Mākslas grāmatu sērija “Mākslas pamati” – pagriezieni un personības

Redz kā! Pirms dažiem gadiem es teicu, ka māksla, glezniecība galīgi nav mans lauciņš un ka mani tas neinteresē, bet nu tā vairs nevaru apgalvot. Tas joprojām nav mans lauciņš, bet nu man ir vēlme izzināt to detaļās. Gleznas joprojām iedalu “patīk/nepatīk” līmenī, bet lasīt aprakstus un paskaidrojumus par mākslinieku domu lidojumu ir interesanti (diemžēl, lielākoties es nespēju to pati informāciju nolasīt).

Kaut kā biju palaidusi garām šīs sērijas sākumu, bet ceru to ar laiku atgūt. Šeit tad nedaudz sīkāk par pēdējām trim šai sērijā: Lī Češīrs (Lee Cheshire) Pagrieziena punkti mākslā (2018), Ralfs Skī (Ralph Skea) Impresionisms (2019), Flāvija Fridžeri (Flavia Frigeri) Sievietes mākslinieces (2019).

  • Pagrieziena punkti mākslā

Šī grāmata priecē ar būtiskāko momentu parādīšanu mākslas vēsturē no renesanses līdz mūsdienām. Es nevēlos visu zināt sīkumos, tāpēc mani uzrunā šis kodolīgais formāts. Nekad nebiju domājusi, kāpēc  pārstāja gleznot bībeles sižetus un pievērsās cilvēku portretēšanai vai kāpēc pēc gadsimtiem arī šis vairs nederēja un aktuāli kļuva gleznot pavisam citādākā manierē. Ļoti patīk arī tas, ka tiek pieminēti “svarīgākie” mākslinieki un viņu būtiskākais ienesums mākslas attīstībā. Piemēram, patentēta krāsa tūbiņās, par ko varam pateikties Džonam Gofe Rendam, jo viņam gribējās gleznot dabu un nācās risināt krāsu izkalšanas jautājumu. Un zinājāt, ka māksliniekiem autortiesības uz saviem darbiem piešķīra tikai 1735.gadā (sākotnēji tikai grafiķiem, pārējie pievienoti vēlāk)? To sauc par Hogārta aktu. Ak, šeit ir daudz interesantu faktu. Sākot ar gleznošanas manierēm līdz pat absurdām lietām 20.gs. (piemēram, pisuārs, ko nosauca par mākslas darbu utt.).

  • Impresionisms

Tā kā man ļoti patīk Monē, tad pieņemu, ka par šo glezniecības veidu man būtu jāzina vairāk. Priecē tas, ka šī grāmata vieglā, uztveramā veidā stāsta par virziena attīstību un galvenajiem tās personāžiem. Tātad, ir pieņemts uzskatīt, ka šis mākslas virziens ir radies Francijā 19.gs. vidū un viņu pirmās gleznas radīja neizpratni. Tās sauca par nemākulīgām un nepilnīgām, jo neatbilda pieņemtajām glezniecības normām. Ar laiku impresionisti iemācīja arī citiem redzēt gaismu sev visapkārt, lauku un pilsētas ikdienišķo vidi, ne sadomātus fonus. Lai arī par pirmajām izstādēm nebija labas atsauksmes, viņi turpināja un ar laiku saņēma pat uzmundrinājumus turpināt. Visu šo stāstu papildina ārkārtīgi daudz ilustrāciju un pie katras var brītiņu pasēdēt un apbrīnot.

  • Sievietes mākslinieces

Neiedomājami! Šī grāmata mani pārsteidza ar faktu, ka sievietes-mākslinieces un pie tam vēl atzītas, bija jau 16.gadsimtā! Kā tas iespējams? Protams, krietni vairāk un radošāk tās darbojas 20.gs., bet vienalga viņām savas tiesības bija jāpiesaka protesta akcijā pret sieviešu mākslinieču neiekļaušanu lielajā modernās glezniecības un tēlniecības izstādē MoMA – 1989.gadā Guerilla Girls izgāja ielās, lai pajautātu “Vai sievietēm jābūt kailām, lai tās izstādītu Metropolitēna muzejā?” Ja tā padomā, tad tiešām daudzos darbos sievietes ir kā darbu personāži, bet kā mākslinieci es nevaru nosaukt nevienu. Nu, vismaz tā uzreiz. Grāmatā ir aprakstītas apmēram 50 mākslinieces un viņu daiļrade. Kā pirmā uz mākslinieces titulu pieteicās Artemizija Džentileski – viņa savās gleznās sievietes rādīja spēcīgas raksturā un ierādīja centrālo lomu. Arī pārējās minētās sievietes ir spēcīgas savā personībā un zina, ko vēlas parādīt sabiedrībai.

Tāpat kā iepriekš apgāda izdotā sērija Tas ir… ļāva izzināt konkrētu mākslinieku biogrāfijas caur viņu darbiem, tad šī sērija ļauj iepazīt mākslas procesus, to virzību un atklāj arī zināmākos darbus glezniecības vēsturē. Šo var saukt par patīkamu sēriju, kurā viss ir izklāstīts pietiekoši detalizēti un precīzi, ka pat es spēju saprast lietas 😀 Protams, ir ļoti daudz darbu, par kuriem es lasīju, pētīju ilustrācijas (un to ir ļoti daudz!) un domāju, kā var izpīpēt ko šādu? Tas gan vairāk attiecās uz moderno mākslu, bet vienalga ir interesanti censties saprast 🙂 Ko vēl noteikti jāpiemin – pieņemts, ka mākslas grāmatas ir lielas un krāšņas, tad ļoti priecē šo grāmatu mazais formāts. Manuprāt, tas parāda, ka bilde ir svarīga, bet tikpat svarīgs ir teksts un teksts šajā gadījumā ļoti izglīto.

*Grāmatas lasītas sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

Zirgu gaļas pārdevējs

300x0_zirgugalaspardevejs_978-9934-0-8252-8Pirms trim gadiem izlasīju Tālivalža Margēviča dokumentāli vēsturisko romānu Šķērsiela 13. Man ārkārtīgi patika, tāpēc šī romāna – Zirgu gaļas pārdevējs (2019) – lasīšana ir tikai dabiska.

Šī romāna pamatā ir reāli eksistējoša cilvēka, Paula Taupmaņa, biogrāfija. Ko lai saka – viņa dzīvesstāsts ir nedaudz neticams un garš: no Krievijas cara Nikolaja II laika līdz pat Brežņeva nākšanai pie varas PSRS 60.gados. Pauls, t.i., Pēteris Kalējs piedalās 1905.gada revolucijā, jo viņš nespēj sēdēt rokas klēpī salicis. Jārīkojas! Viņa liktenis ir kā daudziem citiem – izsūtījums Sibīrijā. Kas tālāk?

Vispirms es gribēju sākt ar personas atrašanu, jo mani aizrauj šādi stāsti – ievadā autors stāsta, kā ir nonācis līdz Paulam Taupmanim. Es viņa vietā droši vien nebūtu uz to tikšanos aizgājusi 😀 Prieks, ka viņš drosmīgāks un aizgāja. Stāsts, kas ir izstāstīts šajā darbā ir neticams, bet aizraujošs. Gribēju pati kaut ko pameklēt par Paulu, bet neko neatradu. Laikam nemeklēju pietiekoši cītīgi un gan jau ka uz arhīvu jāiet. Par šo daudz nebēdāju, jo esmu iepazinusies ar viņa cītīgumu (Šķērsiela ir tik dziļa un izsmeļoša, ka gandrīz nekāda papildus literatūra nav nepieciešama). Ticu, ka arī šis darbs ir rakstīts ar tik pat lielu rūpību. Tas, ko es pirms tam runāju par faktu palasīšanu – gribēju pati pārliecināties, ka viņa apceļojumi tik viegli vedušies. Man tiešām radās sajūta, ka viņam bijusi viegla trimda. Varbūt pietrūka nedaudz emocionalitātes.

Tātad – viss sākas ar 1905.gada revolūciju. Kas man šajā darbā ļoti patika saistībā ar revolūciju? Tas ļoti perfekti parādītais sākums, iemesls neapmierinātībai. Tas sākums, kā viņš kopā ar draugu iesaistās ziņu nodošanā, skrejlapu izplatīšanā līdz pat nopietnākām apvērsuma operācijām. Jā, šis posms parādīts spilgti. Kā jau var noprast, viņš ”iekrīt” un pēc spīdzināšanām Stūra mājā tiek pie lēmuma – mūža izsūtījums Sibīrijā. Tālāk ir tas, ko es teicu par neticamību. Neteikšu ko un kā, bet ceļojums pusmūža garumā ir diezgan neticams. Ņemot vērā faktu, ka nemieri ir visu laiku un beigās ir arī karš – viņš pārsteidzoši labi tika cauri visām kontrolēm. Kaut kādā ziņā man negribējās, lai notiek atgriešanās Latvijā, jo dzīve, ko viņš stāstīja bija labāka par notikumiem dzimtenē.

Man tagad pie rokas nav pirmās grāmatas, bet šo ļoti patīkami papildina fotogrāfijas. Ar paskaidrojumiem. Tās visu laiku kalpo kā atgādinājums par realitāti, par vēsturiskiem notikumiem, par vietām un cilvēkiem. Kā vienīgo mīnusu varu minēt tikai iepriekšminēto emocionalitāti. Kamēr vēl Pēteris jauns un pilnās burās pret pastāvošo iekārtu, tikmēr emocijas lasās, bet pēc tam esot Sibīrijā un izdzīvojot savu trako dzīves virpuli, tas viss kaut kur pazūd. Ir daudz notikumu, pavērsienu, bet emocijas un uztraukums tikai uz to brīdi, t.i., tiek aprakstīts kā Pēteris jūtas atsevišķos mementos, bet nav īsti pastāstītas sīkāk viņa domas, piemēram, par ceļojumu zem kuģa klāja. Visādi citādi – Margēvičs raksta lieliskus dokumentāli vēsturiskos romānus! Un jā – es arī gribu to pastaigu pa Paula Taupmaņa dzīves vietām.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC