Asinis zilas, debesis pelēkas

indexSen nebija gadījies lasīt vēstures romānu! Undines Radzevičūtes (Undinė Radzevičiūtė, 1967) Asinis zilas, debesis pelēkas (2017) izrādījās nedaudz citādāks darbs kā biju iedomājusies. Pirmais kāpēc es gribēju šo darbu – lietuviete. Man ir radusies sajūta, ka man patīk lietuviešu literatūra!

Man pašai grūti uzrakstīt sakarīgu anotāciju, tāpēc īsumā no pēdējā vāka: Livonija, 15.gadsimts. Livonijas ordeņa ziedu laiki garām, bet tas nemazina bruņinieku un komturu vēlmi iegūt ietekmi. 21.gadsimts, Lietuva. Radu pierunāta rakstniece sāk meklēt dzimtas saknes. Savos atklājumos nonāk pie pārsteidzošām lietām. Vai tās tiks atzītas par pieņemamām?

Viņš teica: ģimene ir liels spēks, šajās zemēs un un zem šīs saules visu politiku diktē ģimenes. /173.lpp./

Man ar Livoniju ir bijušas īpašas attiecības. Tās saistītas ar studiju laikiem un to pagalam trako viduslaiku eksāmenu. Lai tiktu pie eksāmena, bija jāspēj atbildēt uz daudz dažādiem jautājumiem par Livoniju. Tik traki mācījos (kalu galvā), ka šobrīd neatceros praktiski neko (loģiski!). To, ka šīs teritorijas bija pilnas intrigu, viltu un nodevībām – to gan es atceros. Autore to visu ir parādījusi tik spilgti! Cik paskatījos, lielos vilcienos šis darbs atbilst vēsturiskajai patiesībai, bet nedomāju, ka tam šajā darbā būtu tik liela nozīme. Patiesībā, mazliet žēl, ka autore tik maz iepin 21.gadsimta varones, jo šai ģimenē ir problēmas ar vēstures, dzimtas sakņu pieņemšanu. Man būtu gribējies lasīt šādas paralēlās līnijas, ne tik daudz tikai Livonijas notikumus. Lai nu kā, viduslaiki ir tāds īpašs posms. Arī citos laikos ir bijušas nodevības, kari, atriebības alkas un vēlme izrādīt savu drosmi, tomēr Livonija šķiet tuvāka. Ir nedaudz grūti iztēloties, kā tas ir bijis – šis man nepatīk, to novācam; es kāroju Rīgas zemes, rīkoju karus; kaut kur tāltālās zemēs dzīvoja pāvests, kas pakustināja mazo pirkstiņu un ordeņa gaitas mainās par 180 grādiem.

Kad es pieķēros šai grāmatai, mani tracināja valoda. Man tā šķita tik saraustīta, sadrumstalota. Tad es nejauši izlasīju vienu interviju un nonācu pie domas, ka šis lakonisms, kas rodas no teikumu skaldīšanas, patiesībā lieliski parāda bruņinieku, mestru, bīskapu un citu personāžu drudžaino domu gājienu. Autore ir strādājusi mākslas reklāmas nozarē un tur ir jāprot izteikties īsi. Arī šajā darbā viņa to dara, izsakās īsi. Lai gan es nevaru teikt, ka mani tas vienalga netracināja. Es pieņēmu šo… manieri, bet vienalga domāju, ka būtu labāk tās domas savienot. Beigās jau biju tik pamatīgi ielasījusies, ka to tā vairs neizjutu.

Es zinu, ka tā nedrīkst, bet Sabaļauskaite man labāk patika. Lai nu kā, šis darbs man lika atcerēties, ka mani jau gadiem gaida vēl viens darbs par Livoniju un tas bija patīkams iedvesmas mirklis. Lasiet!

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Jānis Roze

One comment on “Asinis zilas, debesis pelēkas

  1. Atbalsojums: Undine Radzevičūte. Asinis zilas, debesis pelēkas. – Lili lasa un raksta

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s