Lasāmgabali XXXIX

Man ik pa laikam ietrāpās izlasīt dažus darbus, kuri man patika, bet negribas izplūst sīki un smalki aprakstos. Tad nu šoreiz būs trīs ļoti dažādi darbi, par kuriem gribu izteikt piezīmes pašai priekš sevis. Divi jau zināmi autori un viens man bija jaunums. Mani kaut kādā mērā viņš savaldzināja, tāpēc šobrīd lasu citu viņa darbu. Kas zina, varbūt es reiz atkal pieķeršos viņa “Pieneņu vīnam” un pabeigšu to, nevis pametīšu jau pirmajās lapās.

Ar Māra Runguļa pirmo darbu es iepazinos pirms diviem gadiem. Toreiz pie Pastaiga mirušo pilsētā mani piesaistīja Brektes vārds. Ieraugot otro daļu Trīs nāves Mārtiņdienā, es daudz nevilcinājos un vēru vaļā vākus. Priecēja pirmā rindkopa, kura atgādināja īsumā par iepriekš lasīto (man patīk, ka autori tā dara). Mani priecēja arī Brektes ilustrācijas, īsteni viņa stilā. Jau atkal mēģināju saprast, cik atvērti domāšanā bijuši vecāki, kad pirka saviem bērniem šo grāmatu, jo… Brekte. Viņa ilustrācijām ir kaut kāds savāds šarms, kurš visiem droši vien neiet pie sirds (par izstādes apmeklēšanu gan man vēl jāpadomā). Bet runājot par pašiem stāstiem – man bērnībā būtu paticis. Skolas pasākums, visi sēž zālē, sveču gaismā un klausās dažādos spoku stāstus, kurus stāsta trīs Nāves. Cenšos saprast, vai šāda veida pasākums sanāktu arī mūsdienās un kaut kas liek domāt, ka nē. Izlasīju ātri, vienā vakarā un secinājums – spoki ir dažādi un ar tiem tikai pa labam.

Pagājušajā gadā man bija iespēja gan izlasīt, gan būt klāt Valda Rūmnieka grāmatas Starp Mežaparku un Murjāņiem atvēršanas svētkos. Pagājušajā nedēļā manās rokās nonāca autobiogrāfijas otrā daļa No Raiņa līdz Čakam un te būtu vietā precizējums – no iecerētajām trīs daļām, šī tomēr ir divdaļīga autobiogrāfija. Tieši tāpat kā pirmajā daļā, arī šajā autors sevi atstāj otrā plānā, priekšplānā izceļot laiku no 1980-2018, savus līdzcilvēkus, darbus, nedarbus, politisko, māksliniecisko un radošo gaisotni. Man bija ārkārtīgi interesanti lasīt par Rakstnieku savienību, tās nama likteni un, protams, par politiskajām kaislībām un to ietekmi uz radošajiem ļaudīm. Jāatzīst, ka nespēju saprast, kā viens cilvēks ir spējis strādāt augstos amatos, vienlaicīgi būt radošs lietrārajā laukā, darboties TV un tam visam pa vidu būt ģimenes cilvēks. Vienkārši apbrīnojami! Un es atkārtošos – es arī gribu lasīt romānu par Sudrabkalnu!

Mans jaunatklājums bija Reja Bredberija zinātniskā fantastika. Kā jau minēju, kaut kad mēģināju lasīt to Pieneņu vīnu, bet nesanāca. Kad rokās turēju Marsiešu hronikas, kaut kā nesavilku kopā faktu, ka tas ir tas pats autors. Ļoti labi! Tātad, ņemot vērā, ka šis darbs ir uzrakstīts pirms pusgadsimta, esmu ļoti pārsteigta par tās tematisko aktualitāti šodien. Man ļoti patika, ka darbs ir no marsiešu skatpunkta rakstīts. Ir visa attīstība un tad pamazām Marsu pārņem cilvēki. No nodaļas uz nodaļu ir notikusi attīstība pretējā virzienā. Tas tik ļoti sasaucās ar to, ka mums patīk izjaukt lietu dabisko kārtību, piedrazot vidi un nemaz neklapēt ar ausi par notikušajām pārmaiņām līdz var būt par vēlu. “Mums, zemiešiem, ir īpašs talants sagraut visu dižo un skaisto. Ja mēs Ēģiptē Karnakas templī vēl neesam iekārtojuši karsto cīsiņu tirgotavu, tad vienīgi tādēļ, ka tā ir nomaļa vieta, kur nevar izvērst lielo biznesu.” /118.lpp./ Tā kā šo darbu izlasīju jau pirms kāda laika, tad nespēju vairs uzrakstīt citas uzvirmojušās domas, bet domas par dabu, civilizācijas saglabāšanu un marsiešu eksistenci ir saglabājušās. Man patika un patika arī garstāsti, kas iekļauti krājumā Tagad un mūžīgi. Varbūt par to arī kaut kad uzrakstīšu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s