1514. Grāmata. 2014

Reizēm man šķiet, ka es neesmu normāla. Nu, kur var būt tik liela jūsma par grāmatām? Vispārēji ņemot, šī jūsma nav noplakusi kopš 1514.gada (bet transformējusies gan), kad sākās īsts grāmatu bums (lai gan Gūtenbergs savu iespiedierīci izgudroja 15.gadsimtā). Kāpēc es to vispār pieminu? No 2.jūlija līdz pat 1.aprīlim LNB jaunajā ēkā apskatāma patiešām vienreizēja un unikāla izstāde 1514. Grāmata. 2014. Šī noteikti ir no tām izstādēm, kura apmeklējama vairākkārt, jo dažas grāmatas tiks nogādātas savā vietā ātrāk, bet to vietā nāks citas (piemēram, janvārī dažas aizceļos atpakaļ uz mājām un to vietā nāks grāmatas no Oksfordas). Izstādes mērķis – ar grāmatu kā liecinieku parādīt Eiropas kultūru, politiku un mentalitāti pirms 500 gadiem, vēršot uzmanību uz cilvēka personīgajām attiecībām ar tekstu un pasauli.

Nekad nebiju iedomājusies, ka caur grāmatām, kas izdotas vienā gadā – 1514 – var izzināt tik daudz. Izstāde iekārtota tā, ka tur mierīgi varētu novadīt pāris vēstures stundas/lekcijas. Būs gan par viduslaiku liturģiskajiem, teoloģiskajiem uzskatiem, nāvi, humānistiem, vēstures izpratni, laicīgās dzīves atspoguļojumu, zinātnes attīstību, dzejas uzplaukumu, dažādu vārdnīcu rašanās, valsts pārvaldi, padomu grāmatas un daudz, daudz visa kā cita. Šī lielā daudzveidība parāda gan intelektuālo dzīvi, gan arī ikdienu un paradumus.

Izstādes kuratore ir Astrīda Rogule. Man tiešām ir prieks, ka ir šādi uzņēmīgi cilvēki, kuri var sarīkot kaut ko tik brīnišķu. No 18 Eiropas bibliotēkām, piemēram, Edinburgas, Mančestras, Parīzes, Strasbūras u.c. pilsētām uz Rīgu ir atceļojuši 80 sējumi. Jāpiebilst, ka tikai piecas no tām ir no LU Akadēmiskās un LNB krājuma. Tie ir izstādīti speciālās vitrīnās – ar perfektu klimatu, īpašām gaismām un putekļu kontroli (jāpiebilst, ka šādas vitrīnas vēl ir tikai Rīgas Biržā). Žēl, bet loģiski, šos sējumus nav iespējams šķirstīt. Talkā nāk modernās tehnoloģijas – pie katras vitrīnas ir panelis-ekrāns, kurā digitāli var ‘’pašķirstīt’’ grāmatas un izlasīt tās informāciju (šo tekstu līdzautors ir vēsturnieks Andris Levāns). Viena ir pataustāma gan – pieļauju, ka kopija. Mazliet taukainas lapas, iespiedumi…

Protams, rodas jautājums, kāpēc tā pēkšņi cilvēki sāka interesēties par grāmatām? Viens no iemesliem ir tas, ka grāmatu iespiešanas process no Gūtenberga laikiem līdz 1514.gadam kļuva daudz vieglāks, lētāks un pieejamāks, kā arī iespiestās grāmatas kļuva pieprasītākas par manuskriptiem. Tagad varēja lasīt ne tikai tie, kuri varēja atļauties pasūtīt, bet arī parastāki ļaudis (ja prata lasīt). Parādījās arī jauna profesija – grāmatu izdevējs. Aldo Manucio (Aldus Manutius) kļuva par īpašu izdevēju – viņš bija tas, kurš izdomāja burtu slīprakstu (italic). Tā kā viņš bija itālis, šis rakstības veids ieguva savu nosaukumu. Pateicoties grāmatām, mainījās pasaules uzskats. Parādījās humānisti, attīstījās dabaszinātnes un viss pārējais. Reformācija.

Šajā reizē es nenoklausījos visu, bet izstādē ir izstādīta arī klausāmgrāmata – Roterdamas Erasma “Muļķības slavinājums” latviešu, angļu un latīņu valodā, kur tekstu ierunājis Juris Strenga.

Liturģiskie teksti – lūgšanu grāmatas, kurām pamatā ir psalmu apkopojums, kas ļāva individuālam kristietim un draudzei piedalīties Mises norisēs un apliecināt savu ticību Dievam (to varēja darīt arī ārpus Mises, tādējādi jo kvēlāk apliecinot savu ticību).

Zemnieku kalendārs. Šis kalendārs tapis ap 1513.gadu Skonē, Zviedrijā un veidots no pergamenta sloksnes. Kalendārs ir kā piemērs laicīgā un liturģiskā laika ciešajai savstarpējai saiknei vēlajos viduslaikos.

Lācars Spenglers. Svētā bīskapa Eisēbija [dzīves] apraksts. Šis darbs ir īpašs ar to, ka titullapā ir Albrehta Dīrera kokgriezums ar Sv. Hieronīma attēlojumu.

Antonio de Nevriha. Latīņu-spāņu un spāņu-latīņu valodas vārdnīca. Viņš ir pirmais spāņu valodas gramatikas autors un ar šo vārdnīcu veicināja spāņu literārās valodas attīstību (mazliet miglains  foto, bet tur tiešām ir ļoti specifiska gaisma).

Roterdamas Erasms. Muļķības slavinājums. Lūk, kā izskatās oriģināls. Studijlaika atmiņas par šo darbu.

Autors nezināms. Dažādas jaunākās ziņas no brazīļu zemes. Nozīmīga ar to, ka 15./16.gs. cilvēki sāka apgūt jaunas pasaules daļas un tirdzniecības ceļus. Ar šādām avīžu priekštecēm par atklājumiem stāstīja ceļotāji, tādējādi par atklājumiem uzzināja arī neceļotāji.

Lielā Brīvības harta. Anglijas karaļa Džona Bezzemja izdots tiesību akts, kas noteica valdnieka un viņam pakļauto attiecības. Tik svarīgs viduslaiku tiesību dokuments, bet manas plaukstas lielumā. Tas bija pārsteigums, jo pēc lekcijām sapratu, ka tas ir kā vīstoklis. Īpašais izīrēšanas noteikums bija, ka šo grāmatu nedrīkst vērt vaļā. 😦

Hartmans Šēdels. Hronika. Īpaša ar to, ka ļāva izzināt ne tikai tālas un nezināmas zemes, bet ļāva arī ielūkoties attēlos. Gribu uzsvērt, ka LNB īpašums.

Ambrodžio Leone. Par Nolu. Mazs, skaidri izklāstīts, izsmeļošs, saprotams, uzticams, pievilcīgs, patiess, nozīmīgs, daudzveidīgs un noderīgs darbiņš (tas ir grāmatas nosaukums!). Nola ir pilsēta netālu no Neapoles, kurā dzimis autors. Tajā redzams detalizēts pilsētas plāns un apkārtnes ainavas.

Francisko Himeness de Sisnero. Daudzvalodu bībele. Pirmais daudzvalodu bībeles izdevums. Šis izdevums atklāj domāšanas veida maiņu vēlo viduslaiku Eiropā: kritisku attieksmi pat pret vissvētākajiem tekstiem un atgriešanos pie avotiem.

Informācija: riga2014, diena

P.S. Ja ar vērienu, tad pamatīgu. Izstādi papildinās arī vairāki akadēmiskie lasījumi 21.gadsimta saturs, kuros piedalīsies tādi prāti kā Flāvija Bruni, Miri Rubina, Endrū Petegrī, Svens Birkerts un Paskāls Mersjē (Nakts vilciens uz Lisabonu autors). Lasījumu tēmas ļoti daudzveidīgas – grāmatniecības vēsture un bibliotēku fenomena attīstība Eiropā, sabiedrībai svarīgi kultūrvēsturiskie un kultūrpolitiskie jautājumi, kas skar gan Eiropas kultūras vēsturi, gan mūsdienas, valodu lietošana un izplatība Eiropas vēsturē (īpaša nozīme ir latīņu valodai) u.c. tēmas.

P.S.S. Ja tiešām uzstāsies Umberto Eko, būs kā nebūt jāizbrīvē laiks.

Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu

Maza kabatas formāta grāmata mīkstajos vākos. Pēc izlasīšanas, man šķita, ka Kena Kīzija (Ken Kesey, 1935 – 2001) darbam Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1962) bija jāiznāk Zelta klasikas sērijā cietajos vākos.

Par ko tad ir šis stāsts? Galvenokārt jau par Makmērfiju – klaidoni un kāršu spēlmani, kurš negribēdams strādāt labošanas darbos, tiek nosūtīts uz psihiatrisko klīniku par nesaprātīgu uzvedību. Māsa Rečeda jeb Lielā māsa, kā viņu dēvē slimnieki, ir pieradusi ar slimniekiem apieties kā ar bezgribas marionetēm. Taču Makmērfijs ir par brīvību, tādējādi viņš kļūst par īstu izaicinājumu māsai Rečedai un slimnīcas personālam.

Makmērfijs. Tāds diezgan interesants personāžs. Mazliet drukns, rudiem matiem, pār acīm pārbīdīta cepure. Un tik bravūrīgs. Kas patiesībā slēpjas aiz šīs bravūras? Tomēr tā viņa rīkošanās, pļāpāšana un smiešanās (!) ir tas, ko šī slimnieku nodaļa nebija pieredzējusi jau gadiem ilgi. Tas atgādināja, ka viņi vēl ir cilvēki, ne trusīši, kurus var bīdīt un likt lekt uz vienu vai otru pusi.

Cilvēk, kad tu pazaudē smieklus, tu pazaudē arī zemi zem kājām. /99.lpp./

Romānam ritot savu gaitu, maz pamazām atklājas arī Makmērfija būtības šķautnes. Ne vienmēr viņš ir tik bravūrīgs. Bija brīži, kad viņš bija sevī ierāvies. Nobijies? Vispār, ja tā padomā, man bija viņa žēl. Un ne tikai viņa. Visa tā nodaļa… Viņi visi bija normāli ļaudis. Kāpēc viņiem sevi pakļaut Rečedai?

Autors pamatīgi ir izstrādājis vēl divus tēlus – Lielo māsu un Virsaiti (viens no slimniekiem; dēvē par Virsaiti, jo pa daļai ir indiānis). Skatoties filmu, to tā neredz, bet lasot jūt Virsaiša iekšējo pasauli. Viņa prāta radīto pasaules Kombinātu, kas visus cilvēkus grib pārvērst par robotiem, kuri kalpotu Lielajai māsai. Es nevaru pat aprakstīt, ko jutu lasot par Virsaiti. Tas bija tik… specifiski un neaptverami. Visi tie viņa domu gājieni par zobratiem un mehānismiem… Un tas spilgtais brīdis, kad viņš aptver – pasaule nav Kombināts. Tā ir tik koša un dzīvības pilna. Savukārt runājot par Rečedu… man šķita, ka viņai pašai prātiņš sašķobījies. Ka slimnieku mocīšana viņai sagādā teju vai baudu. Kur viņa smēlās to nesatricināmo apņēmību? Bija brīži, kad man bija patiess prieks, ka Makmērfijs ar savām izdarībām nolika viņu pie vietas.

Šis noteikti nav no tiem romāniem, kas man padodas apcerei. Tajā ir tik daudz psiholoģisku momentu, daudzu personāžu iekšējās pasaules atspoguļojumu un neizpratnes par rīcībām. Romāna valoda ir viegla. Tēma gan ne. Tā nepārtraukti liek uzdot jautājumus. Kurš tur ir tas trakais? Kā Rečedas apiešanās nav radušas dzirdīgas ausis? Kāpēc neviens neziņo par darbībām aiz dzelzs durvīm? Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Varu tikai piekrist Bereļa vārdiem: ‘’…viens no tik retajiem romāniem, ko ar milzīgu prieku no jauna atklāj katra lasītāju paaudze’’. Romāna nemirstību pierāda arī superveiksmīgā 1975.g. filma ar Džeku Nikolsonu Makmērfija lomā un teātra izrādes, t.s., arī Dailes teātra izrāde, kura savu pirmizrādi piedzīvos nākamā gada pavasarī (20.marts).

Sajūta XX

Sagruzījusies. Par visu. Man vajag izlādēties (ja būtu nauda, taisītu tetovējumu). Cik bezgalīgi daudz var krāties cilvēkā? Kur ir tā robeža, kad viss jūk un brūk?

 

Ravennas vēsturiskās mozaīkas

Laiks ir tieši tik burvīgs, lai kaut ko burvīgu baudītu arī kultūras ziņā. Un kāpēc gan ne agrīno viduslaiku (5., 6. gadsimta) Ravennas mozaīku mākslu? Šādu izstādi piedāvā LNB jaunā ēka. Kas mani šajā izstādē pārsteidza – nekas nav aiz stikla un visu var droši iztaustīt ar pirkstiem. Kur āķis? Nav, vienkārši viss apskatāmais ir kopijas. Ļoti augstvērtīgas kopijas. Apskatāmo kolekciju uz Rīgu atveda Ravennas pilsēta, iesaistoties Ravennas Classense bibliotēkai un Ravennas pilsētas domei sadarbībā ar LNB. Kā tiek atzīmēts – tik seni mākslas darbi Latvijā līdz šim nav izstādīti. Sākotnēji nesapratu, bet tagad saprotu, kāpēc izstāde izvietota trīs telpās (viena otrai līdzās) – tie ir no trīs atšķirīgiem vēstures periodiem – Rietumromas impērijas, ostgotu valdnieka Teodoriha un Bizantijas impērijas laikiem.

Kas ir Ravenna un ar ko tā tik īpaša? Šodienā tā ir lauksaimniecība un rūpniecības pilsēta Itālijā, Adrijas jūras krastos, bet pirms 1500 gadiem tā bija Rietumromas valsts galvaspilsēta un pēc tam Austrumgotu valdnieka Teodorika un Bizantijas impērijas sastāvdaļa Eiropā. Ravennas mozaīku kolekcija ir būtiska pasaules kultūras mantojuma sastāvdaļa. Astoņi tās objekti kā universālas vērtības ir iekļautas UNESCO pieminekļu sarakstā (no 1997g.). Ravennu tā arī mēdz dēvēt – mozaīku pilsēta, jo tieši šeit meklējami Rietumeiropas kristīgās mākslas izplatības kanonu pirmsākumi.

Protams, varētu jau jautāt, kāpēc mums ir jāskatās uz kopijām, ja Ravennā ir oriģināli? Šajā gadījuma es kopijas atbalstu, jo neplēsīs taču no Sv. Vitālija bazilikas sienas vai Gallas Placidijas mouzoleja mozaīkas 😀 Kopijas radītas ap 20.gs. 50.gadu sākumu, kad mozaīku meistari, sekojot kompleksai, ļoti stingri nosacītai metodei, izveidoja seno mozaīku oriģinālam pietuvinātu reprodukciju kolekciju. Šī kolekcija tad arī ir apskatāma tagad Rīgā. Jāpiebilst, ka no 60 kolekcijas darbiem ir izstādīti 36 un smagākā sver 600 kg. Ja radusies interese, ar apskati nevajadzētu vilcināties – izstāde apskatāma līdz 30.augustam un ir bez maksas.

Ziemeļu tornis (Hestoimasia), apskatāms Neona baptistērijā.

Pērļu vistiņa, apskatāma Neona baptistērijā.

Svētais Pāvils, apskatāma Neona baptistērijā.

Jūdas skūpsts, apskatāma Jaunā Sv. Apolliārija bazilikā.

Šī noteikti ir tā kura sver 600kg, jo bija vislielākā. Valdniece Teodora, aplūkojams Sv. Vitālija bazilikā.

P.S. Man noteikti būs jādodas vēlreiz, jo nebiju informēta, ka līdzās šīm mozaīkām ir apskatāmas arī dažādu valstu mākslinieku 34 mūsdienu mozaīkas mākslas darbi “Bibliomosaico”. Šī izstāde izveidota starptautiskā mozaīku festivāla “Ravenna Mosaico” ietvaros. Tās mērķis ir apvienot mozaīku mākslu ar konceptu “grāmata”. Vēl kā papildu mērķis ir radīt priekšstatu par mozaīku mākslas attīstību mūsdienās. Kā saka izstādes kuratore: “Jums tie ir tikai jāatrod: tas nav nemaz tik viegli, toties – interesanti!” (darbi ”paslēpti” starp brīvpieejas grāmatām no 2. – 3?/6.stāvam).

Informācijas avoti: delfi, diena, riga2014

Ar atgriešanos!

Beidzot manī kaut kas ir saslēdzies un esmu atgriezusies uz radošās nots. Darba dēļ ir sakrājies visa kā tik daudz, ka diennaktī man ir par maz stundu. Pēc ilgiem laikiem ir atgriezusies arī mana draudzene nakts. Lūk, ko mēs kopā darījām!

Secināju, ka jāļauj šad un tad manam sikspārnītim atpūsties, tāpēc savēru šo. Pavisam vienkārši, bet skaisti.

Lai cik tas varbūt kādam dīvaini liktos, bet man nepatīk tie apkārt staigājošie puķu dārzi (es domāju tās kleitas), tomēr kādu vasarīgu elementu savā stilā gribējās gan. Lapiņu kaklarota nākamās nedēļas lielajam notikumam.

Neesmu pārliecināta, ka man patīk, bet nu…

Mūzika: The Cure – Friday I’m In Love

Lasāmgabali XI

Nezinu vai tā ir, bet kaut kā šķiet, ka cilvēki ir iedalījušies suņu un kaķu mīļotājos. Es piederu pie suņuku mīļotājiem. Nav tā ka man kaķi riebj, bet ja jāizvēlas, es ņemtu sunīti. Teorētiski Džeimsa Bouvena stāstam Ielas kaķis, vārdā Bobs mani vispār nebūtu bijis jāuzrunā, tomēr Bobs uz grāmatas vāciņa tik ļoti atgādina māsas kaķi, ka nolēmu iepazīties. Skumjš stāsts ar gaismas stariņu tuneļa galā. Stāsts par cilvēku un kaķi, kuri viens otru ir atraduši īstajā laikā un vietā. Kā raksta Džeimss, viņš visu savu dzīvi salaida dēlī, nonāca uz ielas un vēl bija arī heroīna atkarīgais. Kaut kādā brīdī viņš bija uzsācis ārstēšanos, ticis pie sociālā dzīvokļa, bet… Tikai satiekot Bobu un nostiprinoties viņu saitei, Džeimss saprata, ka vēlas vairāk – pilnīgu atradināšanos un labāku dzīvi sev un kaķim. Man bija sāpīgi lasīt viņa atziņu, ka visi ievēroja tikai Bobu, bet Džeimss palika ēnā. Nevienu neinteresēja, kā Džeimsam iet. Visi jautājumi bija tikai par kaķi. Savukārt mani apbūra Džeimsa rūpes par Bobu. Tad, kad Bobs saslima, Džeimss negāja ielās spēlēt, bet palika pie sava dzīvnieciņa. Varbūt šķiet kas tad tur tik īpašs, bet viņiem tas nozīmēja neiegūt iztikas līdzekļus. Grāmatas beigās Džeimss atklāj, ka viņus abus var redzēt arī iekš Youtube. Paskatījos. Ceru, ka viņiem tagad klājas daudz labāk 🙂

Daudz priecīgāks un vispār diametrāli pretējs/citāds ir Pītera Meila gastronomiskais ceļojumu stāsts Labu apetīti! (2001). Prieks, ka arī šajā stāstījumā Meils nav pazaudējis savu humorīgo stāstīšanas veidu – joprojām var pasmaidīt par angļu un franču attiecībām un franču neizmērojamo apetīti. Kā rakstīts uz grāmatas vāciņa (kas, starp citu, atkal jau ir ļoti gaumīgi noformēts), šis tiešām ir ceļojums pa Franciju ar nazi, dakšiņu un korķviļķi. Man patiešām šķiet, ka ar šiem ceļojumiem Meils grib daudz labāk iepazīt Franciju. Ja tā padomā, kā to vēl labāk izdarīt, ja ne pie pusdienu galda dažādās Francijas vietās? Kaut kā nebiju iedomājusies, ka arī franči ir teju visēdāji – ar dažādiem svētkiem tiek godinātas trifeles, varžu kājiņas, gliemeži, vistas un citas ēdamas lietas. Tāpat visur un vienmēr klātesošais vīns, tāpēc arī tam par godu tiek rīkoti svētki – gadskārtējie vīna svētki par godu ražas novākšanai un vēl kāds pasākums, kas varētu būt pat ļoti jautrs – vīna cienītāju maratons. Maratonisti skrienot dzer nevis ūdeni, bet gan vīnu, piekožot arī kādu bagātīgu uzkodu. Šo darbu pavisam noteikti ir jālasa ar pilnu vēderu vai kaut ko uzgraužamu pie rokas. Meils raksta garšīgi. Pat ļoti garšīgi.

Ļoti askētisks, taču nepārprotams vāka noformējums. Tas noteikti ir pirmais, ko es pamanīju šajā grāmatā. Savukārt, tas liek domāt, ka Timurs Vermešs (Timur Vermes, 1967) savā debijas darbā Viņš ir atkal klāt (2014) paspēlēsies ar Hitlera tēlu. Tā arī ir. Lai to varētu izdarīt, viņš studēja Mana cīņa un citus Hitlera ”garadarbus”. Tātad, ideja ir tāda, ka Hitlers pamostas mūsdienās, 21.gadsimta Vācijā. Visi apkārtējie domā, ka viņam lieliski izdodas šo tēlu nospēlēt un tā Hilters pamazām iekaro televīziju. Viena otra doma ir tik trāpīga, ka gribot negribot viņam jāpiekrīt. Tomēr kopumā vērtējot šo darbu, jāsaka, ka man kaut kur pusē apnika tie Hitlera monologi. Un man apnika tie dumjie cilvēki, kuri nepārtraukti ticēja, ka viņš ir tikai komiķis, kuram lieliski izdodas tēlot izvēlēto tēlu. Bet tā… darbs ar ironisku skatienu uz mūsdienu lietām, no kurām dažas nudien ir absurdas + ļoti drosmīga autora pieeja – gan tēmai, gan stāstījuma veidam.

Ziemas pils

Ziemas pils. Sanktpēterburga 20.gadsimta sākumā. Džons Boins (John Boyne, 1971) savā romānā Ziemas pils (2009) piedāvā vēsturisku stāstu par Romanovu dzimtas pēdējo ģimeni – caru Nikolaju II. Atšķirībā no Puisēna svītrainā pidžamā (manas domas var izlasīt => šeit), šis stāsts bija patiešām baudāms.

Tātad, kā jau minēju, šis stāsts ir par Krieviju 1915.g., kad Georgijs no Kašinas ciema uztver lodi, kas raidīta imperatora ģimenes locekļa virzienā. Viņš kļūst par varoni un jau pēc nedēļas stāv vienā no Ziemas pils gaiteņiem un gaida pieņemšanu pie cara. Viņa, parastā zemnieka dzīve mainās uz visiem laikiem – turpmāk viņam būs jāsargā cara Nikolaja II dēls Aleksejs Romanovs.

Vienīgais, ko es zināju par Nikolaju II, bija tas, ka viņa ģimeni nošāva un ka viņa ‘’galmā’’ uzturējās arī Rasputins. Zinot, ka Boins raksta vēsturiskus darbus, nojautu, ka es varētu caur daiļdarbu uzzināt vēl kādas vēsturiskas kripatiņas. Protams, šo stāstu jau varētu rakstīt no dažādiem rakursiem, bet man patika, ka Boins bija izvēlējies to rakstīt no Georgija skatupunkta. Georgijs diezgan spilgti parāda savu zemnieka ikdienu un to brīdi, kad tiek iemests greznības un spožuma apņemtā pilī. Tas kontrasts šķiet tik neiespējams (bet joprojām pastāvošs) – vieni slīkst nabadzības valgos, knapi velkot galus kopā, kamēr citi – greznās mājās un izšķērdīgu dzīvesveidu. Georgijs palika bez valodas redzot šos kontrastus. Nevajadzētu aizmirst, ka 1915.gadā turpinās 1PK, kas šo kontrastu paspilgtina.

Šo faktu es nezināju, bet grāmatas pamatā ir ilgus gadus uzturētā leģenda, ka cara jaunākā meita Aleksandra tai šausmīgajā 1918.gada 17.jūlija naktī izdzīvoja. Kāpēc es to šeit pieminu? Viņa un Georgijs bija slepeni mīļākie. Tas nav tik salkani kā varētu izklausīties. Viņi neko tādu nedarīja, nebija arī salkano tekstu un visa pārējā. Viņi… vienkārši zaga sev pāris mirkļu. Viņu stāsts un vēsturiskais fons ir saausts tik cieši, ka izklausās tik ticami… Jāsaka, ka Boins parāda ļoti ticamu arī Rasputinu. Nu tik spilgtu, ka lasot lapas par viņu, spēju nodrebināties.

Par darba valodu nemaz daudz neko neteikšu, tā ir viegla, baudāma un pietiekoši spēcīgi ataino notikumus. Jāsaka, ka autors ir izvēlējies ļoti interesantu pieeju, kā šo stāstu pasniegt, jo tas liek lasītājam pašam šo stāstu salikt vienā veselumā – viena nodaļa ir no stāsta beigām, otra no sākuma. Iznāk, ka turpinot lasīt, stāsts aizvien vairāk tuvinās tai šausmīgajai naktij. Tikai no sākuma (1915) un beigām (1981).

Iesaku!

Rabarberu-zemeņu kraukšķis

Šo saldo noteikti var dēvēt par divi vienā (vismaz attiecībā uz manu vēderu) – tas ir veldzējošs saldējuma un zemeņu-rabarberu salikuma dēļ, kā arī no tā var arī paēst, piemēram, vieglas vakariņas. Pagatavošanas ziņā tas ir ekstra vienkāršs un diezgan ātrs. Pats galvenais – garšīgs! 🙂

Nepieciešams:

• tase baltā cukura
• 3 ēd.k. miltu
• 3 tases svaigas zemenes
• 3 tases rabarberu (man bija tikai 2, bet nedomāju, ka tas daudz ko izmainīja)
• 1 1/2 tase miltu
• 1 tase brūnā cukura
• 1 tase auzu pārslas
• 1/2 tase sviesta (oriģināli ir 1 tase, bet man tas šķiet par daudz)
• plombīra saldējums (vēl varētu ar vaniļas, bet citus gan nevajadzētu – nejutīs zemeņu garšu)

Pagatavošana:

• Lielā bļodā sajauc balto cukuru, 3 ēd.k. miltu, šķēlītēs sagrieztas zemenes un rabarberus (notīrītus, protams). Sagatavoto masu liek cepampannā (es iepriekš to izklāju ar cepamo papīru, lai pēc tam vieglāk izņemt no pannas).
• Mazākā bļodiņā sajauc miltus, brūno cukuru, auzu pārslas un sviestu – iegūst drumstalas, kuras liek uz iepriekšējās masas.
• Cepeškrāsni sakarsē uz 190 grādiem, cep 45 minūtes vai līdz viss ir zeltaini brūns. Pasniedz siltu ar plombīra saldējumu.

P.S. Domāju, ka brūno cukuru var aizstāt arī ar balto, bet tad tā virsiņa varētu nebūt tik kraukšķīga.

Lai izdodas!