Zivju gripa Šmitostā

Pēc Rakstu vācēja ceļa izlasīšanas, zināju, ka gribēšu izlasīt arī Jāņa Valka jaunāko veikumu Zivju gripa Šmitostā. Pirms ķeros pie paša galvenā, uzreiz jāsaka – ja es iepriekš jau nebūtu kaut ko lasījusi no šī autora, šim darbam es uzmanību nemaz nepievērstu. ”Lauku avīzes” izdevniecībai būtu diezgan nopietni jāpadomā par grāmatu vizuālo noformējumu (ar to es domāju tikai ”Lata romānu” sēriju, jo, piemēram, D. Zigmontes Pavedieni ir noformēti pat ļoti, ļoti piesaistoši un skaisti). Man primāri svarīgs ir saturs, tomēr noformējumam arī ir jābūt. Labi, tas tikai tā.

Viss sākas ar kādu pazudušu zvejnieku/kuģu mehāniķi. No rīta aizgājis uz darbu un vakarā nav atgriezies. Šā uzdevuma izpildei uz Šmitostu tiek nosūtīts Gvido ar jauno pārinieku zaļknābi Gustavu. Lieta ir nopietnāka nekā viņi sākumā bija domājuši, iesaistīto ir daudz, bet kā šo lietu atrisināt?

Uzreiz jāsaka, ka sen nebiju lasījusi neko trillerveidīgu un tas zināmā mērā arī nospēlēja savu lomu. Pie tam – šajā darbā nav jau tikai trilleris, bet arī sazvērestības teorija. Kāda? Tas būs jāatklāj pašiem. Ja sākot lasīt man šķita, ka stāsts uz priekšu virzās lēni, tad tiekot līdz pusei, man tā vairs nešķita. Darbs uzņēma apgriezienus, gluži tāpat kā stāsta varoņi. Noteikti jāatzīmē, ka autoram ir izdevies panākt, ka darbs šķiet ticams. To noteikti paveic diezgan oriģinālais paskaidrojumu veids. Kāds cits varbūt šo visu būtu licis zemsvītrā, taču J. Valks bija izvēlējies to atzīmēt kā atsevišķu rindkopu ”Uzziņai”. Es par ES dokumentiem, kur nu vēl par zivjsaimniecību neinteresējos nu nemaz, tomēr šajā darbā es uzzināju diezgan daudz. Man kaut kā lasot šķita, ka autors zem Gvido ironiskajiem izteikumiem par policiju un vēl šo to, pauž arī savu nostāju (kādi tie ir un par ko tieši, arī varēs uzzināt tikai izlasot šo darbu). No savas puses varu tikai piekrist. Pat ja tā nav, nekas netiek darīts, lai šos maldus izklīdinātu. Atgriežoties pie paša darba, man šķiet, ka bija divas sižeta līnijas – galvenā par izmeklēšanas darbiem Šmitostā un sākotnēji šķietami liekā par Gustavu un viņa Ilzīti un Ivondu. Labi, ka viss beigās tā glīti saslēdzās un manas šaubas par blakuslīnijas nevajadzību izgaisa.

Runājot par valodu, tad tā ir jau iepazīta, patīkami viegla un ar pāris jaunām niansēm. Teorētiski, šis darbs ir ar literāri nepareizu valodu, jo iekļauti daudzi barbarismi un žargoni. Bet tas tik patīkami atsvaidzina! Tieši tāpat kā lietu apraksti. Piemēram, šis:

Dažas stundas pilnā sparā trakojis, pārpārēm izbaudot ļautiņu bezspēcīgās dusmas, un, apmierinājis nelāgās dziņas, aizkavējot autobraucējus, sastrēgums spēkus bija izsmēlis un nervozo tvērienu visbeidzot atlaida. /16.lpp./

Jā, man ļoti patika autora ironija un sarkasms. Tas šķita tik pazīstams. Tas bija arī kā zināms priekšstats par izmeklētājiem – ironija un viss ar to saistītais ir veids, kā viņiem vieglāk tikt pāri izmeklēto lietu sekām, kuras vienmēr nebeidzas ar ordera kratīšanu un vainīgo aiz restēm.

Tā kā šis ir tāds trilleris ar sazvērestības teoriju, tad man vairs īpaši nav ko teikt. Ja ļauts salīdzināt (teorētiski nevajadzētu), tad man labāk patika Rakstu vācēja ceļš, jo tas bija tāds nedaudz dziļāks, vairāk aizraujošs. Šmitosta vairāk ir tāda vieglā literatūra. Tā kā gribas palasīt arī darbu ar humoru, kur varētu būt aizķērusies Verķumāte?