Reti ir tāda neplānota tikšana pie grāmatas, kura negaidīti iepatīkas. Īsumā stāsts par to, kā es tiku pie Adriana Čajkovska zinātniskās fantastikas darba Laika bērni ir šāds: ieejam grāmatnīcā, pētu jaunumus un saku: ”Laikam lasīšu šo un to, bet tie depresīvi atkal”. Man priekšā tiek celta šī grāmata un teksts: ”Varbūt šo? Gribi? Interesē? Palasi zinātnisko fantastiku, citādi tikai depresīvās vien!” Pārnākot mājās domāju, ka mazliet jāpašķirsta. Aha, pašķirstīju. Ne aci nepamirkšķinot, atmetu Keruaku un pievērsos šim!
Visumā dreifē kosmosa kuģis Gilgamešs un tajā ceļo pēdējie cilvēki. Vairāk nav. Viņu mērķis ir atrast planētu, uz kuras varētu dzīvot un sākt visu no jauna. Planētu atrod, bet tikšana pie tās ir nedaudz sarežģīta. Viņiem ir aizliegts nolaisties, lai netiktu izjaukts eksperiments… Kas ir šī sieviete, kas ar viņiem sazinās, kas apdzīvo planētu un kāds būs aizmigušās cilvēces turpinājums?
Beigu laiks patiesi ir klāt, mirklis, kad viens vēstures cikls neizbēgami iegriežas citā.
Cilvēki nāk. /426.lpp./
Nu, laikam jāsāk ar to, ka es šādu literatūru vai nu neesmu lasījusi, vai arī lasījusi tik ļoti maz, ka neatceros. Kaut kāds iespaids par žanru bija radies no kino un citu stāstiem, bet nekad nebiju domājusi, ka es spēšu pavilkties tik ļoti. Kosmosa tēma nav priekš manis. Vai arī līdz šim nebija… Pateicoties draugam, esmu atklājusi vienu brīnišķīgu rakstnieku un sagadīšanās – polis (atsauce uz Sapkovski)! Šķiet, ka bez sižeta mani fascinēja arī autora dažādā pieeja: kosmosa līnija tika stāstīta caur Holstena prizmu, bet planēta kā stāstījums par zirnekļu attīstību, kurā visās paaudzēs dominē Poršija, Bianka un Fabians.
Lai cik tas neticami būtu, es ar interesi sekoju līdzi visu to kukaiņu attīstībai un kaut kādā brīdī noķēru domu: ”Ja jau no paša sākuma viss būtu gājis gludi, eksperiments būtu izdevies”. Šī attīstība no paaudzes paaudzē tika izstāstīta tik secīgi, tik ticami, ka man tiešām nebija grūti iztēloties šādas ”civilizācijas” rašanos un viss, kas viņu starpā notika, likās loģiski. Jā, es aizvien vairāk iekritu piedzīvojumā, jo gribējās zināt – un kas būs tālāk? Varbūt ne tik spraigi, bet pietiekoši ieinteresēti es sekoju līdzi arī notikumiem uz Gilgameša. Neskatoties uz faktu, ka cilvēce atradās uz iznīcības sliekšņa, tie raksturā nemainījās. Līdzīgi kā Holstens prātoju par cilvēces dabu, tās ne/mainību – visi tie kašķi, dumpji, dievu būšanas un tā tālāk… Tas liek domāt par iespējamajiem mūsdienu scenārijiem un secinājums ir viens – tā notiktu arī realitātē, jo tā cilvēku daba…
Un tās beigas! Tās tiešām rauj jumtu, jo nebiju spējusi iedomāties neko tādu. Mēģinu atcerēties, kura bija pēdējā grāmata, kuras dēļ no rīta puspamodusies lasu, lai tikai uzzinātu, kā visa šī sāga noslēdzas. Fakts par kuru es īsti neesmu sajūsmā – šī ir pirmā daļa. Pēdējā nodaļā mani jau šī atziņa bija ķērusi un tagad tā ir apstiprināta. Nu, pagaidām neplānoju lasīt turpinājumu, bet tad jau laiks un citi faktori rādīs kas un kā.
Tiešām iesaku!
Ir tādi literārie darbi, kurus tā kā gribas izlasīt, bet nekādi nav iespējams saņemties. Manuprāt, tas ir dīvaini, bet tā tiešām ir tāda kā mīņāšanās uz vietas. Beigās viss sanāca tā, ka sagribēju lasīt neiepazītas nacionalitātes un tā nonācu pie izraēļu autora Dāvida Grosmana (David Grossman, 1954) darba Bārā ienāk zirgs (2014). Prieks, ka devu darbam iespēju, jo tas bija aizraujošs gan savā būtībā, gan izklāstā.
thestoryofelza 