Tad, kad iznāca pati pirmā Meta Heiga grāmata latviešu valodā, viņš mani neuzrunāja, jo “tas jau uz mani neattiecas”. Tad kaut kādu iemeslu vadīta es vēlējos izlasīt viņa otro grāmatu un sapratu, ka varbūt tēmas uz mani īsti neattiecas, tomēr es no tā visa varu paņemt kādu atziņu sev. Savukārt, kad Zvaigznes ABC mājaslapā sadaļā “drīzumā” ierudzīju viņa Pusnakts bibliotēka, to sāku gaidīt.
Noras dzīvē viss ir slikti. Un kādu dienu viss kļūst vēl sliktāk. Nora neredz izeju, viņa redz tabletes. Daudz, daudz tablešu. Tablešu galā viņa nonāk bibliotēkā, kura piedāvā ļoti daudz dzīves iespēju; iespēju dzīvē izdarītās nožēlas iemainīt pret kādu dzīvi un tās sniegtajām iespējām.
Es nezināju, ko gaidīt no šīs grāmatas, jo vienkārši paļāvos uz autoru. Es galīgi nebiju gaidījusi romānu un vēl tik spēcīgu. Vai arī man tas likās tāds, jo situācija tāda. Lai nu kā, izlasot šo darbu, beidzot nolēmu izdarīt izvēli un beigt sevi mocīt. Tad jau redzēs, kas tālāk sekos 🙂
Kad tā padomā, mazliet sareibst galva no domas, ka katra mūsu izvēle, pat vissīkākā var vest pilnīgi citā dzīves virzienā vai tajā pašā ar variāciju par tēmu. Noras dzīvē ir bijis tik ļoti daudz izvēles iespēju, tomēr visur un vienmēr viņa lielākoties ir bijusi viena. Tas īstenībā ir milzīgs jautājums – kā vispusīgi talantīgai personai izvēlēties to vienu virzienu, kurā pamatīgi attīstīties un virzīties? Kā var zināt, ka šī izvēle būs labāka par to otru? Šis darbs patiešām lika man mazliet aizdomāties par sevi. Vai es gribētu izmēģināt dažādas dzīves? Nezinu, it kā jā, bet varbūt labāk nevajag?
Cik krāšņas un ļoti dažādas var būt dzīves! Lai kādas dzīves katram būtu, visās ir tas kaut kas vismaz viens, kas nešķiet ideāls un gribētos citādāk (lietās, sajūtās, domās). Protams, ir lietas, kuras nevaram ietekmēt, tomēr ļoti daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Man bija liels prieks lasīt, kā Nora no dzīves uz dzīvi gūst aizvien vairāk jaunu atziņu, lai beigās konstatētu, ka viņai viss ir jādara pašai, jādzīvo, kā pati vēlas un ka arī tajā “viss ir slikti” var būt gaismas stariņš.
Šo es noteikti pārlasīšu, kad atkal šķitīs, ka viss ir slikti 🙂
* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC
thestoryofelza 
Es bieži par dzīvi domāju kā par labirintu, kurā principā ir jau ievietots viss, kas mums dzīvē varētu būt paredzēts. Bet mūsu izvēle ir nogriezties te vai tur, izvēlēties to vai citu eju un rezultātā kādās telpās nonākt un kādās- nenonākt. Bet tā varētu būt arī bibliotēka, kurā paņemt šo vai citu grāmatu.
Tikai drusku mulsinoši- ja ieej tādā paralēlā dzīvē; kā Nora saka- “tā nav mana dzīve, es tur esmu tikai iekopēta”- kur uz to brīdi paliek tā persona, kuras dzīve tā ir? Un kāpēc par pamatdzīvi tikusi atzīta tā viena “īstā”, nevis kāda no paralēlajām? Vai arī katra paralēlā ir pamatdzīve kādai no Norām, un viņas visas varētu tā “slīdēt” pārmaiņus cauri visām pārējām? Tas nu gan būtu juceklis! Iedomājies- divas paralēlās Noras sadomā vienlaikus ieslīdēt kādā trešajā dzīvē! Hm, varbūt tā rodas tie psihiatrisko slimnīcu iemītinieki tipa “es esmu Jūlijs Cēzars”? Varbūt ir arī?
Par to personu palikšanu – es to uztvēru tā, ka uz to brīdi “īstā” persona iemiesojās paralēlajā un tāpēc “īstā” neko nezina un pēc aiziešanas paralēlā īsti nesaprot, kas ir noticis. Un gan jau ka Visums ir kaut kā sakārtots, lai paralēlās dzīves nekrustotos. Es vismaz ceru 😀 Bet šī vispār ir tik interesanta doma, ka tas jāspriež krogā pie alus kausa 😀
Atbalsojums: Grāmatstatistika 2021 | thestoryofelza
Atbalsojums: Mierinājuma grāmata | thestoryofelza