Kinga Tas: pirmā daļa

Stīvens Kings man jau labu laiku nav jauns autors, tādēļ katru viņa darbu gaidu ar lielām gaidām. Par Tas ( 1980) izdošanu uzzināju kaut kad pagājušajā gadā un dažbrīd es paspēju arī piemirst, ka gaidu 😀 Lai nu kā, pirmā grāmata izlasīta un sācies jauns gaidīšanas posms – otrā daļa, jo manām bailēm ir nepieciešamas beigas!

1958.gads Derijā ir diezgan bēdīgs – tajā notiek vairākas neizskaidrojamas bērnu slepkavības, tai skaitā, tiek nogalināts mazais Džordžs. Bilam Denbro, Džordža lielajam brālim, ir aizdomas, ka pie vainas būs Tas. Viņš un vēl bariņš bērnu apvienojas, lai visam darītu galu. 1985.gadā neviens no viņiem neatminas šo šausminošo laiku. Un tomēr – Derija viņus atkal sauc! Kas īsti notika 1958.gadā un vai tiešām Tas ir atgriezies?

Cienījamais Stīven King! Ar šo darbu tu man patiešām esi iedvesis šausmiņas! Man pirmo reizi lasot bija neskaitāmas zosādas un vakarā esot vienai baile aiziet uz wc (jo dziļāk segā, jo labāk). Cenšos sevi pārliecināt, ka tas tikai tā klauna, Penīvaiza dēļ (man ļoti nepatīk klauni), bet nē. Kings ir trāpījis precīzi mērķī – bliezis pa mums pašiem tik spēcīgi, ka sākam baidīties paši no sevis.

Ja Kingu citu autoru vidū dēvē par šausmu karali, tad pieņēmums, ka starp viņa paša darbiem par karali varot saukt Tas, ir akceptējams. Šajā darbā ļoti spilgti izpaužas tas, ko B. Simsone rakstījusi savā pētījumā Monstri un metaforas par Kinga vēlāko ”firmas zīmi”: ”..šausmas nekad nav ārēji redzamas, tās mitinās cilvēkā, turklāt gandrīz vienmēr – parastā vidusmēra amerikānī.” /93.lpp./ Šajā gadījumā tie ir parasti bērni. Nav īsti izprotams pēc kāda principa Penīvaizs darbojies, taču tas vienmēr ir parādījies lielāko baiļu veidā (pēkšņi ienāca prātā Poters un bubulis, tikai krietni biedējošāk un nopietnāk). Jā, vēl es centos saprast baiļu faktoru – ja nebaidās, neredz To? Lasīju un domāju, ko es redzētu, jo dziļi, dziļi sevī jau neviens neskatās. Ja mani nolobītu kā sīpolu, kas būtu mana baiļu serde? Par daudz jautājumu, bet Kingam izdodas tādus raisīt.

Atmiņa un psihe mums ir fenomenāla, tāpēc mani vienmēr pārsteidz, kā ir iespējams aizmirst kaut ko patiesi šausminošu, nelāgu pieredzi utt. Aizmirst tik tālu, ka spēji kaut kam uzaustot no pagātnes, cilvēks vispirms piedzīvo šoku un tad tās ārprātīgās mokas cenšoties atgūt zaudētās atmiņas. Bils, Maikls, Beverlija un pārējie saņem šo šoku. Mani patiešām interesē (nē, es mirstu no ziņkārības!), kas notika tālajā 1958. gadā, ka viņi visi ir gatavi tūlīt pat pamest visu un visus, lai atgrieztos Derijā. Derija, kas ir pielīdzināma šausmām. Derija, kas ir nelāgākā pilsēta Menas štatā. Derija, no kuras visi bēg. Kādus trikus izspēlē visu atmiņas un kā saliksies zināmie un vēl nezināmie atmiņu fragmenti?

Lasīšanas laikā mani mocīja vēl divi jautājumi – kas īsti ir Tas? Citplanētieties? Ko viņš grib no Derijas ļaudīm un kāpēc tieši Derijā? Ļoti ceru atrast atbildes uz šiem jautājumiem otrajā daļā. Jāatzīst, ka man nav ne mazākās jausmas, kā šis viss varētu beigties. Šī ir īpašība, kas man Kingā patīk – neesmu lasījusi viņu tik daudz, lai uzreiz atkostu, tāpēc man viņš ir neparedzams.

Jā, man bija zosāda un baile, bet es gribu šausmināties un gribu turpinājumu un nekad nesatikt Penīvaizu.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC