Lasāmgabali XV

Divi laikaposmi, divi dažādi darbi. Izlasīti jau pirms kāda laiciņa, tomēr tikai tagad esmu saņēmusies bilst kādu vārdu. Tātad, īsumā šādi:

Ceļš. Atmiņas. Iespēja labot kļūdas. Trīs galvenās lietas, līdz kam noved300x0_cover Harolda Fraja došanās līdz pastkastītei un tomēr vēl tālāk un tā pāri visai Anglijai. Reičela Džoisa (Rachel Joyce) piedāvā patiešām brīnišķīgu darbu – Harolda Fraja neticamais svētceļojums (2012) un pašu, pašu galveno ir paslēpusi līdz pašām beigām. Tas šīm darbam piedod vērtību un pārdomas par dzīvi. Cik dažādi tā var iegrozīties. Tātad, stāsts ir par kādu pensionējušos vīrieti vārdā Harolds Frajs. Kādu dienu viņš saņem vēstuli no savas bijušās kolēģes, kurā paziņots, ka viņa drīz mirs. Viņš uzraksta atbildi un dodas iemest vēstuli pastkastītē. Un tad dodas uz nākamo, jo pirmajā nav iemetis. Taču pie nākamās viņš saprot, ka viņam ir jādodas pie kolēģes ar kājām. Kamēr viņš ies, tikmēr viņa dzīvos. Man ļoti patika Harolda atziņa, ka visu mūžu braucot ar mašīnu, viņš ir palaidis garām tik daudz. Ejot ar kājām, var redzēt plašāk un vairāk iepazīt pasauli. Gribot negribot pār tevi sāk gāzties atmiņu lavīnas un dzīves analīzes. Bet šis nav viena cilvēka stāsts. Šī ir divu cilvēku dzīve. Arī viņa sieva Morīna nododas pārdomām par vīru. Nav viegli sēdēt mājās un gaidīt. Viss stāsts kopā ir tā saaudies, ka brīžiem attopies skatāmies vienā punktā. Jā, šis ir mazliet skumīgs stāsts, bet viss jau turpinās.

Harolds bija atskārtis, ka ceļš, ko viņš iet, lai izpirktu pieļautās kļūdas, reizē ir arī ceļojums, kas māca akceptēt citu cilvēku savdabību. /80.lpp./

Jāpiebilst, ka šīs ir autores debijas darbs. 2013.gadā ir tapis otrs romāns Perfect, tāpēc ceru, ka šis arī reiz tiks tulkots.

file40517065_22ad10c3Tā nu sanācis, ka no Bulgakova  (Михаил А. Булгаков, 1891 – 1940) neko nebiju lasījusi. Kamēr briestu viņa meistardarbam, tikmēr nolēmu iepazīties ar kādu citu viņa labi atzītu romānu – Teātra romāns (1938). Romāns ir uzrakstīts ļoti reālistiski, labi pārzinot teātra vidi. Un nav brīnums. Šis izrādās ir autobiogrāfisks darbs par posmu, kad Bulgakovs bija depresijā un zvanīja PSRS vadībai, lai piešķir viņam darbu kaut vai teātrī (šai laikā viņam bija aizliegts publicēties un no repertuāriem bija izņemtas visas viņa lugas – tas draudēja ar nabadzību un ielu) un tā viņš sāka strādāt Maskavas Dailes teātrī. Runājot par pašu darbu, tad tas vēsta par Sergeju Leontjeviču Maksudovu un viņa centieniem kļūt par rakstnieku. Viņa romāns tiek atzīts par briesmīgu (cenzūra nemūžam neko tādu nelaidīs cauri). Aiz bēdām Maksudovs sāk redzēt ainiņas no lapu dzīlēm un tā top luga. Tāda luga, kuru grib uzvest teātrī un tomēr uzvešanas darbi tiek nepārtraukti vilcināti. Man šķiet, ka šis ir patiešām labs romāns un tai pašā laikā  laba laika liecība par teātru dzīvi. Un par to, ka lugu autoriem nebija absolūti nekādas teikšanas un tiesību. Kā teātru direktori teica, tā bija jābūt. Nezinu, vai tā ir tāda raksturīga iezīme vai kārtējā sagadīšanās, bet arī šis darbs (vēl tā bija ar Gogoļa Mirušajām dvēselēm) man atstāj tādu nepabeigtības sajūtu. Uzveda, neuzveda? Patiesībā šeit varētu rakt un rakt tai dziļumā, bet tas nav šīs sadaļas mērķis. Katrā ziņā prieks, ka lasīju, izlasīju un gribu vēl!

Advertisements

One comment on “Lasāmgabali XV

  1. Atpakaļ ziņojums: Lasāmgabali XXXII | thestoryofelza

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s