Grāmatstatistika 2023

Mans trūcīgais, trūcīgais lasāmgads 😀 Bet nav ko sūkstīties un no izlasītajām 29 grāmatām (10296 lpp) kaut ko īpašu noteikti atlasīt varēs.

Tātad, mans pagājušā gada lasīšanas secībā labāko, spēcīgāko, atmiņā paliekošāko un visādi citādi sirdi priecējošo TOP 5 (grozies kā gribi, vairāk tur nesanāk):

• Tommi Kinnunens. Nožēlu neizteica – 1945. gads, kara beigas. Piecas somietes no kara gūstekņu nometnes uzsāk ceļu uz mājām. Katrai ir savs skaudrais stāsts par izdzīvošanu un apkārtējiem ir savs viedoklis par izdzīvojušajām. Lasiet Kinnunenu. Atsauksme šeit.
• Luīze Pastore. Laimes bērni – šo grāmatu vinnēja mana migrēna. Bija slikti, piedalījos konkurā un super noveicās. Visas vēl nav lasītas, bet šī bija… Lai arī tā ir bērnu grāmata, mani tajā kaut kas uzrunāja. Viens ir ļoti skaistās ilustrācijas, otrs… vieglums, ar kādu tika aprakstītas zināmas vērtības? Vai arī tas ļoti neticamais stāsts, kuram tomēr gribas noticēt? Es nezinu. Man patika džungļu dzīves apraksts un lielie piedzīvojumi 🙂
• Medlina Millere. Kirke – šo romānu es esmu gatava nominēt arī “gada pārsteigums” nominācijā. Kā var uzrakstīt kaut ko tik labu? Romāns principā ir balstīts sengrieķu mītos, bet tas veids, kādā autore to visu ir salikusi kopā, ir kaut kas lielisks! Man šķiet, ka viena no grāmatām, kuru es nespēju nolikt malā, līdz nebiju aizvērusi pēdējo vāku. Atsauksme šeit.
• Maija Krekle. Melanholiskais valsis – ja iepriekš aprakstītais darbs bija par spēcīgas sievietes/ dievietes neatkarību un spēku, tad šis savukārt ir ārkārtīgi skumjš romāns par Emīlu Dārziņu. Man grūti spriest par faktu patiesumu, jo es tiešām neko no viņa biografijas iepriekš nezināju (atskaitot nāvi). No vienas puses man bija ārkārtīgi žēl nabaga Emīla un viņa ciešanu, bet no otras puses… varēja jau pacensties. Romānā ļoti spilgti aprakstīts vēl viens pāris – Viktors Eglītis un viņa sieva. Hmm, visu cieņu abiem, bet nu mūsdienās tās sauktu par ļoti toksiskām attiecībām. Un arī par atvērtām…
• Entonijs Dors. Putnu pilsēta mākoņos – šis darbs ir skaista oda grāmatai, kā tā spēj dzīvot cauri laikiem. Kādu brīdi tiešām grūti saprast, kā tie trīs laikos atšķirīgie sižeti satiksies, bet kad nāk apjausma… Man ārkārtīgi patika! Atsauksme šeit.

Interesanti, ka pērnajā gadā esmu izlasījusi par 4 grāmatām mazāk kā 2022. gadā, tomēr lpp. skaita ziņā 2023. gadā ir nedaudz vairāk. Būs biezākas grāmatās trāpījušās 😀 Tomēr par plānāko lasīto varu pasludināt Vida Morkūna darbu Ceļinieku stacijas (127 lpp), bet tas nenozīmē, ka aši izlasīju. Lasīju diezgan ilgi, jo bija ļoti, ļoti drūma (te atsauksme => šeit). Savukārt apjomīgākā trāpījās Žorža Pereka Dzīves lietošanas pamācība ar 668 lpp. Iespaidīga grāmata, kurā tiek sīki, sīki aprakstīta daudzdzīvokļu māja – tās iekārtojums, dzīvojošie cilvēki un viņu dzīves. Tik sarežģīta, ka uz lapas zīmēju to daudzdzīvokļu māju, lai saprastu kurš kurā stāvā un kam blakus dzīvo. Izrādījās gan, ka varēju nepūlēties, jo grāmatas beigās ir ļoti apjomīgs darba tapšanas skaidrojums un zīmējums ar dzīvokļu izkārtojumu. Lai nu kā, visu cieņu autoram par viņa veikumu, bija ko “palauzīt smadzenes”.

Salīdzinot ar gadu iepriekš, pagājušajā gadā nebija sanācis lasīt nevienu triloģiju vai vairākdaļu darbu. Varbūt var pieskaitīt Ļeva Tolsoja Annu Kareņinu ar divām daļām, bet es nezinu, kā tas tika oriģināli izdots. Man bija divas grāmatas. Tā kā šī ir bezgala labi zināma klasika, tad nav ko daudz par to rakstīt, tik pateikšu, ka mani sižets drusku garlaikoja.

Bija arī mazais lasīšanas vīliens un to sauc Lauris Gundars. Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A. Kaut kā nepaķēra šis darbs. It kā varētu būt interesanti, jo par Astru, bet tai pat laikā šausmīgi izmocīju pa diagonāli, jo nepatika stāstījuma stils. Es nez’.

Gribas vēl izcelt dažus darbus, kas neietilpst kategorijā “romāni”. Noteikti pieminēšanas vērta ir Latvijas Kultūras akadēmijas izdotā kolektīvā monogrāfija Kultūras mantojuma kopienas (atsauksme šeit). Brīnišķīgs pētījums par mūsu pašu kultūras mantojumu, kā to saglabāt utt. Ļoti interesanta ir aptaujas daļa, bet sīkāk jau tad varēsiet izlasīt atsauksmē. Vēl noteikti jāpiemin LNVM izdotā Sanitas Kalnas un Annas Bartkevičas Kamēr vēl laiks (atsauksme šeit) – var gan papriecēt acis ar ļoti skaistām 19. gs. beigu – 20. gs. sākuma fotogrāfijām etnogrāfijas jomā, gan arī izglītoties par etnogrāfijas aizsākumiem Latvijā. Gribētos atzīmēt vēl vienu darbu. Saprotu, ka nav dikti korekti, jo man tā īsti nekad nesanāk lasīt dienasgrāmatas, bet gribas teikt, ka šī bija savādāka par citām. Pagājušo gadu noslēdzu ar vienu lielisku pierakstu no Astrīdas Lindgrēnes. Viņas Kara dienasgrāmatas ir skaudrs vēstījums par to, kā bija dzīvot Otrā pasaules kara ēnā. Pats trakākais ir tas, ka dienasgrāmatas lasās tik reāli, it kā tiktu aprakstīta mūsdienu šībrīža politiskā situācija un kari.

Izlasiet kaut pāris lapas dienā un lai skaists gads! 🙂

Kara dienasgrāmatas 1939-1945

Domāju, ka daudzi Astrīdu Lindgrēni pazīst kā bērnu grāmatu autori. Arī es. Bet pirms viņa kļuva par rakstnieci, bija Otrais pasaules karš un viņa rakstīja savas kara dienasgrāmatas.
Tad, kad es šo ieraudzīju, es zināju, ka man vajag noteikti lasīt. Jāsaka, ka šādu dienasgrāmatu vēl nebija nācies lasīt. Tā patiešām ir dienasgrāmata par karu – kara gaita, lielākie notikumi un kā tas ietekmē parastos iedzīvotājus Zviedrijā, tai skaitā viņas ģimeni. Dienasgrāmatu papildina avīžu izgriezumi, kuros autore saskatījusi nozīmīgus kara notikumus un/vai pagriezienus, bet visus izlasītos rakstus viņa nav jaudājusi izgriezt un ielīmēt.
Vispār bija interesanti ielūkoties viņas dienasgrāmatās, jo starp lasāmo tekstu ir ievietoti arī viņas d-grāmatu attēli. Patiešām tikai ielūkoties, jo zviedru valodu es neprotu. Vēl mani interesē, vai ir tulkots pilnīgi viss, jo man bija drusku mazuma sajūta.
Dienasgrāmatās labi nolasāma valsts nostāja un Lindgrēnes sajūtas dzīvojot kara apstākļos. Tas, ka Zviedrija bija neitrāla, nenozīmē, ka tur karu nevarēja just. Viņa lieliski pauž savas domas un naidu pret karu un… krieviem. Lai nu kā, galvenais, lai krievi nenāk. Un tas man visu laiku asociējās ar Ukrainu…
Lasot varēja sajust gan viņas apņēmību uzturēt ģimeni, vēlmi palīdzēt somiem un norvēģiem (un visu laiku viņu nepameta sajūta, ka par maz), kara ēnas nogurumu, apātiju un intereses zaudēšanu par apkārt notiekošo. Caur lapaspusēm varēja just autores cilvēcību, vispasaules žēlumu par iedzīvotājiem Eiropā un nerimstošu cerību, ka “šogad karam jābeidzas”.
Arī es gribu ticēt un cerēt, ka karam šogad jābeidzas!
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu @zvaigzne_abc

Entonijs Dors “Putnu pilsēta mākoņos”

Izlasīju, ļoti patika – Entonijs Dors “Putnu pilsēta mākoņos”, 624 lpp.

Jāsaka, ka grāmatas anotācija vieš iespaidu, ka darbs būs “samudrīts”, bet jāsaka, ka sen vai nemaz nebiju lasījusi tik labi saliktu stāstu. Romāns pārstāv viduslaiku, mūsdienu un nākotnes posmu, katrā laika posmā darbojas citi personāži, bet viņus vieno viens aizlaikos sarakstīts it kā muļķīgs gabals par Etonu, kurš apceļo pasauli, alkstot piepildīt sapni.

Vispār, runājot par seno stāstu, tad mani ļoti pārsteidza, ka autors un paša stāsta (grāmatas) atrašana nav Dora izdomājums. Autors ir reāls un stāsts (ne gluži tāds, kādu to stāsta šajā romānā) arī nav izdomāts. Romāns bija tik aizraujošs, ka pa dienu nevarēju sagaidīt vakaru, kad tikšu pie lasīšanas un tā nav bijis jau ļoti sen. Kad jau biju tikusi pie beigu daļas, tad vispār gribējās lasīt ātrāk, jo to nu es beigās galīgi nebiju gaidījusi. Mani patiešām priecē Dora rakstības stils. Ļoti ceru, ka kādreiz varēs latviski izlasīt vēl kādu viņa romānu vai stāstu krājumu. Pat nemāku pateikt, kas tieši mani viņa valodā uzrunā, bet… Stāstīt viņš prot 🙂

“Mūža mājas,” viņš pēdīgi nosaka. “[..] Teksts – grāmata – ir mūža mājas atmiņām par cilvēkiem, kuri pasaulē dzīvojuši pirmāk. Grāmata ir veids, ka atmiņas var nepazust, kad dvēsele jau aizlidojusi.” /57. lpp.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Ceļinieku stacijas

Vida Morkūna “Ceļinieku stacijas” izlasīju jau krietnu brīdi atpakaļ – daudz mazu stāstiņu, man patika. Par spīti stāstu saturam, darbs lasījās uz priekšu raiti, bet ar pauzēm. Daži stāsti lika apstāties un drusku padomāt.

Jau pie pirmajiem stāstiem secināju, ka ir drūmi. Cerēju, ka tālāk būs mazliet gaišāk, bet… Šis ir nedaudz drūms noveļu apkopojums. Tai pat laikā pārsteidz, kā pāris lapu gari stāsti var atklāt tik daudz. It kā viens ikdienišķs (vai ne tik ikdienišķs) notikums, bet tik prasmīgi izvēlēti vārdi, ka stāsts iegūst ļoti bagātīgu fona ainu. Tieši detaļas ir tas, kas šos stāstus izceļ. Piemērams, kad atskan būkšķis, kurš gan domā par detaļām, ja redz kopainu? Morkūns redz, jo tai brīdī penālī nograb zīmuļi. Un ļoti daudz šādu, it kā nenozīmīgu detaļu, bet tie visi kopā uzbur ļoti spilgtu ainu.

Kopumā man ļoti patika šis noveļu cikls, tomēr reizē jāsaka, ka tas bija šausminošs un drusku biedējošs. Darbā nevarēja izlasīt neko svešu, par visu reiz ir dzirdēts, redzēts utt. Tomēr mums ir tieksme par daudz ko nerunāt un nobīdīt stūrītī. Morkūns to ar meistarīgu detaļu akcentējumu ceļ gaismā un liek lasītājam domāt. Gan par dažādām situācijām, gan par “ko es darītu?”.

Šī būs īsā atsauksme, jo garāku nav iespējams uzrakstīt. Katrs grāmatā ietvertais stāsts ir par kaut ko citu un man nav viena tāda īpaša, ko gribas izcelt. Katrs stāsts uzrakstīts meistarīgi, detalizēti un noslīpēti, bet kopā tie veido īpašu atmosfēru. Piebildīšu vēl tikai, ka man patīk arī grāmatas vizuālais noformējums un sākotnēji es domāju, ka būs zinātniskā fantastika!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kirke

Ja Medlinas Milleres romānam Kirke (2018) būtu cits vāks, vai es tai būtu pievērsusies? Īsti nezinu. Lai nu kā, vāks ir ārkārtīgi saistošs, pluss man šo darbu arī ieteica izlasīt un… Kā es “iekritu” romānā! Kaut kā nebiju iedomājusies, ka arī no mītiem ir iespējams uzrakstīt tik skaistu stāstu.

Saules dieva Hēlija namā piedzimst viens no daudzajiem bērniem, meita Kirke. Viņai netiek pievērsta nekāda uzmanība, jo viņa nav īpaša. Ne viņai mātes īpašības, ne tēva prasmes. Un tā balss! Tā viņa aug gandrīz savā vaļā, māsu un brāļu apcelta, līdz viņa krastmalā satiek Viņu. Un izrādās, ka Kirkei ir spējas, tikai drusku nevēlamas.

Es nekad neesmu bijusi liela mītu mīļotāja, bet pateicoties literatūras stundām šis tas ir lasīts. Līdz ar to man bija grūti pašai sev noformulēt, kas tad ir tas, ko es no šī darba sagaidu. Jo izlasot anotāciju, ir skaidrs, ka stāsts ir par Kirki, kura manās zināšanās figurē tikai vārda pēc. Un jo tālāk un vairāk biju izlasījusi, jo vairāk sapratu, ka dažus autores iepītos mītus atceros lasījusi. Ar laiku gan nāk apjausma, ka mīti ir tikai instruments autores rokās, jo stāsts patiešām ir par Kirki. Par dievību Kirki, kura parādīta tik ļoti cilvēciska un tik ļoti sievišķīga. Īpašības, par kurām mītos, loģiski, nerunā.

Ja tiks tulkota vēl kāda Milleres grāmata, es noteikti to gribēšu lasīt. Apbrīnojami, cik skaisti un organiski ir iespējams savīt tik dažādus mītus vienotā tekstā un nevienā vietā nepazaudēt pašu svarīgāko – Kirki. Stāsts par Kirki kā sievieti un viņas spēku brutālajā vīriešu pasaulē, nevis kā daļēji izdevušos dievieti ir diezgan fascinējošs. Vēl interesanti šķiet, ka stāsts ir uzrakstīts it kā vienas dzīves garumā, lai gan patiesībā romāna darbība noris ļoti daudzu tūkstošgadu garumā. Kirkei kā jebkurai dzīvai būtnei gribas tikt mīlētai un cienītai. Viss, ko viņa savā dzīvē ir pazinusi, ir pazemojums un nicinājums. Brīdī, kad viņa sāk dzīvot uz salas, nav nekā briesmīgāka par vientulību. Un bailēm. Bet viņa ir stipra. Stiprāka nekā sākotnēji ir šķitis. Visticamāk no viņas baidās visi – gan dievi Olimpā, gan debesīs un zem zemes.

Godīgi sakot, es pat nezinu, ko vēl piebilst. Grāmatu lasīju gandrīz neelpojot, tik aizraujoša tā ir. Pārdzīvoju notikumiem līdz ar Kirki, centos sajust pasauli kā viņa. Apbrīnoju viņas spēju būt labai, ņemot vērā viņas dzīves sākumu. Centos iedomāties pasauli, kurā mirstīgie nāk pie dieviem izlūgties sev labvēlību. Mirstīgie, kuri nāca pie Kirkes un ar kādiem nolūkiem. Varas un baiļu spēks. Kad es biju aizvērusi grāmatas pēdējo vāku, es vēl ilgi nespēju sakopot domas vienkopus. Man šķiet, ka vēl joprojām nespēju. Principā, pēc ļoti ilgiem laikiem, par Kirki varu izteikties vienā vārdā un neatceros, kad pēdējo reizi par kādu grāmatu varēju pārliecinoši teikt – fascinējoši!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kamēr vēl laiks

Mani jau no seniem laikiem fascinē fotogrāfijas māksla. Lai gan tā arī “neaizgāju” pa šo līniju, ik pa laikam tā pie manis tā vai citādi atgriežas. Tomēr es līdz šim vienmēr biju interesējusies par radīšanas procesu. Pagājušais gads man parādīja fotogrāfiju citā rakursā – to var ne tikai mācīties, bet lūkojoties senos kadros, var izzināt mūsu senču dzīvesveidu, nodarbošanos, modes, sejas pantus. Grāmatas autores Sanita Kalna un Anna Bartkeviča savā darbā Kamēr vēl laiks: fotoetnogrāfijas sākums Latvijā (2022) par to stāsta plašāk.

Līdz fotoaparāta izgudrošanai, liecības par lēni zūdošām ainavām, sadzīvi un cilvēkiem “iemūžināja” zīmējumos. Tomēr, kad fotoaparāti sāka ieņemt sev pienākošo vietu vēstures laika līnijā, liecības par apkārtējo vidi sāka fiksēt fotogrāfijās. Un tā mēs varētu sākt runāt par fotoetnogrāfijas aizsākumiem Latvijā.

Grāmatai ir vairākas nodaļas, kurās secīgi tiek izklāstīts par pirmajām Latvijas teritorijā tapušajām etnogrāfiskajām fotogrāfijām, etnogrāfisko izstādi, latviešu fotogrāfisko biedrību, nozīmīgākās personības šai jomā, kā arī rādīti latvieši citu tautu pētnieku objektīvos. Man ļoti patika, ka tik ļoti plašs un bagātīgs tēmu loks izstāstīts īsi, koncentrēti, akcentus liekot uz patiešām būtisko. Droši vien atsevišķus jautājumus būtu iespējams izskatīt drusku citos rakursos un plašāk, bet tas, kas ietverts šai darbā, ir ļoti vienots savā stāstījumā.

Kā jau grāmatā par fotogrāfiju, darbā ir apskatāmi (un daži pat ar lupu pētāmi, lai nepalaistu garām nevienu sīkumu) 179 fotouzņēmumi, kas hronoloģiski ietver laika posmu no 19. gs. otras puses līdz 1923. gadam, kad fotoentuziastu darbu un mērķi pārņēma valsts organizēta institūcija – Pieminekļu valde (starp citu, šogad šī organizācija svin savu 100. jubileju!). Cik šīs fotogrāfijas ir atsvaidzinošas starp teksta rindām! Vispār, teksts ar fotogrāfijām ļoti labi mijiedarbojas, viens otru lieliski papildinot. Kas noteikti jāatzīmē – grāmatā pie labas čupiņas fotogrāfiju ir pievienota īsas, bet saturīgas piezīmes par redzamo darbību kadrā vai komentāri par autoru, parādību. Šie īsie stāstiņi ir odziņa 🙂

Protams, man šajā grāmatā ir dažas ļoti, ļoti mīļas fotogrāfijas, kurās es varu vērties ilgi, ilgi. Viena no tādām ir Mārtiņa Sama linu plūcēja (60.lpp.). Nekad neesmu šo darbu darījusi, bet saprotu, ka nekāds vieglais tas nav bijis. Samam kaut kādā maģiskā veidā ir izdevies šo darbu un kadru radīt tik vieglu. Tā kā ir bijusi tā iespēja šo fotouzņēmumu redzēt dzīvē, tad vēl fascinējošāku to vērš sudraba izsvīdumi, kas piedod īpašu akcentu linu pogaļām. Fokuss uz pieliekušos sievieti, liniem viņas rokās, iedveš rimtu darba noskaņu. Un vēl sievietei ir ļoti skaists tērps mugurā! Vēl pie favorītiem pieskaitu 72. lpp. apskatāmo fotogrāfiju ar lībiešu kapteiņa Breinkopfa portretu (tas pats autors – Sams). Gaismēnu spēles sejā, tiešais acu skats objektīvā. Kaut kas viņa sejā šķiet pazīstams. Brīnišķīgs kadrs 🙂 Trīs lietas, labas lietas – uz vāka redzamā fotogrāfija (visa fotogrāfija 109. lpp.). Tās autors ir Jānis Rieksts un tas, kā viņš rāda šo turīgo saimnieku… Es pat nezinu, kas tieši tur nospēlē, bet ārkārtīgi patīk. Tās visas ir patiešām senas fotogrāfijas, tāpēc es tikai varu brīnīties, kā toreiz ar tiem milzīgajiem fotoaparātiem un diezgan sarežģīto fotogrāfēšanas procesu spēja uzņemt tik ļoti fokusētus, skaidrus fotouzņēmumus.

P.S. Vēl tikai gribēju piebilst, ka šis ir vērtīgs izdevums ne tikai no vēsturiskā viedokļa, bet arī no fotogrāfiskā, jo darbu par fotogrāfiju mums ir maz!

P.S.S. Ja prātojat, kur šo var iegādāties, tad LNVM veikaliņā un Jāņa Rozes grāmatnīcās 🙂

Mākslas pamati: Rietumu mākslas vēsture

Jau kādu laiciņu grāmatnīcu plauktos var atrast Dženetas Reboldas Bentonas grāmatu Rietumu mākslas vēsture (autore arī citai šīs sērijas grāmatai Kā saprast mākslu?) Mākslas pamatu sērijai jauni darbi nāk klāt lēnāk nekā man gribētos (joprojām turu īkšķi, lai pie mums nonāk tā par fotogrāfiju un ielu mākslu), tomēr priecājos par katru, kura ierauga dienasgaismu 🙂

Es pat īsti nezinu, ko piebilst anotācijas rindkopā, jo uz grāmatas aizmugurējā vāka ir viens superprecīzs teikums – grāmata sniedz ne tikai ieskatu mākslas vēstures attīstībā, bet tā tiek pasniegta roku rokā ar kultūras attīstību.

Jāsaka, ka tas arī bija pirmais, ko es pamanīju. Lasīju ne tikai par grieķu mākslu, bet arī arhitektūras attīstību un svarīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem. Lasīju par viduslaiku mākslu un arī tur bija nozīmīgākā arhitektūra, vēstures notikumi un cilvēki. Un tā līdz mūsdienām. Pat drusku grūti iedomāties šo sarežģīto faktu atsijāšanu, lai stāsts virzītos pa mākslas vēstures līniju, bet tai līdztekus cieši pa pēdām sekotu vēsturiskais konteksts.

Līdzīgi kā pārējās šīs sērijas grāmatas, arī šī ir iedalīta vairākās nodaļās, kur konspektīvā veidā un vienlaikus gana plašā izstāstā ir izstāstīts kāds vēstures posms un izcelti tā laika nozīmīgākie mākslas darbi. Līdz ar to tajā ir ne tikai saturīgi teksti, bet tā ir arī ilustratīvi ļoti bagāta. Jāatzīst, ka es ārpus grāmatas paguglēju dažas ēkas, lai gūtu lielāku vizuālo iespaidu. Cilvēka prāts, izdoma un apķērība – skaisti!

Šī grāmata man šķita nedaudz atšķirīgāka par savām šīs sērijas līdzgaitniecēm. Varbūt tāpēc, ka šeit māksla patiešām tika stāstīta ar vēstures kontekstu. Līdz ar to man šķita, ka es ne tikai atkārtoju skolā pasniegto kultūras vēsturi, bet atkārtoju arī aizvēsturi līdz mūsdienām. Šādā ziņā man varbūt vairāk pie sirds gāja nodaļa par mūsdienām, jo tur uzzinaju visvairāk jaunu faktu, tomēr arī pārējās nodaļās atradās pa kādam nezināmam vai ļoti aizmirstam faktam. Šo pilnīgi noteikti var saukt par īso kursu Rietumu mākslas vēsturē 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Nožēlu neizteica

Nu jau latviešu lasītājiem Tommi Kinnunena vārds nav svešs. Šoreiz viņš savā jaunajā darbā Nožēlu neizteica, aizved lasītāju uz Norvēģijas-Somijas robežu, uz laiku, kad tūlīt, tūlīt beigsies Otrais pasaules karš. Prieks, ka autors nav sevi ielicis rāmjos un nekopē sevi. Zināmas līdzības romāna uzbūve ar iepriekšējiem darbiem var manīt, bet tas netraucē.

1945. gada pavasarī no gūstekņu nometnes tiek atbrīvotas piecas somietes. Tā viņas soļo uz mājām Somijā, kuru visticamāk vairs nav, kamēr vācieši atkāpjas no somu zemes. Visapkārt baigi skati, starp sievietēm nevalda liela draudzība, bet turēties kopā ir drošāk.

Kaut kur jau šo apgalvojumu esmu lasījusi, bet nevaru nepiekrist – kā autors, būdams vīrietis, spēj tik dzīvi un patiesi attainot sieviešu pasauli, domas un redzējumu? Katra no šīm piecām sievietēm ir ļoti atšķirīga un brīvā pasaulē pilnīgi noteikti nesatiktos un ja tomēr gadītos vienā vietā, tad paietu viena otrai garām. Šajā gadījumā vienīgais, kas viņas saista un tur kopā, ir būšana nometnē. Autors mazliet arī to apraksta. Gūstekņu nometnes… tik drausmīgi. Uz ko piespiež cilvēkus dzīvības vārdā…

Varētu teikt, ka šis ir romāns par izvēlēm. Par to, kā izvēļu pareizību nosaka valdošie apstākļi. Katra no viņām izdarīja tā brīža labāko vai spontāno lēmumu. Un tagad par to tiek sodītas. Cik tas ir netaisni! Ja vēl nebūtu tā “zīmoga” sejā, kas traucē viņām atgriezties cieņpilni to dažu satikto cilvēku sabiedrībā. Šis tomēr ir sarežģīts temats. Neviens nevēlējās iedziļināties viņu tekstos, jo vieglāk ir izlikties, ka sargā savu vietu. Cik daudzi patiesībā baidījās? Cik daudzi pēkšņi sajutās visvareni? Lai gan lasot ainu par sievietes sodīšanu, palika nedaudz šķērmi. Esot nepareizi lietot terminu “tumšie viduslaiki”, bet piemērotāku apzīmējumu šai darbībai nevaru atrast.

Vēl jau ir jautājums, kā atklāties tām pārējām? Vispār vajag? Lai gan apzinies, ka nav īsti par ko, tomēr pārvarēt kaunu sevī nav viegli. Vai līdz šķiršanās brīdim viņām tas izdosies? Cik daudz par otru var uzzināt, ja tiek nosoļoti vairāk kā 600 km? Katrā ziņā ir skaidrs, ka viņas domā par vienu un to pašu – kad šis “ceļojums” būs galā, kas viņas sagaida? Jautājumu vairāk nekā atbilžu. Man ļoti patika, kā autors stāstījumā bija savijis tagadni ar pagātni, līdz ar to lasītājs par sieviešu dzīvēm varēja uzzināt ātrāk nekā pašas romāna varones.

Man šķiet, ka šis romāns ir jāizlasa katram pašam. Autora valoda ir viegla, bet ļoti efektīva. It kā netiek izmantots nekas ļoti āķīgs valodā, bet ļoti aizrauj (vismaz mani). Tāpat kā pie iepriekšējām šī autora darbu atsauksmēm, arī pie šī varu teikt, ka lasīju un negribēju likt nost. Sākumā šī bija mana transporta grāmata, bet drīz vien jau sāku lasīt arī pa vakariem. Urdīja zinātkāre, kā attīstīsies notikumi, kas katrai slēpjams, kādas ir katras stiprās puses un galu galā – kā tas viss noslēgsies. Jāpiebilst, ka autors noslēgumu ir atstājis tādu diezgan atvērtu. Daudz maz skaidri, kas notiek, ir zināms tikai par vienu sievieti. Kas notiek ar pārējām? Viņas nokļuva, kur bija jānokļūst?

P. S. Visu cieņu par vienādā stilā ieturētajiem grāmatu vākiem 🙂 Ļoti patīk un pa gabalu jau var atpazīt autoru plauktā 😀

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Kultūras mantojuma kopienas

Latvijas Kultūras akadēmija ir sarakstījusi vienu traki labu, bet traki smagu grāmatu – Kultūras mantojuma kopienas: prakses, attīstība un izaicinājumi. Jāsaka, ka diezgan smagi uz ilgu laiku iesprūdu, jo šī nav vienkārši “paņem un lasi” grāmata. Tas ir akadēmisks pētījums par kultūras mantojuma kopienām, par nemateriālo kutūru, jēdzieniem un viss, kas ar to saistīts. Darbs ar ļoti blīvu informācijas gūzmu.

Tā kā šis darbs ir vairāku cilvēku kopdarbs, tad ir tapusi LKA kolektīvā monogrāfija par ļoti plašu tēmu. Man nav precīzas informācijas, bet noprotu, ka šī ir kā netieša otrā daļa par šo tēmu, jo iepriekš ir iznācis līdzīgs pētījums, tikai ar akcentu uz Dziesmu svētkiem.

Lai saprastu, kas vispār ir kultūras mantojums un kā tas ir veidojies, tad ievadā tas ir daudz un plaši aprakstīts, kā arī stāstīts, uz kādiem likumiem tas ir balstīs. Man patika, ka darbā ir atsauces uz visu ko un ja ir vēlme par kādu jautājumu iegūt dziļāku izpratni, ir kur paskatīties 🙂 Jāpiebilst, ka kultūras mantojums dalās materiālajā un nemateriālajā. Šī monogrāfija ir par Latvijas nemateriālo mantojumu un stāsta par mūsu tradīcijām (ļoti mazu daļu no tā), pievēršoties kopienas jēdzienam un kopienas lomai esot tradīciju nesējiem un sargātājiem.

Pirmā nodaļa ir veltīta kultūras mantojumam, tā kopienām un pārvaldībai. Tas ir plašs apraksts/pētījums par kopienas jēdzienu un kopienas nozīmi tradīciju un kultūras identitātes saglabāšanā. Tālāk ir izklāstītas kopienas definīcijas problēmas, kas tad īsti ir šīs kopienas, kā veidujušās un ko tās dara. Tāpat tiek iztirzāts jautājums, kā notiek atbildības dalīšana starp kopienu un valsti. Jāpiebilst, ka šim visam ir stingrs valsts likumu pamats, kā arī starptautisks nolikums. Pats svarīgākais – kā zināt, kuras tradīcijas ir saglabājamas un kuras nē? Kā notiek nemateriālās kultūras mantojuma sarakstu veidošana? Saraksta veidošana dalībvalstīm ir obligāts pienākums, kas ir noteikts ar UNESCO konvenciju. Protams, ar laiku šos sarakstus pārskata, varbūt kaut ko izmaina un pilnīgi noteikti papildina. Lai viss process noritētu veiksmīgi, ir izstrādāti pārvaldības modeļi.

Interesanta šķiet otrā nodaļa, jo tajā apkopots Latvijas iedzīvotāju viedoklis (kuru gan pārstāv niecīgs skaits uz kopējo iedzīvotāju skaitu, bet talkā ir ņemtas dažādas salīdzinošas metodes Eiropā utt.) un attieksme pret kultūras mantojumu. Lai sekmīgi izpētītu šo tematu, tika sastādīti 10 jautājumi par tēmu, uz kuriem tika meklētas atbildes aptaujas veidā. Sīkāk par pašu aptauju nestāstīšu, jo pētījums ir ļoti apjomīgs. Katrā ziņā ir interesanti lasīt, ko cilvēki saprot ar vārdu “kultūras mantojums”, kādas asociācijas tas raisa, vai zina konkrētus piemērus abu veidu kultūras mantojumiem un kāda ir attieksme pret to. Likās interesanti, ka vairums aptaujāto piekrīt, ka kultūras mantojums ir būtisks tūrisma plūsmas palielināšanai Latvijā. Man šķiet, ka šis ir abpusēji, jo liekas, ka arī tūrisms bieži rīko ekskursijas, kas ir balstītas uz arhitektūras, mākslu veidu un seno tradīciju rādīšanu.

Trešajā nodaļā ir apskatītas 12 nemateriālās kultūras tradīcijas un veikta to padziļināta analīze. Tās ir tradīcijas, kas bija pieteiktas sarakstam (2017-2021), bet ne visas līdz 2021. gada tika pieņemtas. Lai nu kā, šajā nodaļā ļoti plaši tiek stāstīts par to, kāpēc šīs tradīcijas būtu saistāmas ar nemateriālo kultūras mantojumu un kādas ir šī mantojuma pārvaldības iezīmes. Visas analizētās tradīcijas neuzskaitīšu, bet interesantas šķita Alūksnes novada Padedzas pagasta pareizticīgo iedzīvotāju kāzu rituāls, budēļu pavasara maskošanās Vecumniekos, it kā pašaprotamās saules gadskārtas 8 svinamo laiku tradīcijas (Jāņi, Ziemassvētki, Meteņi utt) un visnotaļ pārsteidzošās Siguldas spieķa darināšanas prasmes (izlasot šo un esot Siguldā, nopirku sev spieķīti, jo izrādās, ka tas nav tūristu vilināšanai, bet nejauša tradīcija ar saknēm no 19. gs.). Man ļoti patika, ka līdztekus akadēmiskajam tekstam bija interviju fragmenti no pašiem cilvēkiem, kopienas pārstāvjiem, kurās tie stāsta par konkrēto tradīciju, projekta rakstīšanu pieteikumam utt. Tas ļoti atdzīvināja tekstu.

Ceturtā nodaļa sniedz ieskatu pēdējo gadu tendencēm, kuras teroētiski atbilstu nemateriālajam kultūras mantojumam, bet par tādu netiek uzskatīts, piemēram, vegānisms, kendama spēle, drag queen un king, 9. maijs, hokeja fani utt. Visām pēdējo gadu tentencēm ir vēsturiskas saknes, tomēr ir kaut kas, kas to īsti līdz galam neļauj uzskatīt par nemateriālo kultūru (tā saucamais alternatīvais mantojums). Tas viss ir veicinājis dažādu definīciju attīstību, piemēram, dzīvais mantojums, strīdīgais kultūras mantojums, sarežģītais mantojums utt. Lai saprastu, vai tas ir alternatīvais mantojums, ir izstrādātas raksturīgākās pazīmes.

Savukārt pēdējā nodaļa sniedz apjomīgās monogrāfijas kopsavilkumu. Manuprāt, darbs ir vērtīgs ne tikai akadēmiskajai videi, bet arī pārējai sabiedrības daļai. Lai arī es ļoti iesprūdu akadēmiskajā daļā, tomēr kopumā grāmata man šķiet ļoti interesanta.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Grāmatstatistika 2022

Beidzot, beidzot arī es esmu atradusi brīdi, lai atskatītos uz pagājušā gadā lasītajām grāmatām. Gads ir bijis ļoti piesātināts ar dažādiem pasākumiem un notikumiem, līdz ar to lasīšanai ticis veltīts mazāks laiks. Protams, gada sākums bija tik ļoti satraucošs, ka es, kā daudzi citi, nemaz nespēju palasīt un savākt sevi tekstam.

Kā jau ierasts, sākšu ar savu izlasīto darbu topu, kurš ar katru gadu kļūst īsāks (un es pat nezinu, vai to var saistīt ar faktu, ka lasīto darbu skaits sarūk). Ir sajūta, ka 1) visas wow grāmatas met man lielu līkumu vai 2) vairums kļūst vienveidīgas un nav vairs, ko īsti izcelt. Pavisam slikti arī nav, savu šī gada lasīšanas secībā labāko, spēcīgāko, atmiņā paliekošāko un visādi citādi sirdi priecējošo TOP 8 vēl varu sastādīt 🙂 Tātad:

1. Diāna Seterfīlda. Reiz uz upes – autore atkal spēlējas ar tēliem, bet šis romāns man paliks atmiņā ar radīto maģisko un/vai mistērisko noskaņu un ļoti sīki aprakstīto fotografēšanas procesu 19. gadsimtā. Pilna atsauksme lasāma šeit.
2. Hilarija Mantela. Ievediet nelaiķus – es jau gandrīz biju aizmirsusi, bet triloģijas otro daļu sagaidīju un bija tā vērts! Autore lasītāju atgriež Henrija VIII laikos un izstāsta jau zināmu vēstures posmu no cita skatu leņķa. Lai arī darbs ir nedaudz apjomīgs, lasījās ļoti raiti un ļoti aizraujoši. Pilna atsauksme lasāma šeit.
3. Gundars Godiņš. Kurbads – šis! Šis bija gada pārsteigums. Pasaka ļoti labi zināma, bet tik skaisti apdarināta, lieliskiem zīmējumiem un pievienoto vērtību – iespēju noskatīties un noklausīties animācijā Skyforger albumu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Pilna atsauksme lasāma šeit.
4. Kristina Sabaļauskaite. Pētera imperatore, II – ja nu gadījumā kāds joprojām gaida Katrīnas stāsta turpinājumu, aši jāskrien uz tuvāko grāmatnīcu un jāpērk otrā daļa, jo ir ļoti labs! Šī bija grāmata, kuru sev aizliedzu lasīt brokastlaikā un darba pauzēs. Laika izpratne pilnībā pazuda un grūtības atgriezties realitātē, jo Katrīnai bija stāsts! Pilna atsauksme lasāma šeit.
5. Rūta Šepetis. Klusējošās strūklakas – jāsaka, ka kādu brīdi domāju, vai šo likt topā, jo – Šepetis ir lieliska autore, bet amerikāņu puisis Metjū mani mazliet kaitināja. Bet viņš mācēja fotografēt. Un Roberta Kapas darbus arī atradu (lieliski!). Romānā atradīsiet mazzināmu vēstures lapaspusi. Pilna atsauksme lasāma šeit.
6. Dace Vīgante. Romantiķis – autore savu lasītāju aplaimo ar romānu un pierāda, ka spēj rakstīt kaut ko vairāk par stāstiem. Sports, tātad arī motosports mani neinteresē, zināšanas – nulle, bet tas, ko autore sniedz lasītājam, ļoti izglīto. Es pēc izlasīšanas mazliet pameklēju sīkāku informāciju, paskatījos, kā izskatās Harija sacīkšu transporti. Un tad vēl tā dzīves līnija… Ļoti patika! Un autore ir tik harizmātiska 🙂 Pilna atsauksme lasāma šeit.
7. Serhijs Žadans. Internāts – lai arī pēc grāmatas anotācijas varētu šķist, ka darbs ir par karu, tomēr nav. Cik grūti psiholoģiski un emocionāli šo bija lasīt… Viss lasītais šobrīd Ukrainā notiek. Un tomēr. Šo darbu vajag lasīt, jo pa vidu karam notiek arī dzīve. Skarba. Svarīgi nepazaudēt cilvēcību! Pilna atsauksme lasāma šeit.
8. Kristīne Hanna. Četri vēji – līdzīgi kā Šepetis, arī Hanna prot atrast mazzināmas vai ne tik bieži dzirdētas/virspusēji zināmas vēstures lapaspuses un tās pārvērst romānā. Šoreiz viņa iepazīstina ar Lielās depresijas sekām un sekojošo sausuma vilni, kas daudzu teksasiešu dzīves pārvērta par elli. Jāatzīst, ka nebiju gaidījusi tādas beigas, bet romāns patika. Pilna atsauksme lasāma šeit.

Atlasīt no 34 lasītajām grāmatām astoņas varbūt tiešām nav slikti. Tās bija 10 275 lapaspuses. Visīsākā (lpp ziņā) bija jau pieminētais Kurbads, bet ņemot vērā papildlietas (dziesmu klausīšanās, attēlu izpētīšana), zināmu laiciņu vienalga aizņēma – 100 lpp. Visapjomīgākā pagājušajā gadā bija Orlando Faidžīsa Čukstētāji – 890 lpp. Šeit gan jāsaka, ka lasīšanu biju iesākusi nepareizā laikā, bet tad es to nevarēju zināt. Mierīgi lasīju, tad sākās Putina karš un es vairs nespēju lasīt par Staļina zvērībām. Lai arī grāmata bija interesanta, tomēr pabeidzu lasīt pa “diagonāli”.

Pagājušajā gadā izlasīju arī divas vairāksēriju grāmatas. Septembrī ar neticamu aizrautību izlasīju Aizeka Azimova zinātniskās fantastikas triloģiju Fonds. Visa radītā vēstures gaita, tās matemātiska paredzēšana, institūcijas izveide un tās savtīgie aprēķini, starpplanētu pasaules manī radīja zināmu aizrautību un vēlmi uzminēt, kā šis viss beigsies. Savukārt novembrī kā sabiedriskā transporta grāmatu lasīju Vladimira Kaijaka populāro Likteņa līdumnieki sēriju. Seriālu neesmu redzējusi un pēc grāmatu izlasīšanas arī nemaz negribu. Pašas grāmatas patika, tomēr jāsaka, ka sākums bija aizraujošāks par beigām.

Ja mazliet izkāpjam no romānu kategorijas, tad iepriekšējā gadā sanāca diezgan maz lasīt cita tipa grāmatas. Tomēr divas es vēlētos atzīmēt. Viena no tām – Kasjas Sentklēras Krāsu slepenā vēsture – mani pat drusciņ pārsteidza. Tā nav ne vēsturiska, ne zinātniska, ne modes grāmata. Šī bija mana brokastlaika grāmata. Katru rītu pa vienai vai divām krāsām. Ja jūs zinātu, kādi stāsti zem tiem slēpjas! Mani rīti patiešām bija aizraujoši, jo arī caur krāsām ir iespējams izstāstīt cilvēces kultūru – modi, politiku, mākslu, karus. Pilna atsauksme lasāma šeit. Otra grāmata, kuru vēlos izcelt ir Danas Gulbes Sakārto māju, sakārto prātu. Mana iepriekšējā darba vieta ir likusi pārvērtēt mantu daudzumu majās, mantu izvietošanu un vispār kārtību telpā. Grāmata ir lielisks ceļvedis mantu savešanai kārtībā, kā arī parāda, ka kārtošana var nebūt galvassāpes, bet pat terapeitisks process. Sajutos ļoti apķērīga, kad secināju, ka vairums no padomiem pie manis bija atnākuši paši, tomēr šādas tādas idejas aizguvu. Man nekad nebija bijušas tik kārtīgi un pārskatāmi saliktas zeķubikses! 😀

Ceru, ka nākamais gads lasīšanā būs ja ne bagātāks, tad vismaz kvalitatīvāks. Tāpat turpinu darbu pie nelasīto māju grāmatu daudzuma samazināšanas, jo kas zina – varbūt tur ir paslēpusies kāda literāra pērle! Lai vērtīgs grāmatu gads!