromāns.

Darbā ir diezgan daudz tēlu, bet īsti pieminēšanas vērti ir tikai šie divi – Čārlijs un Džoks (vēl varētu arī Johannu, bet.. :D) Tātad, Čārlijs ir labs mākslas/gleznu pazinējs un izcils zaglis. Tik tāds mazliet gļēvs un varen kārs uz ēšanu. Ak, jā, arī diezgan miesaskārīgs. Lasot tās vietas, kurās Čārlijs iekuļas nepatikšanās un, ja iespējams, steidz paslēpties vai ņemt kājas pār pleciem, prātā vizualizējās Deps ar visām komiskajām sejas izteiksmēm. Savukārt, Džoks ir viņa kalps/algots rīkuļrāvējs, kurš pilda uzdotos uzdevumus vai arī nepilda tos gluži kā teikts. Mazliet skumji palika lasot otro daļu, jo tajā Džoks figurēja tik maz. Tas tēls ir radīts vienkārši satriecošs!

Pēc armijas Bonfiljoli ir nodarbojies ar mākslas priekšmetu tirdzniecību un Čārlijs izrādās ir autora alter ego. Man tas šķiet diezgan liels pluss, jo rada iespaidu, ka autors zina, ko raksta. Šim darbam un vispār 70-to gadu darbības videi ļoti piestāvēja tas, ka stāsts tiek stāstīts stāsta/piezīmju formā, bet ne pirmajā personā. It kā nav jau nekas īpašs, bet kaut kā šoreiz likās īpaši pieskanīgi.

Saliekot tagad visu kopā, kaut kā škiet, ka trešais darbs ir mazliet atšķirīgāks no pirmajiem, jo nefigurē mākslas darbi, šaušanas un smieklīgi aprakstītas bēgšanas. Jāatzīst, ka man mazliet trūka visu trīs grāmatu vienojošās līnijas. Tikpat labi šī varēja nebūt triloģija, bet grāmatu sērija par gleznu uzpircēju Mortekaju. Ja es pirmās divas vēl spēju savienot, tad trešā… tik ar tēliem ir pielipināma.

Kriminālromāni/trilleri vispār nav mans lauciņš, tāpēc varu teikt, ka ir ok, man patika, bet tas nemudina mani ķerties pie citiem šī žanra darbiem 🙂

***

Aizdzīt!
Aizmest ziemu kā pēdējo sniega piku 11.februāra naktī. Aizmest un ļaut tai ievelties ūdenī un tur izšķīst. Tā noteikti aiz sevis atstātu tukšumu.
Vakance aizņemta!
Pavasaris nāks ar dzīvību. Miegs aci ar ceriņiem un aicinās uz randiņu zaļumos. Tā smiesies un būs draiska. Tā liks vēlēties darīt skaistas, varbūt pat trakas lietas. Katrā ziņā, tā vienaldzīgu neatstās.
Jā, lai arī šī ziema ir bijusi fantastiska un darīts daudz kas skaists un traks… Esmu no tās nogurusi, arī no patstāvīgā aukstuma un nepieciešamības tuntulēties!

Debess aiztur elpu

Lasot Valda Rūmnieka un Andreja Miglas darbu Debess aiztur elpu, arī es to darīju. Roberts man bija iepaticies jau ar pirmajām lapām. Ko lai saka par autoriem – viņi ne tikai tandēmā raksta vēsturiskus un biogrāfiskus romānus, bet arī tandēmā parakstās 😀 (t.i., katrs sēž savā galda galā, bet vēlējumu izteikuši līdzīgu 🙂 )

Roberts ir skursteņslauķis. Juku laikos šis amats ir zelta vērtē, jo 1919.gada ziema iegadījusies īpaši barga, bet sildīties gribas visiem. Tas ir amats, kurš atver visas durvis, arī tās aiz kurām sēž svarīgi valdības vīri. Ir sagadījies tā, ka Roberts ir arī tāds kā spiegs, sagādnieks un ir bijis virsnieks, t.i., vīrs ar sakariem. Kā nu bez tā – arī nedaudz mīlestības šeit iepludināts. Viens ir skaidrs – visi iesaistītie personāži cīnās par savu Latviju un savu vietu tajā.

Autori itin nemaz nav klīrējušies un lasītāju ātri vien iemet notikumu virpulī. Jau sākot ar pirmajām lapaspusēm ir lasāms par Latvijas sarežģīto situāciju. Tāpat uzreiz tiek ieskicēti romāna varoņi un jau uzreiz top skaidrs, par ko katrs cīnīsies. Un ir tā kā pēcvārdā raksta vēsturnieks R. Simsons – katram no viņiem bija sava brīvā Latvija. Kādam tā bija ar komunismu priekšgalā, kādam – ar baltvāciešiem, bet centrālajiem tēliem – no svešām varām brīva, tāda, kurā latvieši paši visu var un dara.

Es ļoti sa-sadomājos par cēlo nākotni pērn novembrī. Ka būs skaista, demokrātiska Latvija, kur mīlēs dzeju, mākslu un mūziku. Kur viņa ir? Latvija iet bojā!
– Viņa neiet bojā un nekad neies.
– Jūs tam ticat, Robert?
– Nē. Es to vienkārši zinu. /145.lpp./

Patiesībā, ja labi grib, autori mierīgi no šī darba varētu radīt šobrīd tik populāro triloģiju (es tomēr ceru, ka nē). No Latvijas atbrīvošanas cīņām šajā darbā aprakstīts ir pirmais posms – Ulmaņa, Stučkas un Niedras valdību periods (1918.g.decembris – 1919.g. jūlijs). Iesākas ar strēlnieku atvesto lielinieku idejām un valdību un noslēdzas ar Strazdumuižas pamiera līgumu, bet fonā pavisam viegli ir ieskicēts Bermonts… Kaut kā šķiet, ka šis ir bijis viens no asiņainākajiem posmiem, jo šis ir pazīstams arī ar sarkano un balto teroru. Nedomājiet, ka elles mašinērija tika darbināta tikai 2PK! Arī pēc 1PK ir klājies patiešām grūti… Nošaut tūkstošiem nevainīgu iedzīvotāju absurdu iemeslu dēļ… Un tās koncentrācijas nometnes!

Šajā darbā ir daudz iesaistīto personu. Ir tā kā teica prezentācijas pasākumā – izdomātie personāži ir dzīvāki par dzīviem. Man nebija problēmu noticēt Robertam, Mirdzai, Borgam vai Nadīnai. Viņi katrs rīkojās pēc savas pārliecības un ticības. Jāatzīst, ka vienu brīdi mazliet kaitināja Arvīds, bet saprast var – laiki tādi un izšķirties, kam pieslieties… Lai arī man ir grūti iedomāties tā laika situāciju, kurā ar vienu nepareizi pateiktu/uzrakstītu teikumu tevi var apvainot neeksistējošā noziegumā, Arvīda čīkstēšana… Ak, kā brīžiem gribējās viņu iekaustīt, lai taču sāk darboties un domāt, ne tikai sēdēt uz vietas un gauzties par iznīcināto mākslu! Prieks, ka puisis beigās puslīdz saņēmās. Roberts… hmm, tāds superzellis. 🙂 Viņš vienmēr uzradās īstajos brīžos. Ok, reizumis tas raisīja neticamību, bet varbūt tais laikos tas viss bija iespējams!

Tik tiešām – kas viņš, Roberts Zaļkalns, īsti ir? /245.lpp./

Prieks, ka autori nav baidījušies no šī sarežģītā laika posma un spējuši radīt šo darbu. Jāatzīst, ka nemaz tik daudz darbu par šo tēmu nemaz nezinu. Pie tam šis ir mazliet māksliniecisks/dzejisks darbs, jo paralēli politiskajiem notikumiem un mīlas līnijai līdzās stāvēja māksla un tās norises. Ja runā par pašu romānu, tad tam nav plūstošas sižeta līnijas. Tas, manuprāt, diezgan labi parāda šo juku laiku, kad viss varēja mainīties dažās sekundēs. Patika arī savdabīgās beigas – priekšā jaušama cīņa ar Bermontu, bet no vēstures jau zināms, kā tā beigsies.

Nobeigumam citāts no vēsturnieka R. Simsona pēcvārda:

Diemžēl šodienas Latvija nav tikusi tālāk par 1919.gada Latviju un, līdzīgi grāmatas varoņiem, mēs atkal esam spiesti raudzīties uz saviem valstvīriem un viņu nesaprotamos lēmumus skaidrot ar lielvalstu īpašajām interesēm. /348.lpp./

 

Čārlija pēdējā deja

Čaplins, Čaplins, Čaplins! Tik ļoti patīk 🙂 Tieši šī iemesla dēļ gribējās zināt, ko savā darbā Čārlija pēdējā deja (2012) piedāvās itāļu rakstnieks Fabio Stasi (Fabio Stassi, 1962). Lasot anotāciju, interesi izraisīja arī jautājums – vai Čaplins spēs sasmīdināt Nāvi?

Gluži kā Dikensa Ziemassvētku stāstā par Skrūdžu, arī šajā Ziemassvētkos pie Čārlija ciemos atnāk Nāve. Šī saka, ka Čārlijam laiks doties tālāk. Čaplins tik ļoti grib redzēt kā uzaug viņa dēls Kristofers, ka tiek piedāvāts darījums – ja viņš spēs sasmīdināt Nāvi, tad viņš būs nopelnījis vēl vienu dzīves gadu. Un tā līdz viņam tas neizdosies. Nāve piekrīt, jo… viņa nekad nesmejas. Tiešām? Un ko vēl dara Čārlijs? Raksta savam dēlam vēstules, kurās atklāj savas dzīves detaļas…

Man vajadzēja pašam visu sasniegt. Vajadzēja vērot. Lai katra mana kustība būtu radusies no dzīves vērojumiem. /50.lpp./

Esmu lasījusi Čaplina autobiogrāfiju Mana dzīve un D. Robinsona Kino. 100 būtiskas idejas. Sākot lasīt Stasi darbu, iepriekšminētās man maisījās pa galvu un nepārtraukti meklēju zināmos faktus. Sapratu, ka tā tālu netikšu, jo šis ir romāns. Uz reāliem faktiem balstīts, bet tomēr romāns. Atmetu visu info un vienkārši lasīju. Tā gāja labāk. Šis darbs ir tik… silts! Šī darba lielākais raksturlielums – komiskums, kuram pāri guļas skumjas. Principā darbs ir tāds pats kā Čaplina slavenākais tēls Klaidonis. Viņš it kā rāda jokus un viņa neveiklība izraisa smieklus, taču viņa sejā bieži lasāmas skumjas. Visspilgtāk tas laikam bija viņa filmā The Kid.

NĀVE. Nekad nevienā filmā neesmu redzējusi skumjāku komisko aktieri par tevi. /226.lpp./

Principā varētu teikt, ka šis darbs ir par ceļu kā Čaplins nonāca līdz Klaidoņa tēlam. Pirmo reizi uz skatuves uzkāpa 5 gadu vecumā, kad bija jāglābj māte no apkaunojošas situācijas un dziedāja. Visi bija sajūsmā! Tālākais jau bija netieši. Pirmajā Amerikas tūrē tik ļoti nobijās no vēlreizējas izgāšanās, ka laidās lapās. Viņa klejojumi pa Ameriku bija nebeidzami. Piedzīvojis visu iespējamo, iemācījies daudz dažādus darbus un saticis neskaitāmus kolorītus cilvēkus. Šķiet, ka viņi visi kaut ko deva vēlākajam Klaidonim. Iespējams, ka kāds cits būtu šajā garajā ceļā ”salūzis”, bet ne viņš. Viņā mājoja sasnieguma alkas, vēlme izsisties un pats galvenais – drosme. Tā viņam palīdzējusi visā garajā dzīves ceļā…

Visu mūžu esmu aizvadījis, cenzdamies būt īsts aktieris – sīks un kluss, taču izteiksmīgs arī bez pārcentības un pārspīlētas pašapziņas, un neīstuma. /124.lpp./

Līdztekus šis ir darbs par īstās kino ēras aizsākšanos. Laiks, kurā cilvēki kino uztver kā īslaicīgu aizraušanos, kuru drīz vien nomainīs citi izgudrojumi. Bet redz kā – ar pavisam minimālām izmaiņām kino pastāv joprojām. Un šeit gan ir fakts, kuru es gribētu, bet nevaru pārbaudīt, jo pie rokas nav viņa autobiogrāfijas – kā viņš pirmo reizi iesaistījās kino. Tāpat vien, salīdzināšanai. To daļu, kurā pret viņu izturējās noraidoši ir manā prātā, bet vai pirmais bija teksta rakstītāja amats… Eh, tas nav no svara. Svarīgs ir gaismas kūlis, kurš rādīja kadru pēc kadra un valdzināja gados jauno Čārliju. Un filmas, ar kurām Čārlijs savaldzināja daudzus. Tā pavisam nejauši 🙂

Man prieks, ka Čaplins dzīves beigās bija patiesi laimīgs. Šķiet, ka būs jāpasakās Ūnai. Viņa tomēr ir bijusi brīnumaina. Pēc sūrās bērnības un jaunības gadiem, viņš to bija pelnījis. Un mani itin nemaz neapbēdina šis romāns un autora uzdrīkstēšanās rakstīt par izdomātu papildus dzīves gadu kaulēšanu. Kaut kādā ziņā pat gribas teikt, ka šis romāns ir papildinājums visām biogrāfijām, jo pieminētas daudzas sīkas lietas un notikumi, kuri citur varbūt  paskrien garām. Patīk arī autora valoda un darba sadalījums: ainas ar Nāvi izskatās pēc scenārija, bet vēstules stila ziņā atdarina viņa paša biogrāfiju. Noteikti iesaku un saldajā ēdienā obligāti kaut kas arī jānoskatās!

Beigām esmu izvēlējusies divus jaukus citātus:

..atmiņu pierakstīšana uz papīra mani nomierināja. Šķita, ka ikkatrs no šiem vārdiem ir vieglāks par gaisa balonu un pierakstīdams es tos esmu nostiprinājis, piesējis. /215.lpp./

..dzīve bez vēlmēm un iekāres nav nekāda dzīve. /265.lpp./

Grāmatsvētku diskusijas 2016

Šis gads no citiem grāmatsvētkiem atšķīrās ar to, ka bez ierastajām lietām (apgādu apstaigāšana, grāmatu maiņas punkts) man bija ieplānoti vēl divi pasākumi – grāmatas Debess aiztur elpu atklāšanas pasākums un 20.gadsimta izcilie stilisti un izaicinājumi to tulkošanā. Vienu brīdi man jau škita, ka to otro nesagaidīšu…

***

Mans rīts sākās agri. Ātri pabrokastoju, sapakoju grāmatu maiņai domātās grāmatas un devos Ķīpsalas virzienā. Biju mazliet pārsteigusies, jo ierados pusstundu pirms domātā laika, pus11. Iegūto pusstundu izmantoju, lai nedaudz draudzīgi pagrūstītos pie Zvaigznes kilograms kultūras – 3eur/kg par grāmatām (protams, ka kaut ko arī iegādājos ne tikai šajā, bet arī otrajā reizē :D). Pēcāk ieriktējos nolūkotajā vietā un gaidīju, kad sāksies Debess aiztur elpu atvēršanas pasākums, kā dēļ arī biju tik agri cēlusies.

Visu prezentēšanu vadīja Ēriks Hānbergs – nopietna paskata onkulis, kuram bija diezgan īpatnēja, bet laba humorizjūta. Pirmo izteikties viņš aicināja vienu no autoriem, Andreju Miglu. Viņš savu runu sāka ar stāstījumu par cilvēku lomām valsts veidošanā, pieminot varonīgās Ziemassvētku kaujas, kurām vairs nav jāatkārtojas. Viņš teica, ka ar domu ‘’paša latvieša rokās ir mūsu tautas un mūsu valsts liktenis’’ ir sākta grāmata. Savā īsajā runā piemin arī lietas, kuras vispārēji ir zināmas, bet sīkumus zina retais, piemēram, par Stūra māju (bijusi jau pirms 1941.gada), 9.maijs ir trīs varonīgu lidotāju dienu, nacionālie partizāni bijuši visā Latvijā utt. Pats galvenais – latvieši zināja, ka bez pašu dalības nebūs brīvas Latvijas.

Uz Hānberga jautājumu, kā viņi sāka rakstīt romānu un kāpēc tieši šis posms, Valdis Rūmnieks atbild apmēram tā: ‘’Patika lielā pretrunība, kad Latvijā bija trīs valdības un kā šie spēki savstarpēji spēlējušies un kā šajā laikā ir saprasts parastais cilvēks’’. Tāpat viņš piebilda, ka tajos laikos cilvēki barojušies no baumām un pareizo cilvēku informācijas, jo nekas neesot funkcionējis! Tas autoriem šķitis ārkārtīgi interesanti. Tāpat ir skatījušies uz sabiedrotajiem – angļiem, amerikāņiem un frančiem. Kāda loma ir igauņiem? Kādas ir attiecības starp Zemitānu un Balodi?

Tika runāts arī par personāžiem – cik daudzi izdomāti, cik reāli. Katrā ziņā, Rūmnieks informēja, ka vēsturiskās personības ir atainotas pilnībā, nekas netiekot notušēts un slēpts, bet izdomātie – pielāgoti vajadzībām un laikiem.

Pie vārda tika arī Maruta Blūzma (? – labojiet mani, ja atceraties pareizi!) – grāmatā sastopamā lidotāja Valdemāra Jakubova brāļameita, darba redaktore (kurai vārdu neatminos) un Bārbala Simsone. Jāpiebilst, ka pa vidu visam šim Andris Bulis nolasīja divus, autoru izvēlētus darba fragmentus. Man lasījumi ļoti patika un nebūtu nekas iebilstams, ja viņš būtu man priekšā izlasījis visu darbu 😀

Pēc prezentēšanas visi interesenti tika aicināti uz 13 minūšu autogrāfiem. Arī es laimīga tiku pie saviem. Ko lai saka – katrs parakstījās savā galda galā, bet ieraksti ir diezgan līdzīgi. Pat to viņi dara tandēmā!

***

Pēc prezentācijas sagaidīju Norelli un staigājām no viena apgāda uz otru. Pārlaimīga tiku pie dažiem sen kārotiem darbiem un pie reizes satikām vēl pāris pazīstamu cilvēku. Bet tas nav svarīgi. Pulkstenis rādīja pustrīs. Man viss bija apnicis, gribējās mājās un tā. Bija palikusi pusstunda līdz vēl vienai kārotai ‘’lekcijai’’ – 20.gadsimta izcilie stilisti un izaicinājumi to tulkošanā. Es taču nevaru iet prom, ja palikusi tikai pusstunda! Paklausījāmies, ko runā Otto Ozols un kaut kāds vecis no Migrācijas dienesta saistībā ar Ozola darbu Neērtās patiesības. Klausoties viņos, man vārījās asinis. Frāzes kā ‘’alternatīva deportācijai’’, ‘’laiks dzemdēt’’ un vēl dažas nebija foršas… Biju laimīga, kad viņu laiks beidzās, bet ne tik laimīga, kad Norelle mani pameta!

Tulkotāju diskusiju vadīja Guntis Berelis. Iesaistītie tulkotāji – Dace Meiere un Dens Dimiņš. Vēl bija jābūt Edvīnam Raupam, bet… Iesākumā Berelis izrunāja visu par Karlosu Santosu un viņa grūto darbu Klusuma laiks, par ko patiesībā bija jāstāsta Raupam. Meierei bija Roberto Bolanjo un viņa specifika iekš 2666 un Mežonīgie detektīvi, bet Dimiņam – Selīns ar svaigi iztulkoto Ceļojums līdz nakts galam.

Berelis vispirms izvaicāja Meieri. Viņa tulkot Bolanjo esot izvēlējusies pati, jo gribēja lai šo trako autoru lasītu arī latviešu lasītāji. Tulkojot pēdējo, vispirms iztulkojusi viena personāža tekstus, tad otra (kopā 52) un tad visu lipinājusi kopā. Ja labi pārzina Latīņamerikas literatūras un kultūras notikumus, šajā romānā varot manīt labu kompilāciju. Tālāk viņa runā par tulkošanas vieglumu vai grūtumu: saka, ka plānās grāmatas tulkot ir grūtāk, jo jāiejūtas autora prātā un ādā, tāpēc labāk izvēlās biezākus romānus, jo lapu mētāšana, lamāšanās un mokas esot vienādas 😀 Patika arī viņas atbilde par valodām. Daudzās valodas galvā dzīvo katra savā plauktiņā – runājot brīvi lēkā no valodas uz valodas, bet strādājot – cenšas nejaukt un nelasa neko latviski. Katrā ziņā tipogrāfijā ir vairāki darbi, kuri drīzumā ieraudzīs dienasgaismu.

Tālāk Berelis tincināja Dimiņu (ātri piebildīšu, ka Dimiņš atstāja ļoti pozitīvu un smaidīgu iespaidu par sevi; protams, Meiere arī). Arī viņš stāstīja par valodu apguvēm – labi zinot 3-4 valodas, lasīšanas līmenī – kādas 8. Visbrīvāk tulko no franču. Un valodas mācīšanās nav tikai gramatika un vārdi, bet arī attiecīgās valsts kultūras notikumi. Kad jūtas drošs valodā, tad arī uzņemas tulkošanu, piemēram, no kādas Balkānu valodas. Tālāk viņš runāja par Selīnu, kurš ir pretrunīgs – vai nu patiks vai nē. Viņš esot mainījis literāro valodu un savā ziņā ir ledlauzis. Rakstījis vārdus, kas tā laika literatūrā nebija pieņemti; ir pats par sevi un nav salīdzināms, lai gan pielīdzina Prustam. Selīns daudzās valodās nav nemaz tulkots sarežģītības dēļ. Galvenais tulkošanas grūtums esot domu blīvums. To visu 100% paturēt tulkojumā nav bijis iespējams, bet centies maksimāli visu pārnest uz latviešu valodu un izmantojis arī komentārus, lai atvieglotu lasīšanu. Tāpat ieviesis nodaļas, kas oriģinālā nav. Darbā izmantoti 20.-30.gadu vārdi, bet tie latviešu lasītājiem nebūtu saprotami, tāpēc izmantojis mūsdienu slengu. Šobrīd ir ķēries pie bulgāru autora, kura tulkošanai krāj senus vārdus no A. Deglava Rīga un tapšanas stadijā ir Velbeka Pakļaušanās.

Pēc diskusijas sekoja jautājumi un varēja tikt arī pie autogrāfiem. Skumji, bet es neko nebiju paņēmusi no abu tulkotajām grāmatām 😦 Tā paliku bešā…

***

Pēc tam nejaušība saveda ar paziņu un laimīgas čāpojām prom no grāmatu valstības…