Kinga Tas: otrā daļa

300x0_tas_stivens_kings_2.gram_mazvaksMan ārprātīgi patīk, ja turpinājumi nav ilgi jāgaida – gan tāpēc, ka nepaspēju aizmirst par ko bijis stāsts un kādā vietā tas ir apstājies, gan tāpēc, ka interese nav aizlaidusies lapās. Tā es priecājos par Stīvena Kinga Tas 2.grāmatas iznākšanu un ka manām bailēm nebija ilgi jāgaida.

Stāsts ir gandrīz par to pašu, par ko pirmajā grāmatā – ir pagājuši 27 gadi, viņi visi ir atgriezušies Derijā un cenšas atcerēties, kā iepriekš tika pieveikts Tas. Kāpēc tas atkal ir jādara? Jo iepriekš darbiņš netika īsti padarīts līdz galam. Derija turpina!

Ja iepriekšējā grāmata vairāk vai mazāk mijās ar paralēlām darbībām starp pagātni un tagadni, tad šī vairāk pievēršas tagadnes ainām, 1985.gadam un pagātnes ainas uzplaukst tikai tad, ja kādam no stāsta varoņiem kaut kas ir atausis atmiņā. Jāsaka, ka visšaušalīgākās ainas man likās pašā darba sākumā. Pusaudži un viņu nežēlība. Visas tās piekaušanas, akmeņu kaujas un plaukšķeņu mešanas… Ok, tālāk jau sižetā viss tiek izskaidrots un daudz kas tiešām top skaidrs, bet man tas viss tiešām likās nežēlīgi. Gan šī dēļ, gan atsevišķu notikumu dēļ, manuprāt, šis ir asiņainākais Kinga darbs, ko esmu lasījusi. Un kur paliek šausmas? Šausmas un bailes ir mazliet noplacinājušās, tās ieslīd vairāk tādā kā mistiskā plāksnē par cīņu citos apziņas laukos.

Mūs visus kopš agras bērnības māca, ka briesmonis, notvēris tevi dziļi mežā, tevi apēd. Varbūt neko ļaunāku mēs nespējam iedomāties. Taču briesmoņi jau dzīvo tieši no ticības, vai ne? Un kurš vēl ir spējīgāks uz absolūtu ticības izpausmi, ja ne bērns? /239.lpp./

It kā nekāds jaunums, bet ir fakti, kuri sevi pierāda atkal un atkal un atkal. Pie tā īpaši piestrādā Kings caur saviem darbiem sludinot… hmm, “īpatnību” mūsos – bailes ir mūsos un tās izskatās pēc tā, no kā visvairāk baidāmies. Nebiju iedomājusies, bet bērnu bailes esot vienkāršākas nekā pieaugušo – tās nav tik komplicētas un ir tiešākas. Tas ir tas iemesls, kāpēc Penīvaizs ir iecienījis bērnus. Taču kāda ir viņa attieksme pret septiņiem gandrīz  bezbailīgajiem bērniem? Kāpēc viņš viņus sauc atpakaļ un kāpēc pamazām tiek atdotas viņu atmiņas?

Izlasot pirmo daļu man bija trīs jautājumi, uz kuriem esIMAG0076 gribēju saņemt atbildes šajā grāmatā. Gribēju saprast baiļu faktoru un tagad varu precizēt sevi – nevis, ja nebaidās, neredz To, bet, ja nebaidās, Tam sāp. Vai jūs kaut kādās nepiemērotās situācijās ir pārņēmuši histēriski smiekli? Tik ārprātīgi, ka acis asaro un vēders sāk sāpēt? Mani ir. Sazin kāpēc pēc tam šķiet, ka paliek vieglāk.

Tu smejies, jo biedējošais un nezināmais arīdzan ir smieklīgs, Tu smejies, kā mazs bērns dažkārt smejas un raud vienlaikus, kad tuvojas lēkājošs cirka klauns, lai gan zina, ka tam jābūt smieklīgam… taču tas ir arī nezināms, pilns nezināmā mūžīgā spēka. /426.lpp./

Un kas tad galu galā bija Tas un Bruņurupucis? Man ir neskaidra atbilde arī uz šiem jautājumiem. Kad es lasīju pirmo grāmatu, es ļoti gaidīju episko cīņu un Tā patieso veidolu. Reāli to visu lasot, mani pārņēma… es pat nezinu. Ne gluži vilšanās, bet kaut kas uz to pusi. Kings man nedeva tādas beigas, uz kādām mans prāts gatavojās. Tās ir kingiski mītiskas, kuru laikā nepārtraukti centos iztēloties, kā tas izskatīsies ekranizēts. Tā es lasot sev radīju traucēkli. Tas gan nenozīmē, ka man nepatika. Nav jau nekur teikts, ka viss tiešām ir beidzies…

Lai nu kā, par klauniem es labu laiku neko negribēšu dzirdēt.

*Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s