Lasāmgabali XVII

Jāsaka uzreiz godīgi – par šīm grāmatām es nebiju plānojusi kaut ko raksīt, bet man nepatīk tas klusums, kas šeit valda. Nezinu, kas man ir, bet negribas neko rakstīt! Un zinot, ka vēl nedēļa un tad jau līdz maija sākumam vai mazliet ilgāk šeit būs apzināts klusums, tad nolēmu kaut ko tomēr ierakstīt. Tas un vēl arī tāpēc, ka man šobrīd paralēli lasīšanā ir divi lieli kluči + divas ierastā biezuma… (atgriezies vecais niķis lasīt vairākas vienlaicīgi).

Pirms diezgan ilga laika izlasīju Rūtas Šepetis darbu Papīra sapņi (2013). Es šo darbu patiešām gaidīju un neesmu vīlusies. Tā vien gribas, lai būtu otrā daļa un varētu uzzināt, kā Džosijai veicās turpmāk 🙂 Tātad darbs ir par Džosiju Morēnu, kura jau no 12 gadu vecuma dzīvo virs grāmatu veikala Ņūorleānā. Viena, jo viņas mātei ir jāstrādā. Džosija ir prostitūtas meita. Tas ir kā zīmogs pierē, līdz ar to viņas dzīve nav nedz viegla, nedz vienkārša. Tomēr viņai ir cerība no ierastās vides izrauties un pat iestāties koledžā. Zinu, ka nav korekti salīdzināt darbus, bet tomēr autores Starp pelēkiem toņiem man daudz labāk patika. Tomēr arī šajā ir trausli sapņi – ne par izdzīvošanu, bet par labāku nākotni. 1950.g. Ņūorleāna nav tā draudzīgākā vieta jaunai meitenei un vēl ar tādiem sapņiem. Pie tam rodas sajūta, ka pilsēta viņu nemaz negrib atlaist, ceļā tiek likti daudz šķēršļi. Varētu pat teikt, ka šī ir modernā versija Pelnrušķītes stāstam (un to arī meitu mājas madāma ir teikusi). Jāatzīst, ka Šepetis atkal ir izdevies ļoti labi atainot gan vidi, gan tā laika Ameriku un tai raksturīgās lietas – džezs, mafija, tīrīšanas un nelabvēlīgie kvartāli. Pēc satura darbu noteikti var dēvēt par smagu, taču autorei ir tik viegla valoda! Ļoti raiti lasās 🙂

Par šo man atkal jāsaka paldies kolēģei 🙂 Paldies, ka aizdevi, tagad zināšu par ko ļaudis runā. Gabriela Garsija Markesa darbs Atmiņas par manām skumjajām maukām (2004) manī vēl īsti nav saslēdzies, tāpēc nevarēšu tā pilnīgi aprakstīt. Galvenajam varonim aprit 90 gadi. Viņš izdomā, ka šajā naktī viņš sev blakus grib nevainīgu jaunu meiteni (14 gadu!). Tomēr izvēlētajā naktī nekas nenotiek, jo meitene guļ un viņš negrib viņu modināt… Tā aizsākas ārkārtīgi savādas attiecības, dzīvotgriba un mīlestība. Darbs ir vienmuļš. Darbā nekas īpašs nenotiek, sižets vienveidīgs, bet… tas nav garlaicīgs. Man ir sajūta, ka es no šī darba biju kaut ko gaidījusi. Nezinu, ko, bet kaut ko… Tajā pašā laikā saprotu, ka tas ir Markess. Tas ir viņa rakstības stils un ka tur neko vairāk pielikt nevar. Tāda maza dilemmas sajūta.