22.11.1963

Stephen-KingNu, ko – biezākais Stīvena Kinga darbs beidzot pieveikts (ja atskaitam Četri pēc pusnakts). Šis darbs sevī ievilka, zināma deva mistērijas arī bija, tomēr nevaru teikt, ka 22.11.1963. ir labākais darbs, ko es esmu lasījusi.

Darbs ir par Džordžu Ambersonu, tas ir, par Džeiku Epingu, kurš pagātnē kļūst par Džordžu un viņam ir viena liela misija – izglābt Kenediju. Līdz misijas realizēšanai pagātnē jānodzīvo pieci gadi. Cik tas ir viegli? Un vai tiešām šāda ilga dzīvošana neatstāj nekādas pēdas nākotnē? Atbildes uz to sniegs šis darbs.

Uzreiz sākšu ar pašu ideju – atgriešanās pagātnē. Noteikti nevar teikt, ka Kings ir pirmais, kurš ir izgudrojis “laika mašīnu” ar iespēju atgriezties pagātnē. Tomēr šis ir pirmais darbs, kurš piedāvā idejas par pagātni kā gandrīz dzīvu formu. Par tādu pagātni, kura nevēlas pakļauties izmaiņām un sagādā ne vienu vien savādu, mistisku sakritību.  Ir pierasts, ka visas pagātnē veiktās izmaiņas izraisa tā saucamo tauriņa efektu (uzreiz atsauc prātā filmu ar tādu pašu nosaukumu), bet nekad nebiju aizdomājusies, ka pagātnē nekas nav tik vienkārši kā izskatās. Vietām šķita, ka teksts atkārtojas, bet tā noteikti bija tikai pagātnes harmonizēšanās. Kas tas tāds? Lasiet 🙂 Jā, man ļoti patika ideja par to, kā pagātne pretojās izmaiņām.

Jūs varat iedomāties, kā būtu nonākt 1958.gadā? Es noteikti nē. Daudzviet izskanēja frāzes, ka pārtika un apģērbs bija krietni kvalitatīvāki nekā 2011.gadā. Bet tas ir sīkums. Pati dzīve tad bija krietni citādāka. Un kā lai to dzīvo, neko daudz neizmainot nākotnes vārdā? Džordžam tas noteikti nebija viegls uzdevums. Ja godīgi, tad lasīšana vedās pat ļoti raiti (tas nepārsteidz), tomēr es gaidīju, ka kādā brīdī būs liels blīkšķis un visa laimīgā dzīvošana sagriezīsies kājām gaisā. Pāris tādu epizožu bija, tomēr… ne gluži tas, ko es gaidīju.

Un tad vēl trešā lieta – Kenedija glābšana. Protams, Ambersons gribēja glābt ne tikai prezidentu, bet vēl dažus cilvēkus, kuriem bija paredzēta nāve šajos piecos gados (no 1958. – 1963). Man kaut kur ir pazudis iemesls, kāpēc vietējā krodziņa īpašniekam Alam bija tik svarīgi paveikt šo darbu (viņš pats sasirga, tāpēc visu šo uzticēja savam visuzticīgākajam klientam Džeikam). Vai tā bija tikai ziņkāre, vai Osvalds ir darbojies viens? Vēlēšanās novērst kodolkaru? Iemesls ir pazudis starp paralēlo grāmatu lasīšanu. Zinu, mana vaina, bet… kāpēc tiešu Kenediju? 😀

Šī noteikti ir… kingiska grāmata, tomēr līdz tādai spriedzei kā Secret Window, Misery vai Pet Cemetery (un kur nu vēl brīnišķīgais darbs Green Mile) nedavilka. Manai gaumei kaut kas mazliet pietrūka. Varbūt kāds mazs negaidīts pavērsiens vai vēl kaut kas. Lai arī izklausās, ka man šis darbs nav paticis, tā nav. Man patika un man nebūtu miera, kamēr es to neizlasītu. Šis vienkārši mani nav tā līdz sirds dziļumiem uzrunājis. Jā, tas ar savu kingiskumu mani ievilka sevī, bija aizraujoši lasīt, tomēr sižetiski gribējās vēl kaut ko. Citadākas beigas vai kaut ko tādu.

Vai ir jālasa? Protams!