Stūra māja. Lieta nr. 1914/2014

Beidzot sagaidījām, kad noskries visa tā burzma un biļešu izķeršana. Savu kārtu apciemot VDK šausmu māju (Stūra māju) sagaidīju jūnija sākumā. Par čekistu izdarībām it kā bija kaut kur lasīts, kaut kas dzirdēts, bet vienalga gida stāstītais lika šermuļoties. Varbūt tāpēc, ka viss tika stāstīts vietā, kur tas reāli notika. Reālas kameras, reālas asinis un šausmas. Es šādām lietām neticu, bet man šķiet dīvaini arī tas, ka lielākā daļa fotogrāfiju, ko tur uzņēmu, man vienkārši nav sanākušas. Visas tādas paplūdušas, nekonkrētas (es zinu, ka man rokas trīc, bet ne jau tik ļoti). Varbūt līdz raksta beigām nobriedīšu publicēt vēl vienu fotogrāfiju, kura man reāli uzdzen neizpratni un dīvainu sajūtu pakrūtē.

Ja kādam būs vēlme izpētīt un izsekot Stūra mājas būvniecības darbiem, tad tas nebūs iespējams – kopš 1940.gada, ar nelielu pārtraukumu 2PK, to izmantoja VDK jeb čeka. Ēka ir būvēta 1912.gadā (arhitekts ir Aleksandrs Vanags (1873 – 1919)) kā īres nams ar veikaliem pirmajā stāvā. Jāsaka, ka tā bijusi ļoti plaša, skaista ēka, ar vitrāžām gaiteņu logos, unikālu ozolkoka liftu, gandrīz vītņveida kāpnēm, vārdu sakot, ar jūgendstila elementiem, kuri mūsu dienās vairs manāmi tikai kāpņu telpā un vestibilā. Ēkai ir četras ieejas un viena no tām ir ielu krustojumā, stūrī, kā dēļ arī cēlies nosaukums. 20.gs. 30.gadu vidū ēku pārņēma LR Iekšlietu ministrija, bet vācu okupācijas laikā (1941 – 1944) tur darbojās vietējās pašpārvaldes iestādes – Iekšlietu ģenerāldirekcija un tās Kārtības policijas departaments, Administratīvais departaments, Izglītības un kultūras ģenerāldirekcija u.c. iestādes. Šajā laikā čekas nama pagrabos darbojās patriotiska jaunatnes organizācija ”Nacionālā sardze”, kuras uzdevums bija dokumentēt čekistu atstātās Baigā gada liecības (šobrīd neliela daļa ir Okupācijas muzeja krājumā).

Pēc pavēstes saņemšanas, iedzīvotājs bija spiests doties uz stūra ieeju, lai pieteiktos un tiktos ar izmeklētāju. Sperot soli pāri slieksnim, cilvēks nekad nevarēja zināt vai viņš no šīs ēkas arī izies. Šādu caurlaidi saņēma arī celtnieki, kuri veica kādus remontus šajā ēkā.

Izmeklētāji sākumā bija laipni un it kā izpalīdzīgi, bet ja nesagaidīja cerēto, tad kļuva brutāli. Vienmēr esot bijis labais un sliktais policists. Kad labais neko nebija ieguvis, nāca sliktais.

1940.gadā NKVD uzsāka cietuma kameru izbūvi, bet 1941.gadā – šautuves. Pratināšanas telpas atradās visā ēkā. Apcietinātos uz ēku nogādāja pēc iespējas neuzkrītošāk. Sardzes telpā (mazs, neomulīgs kantoris) tika aizpildītas personas datu anketas, kam sekoja apcietinātā izģērbšana un tas bija pazemojoši, it īpaši sievietēm. Tad ieslodzīto aizveda uz aizslēdzamu uzgaidāmo vietu (”sobačņiks”). Pēc vairākām stundām karstumā un spilgtā gaismā, ieslodzītais pārvests uz viņam paredzēto kameru.

Mazais jeb pastaigu pagalms tika izbūvēts īpaši šim nolūkam. Pagalmu no līdzās esošās ēkas sargāja augsta mūra siena ar slīpu koka nojumi, dzeloņstiepļu žogs un pastāvīga apsardze. Ziemā sniegs no pagalma tika iznests, lai tajā netiktu paslēptas zīmītes. Ieslodzītie pastaigā tika izvesti reizi 10 dienās uz 10 – 15 minūtēm. Ja pastaiga iegadījusies laikā, kad zvana blakus esošās Ģertrūdes baznīcas zvani, ieslodzītie raidīja savas lūgšanas Dievam. Es nezinu, vai mūsu ”ekskursijas” laikā tie bija īsti vai ierakstīti zvani, bet sajūta bija diezgan baiga.

Ja pareizi atceros, tad šīs četras (fotogrāfijā divas) atslēgas sienā iemūrējis kāds mācītājs, lai šajā ēkā vairs neatkārtotos tās šausmas un nevienas durvis un kameras nebūtu vairs aizslēdzamas.

Telpa, kurā ieslodzītajiem gatavoja ēst. Nepārsteidz, ēdiens nebija nekāds īpašais un labais. Ir bijusi arī mazgāšanās telpa, kuru dēvēja par pirti – tur nevarēja nomazgāties, tikai apmazgāties un bijis ļoti karsts.

Nepatīkama telpa netālu no kamerām. Ieslodzītais šeit tika nomērīts un nofotografēts.

Visa ”čekas maisu” jezga ir ap šādiem diviem koferiem. Tie tiks atslepenoti 2017.gadā. Un atkal jau jautājums – ja tie tiešām tiks atklāti un beidzot izpētīti… ko darīt ar informāciju? Ļaut tai nogulties? Publicēt un atkal satricināt sabiedrību un uzvandīt nepatīkamas atmiņas?

Kas ar šo ēku notiks 2015.gadā, kad beigsies šis projekts? Ko mums vispār iesākt ar šādu ēku, mantojumu? Ierosinājumu šeit iekārtot viesnīcu, es noraidu. Tas ir tik absurdi. Un kurš gan gribēs nakšņot vietā, kurā cietuši un nogalināti tik daudzi nevainīgi cilvēki?

Daudzās valstīs ēkas ar šādu funkcionalitāti joprojām nav pieejamas, bet ir dažas valstis, kuras ir radušas izeju – lielākoties tas ir kā muzejs un izpētes centri, pārējā ēkā iekārtojot informācijas un darbošanās centrus.

Jau atkal par dzintaru

Es atkal apciemoju dzintaru. Ko padarīsi, ka šis ir viens no šī gada vadmotīviem? Šoreiz šajā ierakstā būs par divām dzintara izstādēm. Viena apskatāma mākslas galerijā Putti, bet otra LNVM Brīvības bulvārī.

Pirmā, kuru apskatīju, bija mākslas galerijā Putti. Galerija organizē starptautisku laikmetīgo rotu izstādi Dzintars mūsdienu laikmetīgajās mākslas rotās. Šī izstāde apskatāma no 23. maija līdz 26.jūlijam, tā kā gribētāji vēl var paspēt. Kā vēsta galerijas mājaslapa, tad izstādes pamatideja ir ”saistīta ar vēlmi parādīt dzintara pielietojuma diapazonu laikmetīgajās, profesionālu mākslinieku darinātajās rotās. Šo interesi lielā mērā pamato dzintara īpašā materialitāte – un tā vēsturiskā nozīme.” Izstādes veidotāji caur rotām ir centušies parādīt arī dzintara ceļu, kas iezīmējās starp Baltijas jūru un Romas impēriju. Tā kā šis ceļš ir vijies caur daudzām valstīm, tad izstādē piedalās ne tikai Latvijas un Itālijas mākslinieki, bet arī Krievijas, Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Austrijas, Slovēnijas un Ungārijas mākslinieki. Pavisam kopā izstādē piedalās 20 mākslinieki (sīkāka informācija par māksliniekiem apskatāma => šeit ).

 

 

 

 

 

 

Oriģināla un ļoti mīļa ideja – skudras kā dzintara nesējas. 🙂

 

 

Dzintara rotiņas muzikālā noskaņā. Autors, kurš radīja šīs rotas, tās sāka gatavot 2013.gadā – Dziesmu svētku laikā.

 

 

 

 

 

 

Man ilgi bija jāskatās, lai saprastu, ka tur ir ziediņi. Ļoti piemīlīga, bet pēc skata trausla piespraude.

 

Šīs rotas mani apbūra. It īpaši tā, kur dzintars tiek vests mašīnā. Man gan grūti iedomāties, ka šī par rotu, bet kā suvenīru es plauktiņā glabātu gan.

 

 

 

Dzintara ceļš. Man šis gan atgādina kaut ko citu, bet lai būtu. Es laikmetīgo mākslu īsti labi nesaprotu…

 

 

 

Otra izstāde, kuru apskatīju bija Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens, kuru organizē LNVM. Šī izstāde ir īpaša ar to, ka apskatāms muzeja plašais dzintara klāsts – neviens eksponāts nav no cita muzeja vai valsts. Viss pieder pašam LNVM. Šī izstāde skatāma daudz ilgākā posmā – no 15.maija līdz 1. novembrim. Ir vēl viens iemesls kāpēc devos uz šo izstādi – tā ir mana bijusī fakultātes ēka, kurā piedzīvots tik daudz! Man bija patiešām skumji staigāt pa telpām un secināt, kuras telpas piedzīvojušas pārvērtības – dekanāta sienā izveidots caurums, lai savienotos ar otro auditoriju, pirmā pārvērsta līdz nepazīšanai… Pievērsīsimies pašai izstādei.

Visiem ir zināms, ka Baltijas jūras dzintars ir pazīstams jau no seniem laikiem. Ja Kurzemes piekrastē atradīsiet dzintaru, tad ziniet, ka tas iespējams nāk no paleolīta/neolīta laika. Senie cilvēki ātri vien novērtēja seno akmeni, tāpēc Baltijā izveidojās dzintara apstrādes centri un savu produkciju ”eksportēja” uz tālām zemēm. Kā vēsta mājaslapa, tad ”Lubānas ezera un jūras piekrastes apmetnes diktēja dzintara izstrādājumu modi visā Austrumeiropā, to darinātā produkcija bija izplatīta no Polārā loka līdz pat Vidusdņeprai”. Dzintaram bija arī mītiska nozīme. To šuva klāt pie apģērba, izmantoja rotās, deva līdzi mirušajam kapā. Šādu secinājumu nekur vēl nebiju lasījusi, tāpēc atļaušot vēlreiz citēt: ”No dzintara gatavotās rotas savu simbolisko vietu latviešu kultūrā saglabājušas līdz pat mūsu dienām. Rotu veidi mainījušies līdzi laikam un modei, bet materiāls palicis tas pats: 20. gs. otrajā ceturksnī iecienītas bija smagnējas kreļļu virknes no precīzi apstrādātām olveida krellēm, savukārt padomju periodā dzintara rotas apliecināja latviskās gaumes turpinātību”.

Mūzika: Nine Inch Nails – Hurt (live)

Saulgrieži Mežaparkā

Man šķiet, ka Mežaparks Rīgai ir īpaša vieta. Tās zaļums un mežu smarža vienmēr mani apbur un ļauj radīt sajūtu, ka neatrodos pilsētā. Un ja šo vietu saliek kopā ar saules svētkiem – saulgriežiem? Sanāk… kaut kas interesants. Kaut kā to svētku sajūtu īsti nenoķēru. Patiesībā, man Mežaparks daudz labāk patīk, kad tur ir maz cilvēku. Staigājot gar amatnieku būdiņām un dzirdot apkārt čalojošo pūli, bija sajūta, ka esmu aizceļojusi uz citu valsti, jo visapkārt runāja gandrīz tikai krieviski. Koncentrējos uz dzirdamajām skaņām no estrādes un centos sevī radīt svētkus. Bet vispār jau šķiet, ka šodien no tirdziņa tik tādas atskaņas vien bija. Un vēl – man prasījās, lai tas būtu vairāk orientēts uz saulgriežiem.

Šiem keramiķiem ar humora izjūtu viss kārtībā. Tik omulīgas un mīlīgas būtnes. 🙂

Latviešu spēka zīmes ir redzamas itin visur. Un es vēl spēcīgāk nekā jebkad, vēlos tās iegravēt sevī. Latvietis manī šogad raujas uz āru.

Daba. Tev ir iespēja to ienest arī savā mājā.

Daudz, daudz kreļļu un košuma.

Šarmantās rudzupuķes. Tās šogad mani uzrunā īpaši.

Mūzika: Līvi – Vairogi (1991.g., live)

Lasāmgabali X

Pasaka. Brīnišķīgi un meistarīgi uzrakstīta pasaka, kurā ir ietērpts tik daudz! Es runāju par Salmana Rušdi (Salman Rushdie, 1947) darbu Lūka un Dzīvības Uguns (2010). Šis darbs ir uzskatāms par netiešu turpinājumu iepriekš sarakstītajam stāstam-pasakai Harūns un stāstu jūra. Protams, automātiski gribas jautāt vai jālasa secīgi? Es domāju, ka var arī nelasīt, taču labāk būs, ja lasīs vispirms Harūnu un tad Lūku, jo zināmas atsauksmes no iepriekšējā šajā darbā ir. Par ko tad ir šis darbs? Viss sākas ar to, ka Lūka tēvs, stāstu stāstnieks, iekrīt neizprotamā miegā. Lai glābtu tēvu, Lūkam jādodas uz Burvju pasauli un jānozog Dzīvības Uguns. Kā jau paredzams, viss nav tik vienkārši! Burvju pasaulē Lūka satiks daudz fantastisku zvēru, cilvēku un, citējot Rušdi, pensionētus un sen aizmirstus dievus. Un ne jau visi būs draudzīgi noskaņoti. Man ļoti patika, kā autors šo darbu ir pielāgojis mūsdienu bērniem. Tas nav vienkārši pasakas formas stāsts, bet tā ir kā spēle – Lūka vāc dzīvības, iziet spēļu līmeņus un saglabā tos, lai nebūtu jāatgriežas izejas punktā. Tāpat kā iepriekšējā darbā, arī šajā dzīvo stāsti. Kas notiek, ja tos aizmirst? Ja Burvju pasaule sastāv no Rašīda stāstītajiem stāstiem, kā šo pasauli ietekmē viņa neizskaidrojamais miegs? To visu var uzzināt tikai izlasot šo darbu.

Lai gan es neesmu Kleptona mūzikas fane, tomēr ir daži gabali, kurus klausos. Tomēr īstais lasīšanas iemesls ir mūzika. Esmu atklājusi, ka man patīk ne tikai skatīties dokumentālās filmas par rokmūziku, bet arī lasīt darbus par to. Un kā gan vēl labāk iepazīt laikmeta muzikālo garu, ja ne caur mūziķu rakstītām rindām plus cilvēka dzīvesstāsts? Ēriks Kleptons savu autobiogrāfiju saraksta 62 gadu vecumā (2007). Dzīva leģenda. Un tik smags liktenis. Kā viņš raksta grāmatas beigās – viņš vairs nekaunas par savu dzīvi, tāpēc raksta ļoti atklāti gan par savām smagajām atkarībām no narkotikām, gan arī par savām alkoholisma problēmām. Protams, arī par sievietēm. Labi, ka visā šajā jūklī viņš jau bērnībā bija atradis mūziku, jo tā bija viņa īstā glābēja daudzajos liktens triecienos. Kleptons noteikti ir apbrīnojama personība, jo visas dzīves likstas, kas viņam bija jāpārdzīvo, citus noteikti būtu salauzusi, taču viņš izturēja. Mūzika viņu glāba. Visos smagajos brīžos viņš rakstīja mūziku, kurā izlika sevi – mūža mīlestība, kura tomēr nebija veiksmīga, depresija, vientulība… Viņa galvenais vadmotīvs bija vēlme saglabāt muzikālu neatkarību un nekļūt komerciālam. Tiklīdz viņš juta, ka tiek pārdots, viņš uzsākto pameta un uzsāka visu no jauna. Izlasot šo biogrāfiju, palika mazliet žēl, ka tomēr neaizgāju uz viņa koncertu Rīgā. Tas noteikti bija skaisti un sirsnīgi.

Man ir iestājies dokumentālu un reālu stāstu lasīšanas laiks, tāpēc ieskatu sniegšu vēl vienā darbā – Marks Adamss. Ceļā uz Maču Pikču. Maču Pikču ir inku pilsēta. Un par inkiem es biju cerējusi kaut ko uzzināt studiju laikā, taču tas neiekļāvās programmā. Domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kādēļ izvēlējos lasīt šo darbu + tas ir arī ceļojumu apraksts. Šķiet, ka uzreiz sākšu ar to, ka man ļoti patika autora izvēlētā pieeja, kā stāstīt šo stāstu, jo šeit tiešām iznāk divi vienā – es uzzināju gan paša autora gaitas sekojot Bingema pēdās, gan arī inku vēsturi, iespējamo Maču Pikču lomu inku dzīvē, kā arī it kā atklājēja Hairama Bingema III ekspedīciju gaitas. Autors savam ceļojumam pievērsās nopietni. Viņš ne tikai sameklēja pēc iespējas labāko gidu, bet arī sēdēja bibliotēkā un pētīja Bingema ekspedīciju pierakstus un inku vēsturi. Viņš patiešām vēlējās izprast šo vietu. Domāju, ka dodoties otrajā ekspedīcijā, viņam tas arī daļēji izdevās. Protams, varētu jautāt, kāpēc viņš kaut kur devās, ja par to ir vesela kaudze literatūras un avotu? Atbildēšu citējot vienu no Marka gidiem: ”…, visu nevar noskaidrot grāmatās.” /298.lpp./ Vispār, autoram, kurš ir ceļojumu žurnāla redaktors, ir laba valoda un dažas labas atziņas. Nobeigumā vienu arī citēšu:

Ceļošana mūsdienās notiek ķeksīša dēļ: ”Fū, esmu bijis Maču Pikču, tagad varu piedzerties. /161.lpp./

Dumpis buduārā

Ah… nu beidzot arī es varu teikt, ka esmu bijusi Aleksandra Vasiļjeva rīkotajā modes izstādē. Šoreiz no 15.05 – 27.07. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ir apskatāma viņa rīkotā izstāde Dumpis buduārā: 1970.gadu mode. Redzot šo izstādi, man patiešām žēl, ka neesmu redzējusi iepriekšējās… Bet ko nu tur daudz! Mani patiešām iespaidoja tas, ko es redzēju šajā izstādē. Bija arī daži pārsteiguma momenti, piemēram disko stils, jo domāju, ka tas vairāk raksturīgs 80-tajiem. Kaut kā savā prātā nebiju savilkusi kopā faktu, ka 70-tie gadi bija stilistiski tik daudzveidīgi. Hipiju stils kā protests Vjetnamas karam un karam kā tādam, kuru nomainīja etnostils, kas aptvēra daudzu Eiropas valstu tautu apģērbu (vārdu sakot, tautu motīvi un griezumi). Protams, modi vienmēr ietekmēja arī kino un mūzika, tādējādi ļaujot dizaineriem izpausties un strādāt ar starpkaru perioda klasiskajām vērtībām un retro stilu. Tam visam desmitgades otrajā pusē pievienojās disko, glemroks un panku stils. Kāpēc dumpis buduārā? Ja neskaita to, ka tā vispār bija dumpinieciska desmitgade, tad arī tāpēc, ka modē ienāca it kā nesavienojamie krāsu, formu un ideju salikumi, kas arī izraisīja modes revolūciju.

Diemžēl es visus uzrakstus neatceros, tāpēc jau laicīgi atvainojos, ja kaut ko stilistiski sajaucu. Apskatāmi ir vairāk kā simts modeļi, tāpēc ielieku tikai tos, kuri man pašai ļoti, ļoti patika.

Nudien neatminos – vai nu hipiju vai etnostila aksesuāri un kurpes. Kad es ieraudzīju to pērļoto rotu, tad bija jauki apzināties, ka esmu darinājusi kaut ko līdzīgu.

Tautiskums. Ļoti patīk kā tas kopā izskatās.

Militārā griezuma kostīms.

Pirmās maksi kleitas.

Arī 70-tajos gados gāja uz ballēm, tāpēc ģērbās vai nu ar retro noskaņu vai revolucionārāk piegrieztos tērpos. Tam koši zilajam tērpam ir arī nosaukums – ”Sikspārnis”. Ja ieskatījās, tas tā arī tiešām izskatījās.  Disko tērpi neienāca tā uzreiz. Vispirms parādījās tērpi ar spīguļiem apdarē.

Disko. Izskatās jau interesanti, bet man tiešām grūti iedomāties, ka kādreiz šādi ģērbti jaunieši gāja izklaidēties. Stilu neatceros, bet man ļoti patīk sarkanā kleita.

Panki. Ko tur vairāk piebilst 🙂

Arī šim neatminos stilu, bet man patīk tas dabiskums – apdrukāta linu audumu kleitiņa.

Hipiju un disko stila atribūtika

Mans secinājums: vērojot, kā veikalos topā ir dažādu apdruku un krāsu apģērbi, čigānstila svārki, maxi kleitas, gribētos domāt, ka ir atgriezušies 70-tie jaunās skaņās/krāsās (manas domas – tie kombenzonstila  tērpi gan ir traģiski; tos vajag atstāt pagātnei). Bet vispār kā atklājums – man patīk 70-to gadu stils. Burvīgs 🙂

Mūzika: ABBA – Dancing Queen

Lisa Si un viņas Ķīna

Kur ir tava sapņu zeme? Kura būs tā valsts un vieta, kurā visu būvēt no pašiem pamatiem? Un ja ilūzijas grūst… Lisa Sī (Lisa See, 1955) ir uzrakstījusi divus patiešām lieliskus un spēcīgus romānus – Šanhajas meitenes (2009) un Džojas sapņi (2011). Esmu izvēlējusies rakstīt par šiem darbiem kopā, jo tās ir saistītas, kā turpinājums.

Šanhajas meitenes Pērla un Meja ir sajūsmā par savu pilsētu. Šeit viņas strādā par skaistajām meitenēm (modelēm) un izklaidējas ar draugiem. Līdz viss vienā vakarā sabrūk. Tēva azartspēļu dēļ, viņām ir jāprecas ar svešiniekiem, lai glābtu ģimenes godu. It kā ar šīm šausmām nepietiktu, Ķīnā iebrūk japāņi, izraisot karu. Tēvs vienkārši kaut kur pazūd, tādēļ abas meitenes kopā ar māti bēg. Uz Ameriku. Džoja? Uzaugusi Amerikā, Losandželosas Čainataunā, priecīga sāk studijas Čikāgā. Tur viņa ļoti nopietni aizraujas ar Mao idejām. Pēc smaga un nopietna strīda viņa dodas uz Ķīnu. Uz zemi, no kuras nav iespējams atgriezties. Vai sociālisma idejas tiešām ir to vērtas, lai pamestu savas patiesās vērtības un cilvēkus, kuri viņu mīl?

Šķiet, ka atkārtošos, bet Sī patiešām izdodas radīt lieliskus un patiesus vēsturiskos romānus. Jā, tie nav tematiski viegli, bet tas kā viņa to uzraksta, liek vēlēties atkal kaut ko no viņas darbiem izlasīt. Vēsturiskais fons ir lielisks, bet ļoti, ļoti skarbs. Cik liels darbs un cik daudz laika tajā ieguldīts, apjaušu tikai tad, kad lasu Sī pēcvārdu, kurā viņa visiem saka paldies. Visas tās šausmas (gan kara, gan arī vēlāk Mao celtajā Ķīnā) ir reāli stāsti no cilvēkiem, kuri to ir piedzīvojuši. Protams, palīdz arī dažādi arhīvu materiāli un pētījumi.

Pērla un Meja – māsas, kuras sirds dziļumos nemaz tik labi viena otru nepazīst. Lasot arī rodas jautājums – kura no māsām ir sevis žēlotāja, egoiste, glābēja vai cietēja? Tai liktenīgajā strīdā atklājas visas kārtis. Neviena no viņām nav bijusi godīga ne pret sevi, ne apkārtējiem. Šī atklāsme, ka viņu starpā ir bijuši ne gluži meli, bet kaut kas uz to pusi, ļauj saprast vēl kaut ko – ir par vēlu, lai kaut ko mainītu. Šis bija tas brīdis, kad es patiešām jutu viņām līdz. Man bija tik ļoti žēl, ka šķietami ideālā māsu savienība nu var izjukt. Ja runājam par Džoju, tad… gribētos, teikt, ka viņa vienkārši bija stūrgalvīga un tāpēc viss tā sanāca. Lai gan starp rindām bija jūtams patiess Džojas prieks par Ķīnas Lielo lēcienu uz priekšu, tomēr, ar laiku tas plaka. No vienas puses Džojas rīcību var saprast (kādu, to es neteikšu), taču no otras puses, tas bija tik pārsteidzīgi un muļķīgi. Jāsaka, ka Sī visas trīs ir radījusi kā spēcīgas personības ar saviem trūkumiem un īpašībām. Mēs nekad nevaram zināt uz ko esam spējīgi patiesā krīzes brīdī.

Cik skumji būt sievietei! Nav nekā bezvērtīgāka uz šīs zemes. /316.lpp./

Šo pretrunīgo izteikumu es nekad nespēšu saprast. Ķīnieši vienmēr cer, ka viņu sievām dzims dēli. Ja tā notiek, viss kārtībā, dzīve turpinās. Ja ne – sieviete tiek nicināta. Viņi neiedomājas, ka bez tām sievietēm tie dēli neradīsies vispār? Šis un vēl dažas lietas sasaucās ar kādu citu Sī darbu – Sniega Roze un slepenais vēdeklis. Piemēram, pēdu nosiešana, piespiedu laulības un tradīcijas. Abos darbos Sī caur dialogiem stāsta par vēl kādu lietu, kas ķīniešiem ir svarīga – horoskopi. Caur tiem var atklāties cilvēka personības un rīcības skaidrojumi.

Ja patīk vēsturiski romāni un ir vēlme vēl kaut ko uzzināt par austrumiem, noteikti iesaku šos darbus.

Gaišumam

Mūzika: Peter Gundry – Forever And Never

.

Krīze. Prātā. Dvēselē. Un blogā. Gluži kā sprosts, no kura neizkļūt.

Mūzika: Diary of Dreams – Never Tell The Widow

Miegs

Kurš var man izskaidrot šo fenomenu – pārgurums līdz bezmiegam? Loģiski spriežot, vajadzētu aizmigt līdzko galva skar spilvenu…