Piezīmes par nervozu planētu

Meta Heiga (Matt Haig, 1975) darbs Piezīmes par nervozu planētu (2018) ir man neraksturīga grāmata. Es nemēdzu lasīt darbus ezotērikas, psiholoģijas utt.  virzienā. Varbūt nav īstais vecums, varbūt vispār nav mans lauciņš, tomēr šo darbu man gribējās izlasīt. Vai esi kādreiz aizdomājies par to, cik daudz laika pavadi internetā, cik bieži ielūkojies telefonā un kādu iespaidu tas atstāj uz tevi? Vismaz šie ir tie jautājumi, kāpēc es iepazinos ar Heigu.

Esmu dzirdējusi ļoti labas atsauksmes par viņa iepriekšējo darbu (Iemesli dzīvot tālāk, 2015), tomēr tas mani neuzrunā. Ieskatoties šīs grāmatas anotācijā, es cerēju atrast atbildes uz dažiem satīkloto cilvēku jautājumiem, atkarībām, kā tās ietekmē mūs un apkārtējo vidi. Dažas atbildes esmu atradusi, tomēr šis darbs ir diezgan virspusējs (ko viņš sākumā akcentē arī pats). Jāpiebilst, ka man nostrādā arī grāmatas vāks un nosaukums – it kā nekā īpaša tur nav, bet tik estētisks! Un vēl viena piebilde – es ne vienmēr piekritu Heiga rakstītajam, jo dažbrīd man viņa sacītais šķita pārspīlēts un saasināts. Domāju, ka tur pie vainas ir viņa domāšanas veids piedzīvojot panikas lēkmes un depresiju, jo man tas viss ir svešs.

Šķetinot daudz un dažādu tēmu, Heigs ik pa laikam uzsver, kāpēc vispār raksta šo grāmatu: ”Rakstot šo grāmatu, mēģināju noskaidrot, kā mūsdienu dzīve ietekmē cilvēka psihi un kā saglabāt veselo saprātu, dzīvojot pasaulē, kas padara mūs trakus. /236.lpp./”. Heigs daudzas no uzskaitītajām lietām labprāt ”noraktu” (vismaz man tā tas viss izklausījās), tomēr man šķiet, ka mums ir jāmācās atrast zelta vidusceļš. Piemēram, ziņas. Piekrītu, ka daudzas ziņas mūs satrauc un ietekmē, tomēr norobežoties no tām arī nevajadzētu. Dzīve burbulī nav labāka par stresainu dzīvi no dzirdētajām ziņām.

Viedtālruņi ir padarījuši mūs visus par ziņu reportieriem. Ja notiek kaut kas patiesi briesmīgs – terorakts, meža ugunsgrēks vai cunami -, vienmēr atrodas kāds, kurš to uzņem un pēc tam ieliek internetā. /39.lpp./

Viņš raksta, ka ”daudzi antropologi uzskata tehnoloģisko progresu par galveno cilvēces virzītājspēku /47.lpp./” Es piesliešos šim uzskatam, jo nespēju iedomāties, kas vēl mums ir licis iztaisnot muguru un atklāt uguni. Vai šodienā jūs variet iedomāties mājas ballīti, kurā nav neviena brīža, kad kāds no viesiem nav iegrimis Youtube vai savā telefonā? Es nevaru, jo vienmēr prātā ienāk kāda dziesma, treileris vai vēl kas, ko noteikti gribu saviem draugiem parādīt. Tai brīdī forši, bet reizēm pēc ballītēm domāju, ka atkal neesam spējuši internetu izmantot tikai fonam. Un internets ”apēd” daudz laika. Vispār, runājot par laiku, es nekad uz to nebiju palūkojusies tā, kā to piedāvā Heigs. Man reizumis ir bijis prātā jautājums, kāpēc mēs lietas darām tieši tajos laikos un kāpēc daudzi brīnās, ja pasaku, ka pēc pusnakts vācu māju, jo uznāca luste. Šī sadaļa nudien bija interesanta!

Mēs pārāk labi apzināmies pulksteņa diktēto laiku, bet aizvien sliktāk izjūtam laika dabisko ritumu. Iespējams, jau tūkstošiem gadu cilvēki ir modušies septiņos no rīta, taču pēdējos pārsimt gados mēs mostamies tāpēc, ka ir septiņi no rīta. /77.lpp./

Vai pastāv atkarība no vēlmēm? Pastāv. Mēs tiecamies pēc lietām bez kurām, iespējams, varētu arī izdzīvot. Un nepietiek jau tikai ar lietu, vajag aizvien jaunāku un jaunāku lietas versiju. Tas ir skumji. Mēs tiešām esam patērētāju sabiedrība. Un tas nav labi, jo tas ietekmē daudzas jomas, arī ekoloģiju. Jāatzīst, ka es par to iepriekš īpaši nedomāju, jo nebija sajūtas, ka es būtu izteikta mārketinga un patērnieciskuma upure (drīkst lietot šo vārdu?). Savukārt šobrīd mani nereāli kaitina, ka daudzi nevēlas ražot kvalitatīvas, ilglietojamas lietas un ja tās gadījuma pēc tādas ir, maksā kosmosu. Mani sāk uztraukt ledāju kušana, okeānu/jūru piesārņošana, plastmasas visuresamība, augu un sugu izzušana, mežu izciršana un cilvēka vēlme iegūt visu zemeslodi savās ķetnās.

Lai arī dažas lietas man šķita pārspīlētas, par dažām es būtu gribējusi lasīt vairāk. Heigam piemīt interesanta rakstītprasme – visas tēmas, kuras viņš ”paceļ” ir gana nopietnas, bet neviena nav uzrakstīta sausi kā atreferējot darba tapšanā lasītos pētījumus. Runājot par atbildēm, kuras nedabūju, tad viens no jautājumiem – kāpēc daudzi izvēlas savas brīvdienas pavadīt stundām ilgi tupi vazājoties pa tirdzniecības centriem?

P.S. Šis ieraksts tapa 4 stundas, kuru laikā es trīs reizes ielūkojos gan FB, gan Twitter (tur nekā jauna nebija) un piecas reizes Youtube, lai nomainītu mūziku.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC