Virsrakstu dzeja

Padodos! Paldies Ingai P. par ierosinājumu un iedvesmu 🙂
Atvēru skapi un nopriecājos, ka šīs nav visas manas grāmatas. Uz ātru roku man tapa šis:

Iepriekšējās dienas sala
Laika atkārtojums
Mēra kaps
Smilšu pulkstenī birst cits laiks

Kopš tā laika
Nejaušību eņģelis
Pavasara ūdeņi
Apskāviens

Rāmais haoss
Pasaku stāstnieks
Liekulības tirgus
Maldināšana

Septiņas minūtes pēc pusnakts
Trīs sekundes debesu
Nodevīgā sirds
Kas taisa sniegu?

Franču romāns

Kādu dienu man īsziņā tika paziņots, ka priekš manis ir nopirkta grāmata. Vēl tikai jāsadomā svētki, lai to dāvinātu. Uz to brīdi man tas šķita dīvaini, bet ok, lai būtu. Un tie tika izdomāti – gada pazīšanās svētki. Tik tiešām, vesels gads apkārt! Tā kā man ļooti, nu ļoooti patika Ūna un Selindžers, Viņš pēc sajūtām man uzdāvināja Frederika Beigbedera Franču romānu. Šis darbs bija pieminēts sarunās arī agrāk, man varētu patikt, piestāvēt utt., bet kaut kā nebiju pacentusies par to pārliecināties. Katrā ziņā Palīgā piedod krīze tik tiešām ir pārvarēta 😀

Beigbeders savu stāstu iesāk ar bēgšanas ainu. Viņš un viņa draugs tiek pieķerti šņaucam no mašīnas priekšējā pārsega (?). Protams, ka viņu iesēdina. Sākumā viņš domā, ka tas būs īslaicīgi (slavens tak!), bet saprotot, ka sēdēšana būs netaisni ilga… Gribot negribot ir jāgremdējas atmiņās, jo tas ir veids kā aizbēgt no klaustrofobiskajām sajūtām. Tikai kur šīs atmiņas slēpjas?

Centos ne par ko nedomāt, taču tas nebija iespējams – ja cilvēku iesprosto šaurā alā, smadzenes sāk darboties kā neprātīgas, cilvēks velti cenšas nepakļauties panikai,.. /10.lpp./

Ja lasot Ūnu es nodomāju, ka Beigbeders tomēr ir spējīgs uzrakstīt arī kaut ko labu, tad lasot šo, esmu pārliecinājusies – viņš ir spējīgs radīt labus darbus! Biju tikai neveiksmīgi iesākusi. Vai arī man ir nedaudz mainījusies lasāmā gaume. Katrā ziņā ir doma kādreiz ielūkoties vēl kādā viņa darbā.

Gan jau katrs ir piefiksējis, ka ilgāka palikšana vienatnē liek pārdomāt pagātni, gremdēties atmiņās un varbūt tās pat pierakstīt. Autoram gan tā ir iznākusi tāda piespiedu mobilizēšanās, aiziešana no pasaules sevī. Pa lielam šī ir tāda diezgan melanholiska grāmata. Lasot to, arī es centos atcerēties savas atmiņas, bet sākotnēji man veicās tieši tāpat kā autoram, jo ‘‘..es rakājos pa atmiņu kā pa tukšu čemodānu un neko tur neatrodu, ..” /13.lpp./. Bet vai es varētu kā autors sarakstīt kaut ko līdzīgu šim? Noteikti nē.

Darbam sanāk tādas kā divas sižeta līnijas – viena ir jau pieminētās atmiņas un otra par sēdēšanu izolatorā un gaidot tiesas slēdzienu. Tā otrā līnija man vienkārši lasījās kā aizraujošs sižets un ar nepacietību gaidīju tās labo vai slikto noslēgumu. Savukārt, pirmā līnija man likās ļoti atvērta, pat personiska. Šķita, ka autors tajā ir atklājis savas dvēseles dzīles visai pasaulei. To, kā dažādie notikumi sakārtojušies sakarībās un izraisījuši vienu notikumu pēc otra, ģimenes saikņu meklēšana, varbūt pat savas vietas atrašana.

Vai visa pierakstīšana var mums palīdzēt? Varbūt tas tiešām ir zināms melanholijas paveids. Kā viņš pats saka: ”..rakstīt nozīmē izlasīt sevi. Rakstīšana atdzīvina atmiņas,..” /16.lpp./ Un tam var tikai piekrist. Arī man ir parādījusies dabiska vēlme spilgtākās lietas un notikumus pierakstīt. Un rakstīšanas gaitā var atcerēties daudz ko… Bet kāpēc es šādi nespēju atcerēties visu savu bērnību, vien dažas epizodes? Es taču to nepieraksīju kā autors, kurš ”varbūt visu aizmirsis tāpēc, ka atmiņas glabājās šajās pazaudētajās bērnu dienu burtnīcās.” /112.lpp./ Hmm, ”ja nu es neko neatceros tāpēc, ka nav nekā, ko atcerēties?” /15.lpp./

Šis bija darbs ne tikai par viņu un viņa ģimeni, bet arī par valsti. Lai cik skaista tā izskatītos fotogrāfijās, tā nav nevainojama. Šī viņa frāze to tikai apliecina:

Īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju. /23.lpp./

Birokrātija. Lūk, kas ir Francija. Grāmatu izlasīju jau pirms mēneša, bet šķiet, ka tur bija arī nedaudz par valsts vēsturi, par koloniju zaudēšanu un par to, kā tā kļuva tāda, kāda tā ir šobrīd. Par to, kāpēc tai ir tāda attieksme pret cilvēkiem.

Šis darbs tiešām bija skaists. Viņš nenošāva greizi man to iesakot un pēcāk arī dāvinot. Tajā jautās tik daudz visa kā. Beigbeders ir atklāts ne tikai rakstot par atmiņām, kuras cenšas uztaustīt sēžot kamerā, bet arī sajūtās. Dažbrīd tās šķita pazīstamas. Arī Viņš prot sajūtas uzrakstīt. Daudz kas gan paliek aizkadrā, bet vienalga. Tas, kas parādās atklātībā, ir skaisti. Sajūtām piemeklēt pareizos vārdus nav nemaz tik viegli. Nu jau es to zinu. Un lai to neaizmirstu, šis darbs būs pārlasāms un pārlasāms.