Lasāmgabali XVIII

Šie būs mazliet citādāki lasāmgabali. Būs par vienu grāmatu un vienu žurnālu, kurā man patika divi stāsti. Tik ļoti, ka gribas pateikt arī pāris vārdus. Grāmatās man ir iestājusies maza pauze. Labi vien ir, beidzot varu palasīt iekrājušos žurnālu kaudzīti 😀

rumnieks miglaAizvēsture atkal sauc! Šoreiz maldījos pa Kurzemi 9.gadsimtā, konkrētāk pa Jūrpili (tagad Grobiņa) un Apūli. Es runāju par Valda Rūmnieka un Andreja Miglas kopīgi sarakstīto un sazin cik reižu pārizdoto darbu Kuršu vikingi (man ir svaigs, 2015.g. pārizdevums). Ko lai saka, veiksmīgs autoru tandēms, jo šis nav viņu pirmais kopīgi sarakstītais darbs. Tātad, stāsts ir par mūsu pagātni un pats darbs balstīts uz patiesiem notikumiem 853. – 854.g. Kurzemē, mazliet Zviedrijā un Apūlē, Lietuvā. Stāsta centrā ir Jūrpils valdnieks, kuršu vikings Lokers un viņa brālis Andis. Kaislības sit augstu vilni (gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē). Stāsts man patika, tikai radās jautājums – vai Lokers bija īsts valdnieks? Viņš brīžiem mani kaitināja ar savu augstprātību, lecīgumu un ”paskatieties uz mani, kāds es varens!” izpausmēm. Savukārt Andis bija pilnīgs pretstats – tāds kluss novērotājs. Tāds, kurš labāk runā ar koku (darināja greznas vikingu laivas). Pati kuršu dzīve parādīta ļoti krāšņi, arī iebrukums un tomēr – man prasījās vairāk vikingu ainu. Vairāk kauju un vairāk sirojumu aprakstu. Var jau arī gadīties, ka es esmu vienkārši pārskatījusies seriālu Vikings 😀 Lai nu kā, ir vērts izlasīt.

latvju_teksti_Nr.25_1.vaaks_-672x1024Principā ir tā, ka Latvju Tekstus nepērku un nelasu. 2015.gada pirmais numurs bija ļoti īpašs izņēmums. Uz vāka Kristina Sabaļauskaite, ļoti saturīga Ingmāras Balodes intervija ar autori, kā arī Dace Meiere šim numuram par godu ir pacentusies iztulkot vienu viņas stāstu no stāstu krājuma Daniels Lauznis & citi stāsti. Ja runājam par interviju, tad ļoti simpatizē Sabaļauskaites nostāja pret vēsturi un tās analīze ņemot vērā mūsdienas. Piemēram, frāzes:

[..]mūsu tagadējā dzīve ir tāda, kāda tā ir, visu pagātnes notikumu dēļ. /4.lpp./

[..]bez dziļām zināšanām par pagātni mēs nevaram saprast tagadni un nespējam plānot nākotni. /8.lpp./

Bet labi, pāriesim pie Sabaļauskaites stāsta Vilnera atgriešanās. Principā stāsts ir par Vilneru – vecu vīru, kurš stāsta par to, kā viņš kļuva bagāts un kādas atmiņas viņam ir par Viļņu (vecumdienās dzīvo Ņujorkā). No vienas puses varētu teikt, ka stāsts ir par Vilneru. Par to, kā viņš gremdējas atmiņās par dzimto vietu un tiekoties ar jaunu meiteni, atsauc prātā jaunības mīlestību. No otras puses var teikt, ka šīs ir stāsts par Viļņu, par tās pārmaiņām. Pilsēta, kas ir redzama tagad, nav tā, kas bija pirms kara. Gandrīz viss tur ir jauns. Jaunas ir ne tikai ēkas vai to daļas, jauna ir arī sabiedrība un tās attieksme. Piemēram, maize, kas vienmēr tika saukta par halku, pēkšņi ir nevēlams žargonisms, tādēļ tā saucama par pīto baltmaizi. Reizēm ir labāk gremdēties atmiņās/sapnī, nekā to realizēt. Otrs stāsts, kas mani uzrunāja bija Nila Saksa stāsts Zēns, kuram sāpēja vēders. Tas ir stāsts par viņu pašu un par reizi, kad ļoti, ļoti sāka sāpēt vēders. Viņš nosprieda to nevienam neteikt. Tas nebija īpaši prātīgi, bet viss ir labs, kas labi beidzas. Šajā stāstā uzrunāja vienkāršība un tas, ka blakus stāsta galvenajai līnijai var uzzināt daudz gan par viņu pašu, gan arī par to gadu dzīvi. Par daudzajām medicīnas enciklopēdijām, par dakteriem un dažādiem terminiem. Žēl, ka šis stāsts ir tik īss. Labprāt palasītu vēl kaut ko šādā garā. Gandrīz aizmirsu piebilst – ļoti patīk stāsta pirmā un pēdējā rindkopa. Par to varētu palasīt arī sīkāk 🙂

Mūzika: Jonne – Metsään on iäksi mieli

Baltijas zelts

Laiks vēl vienai dzintara izstādei 🙂 Šķiet, ka pagājušā gada Rīga2014 tematiskā ādere Dzintara ceļš ir dzintaram atnesis tādu kā otro elpu. Tik tiešām ir sajūta, ka dzintars ir atkal aktualizējies ne tikai kā mūsu pagātnes mantojums, bet arī materiālās vērtības ziņā un sabiedrības novērtējumā. Domāju, ka mums ir jānovērtē dzintars ne tikai tāpēc, ka sen senos laikos tā bija mūsu vērtīgākā prece, bet arī tāpēc, ka mūsdienās nav vairs to apstākļu, lai dzintars varētu rasties no jauna. Tā teikt – cik ir, tik ir.

Bet nu pie izstādes. Ir divas lietas, kas mani samulsināja. Viens ir datums. Es šo izstādi atklāju nejauši kaut kādā rakstā un tur bija rakstīts, ka no 18.maija tā ir apskatāma. Cik labi, ka man uzreiz nebija laika to apmeklēt, jo afišā (Pēterbaznīcā) lasāms, ka apmeklējama no 20. maija (līdz 16.06.; laika vairs nav daudz, izmantojiet izdevību to apskatīt). Otrs, kas mani nomulsināja – nosaukums. It kā jau nekas, bet tomēr – es izlasu Krievijas dzintara krasts, tomēr afišā lasāms Baltijas zelts. Vai tā tomēr nav maldināšana?

Kaut kāds sakars ar Krieviju šai izstādei ir. Visi apskatāmie smukumi ir nākuši no Kaļiņingradas apgabala Dzintara muzeja krājumiem. Kā vēsta brošūra, tad izstādē ir apskatāma muzeja zinātniskā fonda kolekcija – dažādi dzintara gabali gan pēc formas, gan krāsas (žēl, ka nebija zaļais, tas ir debešķīgs!), iedzintarojumi, 17. – 18.gs. dzintaru izstrādājumu kopijas un to mūsdienu rekonstrukcijas un mūsdienu juvelierizstrādājumi. Rekonstrukcijas pēc pasūtījuma ir veikuši Sanktpēterburgas meistari, kuri balstījās uz arhīvu materiāliem un senajām darba metodēm.

IMG_7105V. Ļitviņenko, A. Makuškins. Četri evanģēlisti (lādīte, 2011). Ja godīgi, tad nestādos priekšā, kura daļa tur ir atverama.

IMG_7109J. Lopatkins. Kamīna pulkstenis. Šis ir tik skaists, ka sagribējās tādu savā īpašumā. Tas nekas, ka man nav kamīna 🙂

IMG_7115L. Serebrjakova. Sienas panno Senā Kēnigsberga, 2011. Šis bija brīdis, kad visvairāk piktojos par tiem baznīcas logiem. Nu nekādi varēju nofotogrāfēt bez sevis. Tāpēc tikai fragments. Ļoti uzrunāja šī glezniņa.

IMG_7116J. Zubakovs. Pokāls Jūras, 2003.

IMG_7128O. Šorohova. Kompozīcija Valsis tumsā, 2008. Sērija Pastardiena. Šis ar spuldzītēm uzreiz uzrunāja. Sākumā dzintaru noturēju par vasku, bet dzintars taču! Ļoti patīk ideja, oriģināli 🙂

Ja runājam par izstādi kopumā, tad uz to ir vērts aiziet. Tik daudz skaistu lietu! Dzintars apbrīnojami labi pakļaujas apstrādei un no tā var pagatavot tik filigrānas lietas. Par to ieejas maksu man bija mazuma piegarša, gribējās skatīties vēl un vēl. Vienīgais mīnuss ir tas, ka baznīca nav ļoti draudzīga fotogrāfēšanai, jo stiklos atspīd visi iespējamie logi un gaismas. Piedodiet par kvalitāti 🙂

Mūzika: Korpiklaani – Lempo

Labvēlīgās

1420 lapaspušu izaicinājums. Tas jonathan-littellbija smagi. Emocionāli. Saturīgi. Skarbi. Džonatana Litela (Jonathan Littell, 1967) darbs Labvelīgās (2006) ir biezākā, kādu es līdz šim esmu lasījusi. Tas piedāvāja ne tikai skarbu vēstures stāstījumu, bet arī citādāku skatījumu uz kara mašinēriju – ne no upuru, bet no izpildītāju skatupunkta. Tas ir viens no šī darba lielajiem plusiem – darbs rāda, kā strādā kara mašinērija un kas stāv aiz visām koncentrācijas nometnēm un holokausta.

Nav šaubu – karš ir beidzies. Mēs esam guvuši no tā mācību, tas vairs neatkārtosies. Bet vai esat pilnīgi pārliecināti, ka no tā ir gūta kāda mācība? Vai esat droši, ka tas vairs neatkārtosies? Vai jūs esat droši, ka tas vispār ir beidzies? /28.lpp./

Tātad, darbs ir par… citēšu tulkotāja Dena Dimiņa pēcvārdu: “..stāsts par cilvēku, cilvēka nodarījumu citiem cilvēkiem, par to, uz ko cilvēks ir spējīgs..” (1403.lpp.). Tas ir stāsts par oberšturmbanfīreru Maksimiliānu Aui un viņa darbiem un vienlaicīgi tas ir stāsts par visiem karā iesaistītajiem varas aparātā un viņu nodarījumiem cilvēcei. Autoram labi ir izdevies stāstā nemoralizēt un nevienu nevainot, tiek ievērota neitralitāte.

Tad arī turpināsim par Aui. Jāsaka, ka autors šī stāsta kontekstā viņu ir radījis ļoti ticamu, viņam ir sīki un smalki izstrādāta biogrāfija. Izstrādāta ir ne tikai biogrāfija, bet arī visas īpašības. Jā, viņš ir spilgts tēls, kurš grib būt ļoti apzinīgs, pedantiski pildīt doto uzdevumu un vienlaicīgi viņam ir jācīnās ar saviem iekšējiem dēmoniem. Šajā brīdī ir grūti saprast vai viņš ir cietējs/upuris vai tomēr slepkava. Brīžos, kad Aue cīnījās pats ar sevi, bieži figurēja viņa bērnības un jaunības gadi, neskaidrās attiecības ar māti un māsu, nepārliecinošās atmiņas par tēvu. Vai var būt, ka tas viņu zemapziņā ir kaut kā traumējis? Katrā ziņā karš un visas pieredzetās ainas ir paspilgtinājušas visas viņa šaubas par sevi. Līdz ar to, man šķita, ka Aues būtība ir trausla, bet pēc Staļingradas ievainojuma kļuva tikai sliktāk.

Vairākkārt tiek uzsvērts, ka šī ir neērta grāmata. Bet tas tiešām ir neērti – kā tas ir, ka zvērības var pastrādāt likumpaklausīgi un izglītoti cilvēki, ne briesmoņi? Kurā brīdī cilvēka prātā notiek tas lūziens (sauciet, kā gribat), kad viņš ir spējīgs uz zemisku rīcību un vājprātīgām zvērībām? Ar Aui notika tas pats. Viņš bija izglītots, interesējās par literatūru un mūziku, teātri, kino, runāja ne tikai vācu, bet arī franču un sengrieķu valodā. Un tas viņam neliedza nogalināt. Vairākās vietās izskan Aues domas par dažādām tēmām, kā, piemēram, kāpēc karot, ja dzīves ērtības grib tādas pašas kā miera laikos, kā tas var būt, ka kāda sabiedrības daļa Berlīnē naktīs izklaidējas un rīko ballītes, kamēr pašu tautieši karo Kaukāzā, Staļingradā un citviet un krīt par nacionālsociālismu?

Mums šis karš ir kā azartspēle. Milzu derības, kurās piedalās visa tauta, Volk, bet derības paliek derības. Un tajās tu uzvari vai arī paspēlē. /203.lpp./

Interesanti, ka vēstījums par zvērībām pret ebrejiem tiek parādīts no cilvēciskā aspekta. Vēstures grāmatas stāsta statistiku un vienkārši apraksta pašu procesu, bet šeit ir no viedokļa, ka arī pašiem karavīriem šis nav bijis viegls uzdevums. Kaut kādā brīdī Aue izmeta frāzi, ka noskatīties šajās darbībās ir tas pats, kas slepkavot. Tāpat šis darbs parāda, ka nedrīkst domāt kategorijās, ka nacisms vai komunisms ir ļaunāks par to otru. Atšķiras tikai lietotie termini, bet metodes ir tadas pašas vai līdzīgas. Šim romānam nav ierastās dialoga formas, tie ir iepīti tekstā. Šis ir interesants veids kā tekstu un sižetu pasniegt neitrāli un tomēr just kara šausmas un veidu, kā funkcionē varas aparāts kara apstākļos, kā notiek cilvēku vērtēšana koncentrācijas nometnēs un kādām metodēm tiek īstenots genocīds. Caur šiem diologiem brīžiem izskan tāds absurds! Nu kā var tā spriest par dzīviem cilvēkiem? Kāpēc vieni ir pelnījuši nodzīvot vēl vienu dienu, bet citi nē?

Lai jūs nebaida grāmatas apjoms. Šāda satura grāmatas, manuprāt, ir nepieciešamas, lai notiktu pārvērtēšanas un izziņas process un saprastu, ka kam tādam noteikti nebūtu jāatkārtojas. Jā, sākumā bija emocionāli grūti lasīt, taču pēcāk laikam mazliet notrulinājos un savā veidā attālinājos no teksta un nelaidu to caur sevi. Vispār, šī grāmata ir labi ietrāpījusi laikā – 70 gadi kopš beidzies karš. Šī brīža miers ir kā mānīga ilūzija. Domāju, ka darbs ir labs pamudinājums pacensties saglabāt mieru un brīvību.

East Midlands, part III – Leicester

Pavisam īsi, jo pēdējais 🙂 Lai arī man nepatīk iepirkties, tomēr šad un tad kaut kas iekšās notiek un man uznāk vēlme to darīt (tas, ka man ātri apnīk, ir jau cits stāsts). Tātad – apciemojām Leicester ar vienu mērķi – iepirkties. Šķiet, ka sanāca neslikti un, protams, es nespēju palaist garām viņu brīnišķīgo mūzikas veikalu HMV. Tur bija tik burvīga atmosfēra un sajūta kā citā pasaulē (tagad es saprotu, ka mūsu Randoms ir tiiik mazs). Un kā tik ļoti var atšķirties cenas? Prātā jau esmu sastādījusi nākamo cd sarakstu 😀 Bet labi, ne par to. Vispirms iepirkšanās un tad jau fantastisks dārzs/parks.

Ja runājam par pašu pilsētu, tad es no tās esmu redzējusi tikai mazu daļiņu, centru, jo tā ir viena no lielākajām pilsētām UK. Kamēr stāvējām un pētījām Jewry Wall, bija tā savādi apzināties, ka sensenos laikos pa šiem pašiem ceļiem ir soļojuši senie romieši. Man tas šķiet pat ļoti pozitīvi, ka pilsēta ir saglabājusi tik daudz seno ēku/vietu un teju vai gandrīz pie katra staba saliktas informatīvās plāksnes. Šī ir arī viena no vecākajām pilsētām Anglijā, jo pilsētas statuss tai ir piešķirts jau 670.gadā! Pirmoreiz, jo otrreiz to piešķīra tikai 1919.g.

IMG_7026Pilsētas centrs ar daudziem, daudziem veikaliem un daudzām dažādām tautībām. Kas mani reāli pārsteidza – veikalā nebija mana izmēra krekliņa, bet tā nebija problēma. Attēlu uzprintēja uz vajadzīgā izmēra trīs minūšu laikā.

IMG_7029Kā man stāstīja, viņiem šis pulkstenis ir gandrīz kā mūsu Laima Vecrīgā. Ja sarunāta tikšanās, tad 90% gadījumu tā notiks tur. Un pēc skata tāds, ka ir kur aci ”piesiet”.

IMG_7054Nezinu, kas šajā dārzā/parkā bija tik īpašs, bet tas šķita tik fantastisks! Varbūt biju noilgojusies pēc dabas sajūtas pilsētā vai arī nogurusi no iepirkšanās tūres, bet dārzs mani patiešām apbūra.

IMG_7073Ir tik jauka sajūta, ka līdz ar mani jaunas vietas apgūst arī draudzene, kas tur dzīvo. Ieliņa ar veclaicīgu sajūtu un aristokrātisku skatu.

IMG_7076Šie ir tikai divi no tiem kādiem divdesmit, kas tur sapeldēja uz vakariņām. Tur es atminējos, ka jau ļoti sen nebiju barojusi gulbjus/kaijas un bija piemirsies, ka tas ir tik jauki un nomierinoši. Piedod dzīvnieku aizstāvji par manu vaļību.

Mūzika: Skyforger – Zem Lietuvas karogiem (joprojām uz viņu viļņa 🙂 )

Zviedru literatūras vakars

Es tā cerēju, ka pa šodienu kāds kaut kur ieliks kādu bildi, bet nu labi (jā, jā – es aizmirsu fotoaparātu). Tātad, vakar, 12.maijā, JR apgāds sadarbībā ar Zvaigzni ABC, Lauku Avīzi, Ziemeļu Ministru padomes biroju Latvijā un Zviedrijas vēstniecību aicināja uz literāro vakaru. Vakara tēma/diskusija – humora un novecošanas tēmas fenomens zviedru autoru romānos. Konkrētāk, runa bija tieši par 4 grāmatām (būsim precīzi, tikai par trijām, jo Analfabēte īsti netika apspriesta un es arī nesaprotu, kāpēc tā vispār ir šeit pieminēta, jo tematiski īsti neatbilst) – Frēdriks Bakmans Vīrs, vārdā Ūve (Jāņa Rozes apgāds), Jūnass Jūnasons Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda un Analfabēte, kas prata rēķināt (apgāds Zvaigzne ABC) un Katarina Ingelmane-Sundberja Lāceņu liķieris, kafija un laupīšana (izdevniecība Lauku Avīze). Tā kā esmu lasījusi visas, atskaitot Liķieri (kas blogssteidzami jālabo, jo izklausījās interesanta), tad nolēmu izmantot šo iespēju. Nenožēloju, bija interesanti.

Kas tad mums bija tie diskutētāji? Renāte Punka un Ineta Balode no JR, Vija Kilbloka un Rute Lediņa no Zvaigznes un Evija Veide ar Daci Andžāni no Lauku Avīzes. Prieks, ka diskusija bija diezgan saturīga un dažas domas arī piefiksēju. Diskusiju mērķis bija noskaidrot, kas raksturīgs zviedru mūsdienu humoram literatūrā un kāpēc tas aizrauj arī mūs, latviešu lasītājus. Protams, netika aizmirsts fakts, ka lielākoties šajos darbos figurē jau padzīvojuši literārie tēli.

Cenšoties apkopot dzirdēto, tad tika secināts, ka zviedru literatūrā aktualizējas veci cilvēki – tie ir parādīti diezgan dzīvelīgi, nedaudz sentimentāli un tie pamanās iekulties dažādās ķibelēs. Kā izteicās D. Andžāne, tad “skandināviem humors ir situāciju atpazīšanā, labsirdīgos un lasītājam simpātiskos tēlos.” Es tam varu tikai piekrist. Piemēram, lasot Ūvi man nebija grūti iedomāties visas tās nedienas, kurās viņš nokļuva. Varbūt mazliet grūtāk ir ar 100-gadnieku, tomēr nav grūti iedomāties spriganu večuku, kurš sparīgi soļo pa ielu un pēkšņu iekāpj kaut kādā transportā.

Ko mūsdienās nozīmē novecot? Šādu jautājumu uzdeva I. Balode. Un tiešām vecumdienas toreiz un tagad ir citādākas (kaut vai tāpēc, ka ir mainījusies situācija). Turpinot citēt: “Ir mainījusies izpratne par vecu cilvēku – agrāk bija lakatiņš, cope, viss nopogāts, taču tagad tā vairs nav.” Ja paveras apkārt, tad tiešām aizvien vairāk ir manāmas omītes ar interesantām matu krāsām (visbiežāk viegli violeto) un atpogātu pirmo krekliņa pogu. Secinājums ir viens: romānos vērojama reakcija uz sabiedrības norisēm un attieksme pret novecošanu.

E. Veide piebilst, ka ”vecie cilvēki varbūt jūtas aizmirsti un ar savām rīcībām atgādina par savu eksistenci” un viņu papildina R. Lediņa: “”Lēni un neatlaidīgi beidzas nost pansionātā” – agrākā tendence, bet tagad literatūrā ienāk dzīvelīgi tēli kā Alans Karlsons. Pensionāru romāni rāda to, ka dzīve nebeidzas. Skandināvi nedomā, kā varēja dzīvot, viņi vienkārši dzīvo un to bauda (atšķirībā no amerikāņiem)”.

Šos romānus noteikti ir vērts izlasīt, jo no vienas puses tie piedāvā izklaidi ar krietnu devu humora, taču no otras puses tie liek aizdomāties par pensionāriem un viņu ikdienu – cik tā viegla/grūta, viņu velēšanos joprojām būt par sabiedrības daļu, ar kuru var rēķināties. Paldies par jauko vakaru un ceru, ka šis taps par jaukas tradīcijas aizsākumu. 🙂

East Midlands, part II – Stratford-Upon-Avon un Warwick

Ceļojums turpinās! Nākamā diena iesākās diezgan laiski, tomēr vienalga uzspējām uz divām pilsētām. Mūsu plāna galvenais ”objekts” bija Stretforda, ciemošanās Šekspīra pilsētiņā un ja uzspējam, tad aizlaist uz salīdzinoši netālo Vorikas pili.

Ja Stretfordā nebūtu dzimis V. Šekspīrs, pilsēta nebūtu diez ko ievērības cienīga. Reāli tur nekā īpaša nav. Vienkārša, maza pilsētiņa ar daudzām senlaicīgām ēkām. Bet tā kā vēsturē ir noticis tā kā ir noticis, tad uz šo vietu katru gadu ieplūst gandrīz 5 miljoni tūristu. Vispār, man ir mazliet žēl, ka mums nebija kartes vai vispār kāds info (visur šāvām uz dullo), jo dažas ēkas es būtu gribējusi apskatīt. Piemēram, Karalisko Šekspīra teātri un pili. Kā nu ir, tā ir.

IMG_6905Šī bija tāda nejaušība, cik vien nejaušība liela var būt. Apstāties tieši pie Šekspīra viesnīciņas 🙂 Un atkal iejaukties mazā cilvēku burzmiņā (bail domāt, kas tur notiek sezonas laikā) un iekulties kārtējā veikalu rajonā. Mans skats lielākoties bija vērsts krietni augstāk par degunu, jo veikali mani neaizrāva.

IMG_6909Šī vecā, filigrānā koka ēkas daļa pieder pēc skata senlaicīgam krodziņam. Sākotnēji bija doma šeit vēlāk iegriezties, bet daudzo mazo ieliņu jūklī mazliet sajukām un piemirsām par šīs iestādes eksistenci. Tā vietā apmeklējām citu.

IMG_6914Pulksteņa tornis. Šāda veida pulksteņus es redzēju visās pilsētās, tāpēc pieņemu, kas tas angļiem ir kaut kāds raksturīgais izskats. Personīgi man, šāds veidojums sazin kāpēc asociējas ar Indiju. Labi, tur šīs tautības netrūkst, bet… Labi, tas par pulksteni. Šajā vietā es sajutos mazliet lepna par izcelsmi, jo vienam saldumu tirgotājam aiz letes bija karte. Ar košiem punktiņiem. Izrādās, viņš īpašā veidā atzīmē valstis, no kurām cilvēki pie viņa ir iepirkušies. Es biju pirmā no Latvijas un man bija tas gods uzlīmēt uzlīmīti. Tas bija tāds foršs moments. 🙂

IMG_6942Kafejnīca, kurā bija savāktas daudzas lietas, kuras ir raksturīgas vai kuras asociējas ar Lielbritāniju. Vai jums ir tādas pašas asociācijas kā man?

IMG_6960Mazais bēglis. Nekādi negribēja fotografēties 😀 Man tas bija tāds pretstats no Somijas vāverēm. Tās jau bez maz klāt līda, lai palūkotos, kas somā, taču šīs: “Cilvēks nāk! Mūkam!”. Bet vienalga mīļas.

Izstaigājuši Stretfordu, beidzot devāmies uz Voriku. Tur paredzēts bija tikai pils parks, jo pati pils apskate bija padārga (nu ja, tendēta uz tūristiem!). Vorika ir sen apdzīvota vieta, jau no neolīta laikiem. Lielākā daļa ēku, kam būtu bijis jāsaglabāja no viduslaikiem, cieta Lielajā ugunsgrēkā, kurš notika 1694.gadā. Pati pilsētiņa izskatās salīdzinoši jauna, tomēr pāris veclaicīgāka skata ēkas varēja manīt, piemēram, St. Mary’s Church un Lord Leycester Hospital.

IMG_6976Un ko jūs domājat? Mēs pie parka vārtiņiem ieradāmies tieši sešos. Un tieši sešos parks tiek slēgts. Mazliet riskējām un paklīdām pa parku. Mūs uzmanīja tikai dusmīgs pāvs. Šis skats ir pie parka ārsienas un tas manī atdzīvināja kaut kur redzētus filmu kadrus, tikai nespēju atminēt kādus. Protams, no upes puses apskatījām arī pašus pils torņus, bet kā tā izskatās, var atrast arī internetā.

IMG_6997Šis mani vienkārši fascinēja, bet atbildi tā arī īsti nedabūju (tikai humorīgo versiju par to, kā tādās ieiet) – kāpēc viņiem māju durvis ir tik šauras?

Mūzika: System Of A Down – Pictures

East Midlands, part I – Coventry

Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju. Anglija bija aizslēgta, atslēga bija nolauzta…

Šādu pantiņu man iemācīja bērnībā un tagad tā tika atsaukta atmiņā. Man Anglija nebija aizslēgta, es tajā tiku un pavadīju burvīgu nedēļu. Un vēl – sen nav bijuši īsti fotostāsti 🙂 Tad nu piedāvāju šo. Tas bija mans ilgais klusēšanas iemesls – izlēmu pavadīt mazliet citadāku atvaļinājuma pirmo daļu. Aizlidoju pie savas senas draudzenes un apskatījām dažādas pilsētas. Šoreiz tā lokāli, bet ir jau mazi nākotnes plāniņi.

IMG_6812Pirmajā dienā, protams, neko īpašu nedarījām, tikai pastaigājām pa viņas dzīvesvietas pilsētu. Nākamajā rītā tiku pieēdināta ar tradicionālajām angļu brokastīm (goda vārds – tās tiešām ir brokastis? Man tās bija krietnas pusdienas) un tad jau laidām uz Coventry.

A, kamēr vēl neesam aizlaiduši, viens foto no Hollycroft Park, kurš bija tik burvīgs un kurā ievēroju angļiem raksturīgu lietu – teju vai katrā parkā viens stūrītis atvēlēts savvaļas augiem un kokiem. Tiesa, mani tas nepārsteidza, jo izskatījās pēc mūsu vietējās pļavas.

IMG_6822Savukārt šis brīnišķīgais objekts ir mūsu pašu Zeme ar visām planētām. Pētījām kontinentu izvietojumus un secinājām, ka tā darinātājam ir kaut kas mazliet misējies – Lielbritānijai nebija jābūt tik tuvu Eiropai un ka Skandināvija izskatās dikti izstiepa. Nu jā, šeit arī nav heliocentriskais skatījums, jo centrā ir Zeme. Bet neskatoties uz to – visu cieņu, izskatās pat ļoti labi. Vai varat nosaukt visas planētas? 🙂

Coventry ir bijusi Anglijas galvaspilsēta 15.gs., kad tur tika “sēdināta” valdība. Tā ir 10. lielākā pilsēta Anglijā un senāka par Birmingemu un Lečesteru. Šobrīd tā ir studentu pilsēta un ļoti multikulturāla. Tik daudz tautību vienkop es nudien nebiju redzējusi.

IMG_6845Pilsēta patiešām izskatās sena, taču tāds īsts apskates objekts, manuprāt, tur ir tikai šis – Coventry Cathedral, – kura ir izpostīta 1940.gada 14.novembrī, kad tai pāri laidās vācu spēki un nometa bumbas. Tur bija pielikta arī informatīva plāksne ar rekonstruētu attēlu, kā tā ir izskatījusies 14.gadsimtā. Ļoti angliska un grezna, gotiskā stilā, ar tieksmi ietiekties debesīs. Vienīgais, kas no tā skaistuma ir palicis, ir šīs sienas, krusts un kolonnu pamatnes.

IMG_6863IMG_6866

Vienkāršas pilsētas detaļas. Šādu “sīkumu” tur ir daudz, tikai ne jau visu var pamanīt un iemūžināt. Katrā ziņā pilsēta atstāja patīkamu iespaidu gan vizuāli, gan arī ar savu dažādību – ne tikai cilvēkos, bet arī trokšņu līmeņos.

IMG_6876Kamēr pētījām pilsētu, ieklīdām Motormuzejā. Tik daudz dažādu velosipēdu un automašīnu dažādās to attīstības stadijās! Šis bija kaut kas patiešām interesants. Jāpiebilst, ka Coventry dažādie “motoruzņēmumi” ir krietni veicinājuši britu automobiļu ražošanas nozares attīstību.

IMG_7354Viens no tradicionālajiem ēku veidiem. Atšķirībā no vecajām ēkām, šī izskatās stabila. Šāda tipa vecās ēkas izskatās ļoti saliekušās uz priekšu un šķiet, ka tās vien gaida savu pēdējo stundiņu, lai apgultos. Otrs raksturīgais stils ir sarkano ķieģeļu ēkas, kas visām mājām liek izskatīties vienādām. Nu, manā skatījumā. Man tur būtu ļoti viegli apmaldīties. 😀

Mūzika: Apocalyptica – Sea Song (You Waded Out)