Hanija: Gaismas bruņinieks, I

Kā jau jebkuram normālam lasītājam, arī man ir sava lasāmo grāmatu kaudze. Saklausījusies daudz labu atsauksmju, tajā ”iekrāvu” arī hanija-gaismas-bruninieks-a4aSilvanas de Mari (Silvana de Mari, 1953) darbu Pēdējais elfs. Kā jau jebkuram normālam lasītajam, šī kaudze plok ļoti lēni, līdz ar to minēto darbu vēl neesmu izlasījusi. Autores jaunākajam veikumam Hanija: Gaismas bruņinieks (2015) ķēros klāt ar lielu devu entuziasma, jo esmu mazliet uzsēdusies uz fantāzijas žanra. Lai arī ko es turpmāk šī raksta ietvaros teikšu, neaizmirstam, ka šī grāmata ir paredzēta bērniem!

Hanija ir Tumšā Kunga meita, kurai nav paredzēta spoža nākotne. Brīdī, kad meiteni nogalinās, pasaulei ir jāiet bojā. Viņa plāni mazliet nojūk, jo sieviete, kura iznēsā bērnu, nevēlas jaundzimušo nogalināt. Neklausoties pareģotajos lāstos, viņa upurē savu statusu un vārdu, lai ar meitu dotos uz tuksnesi, kur, iespējams, meitas ļaunums būs mazāks un nespēs nodarīt kaitējumu cilvēcei.

Sākšu ar labo, jo viss pārējais būs tikai vaina manī un manā vecumā. Man patika darbā ieliktās vērtības. Nevis vienkārši pateikts, tas un tas ir labs, bet tā un šitā darīt nu gan nedrīkst, bet tā skaisti iepīts stāstos par Gaismas Bruņinieku. Kamēr Hanija ar savu māti Haksenu soļo uz nākamajām mājām, ceļā tiek stāstīti stāsti. Caur tiem vijās vērtības – godīgums, spēja piedot, žēlsirdība/žēlastība, cieņas izrādīšana, taisnīguma apziņa utt. Tai pašā laikā tie bija ne tikai stāsti, bet arī Haksenas spītība – nu nebūs viņas meita tik ļauna, viņa spēs viņai iemācīt ko labu. Un jaukākais bija tas, ka izšķirošajā mirklī Hanija patiešām cīnījās ar sevi. Labi, tas bija nedaudz paredzami, bet man vienalga patika šī epizode 🙂

Ja man būtu tie padsmit gadi, kad lasīju Poteru, man pilnīgi noteikti būtu paticis šis stāsts. Šobrīd, kad esmu lasījusi tik daudz un sakrājusi literāro pieredzi, man Hanija šķita par vienkāršu. Sākums lasījās diezgan pagrūti, jo Hanijas nodaļas mani diezgan kaitināja un es nespēju saprast, kāpēc vienreiz pateiktas lietas ir jāsaka vēl desmitām reižu, piemēram, ”tā māte, stulbā zoss” un citas variācijas. Stāstam ritot, sapratu, kāpēc Hanija tā ir izteikusies un kāpēc viņa vispār bija tāda radīta, bet sākuma daļā to uzsvaru uz tādām un tamlīdzīgām lietām ir krietni par daudz. Tāpat mani nedaudz kaitināja arī Haksena, kuru autore ir radījusi diezgan naivu. Man nešķita sakarīgi, ka Septiņu Virsotņu karalistes princese pasauli uztver tikai kā kaut ko jauku, skaistu utt., lai gan, kā jau visās karalistēs ne visi likumi tiek godīgi ievēroti. Lai gan, ja skatās no bērna skatupunkta, tad pareizi jau vien ir – tā balts/melns svītra jānovelk nedaudz stingrāk, jo pelēkais ienāk nedaudz vēlāk.

Pēc izlasīšanas sēdēju un domāju, kad pēdējo reizi es Silvana_De_Mari_-_Lucca_Comics_&_Games_2016esmu lasījusi un tikai lasījusi. Parasti es diezgan raiti pieķeros kādam no varoņiem, bet šeit nevienam. Domāju, ka tēlu attīstība vēl sekos, tomēr man to gribējās jau šeit. Lai gan nē, viens varonis man šķita interesants – Dartreds. Bet viņš parādījās tik maz, ka nepaspēju iepazīt dziļāk. Lai nu kā, personīgi man prasījās nedaudz sarežģītāks sižets un plašāka darbības vides attainošana. Iespējams, ka tas viss ir atstāts turpinājumam, jo šajā daļā palika neatbildēti ļoti daudzi jautājumi – karalistes turpmākais liktenis, Haksenas un Hanijas ceļš, kas notika ar Tumšo Kungu u.c. Turpinām neaizmirst, ka šī ir bērnu grāmata un kā tāda nav slikta.

Domāju, ka šim darbam vēl ir jānosēžas, jo lasot aizmirsu, ka šis ir priekš bērniem. Turpinājums?

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC

 

Leksikons

max-barry-credit-jennifer-barryMaksa Berija (Max Barry, 1973) darbu Leksikons (2013) es lasīšanai biju noskatījusi jau labi sen, tik ar to lasīšanas laiku sanāca ļoti čābīgi. Bet! Labāk vēlāk, nekā nekad. Principā vienīgais, kas mani uzrunāja, bija solītais ”vārdi ir ieroči”. Ok, būšu pavisam godīga – šis darbs mani pavisam negaidīti un nemanāmi pārņēma savā varā.

Nodaļas par Emīliju stāsta par viņas centieniem izdzīvot skarbajā pasaulē, līdz viņa tiek ”savervēta”. Viņu uzņem skolā, kurā apmāca dzejniekus – vārdu, pārliecināšanas un manipulēšanas spēju meistarus. Savukārt Vils ir pavisam parasts puisis, kurš grib kopā ar savu draudzeni braukt mājās un turpināt dzīvot savu rutinēto dzīvi. Tas neizdodas, jo viņš tiek nolaupīts. Ko lai saka – stāsts var sākties!

Jau ar pirmajiem teikumiem man patika autora humors, izdomas bagātība, kā arī dažu personāžu sarkasms un ironija. Patīkams bija arī fakts, ka tik pusē apjautu paralēli/turp atpakaļ esošās sižeta līnijas, kas tik skaisti un gaumīgi savijās vienā līnijā. Sākotnēji šo darbu tvēru kā fantāziju, bet mani mulsināja tas, ka tekstā tiek pieminēts FB, dažādas interneta vietnes un citas mūsdienīgas lietas. Laikam šis darbs drīzāk jātver kā trilleris ar zinātniskās fantāzijas elementiem. Un kā jau šāda veida fantāzija, tā bija biedējoši reāla. Ne tajā faktā, ka pastāv viens vienīgs vārds no Bābeles laikiem, bet tajā, kā mūsdienās cilvēki paši labprātīgi atdod savu identitāti sociālajos tīklos, nemaz nerūpēdamies par savu privātumu. Arī pieminētā apsēstība ar datu vākšanu ir nenormāla, jo dari ko darīdams, par tevi ievāks datus tādos veidos, kādus pats nemaz nefiksēsi.

Iepriekš minētā dzejnieku skola lielos vilcienos ir manipulatoru izmācīšana. Tici man, ar izcilu dzejnieku tu negribētu satikties, jo viņi tevi un tavas raksturīpašības atkodēs minūtes laikā un tu būsi marionete. Un tam visam pa vidu ir vārds. Ne tikai kā spēks, bet kā zinātne. Vai vārdi var būt ieroči? Jā, ja tie ir savirknēti pareizās zilbēs, intonācijās un stāstos (par piemēru var minēt dažus pagātnes personāžus kā Hitlers utt.).

Ikviens jebkad uzrakstītais stāsts ir citādāk savirknēti tie paši burti, tās pašas zīmes.
Dažkārt šīs zīmes nes prieku, bet citkārt uzdzen skumjas.
Un ir reizes, kad ļaudis metuši tās ugunī, jo tās savirknētas tik briesmīgos veidos.

Aina, kurā Emīlija brauc sabiedriskajā transportā un iesaistās sarunā ar vīrieti par vārdnīcu lasīšanu, man šķita interesanta. Vārda izcelsme, tā nozīmes mainīšanās laika gaitā un šī brīža pielietojums ir lietas, par kurām interesējas vien retais. Man tas viss šķiet ļoti, ļoti interesanti, bet sarežģīti.

Vārdu sakot, lasīju, baudīju tekstu un pat nemanīju kā darbs izlasījās. Jāpiebilst, ka varbūt mani dažbrīd nedaudz kaitināja visa tā ņemšanās ar pirmvārdu, šķita neticamas dažas darbības ap to, bet pa lielam tie visi ir sīkumi. Kopumā darbs ir labs!

 

Lasāmgabali XXXIII

ulbergaKādu laiku biju ieturējusi pauzi ar Mēs. Latvija, XX gadsimts sēriju, tāpēc man bija īpašs prieks savās rokās dabūt Kristīnes Ulbergas Tur. Neslēpšu, ka pirmais, kas mani uzrunāja bija vāks – es vienkārši dievinu šo putnu sugu 🙂 Es pat tā īsti nezināju par kuru posmu ir šis darbs, bet kad aizvēru pēdējo vāku, man radās nejaušas asociācijas ar Dāvja Sīmaņa režisēto filmu Pelnu sanatorija. Ne tēmas dēļ, bet situācijas, izolētības dēļ. Jā, jā, zinu, ka bļausiet, ka tur nekā kopīga nav, bet… Atgriezīsimies pie paša darba. Tas, ko piedzīvo Pāvels un viss, kas notiek tajā meža būdā, man nekādi nesaistījās ar vēsturi, bet izlasot pēcvārdu un saprotot to laiku un situāciju… Ulberga rāda skaistu veidu, kā bēgt no režīma (vismaz domās) un tas ir tas, ko raksta darba beigās: atliek pašam izvēlēties, kā vēlies dzīvot – iluzorā brīvībā vai sistēmas uzliktā žņaugā. Jā, varbūt priekš astoņdesmitajiem viss šķiet pārāk ezotērisks, bet visos laikos ir bijuši garīga ceļa gājēji un ar to nav jāsaprot reliģija. Ja laikā, kad ir kāds augstāks, kurš diktē, ko tev teikt vai domāt, ir iespējams izolēties un iet savu ceļu, tas ir solis uz personisko brīvību. Tā ir šī darba sāls – spēt atrast sevi un neapmaldīties paša labirintā.

Par spīti tam, ka īsti nelasu spriedzes romānus un detektīvus, reizēm tomēr prasās. Jau kaut kad pavasarī bija vēlme izlasīt Pazudušie-664x1012Karolīnes Ēriksones darbu Pazudušie, bet sanāca kā nu sanāca, tāpēc lasīju tagad. Un tā varbūt pat ir labāk, jo laiks aiz loga nav nekāds mīlulis un darbā valdošā atmosfēra dažbrīd bija baiga. Neesmu lasījusi  G. Flinnas Neatrodamo (balstos uz filmu), bet šis to ļoti atgādināja. Nesaku, ka tas būtu slikti, nebūt ne. Tā spriedze šķita pazīstama 🙂 Protams, man bija kauns par sevi, ka nespēju atšifrēt dažas lietas, bet kopā tās ir saliktas pat ļoti labi. Jāatzīst, ka mani tracināja kādas pēdējās 50lpp un tur notiekošais, bet nu jā, bez tā šajā darbā laikam nevar iztikt. Visas tās ”mātes-meitas” padarīšanas drusciņ nokāva to spriedzi un intrigu, ko autore ir tik skaisti uzbūrusi pašā sākumā. Sala, mistiskiem notikumiem pilns ezers, pamestas vasarnīcas un pazudusi ģimene. Visi psiholoģiskie pagriezieni un pavedieni, ko ritina galvenā varone, reizumis spēja likt saraukt pieri neizpratnē un urdīja lasīt tālāk un tad tās pēdējās lapas… Nu jā, tad es grāmatu vienkārši pabeidzu, jo biju jau gandrīz izlasījusi. Žēl, ka tā.

Sašķeltā jūra, 3: Puse kara

Joe-Abercrombie-detailVienmēr ir prieks pabeigt kādu iesāktu triloģiju un šoreiz šo prieku sagādāja Džo Aberkrombijs, pabeidzot Sašķeltās jūras sāgu ar pēdējo daļu Puse kara (2015). Nopietni, jāpabeidz visas iesāktās triloģijas un tad patiešām jāapņemas vairs nelasīt, ja nav iznākušas visas daļas 😀 Citādi grūti atminēties iepriekšējos notikumus.

Atcerieties, kā beidzās iepriekšējā daļa? Uz kara nots. No malu malām tiek pulcināti ļaudis, lai stātos pretī Augstajam karalim un izcīnītu gadsimta kauju. Bet karalis arī neguļ un pretī tiek sūtīta vesela armāda. Un tam visam pa vidu ir Skara – princese, kura ir zaudējusi visu, kas viņai dārgs. Viņa ir vienīgā, kas karā var iestāties par Trovenlandi un tā kā viņai nekā cita bez vārdiem nav palicis, tad viņai ir iespēja pārbaudīt maģistru izteikumi: ”Tikai pusi kara izcīna ar tēraudu, otru pusi izcīna ar vārdiem”. Ja?

Ko lai saka? Šī bija krietni nežēlīgāka, tumšāka un drūmāka par iepriekšējām daļām un jāsaka, ka arī vislabākā no trim (domas par iepriekšējām var izlasīt šeit un šeit). Par spīti tam, ka šajā daļā nedaudz ir zudusi vikingiskā noskaņa, lasījās krietni spraigāk un es beidzot biju iejutusies Sašķeltās jūras krastos. Nedaudz īpatna, bet vienalga simpātiska man liekas autora pieeja galvenajiem varoņiem, jo katrā daļā, tie ir citi. Ja man bija nedaudz grūti savienot pirmo ar otro daļu, tad šo ar iepriekšējo es spēju itin viegli. Iepriekš iepazītie varoņi ir nobīdījusies nedaudz tuvāk otrajam plānam, jo priekšplānā ir Skara, Zelta ķēniņienes Leitlinas māsīca, kura ir zaudējusi visu. Vai tiešām?

Lasot radās sajūta, ka autors ar katru nākamo daļu pats ir aizvien labāk iedzīvojies stāstā un tāpēc arī varoņi parādās dziļāki. Grūti noticēt, ka sākotnēji Jārvi bija tāds vārgulis un gļēvulis, lai pēdējā daļā būtu tāds viltnieks un nelietis. Arī Skara – no vājas meitenes līdz cienījamai karalienei, pat ja iekšas gribas izgriezt otrādi. Un beigās izrādās, ka varenie nav nemaz tik vareni un vājie – tik vāji kā sākumā rādās. Lai arī pusē mani nedaudz tracināja tie daudzie maģistri, tomēr viņu izteikumos kaut kādu jēgu atrast bija iespējams.

Ja iepriekšējā daļā autors mani pārsteidza ar pasaules paplašināšanu līdz Dievišķajai upei un Dienvidu impērijai, tad šajā daļā patīkami pārsteidza nodaļas par izbijušo pasaules daļu – elfiem un Strokomu. Vienīgi skumji, ka autors tā tikai arī pakārdināja un viss. Man tik ļoti gribējās, lai par elfu valstību būtu plašāk, dziļāk utt. Es saprotu, ka tā būtu baisa novirzīšanās no galvenajiem notikumiem, kara un citiem postu darbiem, bet vienalga.

Par spīti tam, ka pirmā daļa ir nekāda, triloģiju ir vērts pabeigt, jo beigas autors ir uzrāvis godam un beigās sanākusi diezgan laba YA triloģija – vikingiskās noskaņas, tumši noslēpumi, pretīgas intrigas un bezgalīgas nodevības.

P.S. Tie grāmatu vāciņi ir tik glīti!

blogs

* Grāmata lasīta sadarbībā ar apgādu Zvaigzne ABC