Mierinājuma grāmata

Es nesākšu, kā ierasts. Meta Heiga vārdu vairs nav nepieciešams daudzināt (negribu atkārtot pati sevi). Viņa darbs Mierinājuma grāmata gan iznāca diezgan nemanāmi. Vismaz man gandrīz paslīdēja garām. Jaatzīst, ka man bija iesēdies cits nosaukums, bet arī tas der – Miera grāmata.

Kad es pirmo reizi 2019. gadā iepazinos ar autora grāmatu (Piezīmes par nervozu planētu), tā mani pārsteidza. Pozitīvā nozīmē. Un tā es turpināju lasīt viņa darbus (arī Iemesli dzīvot tālāk, lai gan apgalvoju, ka neinteresē), līdz atdūros pret Pusnakts bibliotēku. Un tagad atdūros pret šo. Kāpēc izceļu šīs divas grāmatas? Tas ir garš stāsts, bet īso versiju ieskicēšu.

Īsu brīdi pirms sākās pandēmija, sapratu, ka kaut kas nav. Un tad es darbā teicu, ka nav labi. Tā brīža vadība saprata – izdegšana. Tas bija briesmīgi. Ik pa laikam esošās dīkstāves nedaudz palīdzēja, kaut kā kūlos, bet… Tad savās rokās ieguvu Pusnakts bibliotēku, iekšās kaut kas pamatīgi ievibrēja (pie visa, kas tur jau brieda) un es uzraksīju atlūgumu (pirms tam to nedarīju, jo man ir nepieciešama apziņa par finansiālu stabilitāti).

Ja tajā laikā būtu tikusi pie Mierinājuma grāmatas… Es nezinu, kas tieši būtu citādāk, bet ir sajūta, ka pāris frāzes es tad būtu gribējusi dzirdēt.

Ja pareizi saprotu, šīs piezīmes/ domu graudus/ citātus autors ir vācis un rakstījis kādu laiciņu. Kad viņš pats bija panikas lēkmju varā vai dziļā depresijā, viņam palīdzēja vārdi. Un tā lēnām tapa šī grāmata. Man patīk, ka šīs piezīmes ir sagrupētas aptuvenās tematikās, bet pilnīgi visu caurstāvo divas galvenās un svarīgākās domas – vienmēr ir kāda cerība un tu esi šeit un tas ir pats svarīgākais. Es nezinu, cik labi man ir izdevies pašrocīgi tikt galā ar savu problēmu, bet prieks par lietām ir atgriezies, lai gan uznāk brīži, kad viss šķiet bezcerīgs. Tā, ka ķeršanās pie sīkumiem kā prieka, strādā. Un jā – tas viss arī iemesls, kāpēc šeit ir tik daudz klusuma.