Beidzot sagaidījām, kad noskries visa tā burzma un biļešu izķeršana. Savu kārtu apciemot VDK šausmu māju (Stūra māju) sagaidīju jūnija sākumā. Par čekistu izdarībām it kā bija kaut kur lasīts, kaut kas dzirdēts, bet vienalga gida stāstītais lika šermuļoties. Varbūt tāpēc, ka viss tika stāstīts vietā, kur tas reāli notika. Reālas kameras, reālas asinis un šausmas. Es šādām lietām neticu, bet man šķiet dīvaini arī tas, ka lielākā daļa fotogrāfiju, ko tur uzņēmu, man vienkārši nav sanākušas. Visas tādas paplūdušas, nekonkrētas (es zinu, ka man rokas trīc, bet ne jau tik ļoti). Varbūt līdz raksta beigām nobriedīšu publicēt vēl vienu fotogrāfiju, kura man reāli uzdzen neizpratni un dīvainu sajūtu pakrūtē.
Ja kādam būs vēlme izpētīt un izsekot Stūra mājas būvniecības darbiem, tad tas nebūs iespējams – kopš 1940.gada, ar nelielu pārtraukumu 2PK, to izmantoja VDK jeb čeka. Ēka ir būvēta 1912.gadā (arhitekts ir Aleksandrs Vanags (1873 – 1919)) kā īres nams ar veikaliem pirmajā stāvā. Jāsaka, ka tā bijusi ļoti plaša, skaista ēka, ar vitrāžām gaiteņu logos, unikālu ozolkoka liftu, gandrīz vītņveida kāpnēm, vārdu sakot, ar jūgendstila elementiem, kuri mūsu dienās vairs manāmi tikai kāpņu telpā un vestibilā. Ēkai ir četras ieejas un viena no tām ir ielu krustojumā, stūrī, kā dēļ arī cēlies nosaukums. 20.gs. 30.gadu vidū ēku pārņēma LR Iekšlietu ministrija, bet vācu okupācijas laikā (1941 – 1944) tur darbojās vietējās pašpārvaldes iestādes – Iekšlietu ģenerāldirekcija un tās Kārtības policijas departaments, Administratīvais departaments, Izglītības un kultūras ģenerāldirekcija u.c. iestādes. Šajā laikā čekas nama pagrabos darbojās patriotiska jaunatnes organizācija ”Nacionālā sardze”, kuras uzdevums bija dokumentēt čekistu atstātās Baigā gada liecības (šobrīd neliela daļa ir Okupācijas muzeja krājumā).
Pēc pavēstes saņemšanas, iedzīvotājs bija spiests doties uz stūra ieeju, lai pieteiktos un tiktos ar izmeklētāju. Sperot soli pāri slieksnim, cilvēks nekad nevarēja zināt vai viņš no šīs ēkas arī izies. Šādu caurlaidi saņēma arī celtnieki, kuri veica kādus remontus šajā ēkā.
Izmeklētāji sākumā bija laipni un it kā izpalīdzīgi, bet ja nesagaidīja cerēto, tad kļuva brutāli. Vienmēr esot bijis labais un sliktais policists. Kad labais neko nebija ieguvis, nāca sliktais.
1940.gadā NKVD uzsāka cietuma kameru izbūvi, bet 1941.gadā – šautuves. Pratināšanas telpas atradās visā ēkā. Apcietinātos uz ēku nogādāja pēc iespējas neuzkrītošāk. Sardzes telpā (mazs, neomulīgs kantoris) tika aizpildītas personas datu anketas, kam sekoja apcietinātā izģērbšana un tas bija pazemojoši, it īpaši sievietēm. Tad ieslodzīto aizveda uz aizslēdzamu uzgaidāmo vietu (”sobačņiks”). Pēc vairākām stundām karstumā un spilgtā gaismā, ieslodzītais pārvests uz viņam paredzēto kameru.
Mazais jeb pastaigu pagalms tika izbūvēts īpaši šim nolūkam. Pagalmu no līdzās esošās ēkas sargāja augsta mūra siena ar slīpu koka nojumi, dzeloņstiepļu žogs un pastāvīga apsardze. Ziemā sniegs no pagalma tika iznests, lai tajā netiktu paslēptas zīmītes. Ieslodzītie pastaigā tika izvesti reizi 10 dienās uz 10 – 15 minūtēm. Ja pastaiga iegadījusies laikā, kad zvana blakus esošās Ģertrūdes baznīcas zvani, ieslodzītie raidīja savas lūgšanas Dievam. Es nezinu, vai mūsu ”ekskursijas” laikā tie bija īsti vai ierakstīti zvani, bet sajūta bija diezgan baiga.
Ja pareizi atceros, tad šīs četras (fotogrāfijā divas) atslēgas sienā iemūrējis kāds mācītājs, lai šajā ēkā vairs neatkārtotos tās šausmas un nevienas durvis un kameras nebūtu vairs aizslēdzamas.
Telpa, kurā ieslodzītajiem gatavoja ēst. Nepārsteidz, ēdiens nebija nekāds īpašais un labais. Ir bijusi arī mazgāšanās telpa, kuru dēvēja par pirti – tur nevarēja nomazgāties, tikai apmazgāties un bijis ļoti karsts.
Nepatīkama telpa netālu no kamerām. Ieslodzītais šeit tika nomērīts un nofotografēts.
Visa ”čekas maisu” jezga ir ap šādiem diviem koferiem. Tie tiks atslepenoti 2017.gadā. Un atkal jau jautājums – ja tie tiešām tiks atklāti un beidzot izpētīti… ko darīt ar informāciju? Ļaut tai nogulties? Publicēt un atkal satricināt sabiedrību un uzvandīt nepatīkamas atmiņas?
Kas ar šo ēku notiks 2015.gadā, kad beigsies šis projekts? Ko mums vispār iesākt ar šādu ēku, mantojumu? Ierosinājumu šeit iekārtot viesnīcu, es noraidu. Tas ir tik absurdi. Un kurš gan gribēs nakšņot vietā, kurā cietuši un nogalināti tik daudzi nevainīgi cilvēki?
Daudzās valstīs ēkas ar šādu funkcionalitāti joprojām nav pieejamas, bet ir dažas valstis, kuras ir radušas izeju – lielākoties tas ir kā muzejs un izpētes centri, pārējā ēkā iekārtojot informācijas un darbošanās centrus.
thestoryofelza 
Arī biju Stūra mājas apskatē – šermuļi un skudriņas skrēja… Emocionāli ļoti smagi apzināties tur notikušo. Piemineklis nežēlībai un cietsirdībai pret latviešiem. Pirmā stāva kameru apskatīšanu vēl arvien grūti izmest no atmiņas necilvēcīgo apstākļu dēļ (Tavs gids arī noteikti demonstrēja, kāds apgaismojums bijis telpā?).
Ja nu kāds spēcīgs secinājums pēc šīm šausmām radās, tad noteikti – tādām lietām nevajag atkārtoties. Nekur. Nekad. Šāda tipa varās un varas izpausmēs nav absolūti nekā pozitīva, skaista vai patīkama. Un par tādām lietām nevajag aizmirst tikai tāpēc, ka PSRS teritoriju “mantojusī” kaimiņvalsts Krievija ir lielāka/stiprāka – dvēsele burtiski kliedz apzinoties,kas bijis jāpārcieš šīs ēkas upuriem. Un par to, ka vēl ir cilvēki, kuri mēģina mums iestāstīt, ka padomju laiki bijuši OK, viss norisinājies miermīlīgi…
Gids demonstrēja arī gaismu. Ja to visu apvieno ar karstumu… Baigi. Kad redzēju uz sienām vairs nenomazgājamās asinis, gribēju, lai gids nebūtu ieslēdzis apgaismojumu.
Šitos ļautiņus es arī nesaprotu – nu, kā tu vari vispār minēt, ka nav bijis okupācijas, apspiešanas un masu slepkavības, ja par to ir rakstīti avoti? Kā var teikt, ka padomju laiki ir bijuši labi, ja citas iespējas vienkārši nebija? Darīsi citādi, apcietinās par nepakļaušanos režīmam.
Liels Tev paldies par šo ierakstu/apskatu. Atzīšos, ka pati vēlējos rakstīt, bet ik reizi tāda žults sakrājās, ka negribēju naidoties un pārspīlēt, tāpēc nogaidīju. Bet Tev izdevies tik trāpīgi, ka zem katra vārda parakstos.
Lai saņemtos, man arī bija vajadzīgs mēnesis. Un joprojām atceros katru telpu, kurā bijām.
Un – paldies par novērtējumu.
Atbalsojums: baltais runcis Latvijas blogāres apskats #4 (23.06.-29.06). | baltais runcis