Lasāmgabali IX

300x0_coverNo Hāleda Hoseini (Khaled Hosseini, 1965) darbiem esmu lasījusi tikai vienu – Tūkstoš sauļu mirdzums – un tas bija pietiekoši spēcīgs, lai man joprojām būtu jāsaņem dūša Pūķa ķērāja izlasīšanai. Tomēr viņa darba Un kalni atbalsoja (2013) izlasīšanai man bija vajadzīgs mazāks sagatavošanās laiks – tikai mēnesis pēc iznākšanas. Stāsts iesākas ar vārdiem: ”Jūs gribat dzirdēt pasaku un es jums to izstāstīšu. Bet tikai šo vienu.” Tā kādu vakaru savu stāstāmo iesāk Abdullāha un Parī tēvs Sāburs pirms aizmigšanas. Patiesībā darba sižetu ir pat ļoti grūti izstāstīt. Katra nodaļa ir veltīta citiem tēliem. Tomēr šis nav darbs ar daudziem tēliem, tie visi ir kaut kādā veidā saistīti ar pirmajiem trim – Abdullāhu, Parī un Sāburu. Varbūt sākotnēji ir mazliet grūti saprast, kas ir tas ko es lasu, jo autors klejo ne tikai no viena dzīves stāsta uz otru, bet arī laikā – te viņš vēsta par 70-tajiem gadiem, bet nākamajā nodaļā – par 2010.gadu. Ja godīgi, tad mani mulsināja lasīt par 2000-jiem gadiem. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc ka tās ir mūsdienas un tā bija rietumu kultūra. Protams, nav labi, ja autors visus savus romānus raksta pēc vienas klišejas un sižeta, nomainot tikai varoņu vārdus, tomēr man būtu gribējies palikt austrumos, kur iesākās šis stāsts. Jāsaka, ka šis romāns pēc izlasīšanas manī neatstāja to spēcīgo pēcgaršu, ko atstāja Tūkstoš sauļu mirdzums. Vienīgi šis ļauj padomāt par mani pašu un manu dzimtu. Kādās pasaules daļās ir izkaisītas manas dzimtas saknes un kādi ir to cēloņi.

Salasījusies dažādus fantāzijas un maģijas romānus, sagribējās 9789934844102kaut ko īstu. Pavisam reālu. Tāpēc nolēmu ķerties klāt sen noskatītajam Krisa Stjuarta (Chris Stewart, 1950) darbam Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā (1999). Bijušais Genesis dalībnieks nolemj pamest grupu un uzsāk darbus un ceļojumus pa Eiropu, līdz Andalūzijā noskata sev fermu El Valero. Es, protams, gaidīju kaut ko Pītera Meila cienīgu. Nesagaidīju. Teorētiski darbi ir līdzīgi – cenšanās iedzīvoties jaunā vidē un kļūt par vietējo. Tie ir tik atšķirīgi! Lai gan manā izpratnē šis nebija izcils darbs, tomēr tas nav arī tik slikts, lai nelasītu nemaz (man gan ir pretējais viedoklis – daudziem šis darbs pat ļoti ir gājis pie sirds; kāpēc man ne?). Apbrīnojama ir autora dedzība pērkot fermu, to pat lāgā neapskatot. Tā viņš būtu ātrāk uzzinājis, ka māju nopircis komplektā ar iepriekšējo saimnieku, ka nav elektrības un ūdens, sienas čum un mudž no kukaiņiem… It kā ar to nepietiktu, ferma atrodas upes nepareizajā krastā. Visus notikumus viņš pasniedz optimistiski, taču reti kura vieta man lika kaut pasmaidīt. Varbūt es vienkārši nesaprotu viņa humoru. Man pietrūka mazie humoriņi, tās īpašās dzirkstelītes. Lai nu kā – tādā vietā, kā ”El Valero”, bez optimisma neiztikt. Tās autoram netrūka. Viņš ir arī dažu citu darbu autors (par apmēram šo pašu tēmu), taču domāju, ka tajos neieskatīšos.

300x0_cover_okeansNīls Geimens ir pacenties. Pēc viņa darba Okeāns ielas galā (2013) izlasīšanas bija mazliet jāpasēž un jāpadomā, kas tad īsti bija tas, ko es izlasīju. Vai tas bija parasts atmiņu stāsts? Vai 7-gadīgā puikas fantāzija bija tik spilgta, ka viņam šķita, ka piedzīvo maģiju vai arī tas bija šķitums? Ne velti šis darbs kļuva par 2013.gada Gada grāmatu iekš British National Book Awards pasākuma. Runājot par sižetu, tad viss notiek Saseksā, Anglijā. Pusmūža vīrietis dodas un dzimto pilsētu, lai apmeklētu bēres, taču pirms tām viņš instinktīvi dodas uz mājām ielas galā, kur septiņu gadu vecumā sastapa savādu meiteni, Letiju Hemstoku, viņa māti un vecomāti. Tur viņš apsēžas dīķa malā un ļaujas bērnības atmiņām. Kāpēc šīs atmiņas uzpeld tieši tagad, sēžot pie dīķa? Par Letiju viņš nebija domājis gadiem ilgi. Un kas īsti ir Hemstoku sievietes? Šie jautājumi man grozījās pa galvu, kamēr lasīju un vēl tagad atceroties lasīto. Neaizmirsīsim arī iepriekš uzdoto jautājumu – tā bija maza bērna fantāzija vai reālas un baisas atmiņas? Man ir arī atbildes, bet tās ir neskaidras un vēl nenoformulējušās. Šis noteikti ir no tiem darbiem, kurā katru reizi varēs atrast kaut ko citu un citādi arī to izprast.

Kokneses mazais šarms

Šajā gadā man neapzināti ir izstrādājies saraksts ar Latvijas vietām, uz kurām es noteikti gribētu aizbraukt. Tā teikt, mazais tūrisms. Kā pirmā no šādām vietām ir Koknese. Paldies draudzenei, ka ierosināja! Nemaz nebiju apjautusi, ka neesmu tur bijusi (lai gan ar tā Latvijas gala apgūšanu man iet pavisam švakri…).

Kas ir Koknese? Tā ir sena pilsēta, lai gan šodien to par pilsētu vairs nesauc (pirmo reizi minēta 1205.gadā). Tas šķiet tik dīvaini, ņemot vērā tās vēsturi. Koknese bija viens no spēcīgākajiem cietokšņiem Livonijā, pie kuras norisinājušās vairākas lielās kaujas. Ar Koknesi saistās arī Pļaviņu ūdenskrātuve (1966), kuras rezultātā senieleja appludināta – daļa pilsdrupu pamatu un Pērses ūdenskritums ir zem ūdens.

Šķiet, ka sākšu ar to, ka teikšu tā – lai gan tagadējam lielciemam un Kokneses novada centram ir tik bagātīga vēsture, patiešām apskatāmu vietu ir maz. Iedvesmojāmies no P. Timrota un sākām ar tūrisma centra apmeklējumu. Piedzīvojām pirmo vilšanos. Ciet! Kāda jēga no tāda centra, ja tas pat sezonā nestrādā sestdienās? Tā vien gribas citēt Timrota 24.aprīļa teikto raidījumā TE!: ”Kā man ir apnikuši tūrisma centri. Nu tā kā pieminekļi piektā gada kritušajiem” (arī par to, ka brauc kur gribi, tas nestrādā). Devāmies uz mūsu kāroto mērķi – pilsdrupām – kā nu pratām, jo norāžu nav. Tas ir, norādes ir, bet tikai Rīga-Daugavpils krustojumā un kā vēlāk atklājām – kaut kādā parkā bija stabs ar visām norādēm. Paldies, mēs jau tikām pašas galā. Nokļuvām līdz luterāņu baznīcai (celta 1687.gadā un tās prāvests bija Ernests Gliks) un tad jau arī drupas nebija tālu.

IMG_5186Viduslaiku pils atrodas Kokneses pilskalnā, kuram blakus ir parks. Tur atradās arī senpilsēta un tās iedzīvotāju dzīves līmenis bija augsts. Tātad, pils celta 1209.gadā un tā bija izdevīgā vietā – pie paša tirdzniecības ceļa, Daugavas labajā krastā. Liekas savādi, ka padomju laikos valsts nozīmes arheoloģijas un arhitektūras pieminekli tā ļāva appludināt (iedzīvotāju un entuziastu skaļās balsis neko nespēja ietekmēt..).

IMG_5187Šis ir uzņemts netālu no drupām, tāpēc izstāstīšu leģendu. Pilī dzīvojis kāds muižnieks, kuram bijusi ļoti skaista meita. Tipiski, precinieku daudz, taču viņa visiem atsaka, jo iemīlējusi kādu tēva kalpu. Viņa nepārtraukti viņam plijas virsū, lai tak beidzot iet tēvam lūgt viņas roku, taču šis nē – bailes. Šī noskaišas, pati visu izstāsta un domā, ka arī šoreiz dabūs, ko grib (tā taču bija vienmēr), tomēr šoreiz ne. Tēvs kļūst ļoti dusmīgs, kalpu iemet pils pagrabā un iekaļ važās, bet meitu – torņa istabā. Viņš cerēja, ka abi no nodoma atteiksies, bet nekā. Dusmīgais tēvs liek kalpu uzsiet uz rata un laist no Zīles kalna lejā, lai saraustītu gabalos. Meita to noskatās, nolec no torņa un nositas. Tagad ap dienvidu esot redzama jaunava, kas sēž uz akmens un ķemmē matus.

IMG_5204Pils nudien ir bijusi varena, ja jau tur uzturējās līdz 900 cilvēku liels galms un ik nedēļu maizei un alum patērēti 3900 pūru labības. Pils peļņa? Muita – samaksas iekasēšana no garāmbraucošajiem plostiem un kuģiem. Diezgan mūsdienīgi. Gribi apskatīt ievērojamu akmeni Rīgas jūras līča krastā? Maksā par privātīpašuma šķērsošanu.

IMG_5265Ar šīm kāpnītēm man saistās kāda pirmā reize. Varbūt labāk neteikt, lai neaizbaidītu tūristus? Pirmo reizi dabā redzēju čūskas! Labi, ka tikai zalkši, bet vienalga nošermuļojos un steidzu uz citu pusi.

IMG_5279Parkā bija ne tikai miers, klusums un pavasarīgo smaržu, bet arī atgādinājums. Gan no senajiem laikiem riņķa krustu formā, gan arī nesenāki lielgabalu formā. Jāpiebilst, ka netālu bija arī muiža un tā bija otrā vilšanas – tai nevarēja tikt tuvumā ne tikai restaurācijas dēļ, bet arī apkārt esošo žogu un suņu dēļ (nu, mums pēc tās novēlotās norādes atrašanas  sanāca, ka tā bija muiža). Bet, kas interesanti – 19.gs.otrā pusē nobruka pils ZA gals un netālu no tās uzcēla muižas kunga māju. Tajā divus gadus uzturējās Rūdolfs Blaumanis.

IMG_5297Krievkalna sala padarīta pieejama, lai tajā izveidotu piemiņas vietu 20.gs. totalitārajos režīmos cietušajiem latviešiem. Attēlā redzamie vārdi ir lielākie atbalstītāji Likteņdārza tapšanā. Ja pareizi sapratu, katram ir iespēja par kādām naudiņām iegravēt savu vārdu un tādējādi dot artavu. Ja jau tik tālu, tad nolēmām aizčāpot arī uz turieni. Nepareizā gadalaika dēļ, tā bija vilšanās nr.3. Kāpēc? Vēl nekas nav saplaucis un izskatījās vienkārši pēc liela klajuma ar dažāda lieluma koka stumbriem. Bet es tur noteikti atgriezīšos, kad tas būs pabeigts pilnībā un pareizā gadalaikā – vasarā.

IMG_5310Šis ir jau tapis pievakarē. Sēžot un gaidot vilcienu, varēju pārdomāt dienas iespaidus. Kopumā labi pavadīts laiks, neskatoties uz to, ka vieta maza, laipni cilvēki un dažas vilšanās! Lai gan tūrisma kartē apskates objekti ir ap desmit, man šķita, ka apskates vērtas ir tikai drupas un parks. Var jau būt, ka līdz galam nesajutu to Kokneses garšu, taču vīlusies par iespaidiem neesmu.

Mūzika: Linga – Šeit

Raganu atklājums

harkness_deborahŠis saucas – padevos vilinājumam. Biju kaut kur it kā padzirdējusi, ka iespējams triloģija un ka līdzīga Krēslai, nobriedu nemaz neķerties klāt. Un tomēr. Tas grāmatas noformējums un nosaukums pievilināja un es tomēr izlasīju (lai gan redzot kādi ir grāmatas vāciņi citviet – šis vairs nešķiet tik vilinošs). Es, protams, runāju par Deboras Harknesas (Deborah Harkness, 1965) triloģijas pirmo daļu Raganu atklājums (2011). Kaut kā šajā gadā ik pa laikam iekrītu triloģijas tīklos (ceru, ka šī ”mode” drīzumā pāries)…

Tātad, viss stāsts grozās ap raganu Diānu Bišopu (kura apzināti no sevis cenšas izstumt raganas būtību un maģiju nepielieto) un kādu maģisku Ešmolas kolekcijas 782.sējumu. Visas būtnes šo sējumu uzskatīja par pazudušu jau vairāk kā gadsimtu, līdz Diāna nejauši to ir pieprasījusi bibliotēkā un arī dabūjusi. Nevaru nepieminēt, ka šajā visā iesaistās arī vampīrs Metjū Klērmonts. Protams, uzreiz gribas uzdot jautājumus, kāpēc būtnēm šis sējums ir tik svarīgs? Atbildi uz šo un dažiem citiem jautājumiem var gūt tikai šo darbu izlasot.

Uzreiz jāsaka, ka šī ir tāds kā pieaugušo fantāzijas darbs, teiksim no 16 – gan tā sižeta dēļ, gan arī valodas. Man šīs darbs savā ziņā šķita kā pirmās pavasara vēsmas, jo nebiju lasījusi darbu, kurā vienādās devās būtu sadalīta maģija, zinātne un vēsture. Varbūt es ne vienmēr varēju izsekot līdzi DNS un mitohondriju skaidrojumiem vai izpratusi alķīmiķu dzejas rindas, tomēr šis nebija zinātnisks, bet fantāzijas darbs. Nevaru nepateikt (neuzrakstīt) – lūk, ko nozīmē, ja autors pārzina tēmu. Hārknesa pēc profesijas ir arī vēsturniece ar zināšanām alķīmijā, maģijā un okultisma vēsturē. To tik tiešām šajā darbā varēja just. Ja nebūtu šo zināšanu, diez vai būtu iespējams tik sīki un niansēti aprakstīt alķīmiskos zīmējumus vai iztulkot dzejas rindas. Tāpat šajā darbā var rast lieliskus skaidrojumus par būtnēm – to ieražām, vēsturisko gaitu un attieksmi pret tiek dažādos laikos.

Runājot par diviem galvenajiem tēliem – Diānu un Metjū, tad man ir tādas duālas sajūtas. Mani brīžiem kaitināja Diānas spītība un ”es pati varu sevi aizstāvēt” (bet, kad tas jādara – čuš) un Metjū tieksmes Diānu nepārtraukti sargāt  un viņa pavēlošās komandas – ”tev tagad jāguļ”, ” tev jāpaēd”, tev tas un tev šitas. Bet, ja šo visu aizmirst, tad ir ok. Prieks, ka tēlu nav pārāk daudz (tāpat kā par vēl kādu jaunu vēsmu – būtnēm ir kopīgas jogas stundas 😀 ). Varētu teikt, ka autore ir radījusi mūsdienās, 21.gadsimtā, dzīvojošas būtnes starp itin parastiem cilvēkiem un tajā pašā laikā ap tiem vijas tāda kā senatnes aura, kas neļauj aizmirst, ka būtņu pasaulē pastāv sensenas vienošanas, kuras mūsdienās nav vairs nemaz tik viegli īstenot.

P.S.Kā tad bez tā – Warner Bros ir nopircis tiesības šo darbu ekranizēt. Drīzumā gaidāma filma.

Dzintars: mīts un zinātne

Nu, ko! Pienācis laiks atkal pievērsties dzintara tēmai. Šoreiz izstādi par dzintaru piedāvā Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejs. Pirmais iespaids – patiešām jauki un atsaucīgi cilvēki. Mazliet sasmaidījos, kad es pie ieejas durvīm kādai muzeja darbiniecei pajautāju vai izstādi drīkst fotogrāfēt, uz manu jautājumu atbildēja balss no augšas 😀 Atļauju dabūju, tikai ar noteikumu, ka bez zibspuldzes. To es varu!

Medicīnas vēstures muzeja sarīkoto izstādi sauc ”Dzintars: mīts un zinātne” un tā būs apskatāma līdz 15.oktobrim (ja nekas nemainīsies). Ieejas maksa ir sapratīga un cenas vērta (es gan tiku par velti un tā arī nesapratu, kāpēc; lai nu kā, man prieks 😀 ). Izstādē ir eksponēti gan materiāli no paša muzeja krātuvēm, gan arī no LNVM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, LU Latvijas vēstures institūta, Lietuvas mākslas muzeja, kā arī no citiem muzejiem (arī no Itālijas!). Ir eksponēta arī lietuviešu mākslinieka dizainēta dzintara kleita, bet to es apzināti neesmu publicējusi, jo tā ir viena no ekspozīcijas pērlēm.

Senatnē ļaudis nezināja, kā rodas dzintars. Zināja vien to, ka tas ir vērtīgs un apveltīts ar maģiskām īpašībām. Citējot mājaslapu, tad: ”izstādē atspoguļots dzintara maģiskais un racionālais pielietojums sadzīvē, ārstniecībā un rituālos, sākot no aizvēstures dzintara maģiskajiem rituāliem, caur viduslaiku misticismu un pirmajiem atklājumiem līdz mūsdienu zinātniskiem sasniegumiem dzintarskābes izmantošanā.” Tas viss tur bija, tikai ar palielu mazuma piegaršu. Ja ar zinātni man viss pluss/mīnuss ir skaidrs (pārklājas gan ar iepriekšējo dzintara izstādi, gan ar raidījumu), tad ar to mītu ir mazliet skumjāk. It kā bija gan tie apraksti, gan arī paši dzintari (ar visām fosilijām), taču… kaut kā pietrūka tā dziļuma.

Izstādes sākumā ir vienā ”slaidā” parādīts, kā ir cēlies dzintars. Tas patīkami ievada izstādi, lai varētu saprast, kāpēc dzintaram ir piedēvēti daudzi mīti, tai skaitā dziednieciskās īpašības (tās gan šobrīd tiek nopietni pārbaudītas). Man prātā gan atausa raidījuma Dzintara puse redzētie kadri no pirmās sērijas, kurā stāstīts par to, kā jūra izskalo dzintaru un kā tā tur vispār nonākusi.

IMG_5143Senatnē bija parasta parādība mirušajiem uz acīm likt dzintara pogas.

IMG_5145Fascinējošs skats. Koks raud sveķus, kas laika gaidā kļūst cieti un pārvēršas par dzintaru.

IMG_5146Neesmu reliģioza, bet spēcīgs skats. Viss ir izstrādāts tik smalki….

IMG_5148Viduslaiku alķīmija. Uzminiet, kā latīniski ir dzintars (sucinum)? Ja uzdevums paveikts, var saprast, kura lapaspuse ir īstā, lai izlasītu receptes. 🙂

IMG_5149Kurš gan negribētu sev mājās dzintara sejas masāžas komplektu?

Pārsteigums

IMG_5317Tā kā šogad man iet secen olu krāsošanas prieki, šodien man bija patīkams pārsteigums. Paldies tev, ka iekrāsoji man šo darba dienu (lasītāja pati sapratīs)! Tas tiešām bija superīgs pārsteigums 🙂

By elzastory Posted in nieki

Tumšā puse

sallygreen_2865513bGrāmata, kura sacēla lielu ažiotāžu vēl pirms bija iznākusi. Lai gan es šādos gadījumos izvēlos grāmatu nelasīt, jo apzinos, ka tas ir veiksmīgs mārketings, taču šo kaut kā gribējās. Uzrunāja gan nosaukums, gan arī vāka noformējums. Mazliet apbēdināja ziņa, ka šī ir triloģija. Triloģijai kā tādai jau nav ne vainas, tikai man tad vajag visas trīs uzreiz. 😀 Es, protams, runāju par Sallijas Grīnas (Sally Green) debijas darbu Tumšā puse (2014).

”Unikāls, elpu aizraujošs un skarbs stāsts par zēnu, kuram nav vietas pasaulē. Ierastais skatupunkts apgriezts kājām gaisā, liekot uzdot jautājumu – kas tad ir patiesi ļauns un kas labs?” – šāds citāts ir lasāms pirmajā lapaspusē, kurā ir daudz atsauču par šo darbu. Neitans neatbilst normām – viņa māte ir baltasine, bet tēvs – melnasinis, pie tam viens no meklētākajiem. Tam visam pa vidu ir baltasiņu Padome, kura diktē, kā dzīvot šādiem jauktasiņiem. Tomēr Padome negrasās Neitanu atstāt neapzīmogotu. Viņš savā 17.dzimšanas dienā grib saņemt savas trīs dāvanas (bez tām viņš nomirs), bet to dod tikai baltasiņiem… Kāds kods – B vai M – viņam tiks piešķirts? Un vai tas būs tik svarīgi, kā visi pārējie notikumi Neitana dzīvē?

Lai gan šī ir jauniešu literatūra, tomēr es tiku šajā pasaulē ierauta. Lasot bija sajūta, ka Neitans varētu darīt vienalga ko, bet vienalga pārējie viņā saskatīs tikai melnasini. Kaut vai tikai pēc vizuālā izskata. Man viņa bija patiesi žēl. Lasot par baltasiņiem ienāca prātā doma: kurš tad patiesībā ir tas ļaunais? Baltasiņu Mednieki bija tik pat nežēlīgi, kā viņu medītie melnasiņi. Un kāpēc pasaule vispār ir jādala baltajā un melnajā, labajā un ļaunajā? Vienmēr ir arī pelēkais un vidējais, kurš rīkojas atbilstoši situācijai. Pat ja Neitans patiešām ir melnasinis, dziļi sirdī viņš ir baltasinis, kurš nevēlas bez vajadzības kādu nogalināt, kur nu vēl savu tēvu (kā to vēlas Padome). Mani varbūt nedaudz kaitināja tā meitene (kuras vārdu esmu jau piemirsusi), jo tas šķita tik uzkrītoši – visi no Neitana izvairījās, tai skaitā arī meitenes ģimene, taču nē. Viņai ir jāuzplijas Neitanam (tā tika saukta par mīlestību, taču es tā īsti tai nenoticēju).

Jāsaka, ka šai triloģijas daļai ir visai rāms plūdums. Tomēr šajā rāmumā ir tik daudz un dažādu notikumu, kas nebūt nebija rāmi – daži no tiem bija ar traģisku pieskaņu, citi bija šaušalīgi un cietsirdīgi. Šis efekts bija panākts ar pavisam vieglu un jauniešiem piemērotu valodu. Reizēm tie īsie teikumi var pateikt daudz vairāk nekā teikumi, kuri izstiepjas pa visu lapu. Šajos bija lasāmas visas emocijas – bailes, naids, laime, skumjas, cerības… Ja darba sākumā valoda šķiet esam naiva un domas/naids vēl tikai formulējās, tad darba otrajā pusē jūtama Neitana pieaugšana, patiesās situācijas aptveršana un novērtēšana. Tā kā šis ir darbs par burvjiem un maģiju (ne-burvjus sauc par tukšasiņiem), tad nāk prātā salīdzinājums ar Roulingas radīto pasauli un Poteru. Uzreiz jāsaka, ka līdzību nav, ja atskaita tematu. Galu galā Roulinga jau nav pirmā un vienīgā, kura rakstīja par burvju pasauli un maģiju. Grīnas radītā pasaule ir citāda un Neitanam ir tikai viena vēlme – tikt pieņemtam.

Ja es būtu šo darbu lasījusi savas pusaudzes gados, es noteikti būtu sajūsmā. Tagad – man patika, gaidu nākamās daļas, bet vai triloģija kļūs par neatņemamu sastāvdaļu manā lasāmvielā? Nē.

3.aprīlis

Iz bērnu mutes:

1) Meitenīte stāv pie Molotov krāsu baloniņiem un vecākiem saka: ”Visas krāsas ir smukas, izņemot zelta un sudraba”. Un pateica to tādā mazliet žēlīgā tonī…

2) Mazs puisītis un meitenīte piestājas pie manis un skumjā balsī jautā: ”Jūs neredzējāt mūsu mammu?”
”Es nezinu, kā izskatās jūsu mamma…”
”Nu, tāda sieviete… ar sarkaniem matiem (vēlāk tie jau pārtapa par baltiem) un lielu vēderu.”
Viss kārtībā, mamma vēlāk atradās. 🙂 Tik pēcāk dzirdēju, kā viens vai otrs saka: ”Es domāju, ka tu pazudi!”

Mūzika: Neil Young – Old Man (live)