Vakariņas

jVFfZfnc1m_A_400x600_2mRPEZPfVai jūs jau esat pavakariņojuši? Pie Hermana Koha (Herman Koch, 1953) darba Vakariņas (2009) es tiku, tā teikt, netīšām. Pajautāja, vai gribēšu lasīt un pat nezinot, kas tas vispār ir, teicu jā. Prieks par savu pozitīvo atbildi, jo lasāmais bija labs.

Divi brāļi kopā ar savām sievām vakariņo smalkā restorānā, kurā vieta jāpasūta vismaz pusgadu iepriekš. Viņi pļāpā par šo un to, bet gaiss savelkas aizvien spiedošāks. Kaut kad vajadzētu sākt runāt par galveno – par abu pāru bērniem, kuri ir izdarījuši ko tādu, kas varētu sabojāt visu turpmāko dzīvi. Kā rīkoties, cik tālu iet savā mīlestībā?

Visas laimīgās ģimenes ir vienādas; un visas nelaimīgās ģimenes ir nelaimīgas katra savā veidā,.. /11.lpp./

Šis darbs mani kaut kādā veidā ir pārsteidzis. Tematiski šis nav no vieglākajiem darbiem, tomēr tas lasījās ārkārtīgi viegli. Vakariņas, kuru laikā tika apspriestas daudzas un dažādas tēmas, smagiem soļiem tuvojoties kulminācijai, ļauj mums iepazīt katru no varoņiem – gan personīgi, gan ģimenes paradumos, audzināšanā un uzskatos. Kas tad ir atgadījies, ka nepieciešams vakariņot smalkā restorānā un kāpēc vispār tādas privātas sarunas nenorisinās mājās? Negribas nospoilot pašu būtiskāko, bet tas ir kas tāds, kam risinājumu katrs rastu citādāku. No vienas puses tas ir nelaimes gadījums, no otras puses to var uzskatīt arī par noziegumu. Lai nu kā, jārīkojas gudri, citādi bērnu dzīves būs sabojātas.

Pauls, viens no brāļiem, kurš stāsta šo stāstu – gan par savu brāli, visām viņa dīvainībām un kaitinošajām raksturīpašībām, par viņa sievu, par sevi un savu ģimeni – tas viss ļauj tik labi iepazīt šo četrotni. No šī stāstījuma rodas sajūta, ka brāļu attiecības ir diezgan vēsas un tas kaut kādā veidā ietekmē arī  bērnus. It kā netieši, bet tomēr. Vēl mani urda jautājums – vai bērnībā pieredzētas lietas/situācijas paliek noglabātas zemapziņā un tās pašas situācijas pieaugot tiek neapzināti atkārtotas? Konkrēti runājot par šo darbu, man tāda sajūta ir. Ja Paula dēls bērnībā nebūtu piedzīvojis dažus strīdīgus gadījumus (reakcijās, es domāju), vai viņš būtu izaudzis citādāks? Nē, viņš ir labs puika, bet nelāgā situācijā gan iekūlies.

Protams, tas ir šausmīgi, mēs visi esam mācīti domāt, kas tas ir šausmīgi, taču pasaule bez nelaimēm un vardarbības – vienalga, vai tā ir dabas vai cilvēku izraisīta – būtu pilnīgi nepanesama. /160.lpp./

Darbā tiek skarta arī tēma, kas šobrīd ir diezgan aktuāla. Mums ir ļauts domāt brīvi, plaši utt. Realitātē, kad šīs domas, tiek izklāstītas, tās var būt nepieņemamas un tāpēc nepareizas. Man prieks par tēvu, kurš ļāva dēlam radoši izpausties, bet pārsteidza direktors, kurš nerīkojās pareizi. Es par ”kastītes” domāšanu. Mēs visi gribam, lai bērni būtu radoši savā domāšanā un neļautos vienai pareizajai domai. Nu ok, par darbā aprakstīto situāciju vēl varētu padiskutēt, bet es runāju par būtību.

Šajā darbā jautājumu nudien ir daudz. Ne tikai, cik ļoti vecākiem būtu jāupurējas bērnu dēļ, vai vecāku mīlestībai ir robežas, bet arī kā atrast pareizos risinājumus, kas vispār ir pareizs (ja nekas nav balts un melns) un kā tajā visā nepazaudēt patieso morāles jēdzienu (kas ir diezgan elastīgs…).

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

By elzastory Posted in nieki

3 comments on “Vakariņas

  1. Tas par tām nelaimīgajām un laimīgajām ģimenēm ir citāts no Ļeva Tolstoja “Annas Kareņinas”, ko Hermans Kohs jauki apspēlē/papildina nākamajā teikumā. 🙂

  2. Atbalsojums: Grāmatstatistika 2019 | thestoryofelza

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s