Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts

Par šīs izstādes apmeklēšanu es domāju jau no brīža, kad tā tika atklāta. Tomēr dažādu iemeslu dēļ es to apmeklēju tikai tagad. Ir tā vērts un vēl līdz nākamās nedēļas beigām (24.11) to var paspēt izdarīt. Kāpēc es gribēju redzēt? Mani aizrāva filma, pats stāsts un tāpēc gribēju zināt, ko spēj piedāvāt izstāde (apskatāma Mākslas muzejā). Vēl runāja, ka izstāde ir kā filmas turpinājums un tas nav melots.

Man šķiet, ka mēs sākām no nepareizā gala, bet ja galvā pēc tam visu sakārto, nav ne vainas. Tātad lielos vilcienos caur Grosvaldu ģimenes stāstu, apmeklētājs tiek iepazīstināts ar ģimenes likteni un arī ar svarīgām Latvijas vēstures epizodēm. Un tā, pamazām caur ģimenes gaitām mēs nonākam pie galvenās varones – Mērijas Grīnbergas jaunākās (1909–1975). Ar ko viņai gadījies būt zināmai? Ar to, ka mums ir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ar visām tās vērtībām (arī dažiem citu muzeju rekvizītiem). Viņa bija tā, kura brīvprātīgi pieteicās būt par pavadoni vilcienā. Beigās viņa palika viena un savu uzdevumu izpildīja – atgriezās no Vācijas ar 11 vagoniem, pilniem ar mākslu; nozagts bija ļoti maz.

Man ļoti gribas pieminēt šo dzimtu vārdos – Mērijas Grīnbergas jaunākās mamma, latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadējs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924) ar kundzi Mariju Grosvaldi (1857–1936), viņu bērni un mazbērni – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962), gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920), ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974) un Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982), kā arī matemātiķis Emanuels Grīnbergs (1911–1982) (info no neta, bet to ļoti labi izklāsta arī izstāde). Tik plaša saime, tik plaša arodu amplitūda un ietekme. Man ārkārtīgi patika kā izstādes veidotāji ir strādājuši ar atmiņām, dienasgrāmatām un citiem pierakstiem, piemēram, stāsts par 10 baltām kleitām vai atmiņas par adītajiem cimdiem. Tas viss izstādei piedeva personiskumu, emocionalitāti un ļāva labāk saplūst ar vēstījumu.

Izstāde ir plaša – 4.stāvā un Kupola zālē. Labāk nevarētu vēlēties, jo ļoti patika tas gaišums, kas tur bija, tās baltās sienas un neuzbāzīgums. Bez ģimenes stāsta izstādē ir izstādīti Džo (Jāzepa) darbi, kas nekad nav bijuši Latvijā. Ja atmiņa neviļ tie atceļojuši no Zviedrijas – tematiskie gleznu cikli Latviešu strēlnieki (1916 – 1917) un Austrumu cikls (1918 – 1919). Virzoties tālāk, nonākam pie pašas Mērijas – vienā telpā var redzēt saujiņu priekšmetu, kurus atgādāja atpakaļ (tas vainags!) un otrā tverta viņas personība, raksturs. Un šajā telpā mani visvairāk fascinēja divas lietas. Stāsts par gleznu, kuru uzskatīja par pazudušu, bet tā brīnumainā kārtā nonāca izstādes veidotāju rokās un filma, kurā 98gadīgā Tatjana Pāvele stāsta par Mēriju. Apbrīnoju gan veco sieviņu un viņas ļoti labo atmiņu un arī Mēriju. Piemēram, tika jautāts, vai Mērija viņai ir stāstījusi par pašu braucienu, jo nav daudz piezīmju par šo laiku. Daudz stāstījusi! Kad viss tika sagatavots izvešanai, par vērtīgu uzskatīja visu, ko varēja pacelt. Muzejā atstāja tikai lielgabarīta lietas. Laikā, kad jau notika atgriešanās, brīvajā laikā Mērija esot visas kastes pārcilājusi – likusi vērtīgās lietas (piem., Melngalvju sudrabu) apakšā, bet mazāk vērtīgos rokrakstus virspusē. Tas varētu izskaidrot, kāpēc viņai izdevās atvest lielāko daļu priekšmetu. Par viņas nesavtīgumu varētu liecināt arī fakts, ka viņa vienkārši ticēja, ka viņai šis darbs ir uzticēts un tas ir jāizdara līdz galam. Piemēram, reiz sēdējusi vagonā ar baru iereibušiem vīriem un sākusi pierakstīt viņu krievu leksiku. Šie sarosījušies un teikuši, ka viņa pieraksta, ko viņi runā un gribējuši viņu izmest no vagona. Lai tā nenotiktu, viņa sadedzināja piezīmju grāmatu, kurā rakstīja. Žēl, jo tajā ir bija daudz vērtīgas informācijas par lietām, ceļojumu. Arī Pāvelas kundzei balsī dzirdams rūgtums, ka Mērijai atgriežoties, varas iestādes nevis pateicās ar rakstu vai ordeni, bet lika rakstīt paskaidrojumu grēdu un beigās atlaida no darba. Mērija daudz neskuma, bija priecīga, ka palikusi dzīva.

Izstāde ir iedvesmojoša un man atkal sagribējās noskatīties filmu. Šis mums ir gaišs stāsts, kuru nodot tālāk.

P.S. Nebiju piefiksējusi, bet izrādās, ka saistībā ar visu šo ir bijis digitālais projekts #Grosvaldi1919, kur stāstīja par šo dzimtu – Grosvaldiem. “Grosvaldu ģimenes notikumi 1919. gadā tiks atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem. Tāpat varēs sekot līdzi tam, kā 2019. gadā noris darbi pie dzimtas izpētes un popularizēšanas, veidojot izstādi, veicot zinātnisko un populārzinātnisko pētniecisko darbu.” (lsm.lv)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s