Mierinājuma grāmata

Es nesākšu, kā ierasts. Meta Heiga vārdu vairs nav nepieciešams daudzināt (negribu atkārtot pati sevi). Viņa darbs Mierinājuma grāmata gan iznāca diezgan nemanāmi. Vismaz man gandrīz paslīdēja garām. Jaatzīst, ka man bija iesēdies cits nosaukums, bet arī tas der – Miera grāmata.

Kad es pirmo reizi 2019. gadā iepazinos ar autora grāmatu (Piezīmes par nervozu planētu), tā mani pārsteidza. Pozitīvā nozīmē. Un tā es turpināju lasīt viņa darbus (arī Iemesli dzīvot tālāk, lai gan apgalvoju, ka neinteresē), līdz atdūros pret Pusnakts bibliotēku. Un tagad atdūros pret šo. Kāpēc izceļu šīs divas grāmatas? Tas ir garš stāsts, bet īso versiju ieskicēšu.

Īsu brīdi pirms sākās pandēmija, sapratu, ka kaut kas nav. Un tad es darbā teicu, ka nav labi. Tā brīža vadība saprata – izdegšana. Tas bija briesmīgi. Ik pa laikam esošās dīkstāves nedaudz palīdzēja, kaut kā kūlos, bet… Tad savās rokās ieguvu Pusnakts bibliotēku, iekšās kaut kas pamatīgi ievibrēja (pie visa, kas tur jau brieda) un es uzraksīju atlūgumu (pirms tam to nedarīju, jo man ir nepieciešama apziņa par finansiālu stabilitāti).

Ja tajā laikā būtu tikusi pie Mierinājuma grāmatas… Es nezinu, kas tieši būtu citādāk, bet ir sajūta, ka pāris frāzes es tad būtu gribējusi dzirdēt.

Ja pareizi saprotu, šīs piezīmes/ domu graudus/ citātus autors ir vācis un rakstījis kādu laiciņu. Kad viņš pats bija panikas lēkmju varā vai dziļā depresijā, viņam palīdzēja vārdi. Un tā lēnām tapa šī grāmata. Man patīk, ka šīs piezīmes ir sagrupētas aptuvenās tematikās, bet pilnīgi visu caurstāvo divas galvenās un svarīgākās domas – vienmēr ir kāda cerība un tu esi šeit un tas ir pats svarīgākais. Es nezinu, cik labi man ir izdevies pašrocīgi tikt galā ar savu problēmu, bet prieks par lietām ir atgriezies, lai gan uznāk brīži, kad viss šķiet bezcerīgs. Tā, ka ķeršanās pie sīkumiem kā prieka, strādā. Un jā – tas viss arī iemesls, kāpēc šeit ir tik daudz klusuma.

Būs citas dienas. Un citas sajūtas. /226.lpp./

Grāmatai ir četras daļas un katrā var kaut ko citēšanas vērtu atrast. Gan jau ka katram šie vārdi strādā citādāk, tāpēc šeit neko necitēšu.

Lai nu kā, man ir prieks, ka šī grāmata ir iznākusi 🙂

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Romantiķis

Pie Daces Vīgantes vārda es vienmēr saausos. Un šoreiz viņa savus lasītājus iepriecina nevis ar stāstiem, bet ar veselu romānu! Es nezinu kā, bet viņas darbiem vienmēr ir ļoti trāpīgi grāmatu vāciņi, arī šim – Romantiķis (ja tagad nekļūdos un atmiņa mani neviļ, tad uz vāka ir moldāvu sportists; lūdzu, labojiet, ja nepareizi). Šis darbs ir patiešām priecīgs notikums. Vēl priecīgāku mani dara fakts, ka beidzot, uz ceturtās grāmatas atvēršanas svētkiem man izdevās arī ierasties 🙂

Haralds Vindinieks pirmo reizi motora rūkoņu izdzirda bērnībā un kopš tā laika viņam krūtīs “apmetās dzenis”. Dzenis viņu neatlaidīgi dzina uz priekšu un tā top stāsts par viņu un viņa dzimtu, kas nesaraujami saistīts ar 20. gadsimta vēsturi.

Kā es lasīju! Beigās jau šķita, ka ar tramvaja laiku un stundu pirms miega nepietiek un pāris dienas es pie grāmatas pasēdēju visu vakaru. Vēl – kas liecina, ka grāmata ir laba? Tā kā darbs ir par motorsportu (viena no līnijām), tad es neko nesaprotot, ik pa laikam vīram prasīju, kā izskatās bagijs, kā ZIS, kā tas un šis. Un tas ir lielisks rādītājs, ja man ārpus sižeta gribas noskaidrot kādas detaļas, sīkāku info un citas lietas. Ja vēl par vispārīgām lietām, tad noteikti nevajag baidīties no pieteiktās tēmas, jo… Es lasīju un man šķita, ka es saprotu. Varbūt ne visas tas motoru lietas utt., bet to kontekstu, sajūtas.

Ja šis darbs būtu tikai par Haralda aktīvā sporta posmu, man droši vien nebūtu “aizgājis”.

Šis darbs ir dzīvesstāsts. No brīža, kad viņš kā mazs puišelis mācās burtot, kā karš visu nones, kā atrod sevi sportā un tā līdz 90to gadu sākuma bardakam (vispār un sevī). Bet ir vēl tā otrā, neredzamā, bet sajūtamā līnija. Sirds, sajūtu līnija. Piedod, šoreiz īsti nevaru, jāskrien, bet nākamreiz gan! Kas ar tevi notiek? Viņa viņu grib mājas, bet… tūlīt beigsies gonku sezona un tad gan uz jūru! Kam izstāstīt savas sajūtas? Varbūt viņai, tai īstajai – dienasgrāmatai? Nezinu, kur talants slēpjas, bet autore ir tik ļoti skaisti abas šīs līnijas savijusi, ka nav atdalāmas.

Kad autore bērnība lasījusi tēva dienasgrāmatu (nē, romāns nav autobiogrāfija, bet šis tas paņemts iedvesmai), tad tā šķitusi garlaicīga. Bet reiz atkal paņēmusi rokās, sapratusi, ka tas ir dārgums un sākusi lolot ideju par romānu. Kā izteicās prezentācijā, tad sēdējusi garāžās un smēlusies iedvesmas 🙂 Lai taptu šāda līmeņa romāns un vēl no vīriešu perspektīvas, tad daudz lasījusi arī vēstures, motorsporta grāmatas, daudz runājusies ar cilvēkiem (izbijušiem sportistiem, zinātājiem un pat (nejaušā kārtā) ar sava tēva kluba priekšnieka sievu). Lai iegūtu vēl niansētākas detaļas, staigājusi pakaļ tēvam un tēva māsai ar diktafonu un “vilkusi” atmiņu kripatiņas 🙂

Kas man likās ļoti sirsnīgi – romānā iekļautas divas poļu dziesmas, kuras autorei bērnībā dziedājusi vecmāmiņa. Es, protams, arī šeit redzu romāna iespējas 😀 Bet jā, romānā var uzzināt un arī līdzpārdzīvot daudz – kā notiek braukšana trasē, kāda bija dzīve sportistam PSRS, kādas dzīves sievietes bijušas un ko nozīmē ne/būt saprastam savā kaislībā, kā sevi plēst uz pusēm visos virzienos (romantiķis! un “man vajag naudu detaļām, bet tad jāatsakās no tā un tā”), kas katram ir mīlestība un kā mācīties mīlēt un piedot pagātni.

Un tā valoda! Vienkārši lasiet!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC