Ja rokās tiek paņemta Rūtas Šepetis grāmata, tad zini – lasīsi kaut ko neierastu. Tā arī ar šo – Klusējošās strūklakas stāsta par posmu Franko Spānijā, kad valdīja stingra diktatūra un slepenas politiskās spēles ar bērniem. Un kā jau pierasts pie šīs autores, pētnieciskais darbs rezultējies izzinošā romānā (pati autore saka, ka vēsturisks daiļdarbs, bet ja var uzzināt tik daudz, tad jau arī izzinošs, vai ne?).
1957. gada Madridē bija jādomā, ko runā un ko dari. “Kraukļi” bija visur. Kad 18gadīgais amerikānis Daniels turp aizlido kopā ar savu ģimeni, viņa acīm paveras skaista pilsēta ar ļoti daudz jautājumiem. Un viņš cer, ka reiz skaistā istabene Ana viņam palīdzēs šo to atrisināt.
Šai romānā var atrast daudz ko. Bet nu vispirms laikam jāsāk ar to, ka režīms ir atļāvis amerikāņiem sadarbību ar sevi un ir pat izveidots tāds kā amerikāņu centrs. Un kamēr lielākā daļa amerikāņu ierodas Spānijā biznesa darīšanās, atpūtā vai citās lietās, tikmēr paši spāņi runā tikai par tagadni. Jo par pagātni nedrīkst. Skaļi teikt to, kas gruzd sirdī arī nedrīkst. Jārada sajūta, ka viss ir lieliski. Kad amerikāņu viesnīcā apmetas Metsonu ģimene ar spāņu saknēm no mātes puses (Daniels ir kaut kas pa vidū – amerikānis, kurš audzināts spāniskā gaisotnē, par spīti tam, ka Teksasā to uzņēma nedaudz greizi), puisis redz, ka Spānija nav tāda par kādu izliekas, jo viņam ir fotogrāfa redze.
Lai arī šis ir daiļdarbs, tomēr romāna varoņi meklē atbildes savai identitātei, cenšas netieši noskaidrot, kas notiek bāreņu/dzemdību namā, kā gūt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, ja jautāt ir grēks. Un tā viņi slīgst zem sava noslēpumu, sāpju sloga un pārvēršas par klusētājiem.
Notikumi virzās uz priekšu raiti, lasās pat ļoti raiti, bet tēma pasmaga. Prieks, ka Šepetis prot tēmas pasniegt tik saistoši un atmiņā paliekoši. Konkrēti šai darbā man varbūt īsti nepatika beigu līnijas, bet tā mana vaina. Tas vienkārši nav man 😀 Romānos reti kurais tā dara, bet autore ir viena no retajām, kura tā dara – grāmatas beigās ir pievienots literatūras saraksts ar darbiem, kas tika izmantoti romāna sarakstīšanai. Tāpat viņa sarunājusies ar daudziem cilvēkiem, lai vāktu mutvārdu informāciju par Franko Spāniju. Kā autore pati pēcvārdā raksta – nenobaidījās un rakstīja romānu, kas nav saistīts ar viņu pašu (lietuviešu izcelsmes amerikāniete, kura raksta par izsūtīšanām un tai līdzīgām tēmām).
Neizpaliek intrigas, pusčukstēti noslēpumi, baisas aizdomas un daudz apklusinātu jautājumu. Šur tur pa izteiktai romāna salkanībai, bet to mazliet noignorēju. Mani ļoti aizrāva fotogrāfa līnijas un kadru apraksti 🙂 Vārdu sakot, īstais laiks ņemt šo grāmatu rokās, blakus nolikt tēju vai ko stiprāku un ierušināties segā un grāmatā.
*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC