Simukas Sniegbaltītes triloģija

Gada pirmā triloģija izlasīta. Maza atelpa no Bulgakova iegūta. Tomēr nav tā, ka varu tūlīt atkal ķerties pie pusē pamestās grāmatas. Triloģijas beigas nelaiž mani vaļā. Nē, nē, nebija spožas kā tādas, bet tā noskaņa… Varbūt to piedeva austiņās skanošā mūzika vai arī brauciens autobusā. Nu, kaut kas man lika atlikušo ceļa gabalu iegrimt vieglās pārdomās. Es nekādā gadījumā nepiekrītu, ka Salla Simuka (Salla Simukka, 1981) un viņas Sniegbaltītes triloģija ir salīdzināma ar Lārsonu un Nesbē. Bet ja to latiņu nolaiž  zemāk, uz jauniešu līmeni, bija ok.

Tātad, triloģija un tās secība: Sārta kā asinis (2013), Balta kā sniegs (2013) un Melna kā ogle (2014). Tās darbības centrā ir Lumiki Andersone (Lumikki no somu valodas nozīmē Sniegbaltīte) un viņai ir talants iekulties nepatikšanās. Ja nebūtu tās vienas līnijas, es nepateiktu, ka tā ir triloģija. Katra vēsta par citiem notikumiem. Pirmajā daļā Lumiki iekuļas narkodīleru afērā, otrajā nokļūst sektas nagos Prāgā, bet trešajā viņu terorizē kāds vājprātīgs pielūdzējs. Trilleris jauniešiem.

Ja jāparokas mazliet dziļāk, tad esmu mazliet vīlusies. Es zinu, ka šis viss ir domāts jauniešiem, bet man patiešām šim darbam pietrūka dziļuma. Autore ir labi pratusi radīt sajūtu, ka tūlīt, tūlīt kaut kas notiks, tomēr notikumu ir atstāstījusi diezgan virspusēji. Tas pats ar katras daļas beigām – izlasot katru daļu, atskārtu, ka autore man ir atņēmusi atrisinājumu. Ir ”bamm” un nākamā rindkopa jau vēsta par laiku pēc divām nedēļām un notikušajām pārmaiņām. Nu nevar vienā rindkopā pateikt, kā viss atrisinājās. Nevar! Ja darbs būtu dziļāks, tas būtu arī biezāks. Ja ir laiks, triloģiju var izlasīt dienas laikā.

Runājot par valodu, tad jāsaka, ka tā ir… ne gluži bagāta, bet ar īpašu izteiksmi. Lasot tekstā šo un tamlīdzīgos teikumus kā: ”Reiz dzīvoja meitene, kura iemācījās baidīties” ir ļoti iedarbīgi. Tie ir kā tādi mazi pavedieni vai norādījumi uz pagātni vai nākotni. Tas manī radīja to pasaku sajūtu, tikai pasaka bija modernizēta. It īpaši šī sajūta bija trešajā daļā. Varbūt Sniegbaltītei tiešām varēja riebties princis un labāk patikt viņas tumšais ēnu mežs. Tomēr man nepatika, ka autore tik ļoti bieži atgādina, kas notika iepriekš. Tāda… lapu tērēšana.

Lai nu kā, nav jau nemaz tik slikti. Domāju, ka priekš jauniešiem šis ir labs trilleris (labāk lai lasa šo nevis slavina 50 shades vai… es nezinu (šis gan ir ļoti subjektīvi)). Man šis bija labs laika kavēklis, atslēgšanās mirklis. Noteikti nevaru teikt, ka šis darbs manā prātā uzkavēsies ilgi, tomēr ir prieks, ka esmu lasījusi.

Dodiet man vēl kaut ko no Skandināvijas!

Lumiki mūzika: Florence+the Machine – Only If For a Night