Mazais pārsteigums no man iemīļotās lietuviešu 
rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites (Kristina Sabaliauskaitė). Rudenī pabiju Lietuvā un veikalā ieraudzīju viņas grāmatu Silva Rerum III (2014). Tiešām pārsteiguma moments, jo biju domājusi, ka šis stāsts ir noslēdzies, bet še tev (manas domas par pirmajām divām lasāmas šeit, tiesa, ne pārāk labā rakstā, bet atmiņu atsvaidzināja gan)! Izrādās, ka tā ir triloģija, bet ko ar tiem autoriem var zināt. Lietuvā pirmais metiens tika izķerts trīs dienu laikā. Tā nu cerēju, ka stāsts latviešu valodā netiks pamests pusratā un tiks iztulkota arī šī trešā daļa. Paldies Dacei Meierei. Tulkojums, kā jau parasti, ir burvīgs 🙂
Tātad, šis ir stāsts par 18.gs. vidu un Petru Antanu Norvaišu no Milkantiem. Vēlēdamies dzīvot labāk par saviem vecākiem, ir uzkalpojies līdz ekonomam Vilņā, kuru vada Radvilas. Petrs tic tikai skaitļiem un faktiem, jo par tiem nekā uzticamāka nav. Tomēr viņam nākas būt par liecinieku Radvilu ģimenes drāmai. Kur nu par liecinieku. Viņš klūst par starpnieku visos lielajos notikumos. Atcerieties, valsts sākas ar ģimeni. Un, ja ģimene nav laba, kā laba var būt valsts?
Ja es pareizi atceros, tad lasot pirmās grāmatas, man priekšplānā izvirzījās Norvaišas un to likteņi cauri laikiem. Šajā es caur Petru Antanu ļoti spēcīgi sajutu laiku. To briesmīgi uzpūsto gadsimtu, kad viss tiek slēpts zem smiņķu kārtām un parūkām. Uzpūsts ar netiešām, diplomātiskām runām un viltotām emocijām, teatrālismu un alkām pēc lielākas varas.
… mūsdienās taču svarīgāk ir izrādīties, pārliecinoši izskatīties, un nevienam nerūp, kas esi patiesībā, [..], mūsu tagadne ir tieši pretēja – tikai formas vien, tikai dekrācijas, tikai ilūzija, teātris, māņi; … /278.lpp./
18.gadsimtam raksturīgi bija dažādi okultie seansi un šīs tēmas studēšana. Arī Viļņas un Nesvīžas augstmaņiem nav gājusi secen šī apsēstība. Pareizāk gan būtu teikt, kabalistisko zināšanu studijas un minējumi par mūžīgo dzīvi un filozofu akmeni. Cik tas tomēr ir paradoksāli! Kristīgi ļaudis, bet nekaunas visā vainot žīdus. Ir zudušas teju vai visas Vilņas žīdiem piešķirtās privilēģijas. Lai arī ir žīdu noliedzēji, tas viņiem neliedz studēt viņu gudrības. Vai tad nebūtu bijis loģiski, ka tiek noliegts viss, kas saistīts ar šo tautu? Man patika, ka Petrs Antans bija… diplomāts, tā varētu teikt. Viņam bija vienalga, ko par viņu padomās zemākas kārtas ļaudis un ja bija izdevīgi sadarboties ar ebrejiem, viņš to arī darīja.
Biju jau aizmirsusi, ka Sabaļauskaite savā stāstā patiešām visu stāsta, jo dialogu kā tādu nav. Absolūti viss ir stāsta formā. Un mani tas joprojām aizrāva. Arī šī daļa ir viscaur vēsturiska, daudz dažādu faktu pilna. Notikumus Vilņā un Nesvīžā man tagad bija krietni vieglāk iztēloties, jo ir būts. Ja būs iespēja vēl kādreiz aizbraukt uz Viļņu, tad vēl cītīgāk pētīšu katedrāli. Vāka noformējumi visām trim grāmatām ir fantastiski. Patiešām piestāv šim stāstam. Lasiet un baudiet! No visas sirds iesaku šo darbu!
P.S. Laba intervija ar autori ir lasāma šeit.
thestoryofelza 